Svensona Ekspedīcija

Reiz kādā jūlija rītā, kad tikko biju atgriezies no Lielā Dīķa viņā krasta, ar tādu nelielu 7 stundu laika starpības apdūlumu nejauši iegāju Ryanair mājaslapā, kurā ieraudzīju maģisko ciparu 1. Vēlreiz izberzēju acis un jā, tik tiešām šodien var nopirkt aviobiļetes pa latiņu Sapratu, ka nedrīkst laist garām šo piedāvājumu citādi vēlāk to nāksies rūgti nožēlot un svētdienā būs jāiet pie bikts. Pēc pāris minūšu urķēšanās sapratu, ka laikam būs jābrauc uz Skavstu. Tā nu es nopirku biļetes i sev i pāris biedriem, lai kopā siltāk.

Pēc biļešu iegādes arī sākās militārās spiegošanas process, jo bija tač’ jāizdomā ko šajās 2,5 dienās sadarīt Skavstas apkārtnē nebraucot uz Stokholmu. Tad es iedarbināju savu Google aviosimulātoru un ar iznīcinātāju pārlidoju Skavstas lidostas apkārtni, kur manu aci piesēja tieši Dzintarjūras piekraste, pēc kuras izķemmēšanas sapratu, ka jādodas uz Okselosundi un jātaisa dabas ekspedīcija. Tam klāt vēl piemetu arī Nīčepingas apskati un māsterplāns bija gatavs, atlika tikai to realizēt dabā.

Drīz vien arī pienāca ilgi gaidītā 3. augusta pievakare, kad bija laiks doties ceļā. Ieradāmies lidostā, kur bargie muitnieki lika atvadīties no kādām sen aizmirstām šķērēm, taču saliekamo nazi, kurš bija ietīts vadiņā, gan izdevās izvest visam cauri. Laikam viņu rentgenstaru acīm tas likās esam kāds mp3 atskaņotājs. Pēcāk vēl izskaidrojāmies par viena ceļabiedra nacionālo piederību, kuram Latvijas pilsonim esot it kā vajadzēja kaut kādu ukrainas vēstniecības zīmogu, kas tika aizstāts ar zīmīgu OK uz biedra iekāpšanas kartes.

Pēc stundu ilgas kratīšanās pa gaisa bedrēm mēs tā enerģiski sakontaktējāmies ar zemi un devāmies meklēt 515 autobusu, kas mūsu aizvestu uz Nīčepingu (715 iet pa taisno uz Okselosundi, taču tas jau bija aizgājis), un pēc tam pārsēstos 715. It kā šim prieciņam vajadzēja maksāt 36 SEK, taču lidostā stāvošā autobusa šoferis kaut kā atteicās pieņemt naudu. Vēlreiz pārjautāju, vai viņš šodien vispār kaut kur vēl brauks. Atbilde bija pozitīva, un tad mēs visi kāpām iekšā busā. Protams, uzreiz izskanēja ironiskas piezīmes, ka autobuss ir par brīvu tikai vietējiem iedzīvotājiem un ka nēģeru šoferis sajaucis, jo mani tiešām nevar atšķirt no vidējā zviedra, varbūt vienīgi pēc valodas.

Jau krietni pēc pusnakts mēs izmetāmies laukā vienā no Okselosundas autobusa pieturām un devāmies naksnīgajā pastaigā Jogerso virzienā. Pa ceļam satikām vienu garausi un pēc pāris kilometriem bijām galā, kur pašā nakts melnumā uzsākām telts sliešanas procesu. Protams, ka uzcelt telti bez neviena mietiņa ir tāds savāds darbiņš. Tad nu mēs ar lidzpaņemto nazīti izdrāzām pāris mietiņus, gluži kā Džepeto izdrāza Pinokio. Vēl tikai pāris mahinācijas ar līdzpaņemtajiem striķiem un mūsu sērīgā paskata būdiņa bija gatava.

Nākamajā rītā atklājās, ka esam savu telti uzcēluši līdzās kādai pludmalei, kas, šķiet, bija vienīgā tāda vairāku desmitu kilometru rādiusā. Mazliet pakāpelēju pa vietējām klintīm nopeldējos arī nepārāk siltajā Dzintarjūrā un tad nu mēs devāmies ceļā gar Baltijas jūras klinšaino piekrasti.

Jau pirmajos metros saprtu, ka no meža noteikti iznāksim mellām mutēm, jo tā melleņu bagātība vilināt vilināja aizbāzt aiz vaiga kādu ogu. Te pēkšņi uz meža taciņas kaut kas baisi sakustējās. Kāda odze sajūtot latviešu tuvošanos nolēma nozust krūmos, jo ar šo nāciju jau nekad neko nevar zināt.

Pēc Jogerso pussalas apstaigāšanas mēs devāmies uz Okselosundas pilsētiņas centru lai iepirktu sev kādas pārtikas rezerves. Pie ieejas pilsētā mūs sagaidīja krāšņais puķu “Laipni lūdzam.” Pati pilsētiņa par sevi atstāja ļoti labu iespaidu, tiešām varējām saskatīt zviedru pedantismu. Vēl šeit mani pārsteidza vietējās baznīcas izskats, kas no ārpuses atgādināja kādu TV torni, bet iekšas gan šai baznīcai bija gana krāšņas.

Tālāk mēs metāmies atpakaļ mežonīgās dabas apskāvienos un devāmies uz Femores dabas rezervātu, lai tur pālektu pāri kādam elektriskajam ganam, pasauļotos Dzintarjūras piekrastes klintīs un varbūt sarīkotu sev un draugiem kādu pārsteigumu.

Kad Saules meita taisījās uz rietu mēs jau bijām sasnieguši Femores pussalas dienvidgalu, kurā bija iecere iecere pārlaist otro nakti. Šeit arī mums bija ekspedīcijas ekstrēmākie momenti un visādi citādi pārsteigumi. Vispirms mēs uzgājām pāris Aukstā Kara paliekas – Latviju pavērstus liegabala stobrus un citus militārus veidojumus. Veiksmīgi kāpelējot un visādi citādi balansējot pa stāvajām klintīm mēs nonācām iecerētajā apmetnes vietā. Šoreiz uzslietā telts vairs neizskatījās pēc sērīga paskata būdiņas, bet jau atgādināja gandrīz normālu telti, un arī krāšņais saulriets priecēja acis. Likās, ka te būs baigā idille, tadēļ nolēmām uz brīdi nosnausties, jo drīz vien bija jādodas uz pāris kilometru tālu autobusa pieturu sagaidīt pāris biedrus.

Pēc tam, kad jau biju ieslīdzis snaudā, manu mieru iztraucēja kāda rūkoņa un pēkšņais viļņu troknis. Likās tā mazliet savādi. Izlīdu no telts un pamanīju, ka netālu pie klintīm ir pietauvojies kāds kuģītis. Tieši tur, kur nosnausties bija aizgājusi mūsu biedre. Sākumā arī likās, ka šis kuģis ir piestājis pie klintīm, lai noskaidrotu vai jaunkundzei viss kārtībā, taču izrādījās, ka tā bija krasta apsardze, kuras uzmanību bija piesaistījis mums blakus esošais ugunskurs. Tad viņi, protams, sāka pētīt lietas un uzdot dažādus jautājumus, es gan tikmēr paspēju nodzēst ugunskuru. Beigās krasta apsardzes darbinieks nonāca pie sprieduma, ka mēs tomēr neesam vainīgi, jo neuztaisījām to ugunkuru un zīmes arī nebija izliktas. Viņš vēl piebilda, ka diezin vai kāds te vispār kādu zīmi arī liks, jo mēs vispār bija diezgan nepieejamā vietā, atvadījās, ieleca savā kuģī un nesteidzīgi devās prom.

Nākamajā rītā jau pašā agrumā devos ar autobusu (šoreiz man tas atkal bija par velti, bet parasti tas maksā 23 SEK) uz Nīčepingu, kur pirms došanās mājup biju nolēmis apskatīt pilsētu un tuvāko atpārtni. Septiņos no rīta Nīčepinga vēl bija miglas ieskauta un apbrīnojami mierīga pilsēta. Šur tur vēl manīja kā kāds čakls sētnieks uzkopj centrālo gājēju ielu un tirgus laukumus. Arī upītes krasts priecēja acis ar savu krāšņumu, ostā lepni slējās visādu burinieku armādas.

Pēc nelielas iestiprināšanās un pārtikas krājumu papildināšanas nolēmu doties pa taisno uz vietējo pilskalnu. Pa ceļam atklājās, ka Zviedrijā šķērsot dzelzceļa līniju nav tik vienkārši kā Latvijā, kur to var izdarīt jebkurā vietā. Pilskalnā izdevās satikt vienu vietējo iedzīvotāju, kurš pastāstīja par kaut kādu festivālu, kurš esot Nīčepingas gada centrālais notikums. Acīmredzot tādēļ visi autobusi bija par baltu velti, un atgriežoties atpakaļ Nīčepingas ielās bija manāma svētku atmosfēra. Ielās sāka skanēt mūzika. Dejotāji priecēja acis ar vijigām dejām, centrālajā laukumā bija uzslieta vesela skatuve, kur skaņu iemēģināja dažādas gan Zviedrijā gan Eiropā populāras popgrupas, bet visvairāk mani pārsteidza ostas promenādē notiekošais retro automobiļu saiets, un tad diemžēl man bija jādodas atpakaļ uz lidostu, lai pēcāk dotos mājup.

Tāda nu bija mana pirmā viesošanās Zviedrijā, kura uz mani atstāja visnotaļ labu iespaidu, un vispār es tur jutos gandrīz kā mājās, jo man apkārt bija taču tik daudz gaišmatainu cilvēku. Ak, kaut es varētu kaut ko no tā visa paņemt un pārnest uz Latviju. Cik tad jauki būtu dzimtenē, ja mēs spētu dzīvot tik godīgi kā mūsu rietumu kaimiņi.

Raksta autors ir lietotājs jberzinsh no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , ,