Renģe – Mažeiķi – Ezere

Beidzot prāta skaidrība un fiziskā kondīcija ir pietiekoša, lai uzrakstītu stāstu par brīnišķīgu ceļojumu, kādu piedzīvoju nedēļas nogalē.

Tātad otrā ekspedīcija, kuru rīkoja pargajieni.lv. Sākotnēji bija doma, ka dosimies no Reņģes līdz Ezerei pa Vadakstes upes krastu. Pēdējā brīdī atklājās no autobuss no Ezeres uz Saldu, kas bija nolūkots kā visizdevīgākais variants, bija atcelts, līdz ar to radās gandrīz 5 stundas brīva laika. Tā kā bijām nelielā skaitā, visi vienojamies, ka nedaudz mainīsim maršrutu un aizstaigāsim līdz Mažeiķiem.

19:15 visi sēdējām vilcienā un sākām savu braucienu uz Reņģi. Kamēr visi izklaidējās, es pievērsos rokdarbiem un ņemu rokās adatu un diegu, šuvu savu daudz cietušo somu un šuvu visu pēc kārtas. Vēl pie pašas stacijas somai viena lenca atteicās un pārtrūka. Galu galā salaboju visu, kas bija labojams un soma tagad atkal ir ideālā darba kārtībā. Vilcienā bijām vismazākajā nodalījumā un ar savu aktivitāti pārņēmām visu vagonu. Mums pievienojās vairāki jaunieši un galu galā par mums droši vien runas klīdi arī pa pārējo vilcienu, jo pat neilgi pirms gala pieturas ienākusī konduktore dažiem „paskaitīja brūtes”. Visi bija atvērušies un jautrība sita augstu vilni.

21:38 izkāpām galapunktā Reņģē. Pēc neliela stāsta nolasīšanas un mazas ekskursijas ap staciju, devāmies uz Reņģes muižu, pa ceļam izejot cauri arī ciematam, kurš tiešām nes Reņģes vārdu (Reņģes stacija atrodas Rubā, kas izmēros krietni pārsniedz Reņģi). Pēc nelielas nomaldīšanās un vecu vējdzirnavu izpētes nonācām Reņģes muižā, kurā atrodas divas skolas. Pašā muižas ēkā ir Reņģes pamatskola, bet pretējā ēkā, kas krietni jaunāka, Reņģes internātskola. Protams, sacēlām kājās visus vietējos suņus. Dienas laikā muiža noteikti ir vēl krāšņāka.

Devāmies tālāk, atpakaļ uz Rubu pa šoseju. Viss ciems svineja, jo divās vietās mūzika un skaļas jauniešu balsis bija dzirdamas jau iztālēm. Vēl mirklis un jau dzelzceļa pārbrauktuve. Nolēmuši, ka nav vērts iet meklēt pilskalnus, devāmies uz Lietuvu. Gājām pa dzelzceļu, mazliet nesapratās kājas, jo solis pa sliedēm nesanāk tāds kā pa normālu ceļu. Bija zināms, ka Lietuvas pusē dzelzceļu remontē, bet, ka tas vispār ir pilnībā nojaukts un ka ir tikai šķembas uz uzbēruma, tas gan bija jaunums.

Latvijas – Lietuvas robeža atrodas tieši uz Vadakstes upes. Uz tilta beidzas sliedes, sākas šķembu ceļš. Tā nu stāsta autors pēc astoņu gadu pārtraukuma atkal nonāca Lietuvā. Vairāki foto, atvadīšanās no dzimtenes un sākās ceļojums pa kaimiņzemi. Blakus dzelzceļam veda taciņa, tādēļ soļojiens bija diezgan ātrs un kājām patīkams. Nonākuši līdz pārbrauktuvei devāmies pa ceļu tālāk uz Laižuvu, nelielu ciemu pierobežā.

Uz ciemu veda grantsceļš, kas netālu no ciema sākās kā asfaltēta šoseja. Ciems bija kluss, visi gulēja. Mēs tur iesoļojām jau krietni pēc pusnakts. Iegājām vietējā baznīcā. Interesanti, ka baznīcas vietā bija tikai pamati un liels koka krusts. Baznīca vairākas reizes celta no jauna, sagrauta un tagad ir tikai sēta ar numurētām arkām un baznīcas pamati. Tur nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk. Pagājusi garām vietējai skolai, devāmies tālāk uz staciju, kas kā vēlāk izrādījās, bija neliela mūra ēka pie dzelzceļa pārbrauktuves. Arī Lietuvā dzelzceļu saimniecība ne visur ir augstā līmenī, laikam Latvijā tiešām tā ir Baltijā visattīstītākā un vislabāk uzturētā, ja to par attīstību un uzturēšanu vispār var saukt.

Tā soļojām tālāk. Mažeiķi bija mērķis, kuru no rīta bija jāsasniedz. Gājām ,spēlējām vārdu spēles, uz nākošas pārbrauktuves paēdām un atkal soļojām tālāk. Zāle pārklājās ar rasas lāsēm, bija jūtams neliels vēsums, bet kopumā laika apstākļi bija ļoti piemēroti šādam pasākumam, bija silti, labi un kājas klausīja labi.

Ausa rīts, netālu no Mažeiķiem apsēdāmies uz betona gulšņa pie pārbrauktuves, lai atpūstos. Te pēkšņi pa šoseju brauca policija. Tā apstājās tieši uz pārbrauktuves. No mašīnas izkāpa divi lietuviešu policisti. Trijās valodās runājot ar viņiem noskaidrojām, ka simts metrus no pārbrauktuves mums nezinamu laika sprīdi iepriekš ir notikusi avārija. Policisti gribēja zināt, kas mēs tādi un vai neesam neko redzējuši. Kad pateicam, ka neko nezinā un ka tikko no Latvijas atnākuši (vispār izskatījās, ka ne tikai mēs esam pārsteigti par šo nejaušo tikšanos), viņi viņi uzreiz pabrauca nost no pārbrauktuves un kāpa no ceļa lejā uz pļavas. Tad arī mēs ieraudzījām vraku pļavas vidū. No samērā augsta uzbēruma auto bija nolidojis lejā nemaz nebremzējot, šļūcis pa pļavu un kaut kādā veidā, vai nu kūleni uz sāna metot (visticamākais, jo priekš lupatās īpaši nebija) vai kā citādi mētajoties, nokļuvis ar ratiem gaisā. Visapkārt pa pļavu mētājās lūžņi, bamperis un citas detaļas. Tā soļojām tālāk pa šoseju uz pilsētas pusi. Mums garām pabrauca trīs ātrās palīdzības mašīnas un vēl viena policijas mašīna. Pēc neilga laika visas ātro mašīna jau devās atpakaļ, bet šķita, ka tur vēl ir dzīvie, jo vismaz viena devās prom lielā ātrumā ar ieslēgtām bākugunīm. Nedaudz skumjš rīts, bet kopumā tas mūsu prieku nemazināja. Tikai radās pārdomas par dzīvi, par to, kas īsti bija noticis, par to, ka žēl cilvēku un kaut neviens no tiem nebūtu bijis latvietis, kaut gan jebkura cilvēka dzīvība ir svarīga neatkarīgi no tautības.

Pie Mažeiķu pilsētas robežas apstājamies safotografējāmies un devāmies iekšā pilsētā. Mažeiķi bija sasniegti.

Iesoļojām Mažeiķu dzelzceļa stacijā, nedaudz pasēdējām nojumītē, sagaidījām vietējo vilcienu, kas bija laikam nesen būvēts vai rekontruēts, bet kopumā acij ne tik tīkams kā mūsu krāšņie jaunie vilcieni.

Devāmies uz autoostu. Tur nokļuvām siltā uzgaidāmajā telpā, kurā pavadījām kādu stundu. Aizkliboju apskatīt tuvāko apkārtni. Atklāju, ka tuvumā ir daži veikali. Atpakaļ atnācis, skatījos kā Katrīna pielieto savas lietuviešu valodas prasmes un kasē noskaidro vai autobuss, kas kursē uz Rīgu, pietur Ezerē. Tas tur tikai cauri braucot.

Devāmies apskatīt pilsētu. Bija astoņi no rīta, nesen bija durvis vērusi Maxima. Tur ceļotāji iepirkās. Devāmies tālāk uz pilsētas vienīgo parku, kurā atradās arī stadions ar tribīnēm.

Stadiona tribīnēs pavadījām visu rītu. Ēdām, dzērām, mētājām pudeli, daži dejoja, gulējām, atpūtinājām kājas, žāvējām zeķes un kurpes. Saulīte sildīja un pašsajūta bija ļoti laba, ja neskaita to, ka kājas sāpēja. Viens lietuviešu vīrs piebrauca klāt ar savu velosipēdu un centās izlūgties naudu aliņam. Protams, viņs nedabūja ne vienu litu, ne, pasarg Dievs, arī ne vienu latu (sagribējis veselu latu dabūt). Mācēja viņs gan četras valodas un pats brīnījās par tik internacionālu sarunu, jo runājām ar viņu gan angliski, gan krieviski, gan lietuviski un pat latviski viņš mācēja. Tā vīrs devās atpakaļ uz otru tribīņu galu sapīpēt ar kādu citu tik pat neviennozīmīgā kondīcijā esošu vīru. Tas otrs it kā gribēja nākt šurp, bet pusceļā griezās atpakaļ.

Kad pusdienlaiks jau bija pienācis, devāmies apskatīt otru pilsētas pusi un aizstaigāt līdz Ventai.

Izrādās, ka arī Mažeiķos ir tāds kā vecais centrs un jaunais centrs. Otrpus dzelzceļam mēs beidzot redzējām cilvēkus, mašīnas brauca pa ielām, cilvēki staigāja pa pilsētu. Nonācām rajonā, kur bija jauna, nesen celta moderna baznīca, no kuras varēja dzirdēt sprediķi un caur atvērtajām durvīm pie altāra stāvošus trīs Dieva kalpus. Atradām arī vietējo Super Netto. Cenas leišiem apmēram kā pie mums, būtisku atšķirību nav, daudz kas ir arī dārgāks. Tā iepirkušies devāmies pa taciņu uz Ventu.

Pie upes cilvēku bija daudz, kaut kāds mākslīgs rumbai līdzīgs akmeņu krāvums pāri upei savienoja ar otru krastu un tas viņu uzmanīju acīm redzot piesaistīja. Visi tur fotografējās, lēkāja pa akmeņiem. Mums nebija vairs daudz brīva laika, tādēļ ilgi tur vairs nekavējāmies un devāmies tālāk. Pa galvenajām pilsētas ielām devāmies prom, dziedot dziesmas un ik pa laikam saņemot no garāmbraucējiem mašīnu tauru skaņas, sveicienus un roku mājienus.

Pie pilsētas robežas apstājāmies, atpūtamies, mazleit ieturējāmies un devāmies tālāk. Vispār pozitīvā iezīme ir tā, ka zem zīms, kas liecina par to, ka pilsēta beidzas, ir otra zīme ar apdzīvotas vietas uzrakstu un skaitli, kas liecina par to, cik tālu un kāda ir uz ceļa esošā nākošā apdzīvotā vietā.

Pa šoseju gājām tālāk. Tempi bija dažādi, gājiena līderi ik pa laikam mainījās. Neliela pasēdēšana pēdējā pieturā un tad ejot cauri pēdējam lietuviešu ciematam Buknaičiai un tad jau varējām saskatīt Vadakstes tiltu. Izgājām cauri bijušajam robežkontroles punktam un, stāvot tilta vidū, visi iesoļojām Latvijā. Pēdējie foto un Lietuva palika aiz muguras.

Patīkamu sajūtu pārņemti, apmierināti par paveikto, devāmies uz pieturu. Tur aizņēmām visu garo solu. Daži vēl pastaigāja pa ciemu, apmeklēju vietējo ELVI. Tā nepilnas divas stundas pavadījām pieturā. Sagaidījām autobusu un braucām uz Saldu.

Saldū autobuss pienāca 20 minūtes par ātru un mums bija gandrīz stundu jāgaida autobusu uz Rīgu. Autoosta bija slēgta jau pirms vairākām stundām svētku dēļ. Atceļu pavadīju miegā, fonā ik pa laikam dzirdot ar kaut ko neapmierinātas krievu meitenes bļaušanu uz savu vīru un viņas nemitīgo trīšanos pa autobusa krēslu un vazāšanos pa pašu autobusu. Kalnciemā Katrīna izkāpa, lai pa taisnākiem ceļiem brauktu uz Jūrmalu, pārējie turpinājām ceļu uz Rīgu. Rīgā nonākuši atvadījamies un katrs devāmies uz savām mājām.

Tā kopā pieveicām 51 kilometru 19 stundās. Pasākums izvērtās ļoti interesants, atmiņām bagāts un iespaidu pārpilns.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , ,