Ainaži – Salacgrīva – Svētciems

Viss sākas dienas vidū, kad tiek iekāpts autobusā:  Rīga – Salacgrīva – Ainaži. Nonākam galā vakarpusē. Pirmie iespaidi – mazs lauku miestiņš.

Man kā jūras mīļotājam šī vieta īpaši patīk, jo ir iespēja nokļūt uz diezgan paveca mola. Tas arī pirmais ievērojamais apskates objekts – Ainažu mols. Vispār diezgan grūti pa viņu staigāt, bet kaut kā ar visām mugursomām tiekam līdz galam. Interesanti – īpaša noskaņa ka zini ka vienā pusē redzi jau Igauniju, bet dzīvojies un kāja Tev vēl uz latvju zemes (doma ir atgriezties un iekarot Igaunijas pusi)

Šeit nedaudz vairāk informācija par šo molu(avots: vietas.lv):

“Vairāk nekā puskilometru garais mola posms, kas sastāv no lieliem laukakmeņiem, būvēts 1928. gadā. Uz mola savulaik bijis izbūvēts šaursliežu dzelzceļa atzars. Mola atliekas redzamas arī tālāk jūrā kā lielas akmens salas.”

Tālāk ceļš veda līdz pieminekļa akmenim “Baltā saule” kas ir veltījums Kr. Valdemāram, atklāts 1998.g. (tēln. V. Titāns). Kā mēs uzzinājām uz koka saules zaru galiem ir attēloti Māras jostas simboli. Pēc šī pieminekļa apskates ceļš tika turpināts uz Salacgrīvas pusi meklējot pirmo apmešanās vietu, atradām diezgan mierīgu vietiņu, kur arī apmetāmies. Neliela vēsa jūras pelde – ūdens bija tiešām pavēss un tad jau atpūta 🙂 Nākošā rītā cēlāmies un atklājām ka ūdens kļuvis nedaudz vēsāks. Un lielā soļošana varēja sākties. Izgājām arī cauri Randu pļavām – pa speciālu dabas taku kura veda uz putnu vērošanas platforu – torni. Šeit arī bija mans lielākais šī pārgājiena iespaids – piejūras pļavas. Man kā kurzemniekam un cilvēkam, kas nodzīvojis lielāko savu mūža daļu Ventspilī – jūrmalā, kur ir kāpas –  šīs pļavas šķita īpaši vilinošas, jo skats bija vienkārši neatkārtojams. Putni tik dažādi un interesanti un, jā, arī savvaļas govis redzējām.

Lūk, neliela informācija par šīm pļavām, ko atradu Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā (http://www.dap.gov.lv/?objid=502):

Aizsardzības kategorija: dabas liegums (ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā), Natura 2000 teritorija

Administratīvais iedalījums: Salacgrīvas lauku teritorija, Ainažu pilsēta

Platība: 280 ha

Dibināšanas gads: 1962

Dabas vērtības:

Liegums izveidots piejūras pļavu, retu augu sugu un sabiedrību aizsardzībai. Nozīmīga ligzdojošo bridējputnu un ūdensputnu vieta. Vairāk nekā 40 aizsargājamo augu sugu. Viena no 3 purva mātsaknes atradnēm Latvijā.

Individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi: nav”

Pēc šīs skaistās vietas apmeklējuma tālākais ceļš veda uz Salacgrīvu – jāpiemin bija savs apgrūtinājums, kā jau vasarā – karstums. Bet veiksmīgi nonācām Salacgrīvā. Pirms Salacgrīvas mola apmeklējām Salacas lībiešu pilskalnu. Šeit nedaudz info par to(Avots: vietas.lv):

“Pilskalns atrodams Salacas labajā krastā. 1226. gadā te uzcelta Rīgas bīskapa pils, kas nopostīta 1577. gadā. Aizsērējušos pils grāvjos atrastas kuģu atliekas. Teika vēstī, ka lībiešu pili, kas šeit atradusies iepriekš, iekarojuši jūras laupītāji, iespējams vikingi, tā vadoņa Trommela vadībā. Trommels ņēmis par sievu pils valdnieka meitu.

Valda uzskats, ka arī vācu tirgotāji vispirms esot izcēlušies malā pie Salacas ietekas, nevis nākamās Rīgas tuvumā, un tas esot noticis 1186. gadā.”

Apmeklējuši šo objektu bijām arī gatavi iekarot Salacgrīvas molu, kas visā visumā bija tāds pats kā Ainažos – kāpelēšana bija tāda pati. 🙂

Arī šis mols iekarots, kas tālāk? Tālāk neliela uzpildīšanās un došanās tālāk meklēt apmešanās vietu. Tieši šeit šis pārgājiens pārtapa nevis Ainaži – Salacgrīva – kā, starpt citu, bija plānots sākumā, bet gan par Ainaži – Salacgrīva – Svētciems. Jā, daba parādīja, ka tā arī māk pārsteigt un izrādījās ka nemaz tik viegli šeit nebūs –  gar jūras krastu varēja paiet tikai nelielu gabalu, bet redzējām arī dažus akmeņus, kas bija jūrā, tiesa, kuri no akmeņiem tie ir, grūti pateikt, bet ko redzēt te ir. Protams, tā kā gar jūru tālāk vairs nebija iespējams iet, nācās iet pa meža ceļu. Gaidot un meklējot kādu ceļu, kas izvestu līdz jūrai, sanāca noiet labu gabalu un pa ceļam tik saņēmām vienu vilšanos pēc otras līdz beigās nokļuvām līdz patīkamai vietiņai pie jūras, kur jau atkal varēja droši soļot gar jūras krastu. Paejot pāris kilometrus, atradām arī jauku pārnakšņošanas vietu. Tāda īsta nojauta, kur esam, nebija. Bija aptuvena, bet ar to ari pietika.

Un šeit bija arī pirmais pārsteigums – negaiss. Īstenībā pērkona negaisu solīja jau iepriekšējā vakarā, bet tas netika sagaidīts, tad nu satikām to šajā pēdējā vakarā. Nebija jau nekas liels, bet bija pietiekoši, lai necilā telts, kas nemaz nebija tik lielam lietum piemērota, sāktu nedaudz pludot. Tomēr tikām galā un ātri un operatīvi salikām visu, kas var samirkt, plastmasas maisos. Pārdzīvojām šo un vēl saņēmām nelielu vakara saulīti, kas nedaudz apžāvēja mūs. Un tad jau arī nogurums darīja savu – atpūtāmies. 🙂

Jauns rīts jauni spēki – brokastis un somu sakravāšana. Došanās tālāk – ejam kā nolemjam uz lielceļa pusi – izejam cauri kādai lauku sētai. Labi, gar lauku sētu un soļojam pa parastu grants ceļu. Pamanām kaut ko līdzīgu šosejai un, kad esam pie šosejas, saņemam pārsteigumu – esam Svētciemā – un gaidam autobusu.

Sagaidam, nopērkam biļetes un braucam mājup. 🙂

Neaizmirstami pavadīta nedēļas nogale!


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , ,