Madona – Lubāna 2008

Bija pirmdienas rīts. Iepirkuši vēl pēdējo ekipējumu, saprintējuši kartes, sagaidījuši vēl pēdējo ceļotāju, 7 jaunieši – es, Laura, Mārtiņš, Jānis (ne es, bet Lārmanis), Liene, Andis un Guna – un vēl arī zilais plīša lācis Mejerigatans devās ceļā no Madonas dzelzceļa stacijas uz Lubānu pa vecu aizaugušu dzelzceļu. Ieejot mežā vēl bija sliedes un pa taciņu diezgan raiti soļojām uz priekšu. Pēc kāda gabaliņa beidzās sliedes un sākās vecs aizaudzis uzbērums, kur vienīgā liecība par dzelzceļu bija pussapuvušie gulšņi. Šķērsojām Lisas upīti un devāmies līdz lidlaukam. Apkārt savilkās melni mākoņi, vienubrīd mazliet uzsmidzināja lietutiņš, bet kopumā vēl nekas neliecināja par to, kas mūs sagaidīs turpmāk. Nonākuši lidlaukā apsēdāmies uz gulšņu kaudzes un ieturējāmies. Devāmies pa ceļu tālāk. Kad ceļš sāka mest līkumu, uzgājām atpakaļ uz uzbēruma un pa veco dzelzceļu soļojām tālāk. Mērķis bija Praulienas stacija. To sasniedzām pēc neilga brīža. No stacijas gan nekas nebija pāri palicis un tikai koku izvietojums un viena veca aka liecināja par to, ka tur kaut kas reiz ir bijis. Nedaudz atpūtāmies un bijām gatavi turpināt ceļu. Pagājuši garām kādai mājai, sākām klausīties, ka aizvien tuvāk nāk negaiss, jo visapkārt jau sāka ducināt pērkons. Nepagāja ilgs laiks un mūs sasniedza orkāns. Lietus lija trakāk kā pa Jāņiem, vējš pūta ellīgi stipri un kokus locīja līdz ar zemi, pērkons ducināja un visapkārt zibeņoja. Un tad tas notika. Vējš pūta spēcīgi, brāzmās sāka lūzt koki un gan aiz mums, gan priekšā dzelzceļam šķērsām pāri sagūla vai puse meža. Egle, kas bija dažus metrus no mums, sašķīda trīs daļās. Tā tas turpinājās kādu stundu līdz bijām gatavi turpināt, jo lietus it kā mitējās, bet uz vietas palikt arī nevarējām. Vajadzēja saniegt Kujas upi. Mēs jau bijām brīdināti, ka tur tilts pār upi esot sagruvis. Bijām sagatavojušies uz ļaunāko, līdz bija 20 – metrīga virve un karabīnes. Lauzāmies uz priekšu. Koki rindu rindām bija nolauzti, apses, bērzi un alkšņi bija izveidojuši gandrīz necaurejamu sienu. Viss slapjš, slidens, pretīgs. Kaut kā pa, ap un zem kokiem, pa grāvjiem un pa krūmiem bridām uz priekšu. Nedaudz vairāk kā divus kilometrus pieveicām vairāk kā pusotrā stundā. Beigu beigās izlauzāmies līdz Kujas upei. Stāvoklis bija labāks, nekā bijām gaidījuši. Tilts bija griezts lūžņos un no svara bija apvēlies uz sāna, līdz ar to vienā malā bija gulšņu siena, bet zem kājām bija dažas dzelzs sijas un tilta postītāju vai citu entuziastu sakrauta gulšņu grīda. Kad visi bijām ieradušies un tikuši pāri upei, sākām domāt, ko darīt tālāk. Bijām slapji, bet netālu vīdēja pļava. Aizgāju apskatīsies, kas tur labs ir. Nospriedām, ka turp arī jādodas. Iekūrām uguni, sākām ēst un veidot nometni un beigu beigās novienojāmies, ka tālāk tai dienā arī neiesim. Sākām celt teltis, klājām pāri plēvi, nostiprinājām to ar virvēm, telts mietiņiem, akmeņiem un galu galā gatavojāmies vēl vienai vētrai, ja nu tāda mūs naktī pārsteigtu. Sākām žāvēt drēbes, tīrījām apkārtnē nolūzušos kokus un gatavojām malku. Ceļā uz upi vairs nekas neliecināja par to, ka tur būtu bijusi vētra. Visi bijām priecīgi, noguruši, daži jau sausās drēbēs, daži kaut kā nebūt saģērbti, lai nesaltu. Visiem bija labi, ja neskaita to, ka bija zilumi, daži izmežģījumi, nobrāzumi un nogurums. Nakts strauji nāca virsū un palēnām visi devās pie miera.

Nākošajā rītā saule sildīja, drēbes žuva, apavi tāpat un uguns arī jau no jauna bija iekurta. Ēdām brokastis un domājām, ko darīt tālāk. Bija atlikušas divas trešdaļas no maršruta.

Uz Gunas pirksta uzlaidās taurenītis. Mārtiņš to iekadrēja visādās pozās un galu galā nosmējām, ka uz Gunas pirksta nav ķīmijas ,tādēļ viņš tur ir nosēdies.

Daži vēl gāja peldēties, citi darīja visādas sīkas lietiņas, Andis ielika kātu cirvim, jo vecais kāts naktī bija paspējis nodegt.

Tuvojās pusdienlaiks un vajadzēja doties ceļā. Nokopām visu, nojaucām teltis, savācām visu, kas bija palicis aiz mums un devāmies ceļā. Lūzušie koki vēl bija, bet ne tik daudz. Dažās stundās nonācām Mežciemā. Pa ceļam vēl bija pāris sabrukuši tilti, bet kopumā bija daudz vieglāk nekā iepriekšējā dienā.

Mežciemā bija redzama veca sabrukusi stacijas ēka, kaut gan kartēs tur stacijas nav (dažās tomēr pēcāk atradām, ka tā ir Visagala stacija), un divas mājas – Mežvidi un Mežciems. Cilvēki tur nedzīvoja jau sen, bet pēc tā, kas tur palicis un pēc samērā jaunā kūts jumta varēja spriest, ka iespējams vēl 90. gados te dzīvojuši cilvēki, kuri mums nezināmu iemeslu dēļ bija šo skaisto vietu pametuši. Saēdāmies jāņogas un upenes. Meklējām aku, taču aizaugušajā dārzā neko tādu neatradām. Salējām pudelēs ūdeni no peļķes un bijam gatavi doties tālāk. Tā mums radās peļķūdens ar multivitamīnu garšu, jāņogu uzlējums un Yupī peļķūdenis. Soļojām tālāk. Bija ļoti liela vēlme nonākt Meirānos, jo vajadzēja veikalu un bijām izslāpuši pēc civilizācijas (patiesībā pēc normāla dzeramā vairāk kā pēc pašas civilizācijas).

Soļojām tālāk. Vēl daži izcirtumi, uzbērumā iesprausta lāpsta, pāris zvēri un jau sadzirdējām tālumā mašīnas. Netālu no dzelzceļa redzējām šoseju. Kad pamanījām zīmi ar uzrakstu “Meirāni”, devāmies ārā uz šosejas. Pie zīmes safotografējām visādas bildes un devāmies tālāk. Ar Mārtiņu apskatījām Meirānu staciju, kurā šobrīd ir saimniecības preču veikals, jauniešu tūristu mītne, feldšeru – vecmāšu punkts un bibliotēka. Šosejas pretējā pusē bija veikals “Velga”.

Veikalā iepirkām pārtiku, saldumus, dīvaino enerģijas dzērienu “Starter”, kas, starp citu, ražots tepat Latvijā, un sākām domāt, ko darīt. Vajadzēja sasniegt Lubānu. Līdz tai bija jādodas pa šoseju 10 km. Beigu beigās dažādos tempos sākām soļot. Laura un Jānis aizstopēja uz Lubānu, mēs pārējie soļojām kājām. Andis ik pa laikam skrēja uz Lubānu, laikam Starteris bija uz viņu iedarbojies un viņš bija kārtīgi piestartēts. Liene, kaut ar izmežģītu potīti, bet tomēr cītīgi soļoja uz priekšu un nemaz neizrādīja, ka viņai kas kaitētu. Tā mēs nonācām pilsētā, kur mūs jau priekšā gaidīja Laura un Jānis. Es, Mārtiņš un Guna aizgājām iepētīt Lubānas staciju. Pēc tam devāmies tālāk uz pilsētu. Atraduši autoostu, noskaidrojām, cik maksā biļetes katrā no abiem autobusiem un izlēmām, ka brauksim ar reisu Balvi – Lubāna – Madona. Tā mēs laimīgi bijām pieveikuši 35 km pa un ap dzelzceļu Madona – Lubāna. Nepagāja ilgs laiks un mēs jau bijām Madonas autoostā. Tā mūsu ceļojums bija beidzies.

Gribu pateikt lielu paldies visiem maniem ceļa biedriem par izturību un labo kompāniju. Iztikām bez kašķiem un domstarpībām. Visi zinājām, kas katram jādara.

Paldies Gunai, ka izturēja visu ceļu,kaut arī vismazākā un jaunākā. Paldies Lienei, ka parādīja, ka nav nekāda caca, bet ir kārtīga latvju meitene un var paciest arī sāpes un dosies pretīm galamērķim nenogurstoši. Paldies Laurai, ka par spīti visām traumām, tomēr izturēji. Paldies Jānim, ka parādīji, ka vismaz pa dzelzceļu vari nenogurstoši soļot un ka biji spējīgs kā īsts karavīrs lauzties uz priekšu cauri ienaidnieka (vētras seku) šķēršļiem. Paldies Mārtiņam par to, ka parādīji, ka, kaut arī ar nelielu pieredzi, bet esi izturīgs un lielisks ceļabiedrs. Paldies Andim, ka visu safotografēji un ka ieliki kātu cirvim un par lielisko kompāniju visas ekspedīcijas garumā. Īpašs paldies Jāņa vecmāmiņai, kas mūs izmitāja pie sevis divas naktis.

 

P.S.

Guna Rasa:

Tas bija visai jautrs piedzīvojums. Es jau neizteikšos, ka nolidoju no kāda 2-3 metru augstuma, kārtīgi savainoju labās kājas ceļgalu, vakarā pie ugunskura staigāju ar Mārtiņa peldšortiem… biggrin Viņš jau solījās tos nabaga sortus pēcāk nosvilināt, jo tikuši aptraipīti biggrin Turklāt, ja pareizi atceros, tad es esot bijusi pirmā, kas tos uzvelk (pat pirms viņa paša). Vēl man patika, ka kāds otrās dienas rītā ugunskurā nosvilināja manas zeķes, kuras biju izlikusi žāvēties, patika noskatīties kā Lārmaņu Jānis ar mūsu iegādāto bērnu peldriņķi “Dinozauriņš” centās atdarināt peldēšanos… biggrinBet pats labākais bija tas, ka šis pārgājiens norisinājās tieši pēc dziesmu svētkiem. Un mēs vēl dziesmīšu iespaidā vakarā pie ugunskura kopīgi ar manas dziesmu klades palīdzību uzrāvām kādu meldiņu. smile

.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , ,