Vienas dienas izbrauciens pa Kurzemi

Tā jau saka, ka tās ašās idejas ir tās labākās. Tiešām! 4.oktobra rītā, ciemojoties pie brālēna ģimenes Vārmē, nolēmām ar bērnu uz pāris stundiņām aizbraukt uz Kuldīgu. Tāpat vien, acis papunkšķināt, varbūt kādu mazu šopingu uztaisīt. Bet tad attapos, ka bērns nekad nav bijis Māras kambaros, un arī man atmiņas par šo vietu ir stipri pabalējušas. Pēkšņi mans skatiens sastopas ar vēl trim žēliem acu pāriem. Brālēna bērni arī gribētu braukt. Nu labi, laižam!

Tā arī Kuldīgā neiegriezušies, lielajā krustojumā nogriežamies uz Talsu pusi, pēc dažiem kilometriem – pirmais pārsteigums! Šosejas malā uz lauka sapulcējušies milzumliels bars ziemeļu gulbju. Apstājamies, iebildējam. Nonākuši Rendā, ieraugām ‘brūno zīmi’ – Īvandes ūdenskritumi 50m ->. Bet tak jāiet skatīties! Jā, vietiņa jauka, saulīte apspīd rudenīgi dzeltenās lapas, kāpjam pa koka trepēm ielejā, kur jau pa gabalu dzirdama ūdens mutuļošana. Tik tiešām, par cik lietus ir lijis daudz, par ūdens trūkumu te nevar sūdzēties, pie tam ūdenskritums tiešām skaists. Blakus arī redzams liels akmens, kuram gan klāt sīkie netiek, jo, cik var saprast, upē ūdens līmenis ir manāmi pacēlies. Tā nu paejamies gar upi uz augšu, kur atrodam vēl divus ūdenskritumus. Vietām gan pārvietošanās ir samērā grūta, jo taciņa slīpa, slapja, dubļi mīksti… Tomēr kopumā iespaids ļoti jauks, esam priecīgi par šo pastaigu, kas mums aizņēma veselu stundu!

Nākamais pieturas punkts patiešām ir Māras kambari. Novietojuši auto tam paredzētajā vietā, apvidū knapi sazīmējam taciņu, kas norādīta stenda kartē. Tomēr izdodas. Atkal jauki dublīši, krūmi, brikšņi, dažu strautu šķērsošana, līdz acīm paveras skats uz Abavas līkumu. Ūdens tik mierīgs, šķiet ka vispār netek… Tālāk ejot, nākas sastapties ar vēl ekstrēmāku taciņu, jo tieši zem tās burbuļojot tek strauts, savukārt takā ir caurumi, caur kuriem šis ūdentiņš visai labi redzams. Jāsāk domāt, kāpēc daļa taciņas vēl turas savā vietā un cik gan droši pa tādu ir staigāt. Lai nu kā, nekādās bedrēs neieveļamies un drīz vien nonākam pie pirmās alas, kur protams atkal ir lielā bildēšanās un priecāšanās. Puikas vīlušies, ka alā nav sastopami sikspārņi, bet citādi viss labi. Tā nu pa kalniem un lejām, pāri un zem kritušiem kokiem, nokļūstam arī pie tiem īstajiem kambariem. Sīkie sajūsmā. Lēnām sāk pilināt lietutiņš, bet diezgan strauji sāk līt pamatīgi. Tomēr viss ātri beidzas un jau atkal drīz atspīd saulīte. Ceļā atpakaļ uz mašīnu, konstatējam, ka vienam strautam ir labpaticies mainīt savu tecējuma virzienu un par savu gultni tas izvēlējies tieši taciņu… Kopumā var teikt, ka šajā vietā civilizācijas pieskāriens ir bijis tik, cik izmetot atkritumus autostāvvietā. Vecās kāpnes un skatu laukums salauzti, koki krituši kur nu kurais, nekas nav novākts, nekas nav pielabots. Bet rodas iespaids, ka skatu laukumiņš un pāris kāpnes varētu arī nebūt vispār, tādējādi tikai pastiprinot šo dabas pirmatnīguma iespaidu, ko radījušas vējgāzes.

Uzēdam drusku mežrozīšu augļus un esam gatavi turpināt ceļu. Uz Kuldīgu? Nē, tak! Ja jau tik tālu esam, vajag ‘pieķert’ vēl kādu no šīs puses jaukumiem. Apskatos kartē, ka tālāk uz priekšu ir norādīts objekts ‘Sudmaļu ūdenskritums’. Jāpagriežas tikai uz Valgales ceļu un jāšķērso Abava. Tomēr, nonākuši tajā vietā, nekādas norādes neredzam. Ir gan mājas ar tādu nosaukumu, bet kaut kā negribējās tīšuprāt pagalmā braukt iekšā un ceļu prasīt. Tātad, šo objektu ‘izlaidām’. Ceru, ka kāds varēs izstāstīt, kur mēs ‘nošāvām buku’. Toties izmetam līkumu caur Valgali, jebšu, kā uz norādēm rakstīts, Abavciemu. Arī tur norādes uz Zīļu ozolu nav, kaut pēc kartes spriežot, tādam jābūt. Nu, laikam jau jāiemet kāds akmentiņš Valgales pašvaldības dārziņā – par nevēlēšanos attīstīt tūrismu… Sabilē iebraucam no Valgales puses, tur arī raujam strauji pa labi – tieši uz Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju. Iesākumā neticēju, ka bērniem tur tik ļoti patiks! Bet ir tik jauki joņot pa milzu pļavu no viena objekta pie nākamā. Lielās meitenes seko līdzi katra eksponāta nosaukumam un citiem datiem, cenšas izprast un saskatīt sakarības to nosaukumiem ar formām… Citviet tas izdodas tīri labi, bet ne vienmēr… Puikas arī sajūsmā par šo izklaidi. Grib bildēties pie katra eksponāta. Žēl, ka pirms divām dienām lijis pamatīgs lietus un tāpēc gravā mums iesaka neiet, taciņa esot izskalota. Pēc fiziskajām aktivitātēm un šķēršļu joslas pārvarēšanas Māras kambaros, saprotu, ka šobrīd par to neskumstu. Tomēr tagad ir skaidrs, ka te kādreiz jāatgriežas sausākā laikā. Pamatīgi izstaigājušies un izbaudījuši mākslu, konstatējam, ka no Visas Pedvāles muzeja teritorijas esam apstaigājuši labi, ja pusi. Jā, šim pasākumam siltākā laikā varētu veltīt veselu dienu.

Bet mūsu ceļš tālāk ved uz Sabiles centru. Jāapskata tak pēdējā laika slavenākais Sabiles tūrisma objekts – Leļļu ieleja! Nu, mīlīt, tiešām fantastiski! Šo vietu neatrast ir neiespējami, tā atrodas pašas galvenās ielas malā, pie paša Vīna kalna. Lellīšu meistare tās sameistarojusi nu jau ļoti daudz. Atšķirībā no Pedvāles augstās mākslas, par lellīšu apskati nav jāmaksā barga nauda, taču novietotajā ziedojumu lādītē naudiņu iemetu, nu nevaru neiemest, cik ļoti mums te visiem patīk! Un saimniecei šis leļļu pasākums sācies ar to, ka vienā Līgo vakarā viņa skaudri apjautusi, ka pie ugunskura būs viena pati… Tad nu ātri sameistarojusi sev Jāni… Tagad leļļu skaits jau sniedzas pāri simtam, šķiet. Neskaitīju gan. Bet tās lieliski sagrupētas, veidojot dažādus sižetus. Pa gabalu ieraudzīju vienu lelli pavāra mundierī. Iedevu fotoaparātu vienai no meitenēm un teicu, ka gribu sabildēties ar Mārtiņu Rītiņu. Cik liels bija mans izbrīns, kad, nostājoties pavārlellei blakus, ieraudzīju uz tās mundiera izšūtus šā slavenā vēderprieku meistara vārdu! Saimniece teica, ka Rītiņš tiešām te bijis pirms trim nedēļām un pēc tam ar kurjeru atsūtījis savu virsvalku. Skaisti! Lai cik brīnišķīgi būtu Leļļu ielejā, ir viens apstāklis, kas liek pārdomāt tālākos pasākuma plānus… Visiem nežēlīgi sākuši kurkstēt vēderi! Kā gan ne, ja bija plānots aizbraukt uz pāris stundiņām, tāpēc paķerta līdzi ir vienīgi apelsīnu sula un viens iepakojums cepumu, kuru garša jau paguvusi aizmirsties. Turpat kafejnīcā ‘pie Vīna kalna’ (vai kaut kā tā) pasūtu visiem pusdienas, bet kamēr tās top, dodamies paklaiņot pa Sabili (ne jau nu 4 izsalkuši bērni ir spējīgi rātni nosēdēt 30 minūtes pie tukša galda). Tajā laikā pagūstam konstatēt, ka Vīna kalnā no 1.oktobra ieeja ir liegta, savukārt gar pašu baznīcu tek viens varen burbuļojošs strautiņš, baznīcas priekšā visa zeme piebirusi kastaņiem, kur puikas zibenīgi sāk lasīt. Pagūstam arī apskatīt 17.gadsimta Zviedru lielgabala stobru, kas gan ir iemūrēts zemē vertikāli, un ja nebūtu norādes, prātā neienāktu, kas tas tāds…

Pēc pusdienām cik necik uzbraucam ar mašīnu pilskalnā, atlikušo ceļa gabalu veicot kājām. Sīkie jau sen ir augšā, kamēr uztuntulēju arī es. Tomēr skaistais skats uz Sabili no pilskalna augstumiem atsver visu. Tad nu dodamies prom no šīs jaukās mazpilsētiņas. Turpat netālu piebraucam pie Abavas rumbas, kas gan ir apmeklēta vairākkārt, taču vilina vienmēr. Un kā vienmēr, arī šoreiz cilvēku tur ir daudz, tāpēc lieki nekavējamies. Tā nu tikai 17:30 vakarā nonākam Kuldīgā, kas bija mūsu šārīta iedomātā brauciena mērķis. Nezin kāpēc esam pašāvuši garām Mazrendas ūdenskritumam, ko bija doma apskatīt atpakaļceļā. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka ir atlicis ne viens vien mērķis arī citam ceļojumam šajā virzienā. Kuldīga kā jau Kuldīga, visā savā skaistumā. Protams, ka neiztrūkstoša ir Ventas rumbas apskate, kur pašlaik intensīvi cenšas lekt uz augšu laši. Nekad savām acīm to nebiju redzējusi, tāpēc brīžiem sajūsmā pat spiedzu. Un jā, ja jums kādreiz izdodas pie rumbas ūdenī iemest kādu vēl vajadzīgu lietu, ziniet, ka turpat blakus krūmos ir noslēpta gara kārts ar āķi galā, kas var noderēt šīs lietas atgūšanai. Mums noderēja, kad manam bērnam nelietis vējš ar nelielu mūsu mazā radinieka palīdzību norāva cepuri… Pārbraukuši pār nesen atrestaurēto, Eiropā garāko ķieģeļu tiltu, apstaigājām arī Alekšupītes lejteci un Katrīnas baznīcas apkārtni. Tad jau saule sāka strauji tuvoties horizontam un bija pēdējais laiks doties mājās, uz Vārmi.

P.s. Dzirdēju, ka tajā pašā sestdienā daudziem brauciens ar mašīnu no Rīgas uz Siguldu aizņēmis 3 stundas… Bet vai tad tiešām rudens ir skaists tikai Siguldā??? Un tagad, vairākus mēnešus pēc šīs jaukās dienas lieliskajiem piedzīvojumiem, varu pateikt tikai to, ka šīs pašas vietas pavisam savādākās krāsu gammās, bet tikpat lieliskas un mīļas, jābrauc aplūkot un izjust arī citos gadalaikos. Mēs to noteikti darīsim!

Bildes no šī jaukā ceļojuma apskatāmas te: http://fotki.lv/imanta1/611323/

Raksta autors lietotājs imanta1 no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .

Svensona Ekspedīcija

Reiz kādā jūlija rītā, kad tikko biju atgriezies no Lielā Dīķa viņā krasta, ar tādu nelielu 7 stundu laika starpības apdūlumu nejauši iegāju Ryanair mājaslapā, kurā ieraudzīju maģisko ciparu 1. Vēlreiz izberzēju acis un jā, tik tiešām šodien var nopirkt aviobiļetes pa latiņu Sapratu, ka nedrīkst laist garām šo piedāvājumu citādi vēlāk to nāksies rūgti nožēlot un svētdienā būs jāiet pie bikts. Pēc pāris minūšu urķēšanās sapratu, ka laikam būs jābrauc uz Skavstu. Tā nu es nopirku biļetes i sev i pāris biedriem, lai kopā siltāk.

Pēc biļešu iegādes arī sākās militārās spiegošanas process, jo bija tač’ jāizdomā ko šajās 2,5 dienās sadarīt Skavstas apkārtnē nebraucot uz Stokholmu. Tad es iedarbināju savu Google aviosimulātoru un ar iznīcinātāju pārlidoju Skavstas lidostas apkārtni, kur manu aci piesēja tieši Dzintarjūras piekraste, pēc kuras izķemmēšanas sapratu, ka jādodas uz Okselosundi un jātaisa dabas ekspedīcija. Tam klāt vēl piemetu arī Nīčepingas apskati un māsterplāns bija gatavs, atlika tikai to realizēt dabā.

Drīz vien arī pienāca ilgi gaidītā 3. augusta pievakare, kad bija laiks doties ceļā. Ieradāmies lidostā, kur bargie muitnieki lika atvadīties no kādām sen aizmirstām šķērēm, taču saliekamo nazi, kurš bija ietīts vadiņā, gan izdevās izvest visam cauri. Laikam viņu rentgenstaru acīm tas likās esam kāds mp3 atskaņotājs. Pēcāk vēl izskaidrojāmies par viena ceļabiedra nacionālo piederību, kuram Latvijas pilsonim esot it kā vajadzēja kaut kādu ukrainas vēstniecības zīmogu, kas tika aizstāts ar zīmīgu OK uz biedra iekāpšanas kartes.

Pēc stundu ilgas kratīšanās pa gaisa bedrēm mēs tā enerģiski sakontaktējāmies ar zemi un devāmies meklēt 515 autobusu, kas mūsu aizvestu uz Nīčepingu (715 iet pa taisno uz Okselosundi, taču tas jau bija aizgājis), un pēc tam pārsēstos 715. It kā šim prieciņam vajadzēja maksāt 36 SEK, taču lidostā stāvošā autobusa šoferis kaut kā atteicās pieņemt naudu. Vēlreiz pārjautāju, vai viņš šodien vispār kaut kur vēl brauks. Atbilde bija pozitīva, un tad mēs visi kāpām iekšā busā. Protams, uzreiz izskanēja ironiskas piezīmes, ka autobuss ir par brīvu tikai vietējiem iedzīvotājiem un ka nēģeru šoferis sajaucis, jo mani tiešām nevar atšķirt no vidējā zviedra, varbūt vienīgi pēc valodas.

Jau krietni pēc pusnakts mēs izmetāmies laukā vienā no Okselosundas autobusa pieturām un devāmies naksnīgajā pastaigā Jogerso virzienā. Pa ceļam satikām vienu garausi un pēc pāris kilometriem bijām galā, kur pašā nakts melnumā uzsākām telts sliešanas procesu. Protams, ka uzcelt telti bez neviena mietiņa ir tāds savāds darbiņš. Tad nu mēs ar lidzpaņemto nazīti izdrāzām pāris mietiņus, gluži kā Džepeto izdrāza Pinokio. Vēl tikai pāris mahinācijas ar līdzpaņemtajiem striķiem un mūsu sērīgā paskata būdiņa bija gatava.

Nākamajā rītā atklājās, ka esam savu telti uzcēluši līdzās kādai pludmalei, kas, šķiet, bija vienīgā tāda vairāku desmitu kilometru rādiusā. Mazliet pakāpelēju pa vietējām klintīm nopeldējos arī nepārāk siltajā Dzintarjūrā un tad nu mēs devāmies ceļā gar Baltijas jūras klinšaino piekrasti.

Jau pirmajos metros saprtu, ka no meža noteikti iznāksim mellām mutēm, jo tā melleņu bagātība vilināt vilināja aizbāzt aiz vaiga kādu ogu. Te pēkšņi uz meža taciņas kaut kas baisi sakustējās. Kāda odze sajūtot latviešu tuvošanos nolēma nozust krūmos, jo ar šo nāciju jau nekad neko nevar zināt.

Pēc Jogerso pussalas apstaigāšanas mēs devāmies uz Okselosundas pilsētiņas centru lai iepirktu sev kādas pārtikas rezerves. Pie ieejas pilsētā mūs sagaidīja krāšņais puķu “Laipni lūdzam.” Pati pilsētiņa par sevi atstāja ļoti labu iespaidu, tiešām varējām saskatīt zviedru pedantismu. Vēl šeit mani pārsteidza vietējās baznīcas izskats, kas no ārpuses atgādināja kādu TV torni, bet iekšas gan šai baznīcai bija gana krāšņas.

Tālāk mēs metāmies atpakaļ mežonīgās dabas apskāvienos un devāmies uz Femores dabas rezervātu, lai tur pālektu pāri kādam elektriskajam ganam, pasauļotos Dzintarjūras piekrastes klintīs un varbūt sarīkotu sev un draugiem kādu pārsteigumu.

Kad Saules meita taisījās uz rietu mēs jau bijām sasnieguši Femores pussalas dienvidgalu, kurā bija iecere iecere pārlaist otro nakti. Šeit arī mums bija ekspedīcijas ekstrēmākie momenti un visādi citādi pārsteigumi. Vispirms mēs uzgājām pāris Aukstā Kara paliekas – Latviju pavērstus liegabala stobrus un citus militārus veidojumus. Veiksmīgi kāpelējot un visādi citādi balansējot pa stāvajām klintīm mēs nonācām iecerētajā apmetnes vietā. Šoreiz uzslietā telts vairs neizskatījās pēc sērīga paskata būdiņas, bet jau atgādināja gandrīz normālu telti, un arī krāšņais saulriets priecēja acis. Likās, ka te būs baigā idille, tadēļ nolēmām uz brīdi nosnausties, jo drīz vien bija jādodas uz pāris kilometru tālu autobusa pieturu sagaidīt pāris biedrus.

Pēc tam, kad jau biju ieslīdzis snaudā, manu mieru iztraucēja kāda rūkoņa un pēkšņais viļņu troknis. Likās tā mazliet savādi. Izlīdu no telts un pamanīju, ka netālu pie klintīm ir pietauvojies kāds kuģītis. Tieši tur, kur nosnausties bija aizgājusi mūsu biedre. Sākumā arī likās, ka šis kuģis ir piestājis pie klintīm, lai noskaidrotu vai jaunkundzei viss kārtībā, taču izrādījās, ka tā bija krasta apsardze, kuras uzmanību bija piesaistījis mums blakus esošais ugunskurs. Tad viņi, protams, sāka pētīt lietas un uzdot dažādus jautājumus, es gan tikmēr paspēju nodzēst ugunskuru. Beigās krasta apsardzes darbinieks nonāca pie sprieduma, ka mēs tomēr neesam vainīgi, jo neuztaisījām to ugunkuru un zīmes arī nebija izliktas. Viņš vēl piebilda, ka diezin vai kāds te vispār kādu zīmi arī liks, jo mēs vispār bija diezgan nepieejamā vietā, atvadījās, ieleca savā kuģī un nesteidzīgi devās prom.

Nākamajā rītā jau pašā agrumā devos ar autobusu (šoreiz man tas atkal bija par velti, bet parasti tas maksā 23 SEK) uz Nīčepingu, kur pirms došanās mājup biju nolēmis apskatīt pilsētu un tuvāko atpārtni. Septiņos no rīta Nīčepinga vēl bija miglas ieskauta un apbrīnojami mierīga pilsēta. Šur tur vēl manīja kā kāds čakls sētnieks uzkopj centrālo gājēju ielu un tirgus laukumus. Arī upītes krasts priecēja acis ar savu krāšņumu, ostā lepni slējās visādu burinieku armādas.

Pēc nelielas iestiprināšanās un pārtikas krājumu papildināšanas nolēmu doties pa taisno uz vietējo pilskalnu. Pa ceļam atklājās, ka Zviedrijā šķērsot dzelzceļa līniju nav tik vienkārši kā Latvijā, kur to var izdarīt jebkurā vietā. Pilskalnā izdevās satikt vienu vietējo iedzīvotāju, kurš pastāstīja par kaut kādu festivālu, kurš esot Nīčepingas gada centrālais notikums. Acīmredzot tādēļ visi autobusi bija par baltu velti, un atgriežoties atpakaļ Nīčepingas ielās bija manāma svētku atmosfēra. Ielās sāka skanēt mūzika. Dejotāji priecēja acis ar vijigām dejām, centrālajā laukumā bija uzslieta vesela skatuve, kur skaņu iemēģināja dažādas gan Zviedrijā gan Eiropā populāras popgrupas, bet visvairāk mani pārsteidza ostas promenādē notiekošais retro automobiļu saiets, un tad diemžēl man bija jādodas atpakaļ uz lidostu, lai pēcāk dotos mājup.

Tāda nu bija mana pirmā viesošanās Zviedrijā, kura uz mani atstāja visnotaļ labu iespaidu, un vispār es tur jutos gandrīz kā mājās, jo man apkārt bija taču tik daudz gaišmatainu cilvēku. Ak, kaut es varētu kaut ko no tā visa paņemt un pārnest uz Latviju. Cik tad jauki būtu dzimtenē, ja mēs spētu dzīvot tik godīgi kā mūsu rietumu kaimiņi.

Raksta autors ir lietotājs jberzinsh no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

Stopējot runāt par Bībeli

Tā nu sagadījies, ka manās stopētaja gaitās visādi starpgadījumi gadās diezgan reti. Tas līdz šim pats briesmīgākais notika kādā aukstā, izteikti slapjā un neomulīgā ziemas dienā nu jau apmēram pirms diviem gadiem. Stāvēju Juglā un stopēju. Kad jau kādu stundu tā biju stāvējis, apstājās sarkans VW Pasaats. Iekāpjot iekšā, es sievietei pateicos par to, ka viņa mani paņēmusi utt. Un tad sākās 20 briesmīgākās minūtes manā stopētāja dzīvē. Mēs runājām par Dievu. Labi, man jau nav problēmu par to runāt un nemaz no tā nemēdzu izvairīties. Bet šis te jau bija par traku. Man sāka ļoti gudri skaidrot, ka vispār Latvijā nemaz nevar iegūt augstāko izglītību. Kādēļ? Tādēļ, ka augstskolās visās programmās nemāca Bībeli. Un, lai manas dusmas par šādu izrunāšanos vēl palielinātu, man sāka skaidrot 2. pasaules kara un abu izsūtīšanu cēloņus. Izrādās, ka latviešus uz Sibīriju izsūtīja tādēļ, ka viņi neticēja Dievam un bija mantkārīgi. Es gan tobrīd pārāk necentos oponēt sievietei, kuras mašīnas panelis aplīmēts ar citātiem no Psalmiem. Bet tā nu sanāca, ka sieviete beigu beigās atzina, ka ar mani viss esot kārtībā un ka man vēl tikai Bībeli vajagot izlasīt.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

Rīga – Gulbene

Šis nebija ne mūsu pirmais, ne arī grūtākais pārgājiens. Bija piedzīvots arī kas smagāks, taču šis bija pirmais nopietnais pēc ilgāka laika. Ideja iet ar kājām no Rīgas uz Gulbeni manī ir bijusi dzīva vienmēr. Jau pirms četriem gadiem bija pirmais mēģinājums īstenot šo plānu. Šoreiz tas izdevās. Biju noilgojies pēc ļoti smaga pārgājiena, tāda, ka galamērķī būtu pilnīgs bezspēks. Tādēļ nolēmu uzdevumu padarīt interesantāku, palielinot dienā veicamo kilometru skaitu. Vidēji sanāca 50km dienā un tā četras dienas no vietas. Pastāstīju par ideju savam pārgājienu kompanjonam Jānim, un man par lielu prieku viņš piekrita.

Tā 19. jūlija vakarā savācāmies un sākām krāmēt somas. Paņēmām līdzi visu nepieciešamo, arī ēdienu. Protams, nosvērāmies. Jānim soma svēra 12kg, bet man 17kg. Šķita padaudz, bet mierināju sevi, ka lielāko daļu no tā sastāda ēdiens, kas ceļa gaitā saruks. Nolēmām to kārtīgi nosvinēt. Diemžēl tā nebija laba ideja, jo sanāca gulēt maz. Jānim 3 stundas, bet man ne minūti. Laikam stress neļāva iemigt.

Pirmā diena sākās agri – pussešos no rīta. Uzsildījām vakardienas makaronus ar maltās gaļas mērci, iedzērām tēju un gājām. Startējām tieši no manas mājas Āgenskalnā, tādēļ bija jāiet cauri visai Rīgai. Tas bija patīkami. Izgājām cauri Rīgai, kas vēl tikai mostas. Pulkstenis bija aptuveni deviņi, kad jau bijām Juglas McDonalds telpās. Nevarējām nociesties šeit neiegājuši. Ņam, ņam. Vēl nopirkām pa vienam aliņam, lai jautrāks ceļš. Tālāk bija patīkama iešana, jo virzījāmies cauri mežam. Šeit bija dikti daudz ogu. Meža zemenes, mellenes un avenes. Ejot cauri mežam, bijām nonākuši līdz mūsu galvenajai „trasei” – Mālpils šosejai (P3). Šeit iešana nebija tik patīkama, jo brauca mašīnas, kas ik pa laikam bija jāpalaiž garām, paejot nost no asfalta. Bet ar to jau mēs bijām rēķinājušies, bijām pat iepriecināti, ka mašīnu ir mazāk kā gaidīts. Tā arī nonācām Skuķīšos, kur bija mūsu pusdienu pauze. Iestiprinājāmies ar līdzi paņemtajām tostermaizēm un iejaukto kolu. Ilgi gan nekavējāmies, jo ceļš vēl bija tāls. Pa ceļam piestājām Tumšupē, kur nopirkām pa aliņam, jo dikti slāpa. Uzturēties tur gan nebija patīkami, jo tur visas malas smirdēja. Tas laikam tādēļ, ka tur ir tāda kā lapsu ferma. Izdzērām aliņus un devāmies tālāk. Apmetāmies īsi pirms Allažmuižas. Tā bija ideāla vieta – drusku nost no ceļa, upes malā. Bija gan kur telti uzsliet, gan kur ūdeni pasmelt. Bija tikai kādi deviņi, kad jau ēdām vakariņas. Uz mazā prīmusa uzvārījām katrs sev roltonu dubultporciju, kā arī tēju. Bija gardi. Miegs arī nāca viegli, jo sen nebija gulēts. Naktī nedaudz sala, bet to jau zināju pirms gulēšanas. Mans guļammaiss ir ļoti ērts somā, jo ir mazs, bet guļot der uzvilkt kādu džemperi.

Otrajā rītā, protams, modinātājs vairākas reizes tika pārlikts, līdz beidzot ap septiņiem jau pakojām mantas. Vēl neko neēdām, jo bija paredzēts pirms brokastīm noiet līdz Mālpilij atlikušos 13km. Ātri vien nonācām galā. Tur, veikalā „Zemūdene”, nopirkām vēl četras rolton zupiņas, lai pietiek visam ceļam. Liels paldies arī pārdevējai, kas atļāva mums kādu pusstundiņu palādēt telefonu, kamēr ēdam. Bija drusku kritusies baterija, jo šorīt pa ceļam klausījāmies mūziku ritma uzturēšanai. Brokastīs mums bija putra ar tēju. Ieēdām arī somā atrasto kliņģeri. Tikko bijām paēduši un sākuši savu ceļu, kad sāka pamatīgi līt lietus. Par laimi, bijām tam gatavi. Uzvilkām lietus plēves un gājām tālāk. Lietus ar nelieliem pārtraukumiem mūs pavadīja visu ceļu līdz pat Nītaurei. Par laimi tieši tur nelija. Vietējā veikalā iegādājāmies brētliņas tomātu mērcē un stilīgajā, ar adidas zīmi rotātajā, autobusa pieturā pusdienojām. Kā lielisks fons pusdienām bija pāri ielai esošais ģimenes skandāls, kur sieva gribēja braukt uz Zaubi, bet vīrs negribēja. Beigās vīrs padevās, bet sieva tā arī nekur neaizbrauca. Paēduši un noskatījušies izrādi, devāmies tālāk. Bija jānoiet vēl šīs dienas pēdējie 20km līdz Skujenei. Un atkal lielu ceļa daļu mūs pavadīja lietus. It kā ar to vēl nepietiktu, mums sāka virsū skriet divi lieli vilku suņi, ilgi nācās no šiem atkauties, bija drusku stresiņš. Skujenē bijām diezgan pavēlu vakarā, un tur vienīgie sastaptie cilvēki bija trīs pirmsskolas vecuma meitenītes, kas mums teica „Labdien!”. Ilgi meklējām ideālo naktsmītni, jo virs galvas sāka vilkties lieli mākoņi. Izstaigājām kapus, bet nekā. Tad ciemata centrā uzgājām ēku ar uzrakstu „Pansija”, durvis bija vaļā, un mēs nolēmām ziedot nelielu daļu budžeta, lai nakti pavadītu zem jumta. Jau tā bijām slapji, gribējās drusku apžūt un pārnakšņot siltumā. Telts mums bija ļoti maziņa, plāna un lietus neizturīga. Iegāju iekšā, visur dega gaismas, bija tualete, virtuve, bet neviena paša cilvēka. Izbļaustījos, izmeklējos, bet nevienu tā arī nesastapu. Nolēmu izmantot izdevību un uzpildīju ūdens krājumus. Žēl, bet šī naktsmītne mums atkrita. Tad mums mežonīgi paveicās – mēs atradām estrādi. Bijām jau agrāk telti cēluši uz estrādes, tādēļ zinājām, ka tā ir laba vieta. Šoreiz gan tas bija vēl ideālāk – aiz estrādes iekļuvām tādā kā aizskatuves piebūvē, kur bija aizvējš, jumts virs galvas, kā arī elektrība. Vārdu sakot, komforts par brīvu. Vienīgi bija neliels stresiņš, ka tik kāds mūs neizdzen, bet tas tik padarīja to visu jautrāku. Aizskatuvē uzslējām telti, lai ir vēl siltāk, paēdām vakariņas un pilnībā uzlādējām abus telefonus. Telefoni vienmēr noder, jo tad paguruma brīžos var stimulēt sevi ar ritmisku mūziku.

Trešā diena sākās vēl vēlāk nekā otrā. Biju vispār nolicis modinātāju un tikai laimīgas nejaušības dēļ pamodos pus deviņos. Šī diena solījās būt interesantāka, jo nu beidzot mēs sākām iet pa ainavisko Piebalgu, kā arī izvēlējāmies mazākus ceļus. Arī debesis bija skaidras. Šoreiz brokastis paēdām tur pat uz vietas, jo līdz Vecpiebalgai bija 25km – puse veicamās dienas distances. Kā jau katru rītu, ēdām putru ar zapti un tēju. Izmantojām arī tuvumā esošās labierīcības un sākām otro pārgājiena pusi, jo atlikušas bija vairs tikai divas dienas un aptuveni 100km. Īsi pirms Vecpiebalgas tomēr piestājām mazā veikaliņa un nopirkām pa snikeram. Vecpiebalgā mums atkal uzsmaidīja lielā veiksme – tikko bijām nopirkuši pusdienu konservus, kad sākās lielais gāziens. Paspējām iemukt pie veikala esošajā teltī, kur arī paēdām. Līdz ko pēdējais kumoss bija norīts, arī lietus mitējās. Bija laiks doties tālāk. Tālāk mūsu ceļš veda uz Jaunpiebalgas pusi. Tas bija grūti, jo atkal nedaudz lija un bija jākāpj lielā kalnā. Par laimi ceļš bija svaigi asfaltēts, tas iešanu padarīja krietni vieglāku. Nogājuši kādus 4km, lietus mitējās un mums bija jānogriežas uz sīkāku celiņu. Bija neliels risks, ka šī ceļa vairs nav, bet par laimi tas tomēr bija. Vietām ļoti katastrofālā stāvoklī, bet vismaz bija. Pa šo ceļu iedami, bijām iegājuši Madonas rajonā, vēl kādi 5km un atkal bijām Cēsu rajonā. Tālu vairs nebija palicis līdz mūsu plānotajai apmetnes vietai. Nogriezāmies uz vēl šaubīgāka ceļa, bija liela iespēja, ka šis ceļš ir izzudis, jo tas veda kādus 7km caur lielu mežu, ko tā arī sauca „Lielmežs”. Bet, kā jau to varēja paredzēt, pateicoties kokmateriālu bagātībām, ceļš bija uzlabots, uzbērts plats un gluds. Iet bija patīkami, lai gan Jānis jau sāka pagurt, nācās mazināt tempu, bet bijām jau diezgan tuvu beigām, tā ka satraukumam nebija pamata. Vēl no vienām mājām meža vidū mums atkal virsū skrēja suņi, bet ar šiem mēs ātri atradām kopīgu valodu. Redzējām arī mazu stirniņu, kas, neskatoties uz mūsu skaļo mūziku, ilgi mūs nemanīja. Pasmēlām ūdeni vakariņām un iekārtojām naktsmītni. Šoreiz sagriezām egļu zarus, ko paklājām zem telts. Bija vērts – gan siltāks, gan mīkstāks.

Ceturtā diena sākās vēl par stundu vēlāk nekā trešā. Grūti ir nenolikt modinātāju. Bija jāsarauj. Ātri sakravājāmies un bez brokastīm devāmies tālāk. Pēc aptuveni 8km bija mūsu šī rīta brokastu vieta – Silmači. Pie ezera bija ierīkota ideāla atpūtas vieta, tur arī gandrīz pilnībā iztukšojām savus pārtikas krājumus, bija jau stipri karsts, un diena bija ideāla. Turpmāko mūsu ceļu varēja sadalīt ap 10km garos posmos starp ciemiem – Druviena, Tirza, Galgauska. Nolēmām Druvienā un Tirzā nedaudz piestāt, iedzert kādu aliņu vai ko tādu, bet Galgauskā nopirkt pusdienas, jo no turienes bija jāiet vēl kādi 15km līdz pašam galamērķim. Plāns ar aliņiem tika īstenots. Druvienā tos izdzērām visskaistākajā autobusa pieturā, kādā biju bijis, bet Tirzā ideālākajā vietā ciemata centrā – tādā kā māju pagalmā starp diviem veikaliem. Abās vietās arī varējām pavērot vietējo rosību un sadzīvi. Uz Galgausku jau ceļš gāja drusku gausāk, jo bija beigušies telefoni, tādēļ nevarēja klausīties mūziku. Tas ir liels mīnuss. Galgauskā mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums – vietējais veikals „Gusts” strādāja tikai līdz pieciem, bet bija jau gandrīz septiņi. Nācās mugursomā sameklēt vēl pašas beidzamās rupjmaizes šķēles un ievārījuma burku. Sanāca gardas zaptsmaizes. Jānis gan teica, ka no tām neesot nekādas jēgas, un, ka viņam tik un tā griboties ēst, bet man ar tām pilnīgi likās gana. Bija vairs atlikuši nieka 15km, līdz pārgājiena beigām, to apzinoties, ēdiens it nemaz nebija prātā. Šo atlikušo gabalu sadalījām uz pusēm, ar atpūtas pauzi pa vidu. Bija patīkams vakars un iet pa asfaltēto šoseju bija prieks. Kad piestājām autobusa pieturā atvilkt elpu, sastapām kādu vietējo iedzīvotāju, kas ar mums padalījās savos piedzīvojumos ar policiju. Viņš jau bija vairakkārt sodīts par iešanu tumsā bez atstarotāja, kā arī viņš nesaprata, kādēļ viņš nedrīkstētu pīpēt autobusa pieturās vai arī pie bibliotēkas. Tā, guvuši jaunu draugu, cēlāmies, lai nākamreiz sēstos tikai „Ceļmalās” pie galda. Ceļš jau bija pazīstams – šeit bija iets un skriets vairakkārt, taču, neskatoties uz to, Jānis sāka pagurt. Viņš teica, ka gribot ēst, un, ka pie visa ir vainīgas knapās pusdienas. Vēl šaubījāmies, vai paspēsim līdz desmitiem iegādāties alu, ar ko galamērķī veldzēt slāpes, bet šaubas bija veltas – vietējie veikali strādāja tikai līdz deviņiem, tādēļ nācās iztikt bez alus. Pulkstenis rādīja tieši desmit, kad iegājām mājās.

Bija paveikts līdz šim nerealizētais – no sliekšņa līdz slieksnim atnācu no mājām uz laukiem, kā arī četras dienas no vietas gājām 50km. 200km – tas ir lielākais attālums, kādu esmu veicis četru dienu laikā. Guvām lielisku pieredzi, ko noteikti izmantosim arī nākamajos pārgājienos, kas, bez šaubu ēnas, būs. Cerams, pat ātrāk nekā plānots.

Gustavs Straupmanis


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , .

Renģe – Mažeiķi – Ezere

Beidzot prāta skaidrība un fiziskā kondīcija ir pietiekoša, lai uzrakstītu stāstu par brīnišķīgu ceļojumu, kādu piedzīvoju nedēļas nogalē.

Tātad otrā ekspedīcija, kuru rīkoja pargajieni.lv. Sākotnēji bija doma, ka dosimies no Reņģes līdz Ezerei pa Vadakstes upes krastu. Pēdējā brīdī atklājās no autobuss no Ezeres uz Saldu, kas bija nolūkots kā visizdevīgākais variants, bija atcelts, līdz ar to radās gandrīz 5 stundas brīva laika. Tā kā bijām nelielā skaitā, visi vienojamies, ka nedaudz mainīsim maršrutu un aizstaigāsim līdz Mažeiķiem.

19:15 visi sēdējām vilcienā un sākām savu braucienu uz Reņģi. Kamēr visi izklaidējās, es pievērsos rokdarbiem un ņemu rokās adatu un diegu, šuvu savu daudz cietušo somu un šuvu visu pēc kārtas. Vēl pie pašas stacijas somai viena lenca atteicās un pārtrūka. Galu galā salaboju visu, kas bija labojams un soma tagad atkal ir ideālā darba kārtībā. Vilcienā bijām vismazākajā nodalījumā un ar savu aktivitāti pārņēmām visu vagonu. Mums pievienojās vairāki jaunieši un galu galā par mums droši vien runas klīdi arī pa pārējo vilcienu, jo pat neilgi pirms gala pieturas ienākusī konduktore dažiem „paskaitīja brūtes”. Visi bija atvērušies un jautrība sita augstu vilni.

21:38 izkāpām galapunktā Reņģē. Pēc neliela stāsta nolasīšanas un mazas ekskursijas ap staciju, devāmies uz Reņģes muižu, pa ceļam izejot cauri arī ciematam, kurš tiešām nes Reņģes vārdu (Reņģes stacija atrodas Rubā, kas izmēros krietni pārsniedz Reņģi). Pēc nelielas nomaldīšanās un vecu vējdzirnavu izpētes nonācām Reņģes muižā, kurā atrodas divas skolas. Pašā muižas ēkā ir Reņģes pamatskola, bet pretējā ēkā, kas krietni jaunāka, Reņģes internātskola. Protams, sacēlām kājās visus vietējos suņus. Dienas laikā muiža noteikti ir vēl krāšņāka.

Devāmies tālāk, atpakaļ uz Rubu pa šoseju. Viss ciems svineja, jo divās vietās mūzika un skaļas jauniešu balsis bija dzirdamas jau iztālēm. Vēl mirklis un jau dzelzceļa pārbrauktuve. Nolēmuši, ka nav vērts iet meklēt pilskalnus, devāmies uz Lietuvu. Gājām pa dzelzceļu, mazliet nesapratās kājas, jo solis pa sliedēm nesanāk tāds kā pa normālu ceļu. Bija zināms, ka Lietuvas pusē dzelzceļu remontē, bet, ka tas vispār ir pilnībā nojaukts un ka ir tikai šķembas uz uzbēruma, tas gan bija jaunums.

Latvijas – Lietuvas robeža atrodas tieši uz Vadakstes upes. Uz tilta beidzas sliedes, sākas šķembu ceļš. Tā nu stāsta autors pēc astoņu gadu pārtraukuma atkal nonāca Lietuvā. Vairāki foto, atvadīšanās no dzimtenes un sākās ceļojums pa kaimiņzemi. Blakus dzelzceļam veda taciņa, tādēļ soļojiens bija diezgan ātrs un kājām patīkams. Nonākuši līdz pārbrauktuvei devāmies pa ceļu tālāk uz Laižuvu, nelielu ciemu pierobežā.

Uz ciemu veda grantsceļš, kas netālu no ciema sākās kā asfaltēta šoseja. Ciems bija kluss, visi gulēja. Mēs tur iesoļojām jau krietni pēc pusnakts. Iegājām vietējā baznīcā. Interesanti, ka baznīcas vietā bija tikai pamati un liels koka krusts. Baznīca vairākas reizes celta no jauna, sagrauta un tagad ir tikai sēta ar numurētām arkām un baznīcas pamati. Tur nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk. Pagājusi garām vietējai skolai, devāmies tālāk uz staciju, kas kā vēlāk izrādījās, bija neliela mūra ēka pie dzelzceļa pārbrauktuves. Arī Lietuvā dzelzceļu saimniecība ne visur ir augstā līmenī, laikam Latvijā tiešām tā ir Baltijā visattīstītākā un vislabāk uzturētā, ja to par attīstību un uzturēšanu vispār var saukt.

Tā soļojām tālāk. Mažeiķi bija mērķis, kuru no rīta bija jāsasniedz. Gājām ,spēlējām vārdu spēles, uz nākošas pārbrauktuves paēdām un atkal soļojām tālāk. Zāle pārklājās ar rasas lāsēm, bija jūtams neliels vēsums, bet kopumā laika apstākļi bija ļoti piemēroti šādam pasākumam, bija silti, labi un kājas klausīja labi.

Ausa rīts, netālu no Mažeiķiem apsēdāmies uz betona gulšņa pie pārbrauktuves, lai atpūstos. Te pēkšņi pa šoseju brauca policija. Tā apstājās tieši uz pārbrauktuves. No mašīnas izkāpa divi lietuviešu policisti. Trijās valodās runājot ar viņiem noskaidrojām, ka simts metrus no pārbrauktuves mums nezinamu laika sprīdi iepriekš ir notikusi avārija. Policisti gribēja zināt, kas mēs tādi un vai neesam neko redzējuši. Kad pateicam, ka neko nezinā un ka tikko no Latvijas atnākuši (vispār izskatījās, ka ne tikai mēs esam pārsteigti par šo nejaušo tikšanos), viņi viņi uzreiz pabrauca nost no pārbrauktuves un kāpa no ceļa lejā uz pļavas. Tad arī mēs ieraudzījām vraku pļavas vidū. No samērā augsta uzbēruma auto bija nolidojis lejā nemaz nebremzējot, šļūcis pa pļavu un kaut kādā veidā, vai nu kūleni uz sāna metot (visticamākais, jo priekš lupatās īpaši nebija) vai kā citādi mētajoties, nokļuvis ar ratiem gaisā. Visapkārt pa pļavu mētājās lūžņi, bamperis un citas detaļas. Tā soļojām tālāk pa šoseju uz pilsētas pusi. Mums garām pabrauca trīs ātrās palīdzības mašīnas un vēl viena policijas mašīna. Pēc neilga laika visas ātro mašīna jau devās atpakaļ, bet šķita, ka tur vēl ir dzīvie, jo vismaz viena devās prom lielā ātrumā ar ieslēgtām bākugunīm. Nedaudz skumjš rīts, bet kopumā tas mūsu prieku nemazināja. Tikai radās pārdomas par dzīvi, par to, kas īsti bija noticis, par to, ka žēl cilvēku un kaut neviens no tiem nebūtu bijis latvietis, kaut gan jebkura cilvēka dzīvība ir svarīga neatkarīgi no tautības.

Pie Mažeiķu pilsētas robežas apstājamies safotografējāmies un devāmies iekšā pilsētā. Mažeiķi bija sasniegti.

Iesoļojām Mažeiķu dzelzceļa stacijā, nedaudz pasēdējām nojumītē, sagaidījām vietējo vilcienu, kas bija laikam nesen būvēts vai rekontruēts, bet kopumā acij ne tik tīkams kā mūsu krāšņie jaunie vilcieni.

Devāmies uz autoostu. Tur nokļuvām siltā uzgaidāmajā telpā, kurā pavadījām kādu stundu. Aizkliboju apskatīt tuvāko apkārtni. Atklāju, ka tuvumā ir daži veikali. Atpakaļ atnācis, skatījos kā Katrīna pielieto savas lietuviešu valodas prasmes un kasē noskaidro vai autobuss, kas kursē uz Rīgu, pietur Ezerē. Tas tur tikai cauri braucot.

Devāmies apskatīt pilsētu. Bija astoņi no rīta, nesen bija durvis vērusi Maxima. Tur ceļotāji iepirkās. Devāmies tālāk uz pilsētas vienīgo parku, kurā atradās arī stadions ar tribīnēm.

Stadiona tribīnēs pavadījām visu rītu. Ēdām, dzērām, mētājām pudeli, daži dejoja, gulējām, atpūtinājām kājas, žāvējām zeķes un kurpes. Saulīte sildīja un pašsajūta bija ļoti laba, ja neskaita to, ka kājas sāpēja. Viens lietuviešu vīrs piebrauca klāt ar savu velosipēdu un centās izlūgties naudu aliņam. Protams, viņs nedabūja ne vienu litu, ne, pasarg Dievs, arī ne vienu latu (sagribējis veselu latu dabūt). Mācēja viņs gan četras valodas un pats brīnījās par tik internacionālu sarunu, jo runājām ar viņu gan angliski, gan krieviski, gan lietuviski un pat latviski viņš mācēja. Tā vīrs devās atpakaļ uz otru tribīņu galu sapīpēt ar kādu citu tik pat neviennozīmīgā kondīcijā esošu vīru. Tas otrs it kā gribēja nākt šurp, bet pusceļā griezās atpakaļ.

Kad pusdienlaiks jau bija pienācis, devāmies apskatīt otru pilsētas pusi un aizstaigāt līdz Ventai.

Izrādās, ka arī Mažeiķos ir tāds kā vecais centrs un jaunais centrs. Otrpus dzelzceļam mēs beidzot redzējām cilvēkus, mašīnas brauca pa ielām, cilvēki staigāja pa pilsētu. Nonācām rajonā, kur bija jauna, nesen celta moderna baznīca, no kuras varēja dzirdēt sprediķi un caur atvērtajām durvīm pie altāra stāvošus trīs Dieva kalpus. Atradām arī vietējo Super Netto. Cenas leišiem apmēram kā pie mums, būtisku atšķirību nav, daudz kas ir arī dārgāks. Tā iepirkušies devāmies pa taciņu uz Ventu.

Pie upes cilvēku bija daudz, kaut kāds mākslīgs rumbai līdzīgs akmeņu krāvums pāri upei savienoja ar otru krastu un tas viņu uzmanīju acīm redzot piesaistīja. Visi tur fotografējās, lēkāja pa akmeņiem. Mums nebija vairs daudz brīva laika, tādēļ ilgi tur vairs nekavējāmies un devāmies tālāk. Pa galvenajām pilsētas ielām devāmies prom, dziedot dziesmas un ik pa laikam saņemot no garāmbraucējiem mašīnu tauru skaņas, sveicienus un roku mājienus.

Pie pilsētas robežas apstājāmies, atpūtamies, mazleit ieturējāmies un devāmies tālāk. Vispār pozitīvā iezīme ir tā, ka zem zīms, kas liecina par to, ka pilsēta beidzas, ir otra zīme ar apdzīvotas vietas uzrakstu un skaitli, kas liecina par to, cik tālu un kāda ir uz ceļa esošā nākošā apdzīvotā vietā.

Pa šoseju gājām tālāk. Tempi bija dažādi, gājiena līderi ik pa laikam mainījās. Neliela pasēdēšana pēdējā pieturā un tad ejot cauri pēdējam lietuviešu ciematam Buknaičiai un tad jau varējām saskatīt Vadakstes tiltu. Izgājām cauri bijušajam robežkontroles punktam un, stāvot tilta vidū, visi iesoļojām Latvijā. Pēdējie foto un Lietuva palika aiz muguras.

Patīkamu sajūtu pārņemti, apmierināti par paveikto, devāmies uz pieturu. Tur aizņēmām visu garo solu. Daži vēl pastaigāja pa ciemu, apmeklēju vietējo ELVI. Tā nepilnas divas stundas pavadījām pieturā. Sagaidījām autobusu un braucām uz Saldu.

Saldū autobuss pienāca 20 minūtes par ātru un mums bija gandrīz stundu jāgaida autobusu uz Rīgu. Autoosta bija slēgta jau pirms vairākām stundām svētku dēļ. Atceļu pavadīju miegā, fonā ik pa laikam dzirdot ar kaut ko neapmierinātas krievu meitenes bļaušanu uz savu vīru un viņas nemitīgo trīšanos pa autobusa krēslu un vazāšanos pa pašu autobusu. Kalnciemā Katrīna izkāpa, lai pa taisnākiem ceļiem brauktu uz Jūrmalu, pārējie turpinājām ceļu uz Rīgu. Rīgā nonākuši atvadījamies un katrs devāmies uz savām mājām.

Tā kopā pieveicām 51 kilometru 19 stundās. Pasākums izvērtās ļoti interesants, atmiņām bagāts un iespaidu pārpilns.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Pārgājiens „Zaļā kāpa 2009” – atmiņas un iespaidi.

Nu, ko!Noslēdzies pirmais oficiālais pārgājiens, ko rīkoja pargajieni.lv atraktīvā komanda. Jāteic, viss izdevās vienkārši lieliski. Viena diena mūsu visu dzīvēs, kuru būs vērts atcerēties!

Svētdienas rītā satikāmies Rīgas autoostā. 9:20 sakāpām autobusā un devāmies uz Lapmežciemu. Pa ceļam Jūrmalā mums vēl pievienojās divas jaukas meitenes. Jau ieraugot viņas, man bija skaidrs – diena būs izcila. Redzot viņu dzīvesprieku, bija 100%  pārliecība, ka viss izdosies! Tā arī bija!

Lapmežciemā nonācām pēc nepilnas stndas brauciena. Ceļš bija labs, sastrēgumu nekur nebija un brauciens nekādu nogurumu neradīja. Pieturā īsumā nocitēju būtiskākos nosacījumus, kurus ir vērts ievērot – par kārtību, tīrību, videi draudzīgumu, saliedētību, pārgājiena tempu uc. Devāmies no Lapmežciema uz Antiņciemu. Apmēram puse ceļa bija asfaltēta. Abās pusēs varēja redzēt dīķus un arī Kaņiera ezeru, kurā jau gozējās glubji un bija reāls pierādījums tam, ka pavasaris ir klāt. To papildināja arī pirmie ziediņi, kurus šad tad ceļmalās varēja redzēt. Antiņciemā griezamies pa labi un devāmies uz Kaņiera pilskalnu.

Pirms vairākiem gadiem Kaņiera pilskalnu sakopa un līdz tam izveidoja dabas taku. Tagad taka ir slēgta, jo nav līdzekļu tās atjaunošanai. Turp devāmies no speciāli ierīkota stāvlaukuma. Cauri mežam nācās iet, spraucoties cauri krūmiem, pārvarot grāvjus un peļķes, jo visa taka bija nelietojama. Visgrūtāk klājās vienam ceļotājam ar redzes problēmām. Tomēr kopīgiem spēkiem visi pārvarējām šķēršļus un iztikām bez starpgadījumiem. Kad tas bija paveikts, gar ezera krastu esošais posms jau bija daudz labāks. Kaut arī darba tur ir daudz, tas, kas ir jāatjauno, noteikti neprasa ne milzīgus finanšu līdzekļus, ne lielu darba spēku. Tur drīzāk ir nepiecešami entuziasti, kas mazliet kokmateriālu noziedotu un būtu gatavi dažas dienas uztaisīt talku. Pilskalnā visi ieturējām pusdienas, atpūtāmies, vērojām apkārtni un runājāmies par dažādām tēmām. Pēc tam tālāk devāmies pa otru takas posmu, kas bija pavisam labs, jo laipa bija tikai dažās vietās bojāta. Bija vēl arī saglabājušies divi informācijas stendi, uz kuriem varēja izlasīt par Kaņiera ezeru un dumbrāju.

Izejot no meža devāmies pāris kilometrus atpakaļ, lai dotos uz Zaļo kāpu. Atraduši īsto ceļu, devāmies mežā iekšā. Tur sākās vairākkārtējā kartes pētīšana, jo bija ceļu sazarojumi un nebija vēlams aiziet nepareizā virzienā. Protams, izlūkošana un loģiskā domāšana ļāva atrast pareizos ceļus un bez liekas kavēšanās varējām turpināt ceļu. Zaļo kāpu sasniedzām ļoti ātri, taču tā kā tā ir ļoti gara, gājām gar to vairākus kilometrus. Ik pa laikam uzkāpām virsotnē, jo skats, kas pavērās uz apkārtni, bija brīnišķīgs. Rietumu pusē redzējām Zaļo purvu, kā vārdā arī ir nosaukta kāpa, bet austrumu pusē bija Raganu purvs. Kāpas augstākajā punktā ieturējām launagu, nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk jau uz Ķemeriem.

Ķemerus sasniedzām pēcpusdienā. Pa Partizāņu ielu iesoļojām pilsētā. Tālāk devāmies pa Robežu ielu, kas ir ne tikai viena no galvenajām ielām, bet reizē arī Vidzemes un Zemgales novadu robeža, zīmīga vieta. Devāmies tālāk uz Ķemeru nacionālā parka galveno mītni. Pa ceļam redzējām Ķemeru agrāko ziedu laiku liecības – peldiestādi, parku, atjaunošanas stadijā esošo viesnīcu. Blakus nacionālā parka centram atrodas pirms diviem gadiem atklātā jaunā Dumbrāju taka 550 metru garumā. Tā ir tiešām pamatīgi uzbūvēta un vijas cauri visam mitrajam mežam. Šajā vietā vairākiem dalībniekiem parādījās izteiktas noguruma pazīmes. Nu vairs bija jāpieveic tikai pēdējo posmu līdz Ķemeru stacijai. Pa ceļam aplūkojām sēravotus un pie tiem izveidoto ķirzaciņas skulptūru un lapeni. Aromāts vienkārši izcils – puvušas olas!

Vēl tikai gājiens pa nedaudzajām ieliņām garām Ķemeru vidusskolai un nonācām galā. Stacijā nopirkām biļetes un apsēdamies uz soliņiem un gaidījām vilcienu.

Visa pārgājiena laikā tika pieveikti apmēram 25 kilometri sešās stundās. Redzējām ļoti daudz gan no dabas, gan no kultūrvēstures pieminekļiem un galu galā kārtīgi atpūtāmies, izklaidējāmies un jauki pavadījām laiku. Atceļā uz Rīgu kolēģis Mārtiņš paspēja vilcienā padejot valsi ar Katrīnu. Šķiet daudzi no vilcienā sēdošajiem vēl nekad nebija redzējuši, ka kāds tur arī dejo!


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , .

Pārgājiens „ Ipiķu skola – Meizakila ( Mõisaküla ) – Rūjiena”

Tieši manā dzimšanas dienā izlēmām doties izlūkgājienā pa jau iepriekš nospraustu maršrutu. Norunājām tikties pusdienlaikā Rūjienā.

Tā nu agrā sestdienas rītā modos, lai dotos stopēt uz Rūjienu. No Limbažiem līdz Rūjienai ir apmēram 90 kilometru garš ceļš cauri Valmierai, tādēļ jau septiņos no rīta devos stopēt. Pirmā mašīna, kuru stopēju, apstājās. Tā nu nepilnā stundā, kuru pavadīju interesantās sarunās, nonācu līdz Valmieras apvedceļam pie VTU Valmiera autobusu bāzes Brandeļos. Tā kā biju apsteidzis grafiku, nesteidzīgi soļoju cauri pilsētai. Stundu pavadīju ejot līdz Rūjienas aplim. Valmierā šobrīd notiek aktīvi ielu rekonstrukcijas darbi un vairākās vietās pilsēta ir neizbraucama.

Pie Valmiermuižas atkal sāku stopēt. Un atkal pirmā mašīna apstājās un veda mani uz Rūjienu. Tā jau 9:45 biju nonācis Rūjienā, ceļā pavadot tikai nedaudz vairāk par divām stundām.

Tā kā Rūjienā biju bijis vairākkārt, nolēmu spēkus netērēt un līdz Mārtiņa ierašanās brīdim nosist laiku Rūjienas autoostā. Līdz 11:30 sēdēju un vēroju apkārt notiekošo. Klusums nebija ne mirkli, jo arī Rūjienā ir izlēmuši uzrakt ielu un kaut ko par Eiropas Savienības līdzekļiem atjaunot.

Mārtiņš ieradās tieši laikā. Tikai Nordekas autobuss gan nemācēja piebraukt autoostai, jo tai visapkārt ielas bija uzraktas. Devāmies satikt viņa draudzeni, iepirkties un jau 13:00 kāpām autobusā un braucām uz Ipiķu skolu. Jau pēc nepilnām 40 minūtēm tur arī nonācām. Ceļa vidū autobuss mūs izlaida, apgriezās un brauca atpakaļ. Mēs soļojām uz Igauniju.

Pēc pusotras stundas jau bijām Igaunijas mazpilsētā Meizakilā. Klusums un miers. Un vecas pārdevējas vietējā veikalā! Izbrīnu radīja daudzie informācijas stendi pilsētas centrā un Jāņa Sētas kartes uz dēļiem ar aprakstiem latviešu valodā. Laikam kāda pārrobežu projekta ietvaros, jo ko līdzīgu vēlāk redzējām arī Rūjienā. Protams, mums nepamanītas garām nevarēja paiet arī vietējās igauņu daiļavas!

Pie dzelzceļa pārbrauktuves stāvēja vecs pasažieru vagons kā liecība par aizgājušajiem laikiem. Vispār, cik var saprast pēc pieejamās informācijas, tad dzelzceļam ir bijusi ļoti liela loma pilsētas attīstībā, ko gan nevar teikt tagad, jo dzelzceļš arī viņā robežas pusē ir demontēts un nevienam nav bijis vajadzīgs. Mēģinājām arī to vagonu pastumt, bet nekas mums neizdevās. Tā nu gājām tālāk pa peronu. Meizakilas stacija atgādināja tādu ziemeļniecisku koka būvi ar sūnām apaugušu jumtu. Vispār Igaunijā būves atšķiras no Latvijā vairumā esošajiem namiem. Kaut arī pavisam maz kilometru no robežas, bet atšķirības ir ļoti jūtamas. Tieši tāpat bija ar daudzajām dzelzceļnieku mājām, kuras tur bija redzamas. Ja tās rekonstruētu, būtu interesanti apskates objekti.

Tā nu atvadījāmies no Igaunijas un atkal devāmies dzimtenes virzienā. Pavisam nedaudz un atkal pārgājām pāri robežai. Tālāk ceļš turpinājās pa krietni mazāk izvandītu un vieglāk ejamu uzbērumu.

Kā pirmais, ko pamanījām, ka stacijas, kuras gan dabā var atrast tikai pēc peroniem, kartē nav precīzi iezīmētas un tā atšķirība ir par kādu kilometru. Tad nu ņēmām pildspalvu un krāsojām savā kartē patieso atrašanās vietu Ipiķu stacijai. Devāmies tālāk. Vietā, kur robeža iet gandrīz pa pašu dzelzceļu, mūs riedams sagaidīja igauņu suns. Vispār komiski bija skatīties kā tieši uz robežas viensētai cauri iet lauku ceļš un ir abās tā pusēs izvietotas ceļazīmes, kas norāda, ka tur ir gājēju pāreja.

Pagājām garām Lobinu purvam. Tur mēs iztraucējām pa kādai meža pīlei. Varēja arī saskatīt kārtējos bebru dambjus, kuri mūsu ceļā jau bija redzēti vairākas reizes. Vēl nedaudz un arī Ķirbeļu stacija bija jau garām.

Soļojām tempā uz priekšu, jo bijām pilnīgi pārliecināti, ka negribam atstāt neko no šī maršruta otrai dienai. Uzvilkām lietus mēteļus, sākoties lietum un pagājām garām Speltes stacijai, kas no kartē norādītās vietas bija kilometra attālumā pie paša ceļa.

Sākās teju visgarākais posms, jo līdz Rūjienas stacijai nekas daudz jau vairs nebija palicis, bet kā vienmēr šķita, ka laiks  velkas. Beigu beigās arī Rūjienas stacija bija sasniegta. Cerības, ka vismaz tur būs labi saglabājušies peroni, stacija un kādas citas liecības par savulaik nozīmīgo dzlezceļa mezglu, izgaisa. Peroni bija bez asfalta, stacijas ēka sagrauta un apkārtne aizaugusi. Atradām kārtējo neprecizitāti kartē – tā liecināja, ka no stacijas abpus dzelzceļam ir asfaltēts ceļš, bet realitātē tāds bija tikai viens. Otrā pusē vīdēja lauks.

Tā nu bijām savu mērķi sasnieguši un 25 kilometri arī bija noieti, pie tam tikai 6 stundās. Devāmies pa taisnāko ceļu uz Rūjienu, lai dabūtu naktsmājas un svinētu manu dzimšanas dienu.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .

Pārgājiens “Puikules stacija – Dikļi – Zilaiskalns”

Kādā ļoti karstā vasaras dienā izlēmām divatā doties pārgājienā prom no pilsētas burzmas. Savācām mantas, satikāmies Limbažos un braucām tālāk līdz Puikules stacijai. Tur ieradāmies jau vēlā pēcpusdienā.

Maršruts pamatā ved pa 1912. gadā būvētā šaursliežu dzelzceļa Ainaži – Valmiera – Smiltene maršrutu. 1976. gadā šo līniju slēdza, bet vēl kādu laiku posms no Puikules līdz Zilākalna ciematam vēl funkcionēja, jo apkārtnē atradās plaši kūdras purvi.

Tā nu sākām soļot ar domu, ka pirmajā dienā noiesim tikai 8 km līdz Grebu kalnam, kur tad arī varētu celt telti. Pirmais pārbaudījums jau bija pēc pārsimts metriem, kad nācās lauzties cauri latvāņiem. Tie šeit bija diezgan lielā skaitā un vajadzēja jau laikus uzvilkt jaku, lai nejauši neapdedzinātos ar šī indīgā auga sulu. Ja neskaita latvāņus, lielas neērtības, īpaši man, sagādāja odi, kuri te bija lielā skaitā un negribēja atkāpties, kožot skaustā un rokās. Tā kopumā mierīgā pastaigas solī devāmies uz priekšu, atgaiņājoties no kukaiņiem un pārvarot vairākus grāvjus. Gandrīz visā maršrutā nav neviena tilta, visi ir nojaukti reizē ar pašas līnijas demontāžu, kas kopumā apgrūtina iešanu, jo ik pa laikam nākas iet no no uzbēruma un cauri nātrēm un garajai zālei mēgināt sausām kājām šķērsot upes un grāvjus.

Soļojot cauri Ozolu stacijai, vērojām abās pusēs esošās mājas, kurās kādreiz ir dzīvojuši dzelzceļnieki un viņu ģimenes. Pārsteidza kāda māja, kuras dārzā mastā plīvoja Latvijas karogs, bet pats dārzs bija gludi nopļauts un pat dzelzceļa uzbērums līdz vidum bija dabūjis just zāles pļāvēja zobus. Aizaugušajā apkaimē tas bija tāds ļoti patīkams kontrasts.

Ceļu turpinājām līdz pat Grebu Bļodas kalnam un Grebu Pilskalnam. Abu kalnu apkaime vairākās talkās ir kopta un iekārtota gandrīz 20 gadu garumā. Tā ir atzīta par dievturu svētvietu. Teritorijā ir izvietots informatīvs plakāts, kur attēlota visu darbu gaita un aprakstīts viss svarīgākais par šo teritoriju. Tur arī nolēmām palikt pa nakti, sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti un vakarpusē devāmies pie miera.

Nākošajā dienā pēc ilgstošas atmošanās devāmies pa ceļu uz Dikļiem. Dikļu apkaimē apskatījām Dikļu pamatskolu, baznīcu, Vika parku, Dikļu pili un citus interesantus apskates objektus. Pagasta centrā ceļi ir nesen noasfaltēti, uzbūvētas bruģētas ietves un kopumā šeit par viesiem ir domāts pamatīgi. Ciemats atstāja patīkamu iespaidu un vēlme tur atgriezties tuvākajā nākotnē noteikti būs vēl ilgu laiku.

Sākot soļot atpakaļ uz dzelzceļa stigas pusi, mūs pārsteidza pirmās lietus lāses un pērkons. Jau ejot Dauguļu stacijas virzienā vējš kļuva spēcīgāks un sākās auksta vēja duša, kas nerimās līdz pat pašai stacijai. Tur pagriezāmies Zažēnu purva virzienā un pa dzelzceļa atzaru (to, kas no tā pāri palicis), devāmies uz Zilokalnu. Pa ceļam sastapām vairākus stirnu bukus, redzējām nolauzta koka stumbra galā vanagu, dzirdējām dzeguzi kūkojām. Purva apkārtnē bija jaušama dzīvība un rosība.

Pārgājuši pāri Briedei pa vienīgo nopietno tiltu, kas te vēl ir saglabāts, pie mums piebrauca vietējais makšķernieks, kurš ne vārda nesaprata no manas latviešu valodas. Dīvaini, ka cilvēks visu mūžu šeit dzīvodams nesaprot, ko es viņam atbildu skaidrā latviešu valodā. Laikam ārpus sava ciema bieži nedodas. Nav nekāds noslēpums, ka Zilākalna pagastā vairākums ir krieviski runājošo, kuri šeit atbrauca būvēt ciematu un strādāt kūdras rūpnīcā un uz dzelzceļa.

Uzvilkuši mugurā pēdējās sausās drēbes, devāmies uz Zilokalnu. Cauri ciematam gājām kalnā augšā pa vienu no daudzajām takām. Kalna galā atrodas uguns vērošanas tornis un lapene, kā arī vairāki soliņi un ugunskura vieta. Beigu beigās izlēmām šeit palikt pa nakti, lai agri no rīta dotos kājām uz Valmieru un paspētu uz pirmo vilcienu un autobusu katrs uz savām mājām.

Nakts bija ļoti lietaina un no rīta, kad atmodāmies un gribējām doties prom, tā arī nekas nesanāca, jo lietavas bija tik spēcīgas, ka nosēdējām teltī līdz pat pusvienpadsmitiem. Lietum pierimstot, nojaucām telti un devāmies prom uz Valmieru. Pēc pāris stundām 15 kilometrus garais ceļš bija pieveikts un iesoļojām pilsētā. Aizgājām līdz stacijai, atvadījāmies un es devos uz autoostu, lai paspētu vēl laikus nokļūt atpakaļ Limbažos.

Kopā tika noieti 28 kilometri un vēl 15 kilometri no Zilākalna līdz Valmierai. Var teikt, ka jaukā laikā šis ir tāds mierīgs pastaigas maršruts jebkuram tūristam un ceļotājam, kas kaulus nelauž, tulznas arī neko daudz nerada un divās dienās var redzēt ļoti daudz gan no skaistās dabas, gan arī no tām kultūrvēsturiskajām vērtībām un apskates vietām, kas šajā apkaimē sastopamas lielā skaitā.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , , .

Pārgājiens “Liepāja – Pāvilosta”

24. oktobrī notika kārtējais Pargajieni.lv organizētais pārgājiens. Šoreiz maršruts veda pa vecu dzelzceļa līniju “Liepāja – Ventspils” kuru tieši tobrīd demontēja.
Tā nu visi, kas mēs bijām, devāmies ceļā. Sākumā pa taisnākajiem ceļiem izkļuvām ārā no Liepājas stacijas un devāmies pa šoseju Rīgas virzienā. Pie K-Rautas pagriezušies pa kreisi gājām uz Karostas pusi līdz dzelzceļa pārbrauktuvei. Tur uzgājām uz demontējamā dzelzceļa stigas un jau pirmajos metros sliedes aprāvās.
Gājām tālāk pa gludu uzbērumu. Visi koki un krūmi bija izcirsti, garā zāle nopļauta. Nekas netraucēja iešanu. Pārsteidza tas, kas šajā porsmā uzbērums bija ļoti labi saglabāts un arī koki bija platā joslā izcirsti. Laikam stiga tiks izmantota ceļam priekš mežvedējiem vai kādos citos nolūkos.
Nonākuši līdz Kapsēdes dižakmenim ieraudzījām, ka no dzelzceļa savāktie gulšņi ir sakrauti lielās grēdās. Turpat bija arī izcirsti koki un krūmi. Pats dižakmens ir gana liels, sašķelies divās daļās. Austrumu pusē uz tā 1. pasaules kara laikā vācieši ir iegravējuši uzrakstu un iekaluši kaut ko līdzīgu bruņinieku krustam.
Jau nedaudz tālāk pagājām garām Kapsēdes stacijai, pie kuras atrodas vietējās pašvaldības izveidota atpūtas vieta. Turpat blakus atrodas Aizputes ceļinieka asfaltbetona rūpnīca. Nedaudz tālāk sastapām mežvedēju, kurš traktora piekabē krāva gulšņus un veda nost no uzbēruma. Nedaudz tālāk pie tilta meģinājām atrast geokešu, bet tas līdz ar visiem darbiem laikam ir zudis nebūtībā.
Pēc kāda laiciņa nogriezāmies uz ceļa un gājām Ventspils šosejas virzienā. Tur jau slējās senais Baltijas Ledus ezera senkrasts. Vēl nedaudz tālāk bija Spicais kalns, kurā ar grūtībām uzkāpām. No tā pavērās brīnišķīgs skats uz Liepāju (kādu 10 – 15 kilometru attālumā). Varēja saskatīt rūpnīcas, slimnīcu, skursteņus un pat ostas celtņus un Karostas katedrāli. Iesaku visiem garām braucot te piestāt!
Devāmies tālāk. Pa ceļam aplūkojām Medzs muižu, kur gan ļoti daudz kas vairs neliecina par seno godību, jo vairākas ēkas ir sabrukušas un teritorija ir manāmi aizaugusi.
Nogriezāmies atpakaļ  uz dzelzceļa. Garām Medzes stacijai ejot stāstīju stāstu par dažus gadus vecu atgadījumu, kad stacijā mītošā sieviete izādīja lielu sašutumu par manis un vēl dažu cilvēku pēkšņo ierašanos un izsoļošanu cauri pagalmam. Arī šoreiz viņa naidīgi lūkojās gar aizkaru no mājas iekšienes.
Atcerējos, ka apkārt viss bija aizaudzis. Tagad par to nekas neliecina, jo stiga ir pamatīgi iztīrīta un sakopta. Pēc dažiem kilometriem pagājām garām Ploces stacijai, kur vēl joprojām uzraksti ir latviešu, krievu un pat vācu valodā.
Beigu beigās nonācām Vērgales stacijā. Pieturā pasēdējām, ieturējāmies un gājām apskatīt Vērgales luterāņu baznīcu kapsētā. Nolēmām iet arī līdz pašai Vērgalei. Pagājām garām bijušajā alus brūzī izvietotajam muzejam, redzējām pie dīķa ceļa zīmi, kas brīdināja par uz ceļa uznākt varošiem gulbjiem. Pārsteidza Vērgales centrā esošā tualete. Neizdemolēta, pagrabiņā izvietota, ar apgaismojumu un normālu santehniku. Laikam ciemā dzīvojošie ir vieni no saprātīgākajiem.
Vērgales centrā apmetāmies pieturā. Ik pa laikam kāds gāja uz veikalu. Mani personīgi pārsteidza pieturā esošā reklāma, kas vštīja, ka pēc pāris stundām būs Party Vergale seonas atklāšanas pasākums turpat blakus esošajā kultūras namā. Varēja redzēt, ka lēnām savācās jaunākā paaudze.
Tumsai jau esot, devāmies atpakaļ uz staciju. Sākām ceļu pa dzelceļu, zinot, ka līdz Pāvilostai tikai puse maršruta. Kad dzelzceļš sāka griezties pa kreisi, vietā, kur vēl bija sliedes, izlēmām kurt ugunskuru un vārīt ūdeni makaronu zupiņām. Visapkārt bija daudz sazāģētu koku tādēļ kurināmais netrūka. Tā pavisam četras stundas nosēdējām pie ugunskura. Kad sāka krist lietus lāses, arī mēs sākām iet.
Pagājuši garām Mežmales stacijai, atradāmies jau Grīņu rezervāta teritorijā. Tiesa gan ,tumsā to bija grūti noprast.
Trijos naktī uzdūrāmies mežvedējam, kurš krāva piekabē zarus. Ieraudzījis mūs prožektoru gaismā, viņš izrādīja manāmu izbrīnu un no viņa mutes bira teksti par to, vai ta tādā laikā nav majās jābūt (nakts vidus un līst lietus) un ko ta mēs te darām. Nošokējuši ar to, kas tad mēs esam un ka ejam no pašas Liepājas, devāmies tālāk. Vismaz kādu brīdi mūs pavadīja traktora prožektoru gaisma.
Beigu beigās nonācām līdz Sakas stacijai. Pāvilosta bija jau ļoti tuvu. Tomēr vēl kāda stunda bija vajadzīga, kamēr pārgājām pri Sakas upes tiltam, cur pēdējā kilometrā esošajiem dubļiem nonācām līdz šosejai un tikām līdz Pāvilostai. Nu jau pa civilizētu ceļu tika veikti pēdējie 3 kilometri un galapunkts bija sasniegts. Neliela vairāku dalībnieku pārģērbšanās, pāris stundas mašīnā miega bada remdēšanai un tad jau varējām braukt mājās lietum līstot ārpus mašīnas.
Ir ideja kaut kad tuvākajā nākotnē veikt arī pārējo posmu no Pāvilostas līdz Ventspilij.

Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Plostu rallijs 2009 Mazsalacas novada Skaņkalnes pagasta Lībiešos

Kādu mēnesi atpakaļ Mārtiņš man paziņoja, ka RTU SP rīko plostu ralliju un ka tā mums būs baigi labā reklāma. Mani jau ideja par plostošanu apmierināja līdz brīdim, kad būtu jālien un tā plosta un jāmēģina peldēt. Tomēr piekritu un sākām plānot. Saplānojām, ka vajag divas komandas. Saplānojām un pēdējā brīdī arī abas komandas noorganizējām. Bija arī jādomā kā tos plostus uztaisīt. Nedēļu pirms rallija pargajieni.lv komanda (3 no 4) sameistaroja Mazsalacā pirmo plosta versiju, kas turēja virs ūdens vienu cilvēku. Ideja bija skaidra.

Pienāca plostu rallija pirmā diena. Agri no rīta jau pēc 6:00 biju pamodies paēdu brokastis un devos stopēt. Ap 7:00 izejot no mājas sapratu, ka būs jautri, jo uzreiz sāka pamatīgi līt lietus. Tā stāvēju pie Limbažu robežas un stopēju. Pēc brīža viens mani aizveda līdz Umurgai. Soļoju gar šoseju tālāk. Pēc kāda laiciņa cits mani aizveda līdz Mazsalacas aplim pie Valmieras. Tad pēc kāda laiciņa nākošais pavizināja gabaliņu. Uzzināju, ka buss ar visiem plostotājiem vēl tikai pa Rīgu kuļas. Uznāca smiekli, jo tādu vilkšanu garumā nebiju gaidījis. Soļoju tālāk un divi veci vīri aizveda līdz Burtnieku pagriezienam. Tad pēc brīža jau cita mašīna līdz Matīšiem. Tad kāds NBS virsnieks līz Vecatei. Un tad atlikušos 10 km mierīgi soļoju kājām, jo autobuss vēl tikai brauca no Rīgas ārā. Nebija man nekur jāsteidzas. Iesoļoju Mazsalacā, nopirku Jānim zeķes vietējā Mego un devos uz Valtenberģu muižu, apskatīt Mazsalacas vidusskolu. Tad tālāk pa vecā dzelzceļa tiltu pārgāju pāri Salacai un gāju uz Lībiešiem. Soļojot cauri Skaņkalnei redzēju vietējos, kuri pirka pienu no garām braucošas mašīnas. Lībiešos knapi paspēju iesoļot estrādes teritorijā, kad man zvanīja Mārtiņš. Viņi tikko esot iebraukuši Mazsalacā. Man jau sākās pirmie jautājumi, jo nesapratu, kādēļ viņiem vajadzīga Mazsalca, ja jau pasākums ir Skaņkalnē. Izrādījās, ka neviens jau tā īsti nezina, kur jābrauc. Pasmējos par organizatoriem un vēlāk uzzināju, ka Guna kā vietējā ir ķerusies pie situācijas noskaidrošanas. Pēc brīža arī atklājās, ka pasākums nav Lībiešos, kā iepriekš tika runāts, bet Lībiešos – 2, kas ir viesu nams Skaņkalnē. Tā soļojot jau kuro reizi šurpu turpu pa Skaņkalni, iesoļoju pagalmā, kur stāvēja autobuss ar plostu rallija dalībniekiem un tiem, kas sevi dēvēja par organizatoriem.

Tika dots uzdevums visiem doties uz laukumu pie upes un sākt būvēt plostus. Cēlām teltis, krāsojām karogu un slējām augšā karogam mastu. Kad teritorija bija iekārtota pēc mūsu prāta, sākām taisīt plostus. Sanāca pamatīga konstrukcija. Kopumā izdevās ļoti stabils kuģis. Arī Savādāka skatījuma komandai bija labs plosts. Vēlāk bija jāspēlē volejbolu. Kopīgajā mačā tomēr uzvarēja Pargajieni.lv. Savādāks skatījums tālāk netika. Vēlāk Pargajieni.lv tomēr piekāpās ķīmiķiem. Vakarā piedalījāmies nakts trasē. Bija pavisma 8 uzdevumi. Stulbākais bija maizes ēšana bez rokām, dziedāšana un iešana ar ķekatām. Pārējais vēl bija tīri normāli. Katrā gadījumā šaut ar gaiseni pa Red Bull bundžām tumsā ir pilnīgs sviests. Bet bija jautri.

Nākošajā rītā galīgi nebija vēlmes celties. Brīdis, kads bija jāstumj plostus upē pienāca nežēlīgi ātri. Steidzām vēl taisīt airus, krāsojām karogus un pēdējos uzlabojumus plostiem veicām.

Pie starta kārtējo reizi redzējām, ka organizatori nav savos uzdevumu augstumos. Rallija nolikumā bija minēts, ka katamarāni nedrīkstēs būt. Tādu tur bija ļoti daudz, kāda trešā daļa noteikti. Taču starts tika dots un ik pēc minūtes plosti devās upē.

Skrēju visu maršrutu gar krastu, fotografēju mūsu abus plostus. Pie reizes varēju pasekot līdzi tam, kas notiek un palīdzēt nomainīties braucējiem pusceļā. Bija interesanti. Divas reizes izskrēju cauri purvam. Tas mani nedaudz aizkavēja, bet galu galā visur biju laikus un līdz sekot nebija problēmu. Kājām iet gar upi, ja ir laba taka, ir apmēram tik pat ātri kā braukt ar plostu.

Pusceļā braucēji samainījās, vienu airi arī nomainījām (ar gudru ziņu bijām uztaisījuši rezerves airi). Mārtiņš izpeldējās, jo aizpeldēja garām. Tad nu raļļotāji brauca tālāk, bet mēs devāmies uz finišu.

Finišā jautrība turpinājās. Viena no glābšanas laivām apgāzās. Vairāki plostotāji aizbrauca vēl tālāk par finišu. Mūsu komanda gods godam finišēja. Otra komanda finišēja četratā, lai pierādītu, ka plosts ir stabils un izturīgs, par spīti tam, ka vislēnākais, ja neskaita to guļbaļķu plostu, kas nogrima.

Tā nu visi sāka jaukt ārā savus plostus, bet mēs savējos sakrāvām viesu mājas īpašnieka mašīnas piekabē un nogādājām pie Gunas, lai vēlāk jau varētu pārbūvēt un izmantot tā pa nopietno.

Atgriezušies nometnē, savācām savas mantas, nokopām visu un gājām uz apbalvošanu. Pēc tam devāmies uz autobusu un braucām prom.

Tā divās dienās tik iegūti jauni, labi draugi, pozitīvi iespaidi, atklātas jaunas prasmes, iegūtas vērtīgas zināšanas un iepazīta jauna skaista atpūtas vieta.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , .