Pārgājiens „Zaļā kāpa 2009” – atmiņas un iespaidi.

Nu, ko!Noslēdzies pirmais oficiālais pārgājiens, ko rīkoja pargajieni.lv atraktīvā komanda. Jāteic, viss izdevās vienkārši lieliski. Viena diena mūsu visu dzīvēs, kuru būs vērts atcerēties!

Svētdienas rītā satikāmies Rīgas autoostā. 9:20 sakāpām autobusā un devāmies uz Lapmežciemu. Pa ceļam Jūrmalā mums vēl pievienojās divas jaukas meitenes. Jau ieraugot viņas, man bija skaidrs – diena būs izcila. Redzot viņu dzīvesprieku, bija 100%  pārliecība, ka viss izdosies! Tā arī bija!

Lapmežciemā nonācām pēc nepilnas stndas brauciena. Ceļš bija labs, sastrēgumu nekur nebija un brauciens nekādu nogurumu neradīja. Pieturā īsumā nocitēju būtiskākos nosacījumus, kurus ir vērts ievērot – par kārtību, tīrību, videi draudzīgumu, saliedētību, pārgājiena tempu uc. Devāmies no Lapmežciema uz Antiņciemu. Apmēram puse ceļa bija asfaltēta. Abās pusēs varēja redzēt dīķus un arī Kaņiera ezeru, kurā jau gozējās glubji un bija reāls pierādījums tam, ka pavasaris ir klāt. To papildināja arī pirmie ziediņi, kurus šad tad ceļmalās varēja redzēt. Antiņciemā griezamies pa labi un devāmies uz Kaņiera pilskalnu.

Pirms vairākiem gadiem Kaņiera pilskalnu sakopa un līdz tam izveidoja dabas taku. Tagad taka ir slēgta, jo nav līdzekļu tās atjaunošanai. Turp devāmies no speciāli ierīkota stāvlaukuma. Cauri mežam nācās iet, spraucoties cauri krūmiem, pārvarot grāvjus un peļķes, jo visa taka bija nelietojama. Visgrūtāk klājās vienam ceļotājam ar redzes problēmām. Tomēr kopīgiem spēkiem visi pārvarējām šķēršļus un iztikām bez starpgadījumiem. Kad tas bija paveikts, gar ezera krastu esošais posms jau bija daudz labāks. Kaut arī darba tur ir daudz, tas, kas ir jāatjauno, noteikti neprasa ne milzīgus finanšu līdzekļus, ne lielu darba spēku. Tur drīzāk ir nepiecešami entuziasti, kas mazliet kokmateriālu noziedotu un būtu gatavi dažas dienas uztaisīt talku. Pilskalnā visi ieturējām pusdienas, atpūtāmies, vērojām apkārtni un runājāmies par dažādām tēmām. Pēc tam tālāk devāmies pa otru takas posmu, kas bija pavisam labs, jo laipa bija tikai dažās vietās bojāta. Bija vēl arī saglabājušies divi informācijas stendi, uz kuriem varēja izlasīt par Kaņiera ezeru un dumbrāju.

Izejot no meža devāmies pāris kilometrus atpakaļ, lai dotos uz Zaļo kāpu. Atraduši īsto ceļu, devāmies mežā iekšā. Tur sākās vairākkārtējā kartes pētīšana, jo bija ceļu sazarojumi un nebija vēlams aiziet nepareizā virzienā. Protams, izlūkošana un loģiskā domāšana ļāva atrast pareizos ceļus un bez liekas kavēšanās varējām turpināt ceļu. Zaļo kāpu sasniedzām ļoti ātri, taču tā kā tā ir ļoti gara, gājām gar to vairākus kilometrus. Ik pa laikam uzkāpām virsotnē, jo skats, kas pavērās uz apkārtni, bija brīnišķīgs. Rietumu pusē redzējām Zaļo purvu, kā vārdā arī ir nosaukta kāpa, bet austrumu pusē bija Raganu purvs. Kāpas augstākajā punktā ieturējām launagu, nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk jau uz Ķemeriem.

Ķemerus sasniedzām pēcpusdienā. Pa Partizāņu ielu iesoļojām pilsētā. Tālāk devāmies pa Robežu ielu, kas ir ne tikai viena no galvenajām ielām, bet reizē arī Vidzemes un Zemgales novadu robeža, zīmīga vieta. Devāmies tālāk uz Ķemeru nacionālā parka galveno mītni. Pa ceļam redzējām Ķemeru agrāko ziedu laiku liecības – peldiestādi, parku, atjaunošanas stadijā esošo viesnīcu. Blakus nacionālā parka centram atrodas pirms diviem gadiem atklātā jaunā Dumbrāju taka 550 metru garumā. Tā ir tiešām pamatīgi uzbūvēta un vijas cauri visam mitrajam mežam. Šajā vietā vairākiem dalībniekiem parādījās izteiktas noguruma pazīmes. Nu vairs bija jāpieveic tikai pēdējo posmu līdz Ķemeru stacijai. Pa ceļam aplūkojām sēravotus un pie tiem izveidoto ķirzaciņas skulptūru un lapeni. Aromāts vienkārši izcils – puvušas olas!

Vēl tikai gājiens pa nedaudzajām ieliņām garām Ķemeru vidusskolai un nonācām galā. Stacijā nopirkām biļetes un apsēdamies uz soliņiem un gaidījām vilcienu.

Visa pārgājiena laikā tika pieveikti apmēram 25 kilometri sešās stundās. Redzējām ļoti daudz gan no dabas, gan no kultūrvēstures pieminekļiem un galu galā kārtīgi atpūtāmies, izklaidējāmies un jauki pavadījām laiku. Atceļā uz Rīgu kolēģis Mārtiņš paspēja vilcienā padejot valsi ar Katrīnu. Šķiet daudzi no vilcienā sēdošajiem vēl nekad nebija redzējuši, ka kāds tur arī dejo!


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , ,