Misa – Briģu tīrelis

Sestdienas pēcpusdienā sapulcējāmies Rīgas Starptautiskajā autoostā un konstatējām, ka uz izvēlēto autobusu ir palikusi tikai viena biļete uz Vecumniekiem. Nācās pirkt biļetes uz nākošo reisu. Cik gan neliels bija mans šoks, ka pārvadātājs ir SIA “Norma – A”. Lielai daļai tas neko neizsaka, bet apgaismošu, ka tas ir visiem zināmais un bēdīgi slavenais “Ecolines”. Jā, tas pats, kura autobusi ik pa laikam mēdz sadegt, vai apmest uz Maskavas šosejas pāris kūleņus. Nu jā, bet tas mums piedeva papildus azartu doties šajā ekspedīcijā. Brauciena laikā konstatēju, ka tam graustam, ko sauc par autobusu, viens balsts ārsienā ir salūzis un siena vienkārši kratās tā, ka šķiet, tūlīt viss autobuss pārlūzīs uz pusēm. Pie tam, šoferis to konservu kārbu stūrēja vismaz uz 100. Nu, katrā gadījumā spiests tika grīdā un tas nelīdzinajās ierastajiem braucieniem ar autobusiem, kur cenšas puslīdz ierāmēties grafikā. Te izskatījās, ka šoferis ir tik ļoti nogribējies pēc cigaretes, ka vienkārši vairs nevar, jo Vecumniekos viņš vismaz minūtes 20 sapīpēja ar šoferi , kas pēc skata sakarīgāku, arī Ecolines busu, stūrēja pretējā virzienā.

Vecumniekos nonācām dzīvi un veseli un bija laiks iepētīt, kas labs šajā ciematā ir atrodams. Nu, godīgi sakot, bijām patīkami pārsteigti, jo veikali tur bija gandrīz katrā mājā un nemaz ne tie sliktākie, arī bankomāts bija un vispār izskatījās, ka tas ir tāds diezgan rosīgs centrs. Aizgājām līdz Vecumnieku stacijai un nedaudz pastaigājām pa sliedēm, apskatījām vietējo deportāciju upuriem veltīto pieminekli. Atpakaļceļā apskatījām Jauno ezeru un luterāņu baznīcu.

Tā nu pienāca arī tas brīdis, kad vajadzēja doties uz Misas staciju. Autobuss bija kārtīgs vācu armijas Mersedess un vispār šķita, ka mēs ar savu skaļo toni taisām baigo jezgu. Nepagāja nemaz ne tik ilgs brīdis, kad pa putekļaino ceļu nonācām Misā. Savilkuši kājās visvisādu krāsu zeķes, devāmies ceļā. Tur, kur bija pārbrauktuve, asfalts bija pārliets pāri sliedēm un vispār nācās kādus pārsimts metrus brist pa ļoti garu zāli, līdz nonācām teju kūdras rūpnīcas vidū. Atradām vajadzīgās sliedes un devāmies ceļā.

Sākumā bija pagrūti noteikt vajadzīgo soļu garumu, jo gulšņi bija dažādos attālumos viens no otra. Pārsteidza tas, ka šis dzelzceļš bija būvēts ļoti pamatīgi, jo gulšņi galvenokārt bija no dzelzsbetona un tikai vietumis varēja redzēt kādu koka baļķēnu.

Netālu no rūpnīcas bija vesels sastāvs ar vagoniem, kas bija ieauguši zālē, šur tur mētājās pa kādai vecai lokomotīvei vai kam citam līdzīgam, kura pielietojumu bija grūti noteikt. Ik pa laikam varēja kreisajā pusē saredzēt ūdenskrātuvi.

Tā diezgan garlaikoti soļojām uz priekšu un izretojāmies tā, ka dažbrīd mūs šķira vai puskilometrs. Tuvojās vakars un garlaicības mākti sākām domāt, kur celt nometni. Sapratām, ka tādas sakarīgas vietiņas nemaz nav un ir jāšķērso vēl vienu mežu, lai nonāktu pie Iecavas upes. Iestiprinājušies un sadzērušies Starteri (ir tāds enerģijas dzēriens, kas visiem ļoti garšo), devāmies tālāk. Protams, bija tāda lieta kā dunduri un odi, bet viņu nebija nemaz tik ļoti daudz un pēc laiciņa arī upe tuvojās. No attāluma bija grūti saprast, kas uz sliedēm notiek. It kā tur bija cilvēks, bet beigu beigās sapratām ,ka tā ir stirna. Nu labi, stirna aizbēga un tā arī viņu vairs neredzējām. Bet upi sasniedzām un bija lielais jautājums – kur celt nometni. Bija dažādas idejas, pat tādas, ka varētu celt teltis uz tilta. Taču galu galā izlēmām par labu pļaviņai, ja to par tādu varēja nosaukt. Ar mačeti tika izlauzts ceļš un, šķērsojot pāris grāvjus, tikām līdz nometnes vietai.

Tur radās jauna problēma – mīzenes un vēl visādi skudrām līdzīgi lidoņi. Beigu beigās kaut kā atradām arī vietu, kur to kukaiņu ir mazāk. Teltis cēlām steigā, jo pastiprinājās vējš un parādījās pirmās lietus lāses. Tas smidzeklis tomēr nesākās nemaz tā īsti un vajadzēja kurt ugunskuru. Nācās dedzināt kūlu, lai atbrīvotu kādu kvadrātmetru no garās zāles. Beigu beigās arī ugunskurs radās, bet galu galā, slinkuma, noguruma, tumsas un iniciatīvas trūkuma dēļ nācās iet gulēt un to ugunskuru tādu kārtīgu nemaz nesakurināt.

Nākošajā rītā, kad bija pārciesta diezgan neērtā gulēšana, lietutiņš un kukaiņi, saulīte spīdēja un visi atkārtoti devās peldēties uz upi. Tikmēr tika nojauktas teltis, ieturētas brokastis un saprasts, ka ir jādodas tālāk. Reāli bija atlicis noiet mazāk kā pusi no maršruta. Nedaudz pirms pusdienlaika devāmies ceļā. Ātri vien sasniedzām Bitenieku purvu, kurā redzējām vairākus sliežu atzarus, lielus kalnus ar kūdru un vēl tikpat lielus krāvumus ar gadu tūkstošiem vecām koku saknēm, kas ir atrastas kūdrā. Šķērsojām purvu un devāmies uz Briģu tīreli. To pavisam drīz arī sasniedzām. Kartē atraduši pareizo atzaru, devāmies tālāk. Atkal redzējām stirnu. Aiz pagrieziena atklājās plaši kūdras lauki, vesels vilciena sastāvs ar vagoniem, tehnika ar ko iegūst kūdru un vēl šādas tādas interesantas lietas, kuras ir jāredz dzīvē. Tuvojāmies Kūdras ciematam. Purva malā, bija liela uzbrauktuve, kas gluži kā tilts stiepās augšā virs krautuves. Blakus bija maza būdiņa un divi lieli ekskavatori vai kaut kas tamlīdzīgs. Pa dzelzceļu turpinājām iet uz ciemu. Ciemā bija vēlēšanu iecirknis. Bet pie garāžas lepni stāvēja SEB bankomāta izkārtne. Laikam tagad banka savus bankomātus ievieto arī vecās garāžās purva malā!

Sasniedzām pieturu un gaidījām autobusu. Tie, kas nevarēja sagaidīt, stopēja uz Bausku un to arī ātri izdarīja. Beigu beigās visi sasniedza Bausku uz ekspedīcija bija noslēgusies.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , ,