Nīderlande novembrī

Man palaimējās apmeklēt šo savādo zemes pleķīti pie jūras novembrī, kad Latvijā jau vietām bija uzsnidzis un vēl nebija nokusis sniegs, bet Nīderlandē dārzos ziedēja puķes, gar kanāliem pastaigājās dzērves, pļavās ganījās aitas un brīžiem saulīte sildīja pavisam jauki. Veselas divas nedēļas ciemojos pie draudzenes, kas tur dzīvo jau vairāk kā 10 gadus. Paldies viņai par viesmīlību un azartu visur mani izvadāt, paldies par izsmeļošajiem stāstījumiem, kas tagad man noder, lai kaut ko pastāstītu jums.

1. Ūdens.

It kā jau zināju, ka daļa Nīderlandes teritorijas ir zem jūras līmeņa, zemīte jūrai atkarota ar sarežģītu kanālu, dambju un slūžu sistēmu palīdzību, tomēr to visu redzēt savām acīm un apzināties, ka māja, kurā esi apmetusies, atrodas 4 metrus zem jūras līmeņa, ir kaut kas pavisam cits… Kanāli te ir it visur, pie tam, vietām var vienlaikus redzēt tos 3 dažādos līmeņos. Kanāli stiepjas gar ceļa malām, no asfalta ceļa seguma tos atdala pusmetrs zālāja. Kanāli aizvieto arī žogus, jo lielākā daļa mazo piemājas zemīšu beidzas pie kanāliem. Kanāli ir visur. Daudzviet, lai uzbūvētu māju, vispirms ir jāuzbūvē tiltiņš pār kanālu, lai iecerētajam apbūves pleķītim vispār piekļūtu.

Protams, slavenās holandiešu vējdzirnavas nav paredzētas tik daudz miltu malšanai, kā ūdens atsūknēšanai uz jūru. Tagad gan šīs funkcijas vairāk pilda elektrosūkņi, tomēr arī elektrību šeit iegūst ar vēja ģeneratoriem, kas pēc tādām modernākām vējdzirnavām vien izskatās. Jāatzīmē, ka manas viesošanās pirmās dienas sakrita ar lielo novembra vētru, par ko arī pie mums ziņās tika stāstīts. Šajā vētras laikā, kad slūžas bija aizvērtas pat tādās vietās, kur nekad tas nebija darīts, īpaši interesants un emocionāli piesātināts bija izbrauciens uz Delta Expo, kas ir moderns muzejs, tieši veltīts visām šīm ūdeņu lietām. Draudzene mani turp aizveda, lai man rastos kaut kāda nojēga, kāpēc šo zemīti krustām šķērsām sašķēlē tik daudz platu ‘grāvju’. Jāteic, ka tas palīdzēja. Gribot negribot jāsāk cienīt šī sīkstā tautiņa, kas gadsimtiem ilgi cīnās ar jūras varenumu un uzvar to!

Runājot vēl par ūdeni – ja jums gadās būt NL, ziniet – droši var dzert ūdeni no krāna! Tas ir garšīgs un ļoti tīrs!

Un vēl, ņemot vērā to, ka it visur un visiem ir brīva piekļuve kanālu dziļajiem ūdeņiem, pamatskolas bērniem obligātas ir peldēšanas nodarbības, pie tam ļoti nopietnas, jo māca ne tikai peldēt, bet arī nirt, nopeldēt garu gabalu apģērbā un apavos, kā arī glābt slīkstošo.

2. Satiksme.

Līdz šim es domāju, ka esmu pieredzējusi autovadītāja, taču pirmās dienas NL manī šo pārliecību stipri vien sašķobīja. Šajā valstī ir blīvākais autoceļu tīkls . Vietām 6 joslas vienā virzienā, krustojums 6 līmeņos, nobrauktuves ik pa pārsimts metriem, zīmes ar virzienu norādēm ik pa 100 – 200 metriem. Nemitīgi jāseko līdzi, uz kuru joslu jāpārvietojas, lai nenovirzītos no izvēlētā ceļa. Bet visi nesas 100 – 140km stundā… Pie katras pilsētiņas satiksmes intensitāte ir tāda, kā uz Parīzes piebraucamajiem ceļiem.

Atsevišķs stāsts ir velotransports. Veloceliņi, gluži tāpat kā kanāli un autoceļi, ir visur. Tie stiepjas gar katru ielu un ceļu. Pilsētās ir pat atsevišķi luksofori velosipēdistiem. Un arī paši velosipēdisti ir vairāk kā mēs spējam iedomāties. Katram sevi cienošam holandietim esot 3 velosipēdi – viens tūrismam, otrs – sportam, bet trešais – ikdienas braukšanai pa pilsētu, tāds, kuru nav arī žēl, ja pēkšņi nozags. Jāpiezīmē, ka arī velosipēdu zādzības ir plaši izplatīta parādība. Piemēram, pagājušajā gadā vien NL šo nepatīkamo atgadījumu bijis ap 50 000. Tāpēc divriteņi ir aprīkoti ar dažādas stiprības un konstrukciju pretaizdzīšanas sistēmām. Pilsētu centros bieži vien nākas sastapties arī ar noparkošanās problēmām. Pats par sevi saprotams, ka atrast brīvu vietu auto novietošanai nav viegli, taču man gadījās arī diezgan ilgi meklēt brīvu stabu vai vietiņu pie tilta margām, kur pieķēdēt savu transporta līdzekli, ko draudzene man bija laipni uzticējusi. Savukārt par holandiešu šoferīšiem(-tēm) jāsaka, ka viņiem acis ir noteikti vairāk nekā divas, jo nemitīgi ir jāuzpasē arī riteņbraucēji, kuriem ir priekšroka arī tad, ja īstenībā tās nav. Holandiešiem šķiet smieklīgas mūsu praktizētās kājāmgājēju apkarināšanas ar atstarotājiem, savukārt, ja tumsai iestājoties, velosipēdam netiek iedegtas lampiņas, uz līdzenas vietas tiec nostrāpēts tā, ka maz neliekas… Taisnības labad gan jāsaka, ka ārpus ciematiem es tādus reālus kājāmgājējus vispār neredzēju, visi brauc ar divriteņiem

Ņemot vērā to, ka par katru īpašumā esošo automašīnu tiek iekasēti ļooooti iespaidīgi nodokļi, tie laimīgie, kam darbs ir tajā pašā pilsētā kur mājas, bieži vien no auto vispār atsakās, dodot priekšroku veselīgai pedāļu mīšanai vai sabiedriskajam transportam. Arī tik ‘biezas’ automašīnas, kā mūsu sirmajā Rīgā, ir liels retums. Pie mums pieņemts spriest par cilvēku, skatoties, ar kādu mašīnu viņš brauc, un tad nu lienam no ādas ārā, lai tik šikāk izskatītos. Holandē cilvēks, kas nopircis glaunāku mašīnu, nekā viņš reāli var atļauties, saņem vispārēju apsmieklu. Tur šāda veida sacensība nav iedomājama. Auto ir tikai pārvietošanās līdzeklis un tas tiek piemeklēts pēc pilnīgi individuāliem kritērijiem, piemēram, cik velosipēdi satilpst tā bagāžniekā utt.

3. Zeme un iedzīvotāji

Man patīk holandieši! Viņi ir tādi jauki, sirsnīgi, smaidīgi un atvērti! Ja esi nonācis ar kādu acu kontaktā, atliek mīļi pasmaidīt (lūdzu nejaukt ar amerikāņu smaidu). Pie mums kaut kā iegājies, ka tādā situācijā skatiens tiek aši novērsts, it kā norādot, ka ‘vispār jau es uz tevi neskatījos’. NL tas nav iespējams. Pie tam ir tik jauki saņemt 50 smaidus dienā! Un arī tos dot! Ciematiņos un uz lauku ceļiem iet vēl jautrāk! Ja tik atgadās kāda amizantāka situācija, atskan arī viegli, uzmundrinoši komentāri, uz kuriem, protams, kā nu māki, ir arī jāatbild. Tur nu man parasti palīdzēja draudzene, kura pilnībā pārvalda šo sarežģīto un savādām skaņām bagāto valodu. Lai arī parasti ātri ielauzos kādu vārdu valodā, kuras lietošanas teritorijā esmu nonākusi, ar nožēlu jāatzīst, ka no holandiešu valodas nesajēdzu pilnīgi neko. Ja ļoti saspringti ieklausījos kādu sarunu, dažreiz varēju nojaust tēmu, par ko tiek runāts… Tik vien iemācījos, kā pateikt ‘hoi!’(sveiki).

Te nu esmu nonākusi arī pie visai sāpīgas tēmas, īsumā to varētu nosaukt ‘tautu draudzība’. Ja ciematos tas vēl nav tā izjūtams, tad pilsētās ik uz soļa jūties kā tādā lielā starptautiskā lidostā. It visur – nēģeri, turki, arābi. Šie citu tautību un rasu iedzīvotāji ienes sev līdzi arī citu, Viduseiropai neraksturīgu kolorītu. Nīderlandieši, tāpat kā vācieši, beļģi, francūži un zviedri, bijuši ārkārtīgi viesmīlīgi un liberāli, ļaujot savā zemē apmesties uz dzīvi tik daudzgalvainam ieceļotāju pūlim, tagad viņi sāk baudīt šīs viesmīlības augļus. Nu jau ir aizgājis tik tālu, ka baidoties no apsūdzībām rasismā un tam līdzi nākošajiem protestiem un grautiņiem, cittautiešiem tiek atļauts darīt tādas nelietības, par ko ‘iedzimto’ met cietumā. Tā teikt, mīļā miera labad… Nav ne jausmas, kāds šai samilzušajai problēmai varētu būt risinājums, pie tam izskatās, ka to īsti nezin neviens.

Kopumā Nīderlande ir ļoti ļoti blīvi apdzīvota zeme. Iedomājieties teritoriju, kuras platība līdzinās mūsu Kurzemei, bet tajā dzīvo 16 miljoni cilvēku!!!. Pie tam, vēl ir atlikusi vieta lauksaimniecības zemēm un plašām jo plašām siltumnīcām, naftas pārstrādes un citiem uzņēmumiem un … protams, kanāliem. Tāpēc vien jau ir saprotama šī cīņa ar jūru par katru zemes metru… Tomēr, neskatoties uz to, holandiešu mājokļi izskatās visai ērti un plaši. Varbūt šis iespaids man radās arī dēļ tā, ka viņu mājām ir ļoti lieli logi, kas maksimāli ļauj izmantot dienas gaismu? Mūsu sajēgai par omulīgu mājas iekārtojumu šķiet gan nepieņemams fakts, ka holandiešu logiem netiek piekarināti aizkari. Aizkari esot aizvilkti tiem, kam esot kaut kas slēpjams, vai arī cittautībniekiem.

Jāsaka arī, ka jaunu māju, rajonu, ciematu būvniecība norit ļoti strauji. Pilsētas un ciemi saplūst tā, ka braucot pat nevar saprast, kad viens beidzas un otrs sākas. Labākajā gadījumā skatiens sniedzas pāri pļaviņai, kur rāmi ganās aitiņas, līdz siltumnīcai, kas nosedz tālākās ainavas apskates iespējas… Protams, man gan bija iespēja apskatīt tikai NL apdzīvotāko daļu, nosacīti – starp Roterdamu, Hāgu, Amsterdamu un Utrehti. Holandes ZA daļā esot pat meži, tomēr sēnes tajos lasīt aizliegts…

Zemes reljefs ir izteikti līdzens, kaut kādi pauguri parādās vien tajā daļā, kura ir virs jūras līmeņa. Apdzīvotās vietās, kuras atrodas virs jūras līmeņa, mājām ir izbūvēti arī pagrabi…

4. Debesis.

Naktī, pamostoties no miega, ieraudzīju, ka mākoņi ir dīvaini dzeltenorandžā krāsā. Gaišs. Nekādas nojausmas, cik varētu būt pulkstenis. Nospriedu, ka šo savādo gaismu rada netālu esošās Roterdamas ugunis. Izrādās, ka kļūdījos. Visvairāk debesis izgaismo visapkārt esošās siltumnīcas, kurās tumšajā laikā tiek sadegtas spožas dzeltenas spuldzes. Taču ir padomāts arī par putniem. Lai tiem netiktu nojaukta visa sajēga par diennakts ritmu, visās siltumnīcās reizē apgaismojumu ieslēgt nedrīkst.

Runājot vēl par debesīm – dienā, skaidrā laikā tās pastāvīgi ir krustu šķērsu sasvītrotas. Tā savas pēdas atstāj katra pāri lidojošā lidmašīna. Savukārt vienā vakarā, kad debesis jau bija satumsušas, braucot no Utrehtes, piedzīvoju tādu skatu, kas lika man pilnībā pārvērtēt savu attieksmi pret gaisa satiksmi un aviodispečerus turpmāk uzskatīt par pašiem svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Gaisā vienlaikus saskaitīju 15 lidmašīnas! Vienas veidoja dzīvo rindu uz nosēšanos Amsterdamas lidostā, citas – tādā pat rindiņā cēlās augšup, vēl dažas plivinājās man nezināmos citos virzienos un augstumos. Pēc nedēļas, gaidot savu kārtu uz pacelšanos Briseles lidostā un redzot, kādā ‘korķī’ sēžam, sajūta nebija visai omulīga…

5. Ko es apskatīju.

Apskatīju jau pieminēto Delta Expo, kas atrodas pamatīgu gabalu uz DR no Roterdamas, praktiski starp divām salām, uz vēl viena maza zemes pleķīša, tiešā dambju un slūžu tuvumā. Braucot turp, pa šīm salām, draudzene teica, ka braucam pa ‘jaunajām zemēm’, t.i., teritorijām, ko pirms 50 gadiem vēl klājis ūdens. Ekspozīcija Delta Expo ir interesanta, bet jāpiezīmē, ka lielākā daļa informācijas tiek sniegta holandiešu valodā. Pieļauju domu, ka drīzumā tur būs interesanti arī bērniem, jo teritorijā pašlaik tiek veidots bērnu izklaides laukums, baseinā plunčājas ronīši un otrā celtne veidotā kā vaļa ķermenis un tajā atrodamā ekspozīcija papildināta ar dažādiem pārsteiguma momentiem.

Vēl vienā vētrainā, lietainā dienā pabijām Roterdamas akvoparkā Tropicana. Man tur patika. Neesmu no tiem, kas sajūsminās par iekrišanu uz mutes ūdenī, bet beigu beigās izšļūcu pa visām caurulēm, kā arī izkūlos pa mežonīgo upi, kurā nokļūt var, pārpeldot palielu, siltu baseinu zem klajām debesīm. It sevišķi man patika, ka akvoparkā savas dienas vada milzīgs daudzums dažādu tropu augu, manas mīļās bugenvilijas ieskaitot.

Roterdamas zoodārzs – jā, ir ko redzēt! Paliela gorillu saime. Ģimenes galvas rāmas nicināšanas pilnais skatiens vēl ilgi neaizmirsīsies. Žirafes – vesels bars, ziloņi – tāpat. Mazie pandas ņammā savas bambusu lapiņas rokas stiepiena attālumā. Murkšķus var ne tikai paglaudīt, mazākie Zoo apmeklētāji pa alu var ielīst viņu apdzīvotajā teritorijā! Okeāna iemītnieku akvārijs – fantastisks. Iedomājieties sajūtu, ka jums visapkārt ir dzidrs ūdens, un pār galvu pārslīd haizivs baltais vēders, pārpeld Galapagu bruņurupucis… Tas ir jāredz!

Protams, ir jāredz arī pati Roterdama – absolūts vecās un modernās arhitektūras sakausējums. Pieminēšu tikai vienu, kas jāredz – kubu mājas. Tas nu ir kaut kas! To nevar izstāstīt! Tāpat kā citās modernās pilsētās, arī Roterdamā ir gājēju ielas, kuru malās rotājas dārgu zīmolu veikali. Bet turpat blakus kubu mājām ir arī tirgus, kur savu preci piedāvā ielu tirgoņi. Jāsaka, ka par ļoooti demokrātiskām cenām šeit var nopirkt gandrīz jebko. Savdabīgs šim tirgum ir tas, ka indiešu preces tirgo īsts indietis, sirmu bārdu un ar čalmu galvā, bet vjetnamiešu uzkodas – īsta (vismaz vizuāli) vjetnamiete.

Vēl vētra īsti nebija norimusi, kad sēdāmies uz velosipēdiem un aizbraucām uz Delftu – jauku, klusu, senu pilsētiņu, kas kādreiz bijusi visai svarīga valstij, jo tur pat valdība sēdējusi. Ja gribat redzēt patiesu Nīderlandes mazpilsētu, ar tās dzīves ritmu, paražām un daili, tā ir īstā vieta kur aizbraukt. Šai pilsētiņai, gluži kā Pizai Itālijā, ir pat savs šķībais zvanu tornis! Varbūt leņķis vēl nav gluži tik pamatīgs, bet šķībums skaidri saskatāms! Šajā pilsētiņā pirmo reizi novēroju manas asinis stindzinošu parādību – auto noparkošanu holandiešu stilā, kā vēlāk to nosaucu, – pašā kanāla malā, bez kaut kādām margām, šoferīši vēl pamanās izkāpt no auto uz kanāla pusi un braši aizsoļot, it kā viņu pēdas nebūtu 2cm attālumā no sauszemes malas, kur 2 – 3m zemāk melnē dzelme (Sk.albūmiņā)!

Uz Hāgu braucām 2 reizes. Pirmajā reizē apskatījām pašu pilsētu, ieskaitot karaļnamu, parlamenta ēku, prinča rezidenci un citus ievērības cienīgus objektus. Otrreiz braucām ar konkrētu mērķi – apskatīt Madurodam – Holandi miniatūrā. Nu, mīļie! Es biju ļoti laimīga, ka tur nokļuvu. Te nu atkal ir gadījums, kad trūkst vārdu, lai izstāstītu visu, kas tur redzams un kādas sajūtas pārņem to apskatot. Viss izstrādāts vissīkākajās detaļās! Pieļauju domu, ka, nokļūstot tur vasarā, traucētu lielie tūristu bari, bet man pat 3 stundu ilgusī staigāšana pa šo nelielo zemes pleķīti likās par maz. Pie tam man palaimējās tur būt arī krēslas laikā, kad ēku maketos iedegas tūkstošiem mazu gaismiņu! Sajūta neaprakstāma. Uzskatu, ka tā ir vieta Nr.1, kas Hāgā jāredz!

Man palaimējās arī nokļūt Utrehtē, pilsētā, kas atrodas jau virs jūras līmeņa. Neskatoties uz to, arī šo pilsētu grezno vairāki kanāli. Utrehtes kanāliem gan vēsturiski ir bijusi pavisam cita funkcija – tie kalpojuši par kuģu ceļiem. Vieta nr.1, kas jāredz šajā pilsētā – Doma baznīca, tās tornis, iekšpagalmiņš, logu vitrāžas. Kanāla abās pusēs, turpat vecpilsētas teritorijā, pie ieliņām ir neskaitāmi mazi veikaliņi, katrs ar savu pircēju loku un auru. Ne miņas no trokšņa un burzmas. Protams, redzēju arī milzīgu modernu tirdzniecības kompleksu, kas pletās vismaz divu kvartālu platībā, arī velosipēdu pie tā netrūka… Tur novēroju, kā darbojās veloevakuatori, bez žēlastības savācot kravas auto kastē un aizvedot nepareizi novietotos divriteņus…

Manas ciemošanās pēdējās dienās padzīvojāmies pa Amsterdamu. Turp devāmies ar auto, līdzi paķerot velosipēdus. Gluži kā visi sevi cienoši nīderlandieši, mašīnu atstājām pilsētas nomalē, tālāk pilsētā metoties vismobilākajā veidā. Nonākušas pašā centrā, ar draudzeni izšķīrāmies. Viņa devās uz Van Goga muzeju skatīt kādu jaunu, nesen atklātu ekspozīciju, bet ņemot vērā to, ka mani vienā dienā par mākslas pazinēju pataisīt nebija cerību, es devos apskatīt slavenā vaska figūru muzeja Madame Tussaud holandiešu versiju. Apskatei atvēlētā pirmā daļa tiešām stāsta par Nīderlandes un Amsterdamas vēsturi, viena ekspozīcijas daļa pat kārtīgi pabaida cilvēkus, jo jāiet cauri tādiem kā viduslaiku moku kambariem. Tas gan bija vienīgais brīdis visa ceļojuma laikā, kad nopriecājos, ka man nav līdzi bērns. Pēc tam apmeklētāji nonāk visu zvaigžņu – politiķu, mūziķu, aktieru sabiedrībā. Par cik citos vaska figūru muzejos neesmu bijusi, nevaru salīdzināt. Bet šeit man patika. Amsterdamā beidzot nolēmu sapirkt kādas dāvaniņas saviem mīļajiem mājās palicējiem. Jāsaka, ka piedāvājums ir raibu raibais, bet, ja sāc ko konkrēti meklēt, jāsecina, ka gandrīz neiespējami izvairīties no 3 lietām – tulpēm, dzirnavām un kaņepju lapām. Patiesībā šī lielīšanās ar zālīti ir pārmērīgi uzmācīga un pat kaitinoša. Visās pilsētas centrālās daļas ieliņās valda viena – zālītes smaka. Bet es gribēju pastāstīt par Nīderlandi, nevis par zālīti!!! Diemžēl, ja jāsaka kāds vārds par Amsterdamu, vismaz valdošais aromāts tur ir šāds. Otrā dienā izbraukājām ar velosipēdiem krustu šķērsu pusi pilsētas (vismaz man tā likās). Draudzene teica, ka esam paguvušas apskatīt daudz vairāk, nekā rāda tiem tūristiem, kas izvēlas ekskursijas ar kuģīšiem ar caurspīdīgiem jumtiem. Vienā pilsētas parkā uzrīkojām pat sacensības, bet tas nebija visai godīgi, jo manam velosipēdam bija lielāks riteņu diametrs…

6. Kā es tur nokļuvu.

Mana draudzene dzīvo netālu no Roterdamas. Līdz ar to tika izskatīti vairāki varianti, kā man nokļūt līdz Roterdamai. Autobuss no Rīgas uz turieni klampačo 30 stundas, pie tam par šo prieku jāšķiras no 68,-latiem. Aviobiļetes uz Amsterdamu pastāvīgi bija dārgas. Tādēļ, kā labākais variants tika atzīts lidojums uz Briseli (30,-Ls ar nodokli), bet no Briseles uz Roterdamu – 2h brauciens ar vilcienu (24,20Eur). Par cik Briseles lidosta iekārtota tā, ka tieši zem tās atrodas dzelzceļa atzara galapunkts, turpat nopirku biļeti uz Roterdamu, pabraucu vienu pieturu līdz Briseles Ziemeļu stacijai, kur veiksmīgi pārsēdos uz Amsterdamas vilcienu, kas kursē ik pa stundai.

Ceru, ka kādam šī informācija šķitīs noderīga, plānojot savu ceļojumu!

Mani pārsteidz miers un sakoptība, kas valda šajā zemē, laipnie un izpalīdzīgie cilvēki, laika apstākļi, kas var mainīties trīs reizes dienā, puķes, kas zied dārzos novembra beigās, dzeltenās debesis naktīs un meža baložu ūjināšana pie loga dienā… Un es zinu, ka man noteikti šajā zemē jāatgriežas. Es taču gribu redzēt Nīderlandi pavasarī, kad ziedēs narcises un tulpes! Un būs jau atkal pavisam silts! Un tad hop! uz velosipēda – un aidā!

Bildes no šī ceļojuma: http://fotki.lv/imanta1/551542/

Šī raksta autors ir lietotājs imanta1 no iepriekšējās mājaslapas versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , ,