Pārgājiens „ Ipiķu skola – Meizakila ( Mõisaküla ) – Rūjiena”

Tieši manā dzimšanas dienā izlēmām doties izlūkgājienā pa jau iepriekš nospraustu maršrutu. Norunājām tikties pusdienlaikā Rūjienā.

Tā nu agrā sestdienas rītā modos, lai dotos stopēt uz Rūjienu. No Limbažiem līdz Rūjienai ir apmēram 90 kilometru garš ceļš cauri Valmierai, tādēļ jau septiņos no rīta devos stopēt. Pirmā mašīna, kuru stopēju, apstājās. Tā nu nepilnā stundā, kuru pavadīju interesantās sarunās, nonācu līdz Valmieras apvedceļam pie VTU Valmiera autobusu bāzes Brandeļos. Tā kā biju apsteidzis grafiku, nesteidzīgi soļoju cauri pilsētai. Stundu pavadīju ejot līdz Rūjienas aplim. Valmierā šobrīd notiek aktīvi ielu rekonstrukcijas darbi un vairākās vietās pilsēta ir neizbraucama.

Pie Valmiermuižas atkal sāku stopēt. Un atkal pirmā mašīna apstājās un veda mani uz Rūjienu. Tā jau 9:45 biju nonācis Rūjienā, ceļā pavadot tikai nedaudz vairāk par divām stundām.

Tā kā Rūjienā biju bijis vairākkārt, nolēmu spēkus netērēt un līdz Mārtiņa ierašanās brīdim nosist laiku Rūjienas autoostā. Līdz 11:30 sēdēju un vēroju apkārt notiekošo. Klusums nebija ne mirkli, jo arī Rūjienā ir izlēmuši uzrakt ielu un kaut ko par Eiropas Savienības līdzekļiem atjaunot.

Mārtiņš ieradās tieši laikā. Tikai Nordekas autobuss gan nemācēja piebraukt autoostai, jo tai visapkārt ielas bija uzraktas. Devāmies satikt viņa draudzeni, iepirkties un jau 13:00 kāpām autobusā un braucām uz Ipiķu skolu. Jau pēc nepilnām 40 minūtēm tur arī nonācām. Ceļa vidū autobuss mūs izlaida, apgriezās un brauca atpakaļ. Mēs soļojām uz Igauniju.

Pēc pusotras stundas jau bijām Igaunijas mazpilsētā Meizakilā. Klusums un miers. Un vecas pārdevējas vietējā veikalā! Izbrīnu radīja daudzie informācijas stendi pilsētas centrā un Jāņa Sētas kartes uz dēļiem ar aprakstiem latviešu valodā. Laikam kāda pārrobežu projekta ietvaros, jo ko līdzīgu vēlāk redzējām arī Rūjienā. Protams, mums nepamanītas garām nevarēja paiet arī vietējās igauņu daiļavas!

Pie dzelzceļa pārbrauktuves stāvēja vecs pasažieru vagons kā liecība par aizgājušajiem laikiem. Vispār, cik var saprast pēc pieejamās informācijas, tad dzelzceļam ir bijusi ļoti liela loma pilsētas attīstībā, ko gan nevar teikt tagad, jo dzelzceļš arī viņā robežas pusē ir demontēts un nevienam nav bijis vajadzīgs. Mēģinājām arī to vagonu pastumt, bet nekas mums neizdevās. Tā nu gājām tālāk pa peronu. Meizakilas stacija atgādināja tādu ziemeļniecisku koka būvi ar sūnām apaugušu jumtu. Vispār Igaunijā būves atšķiras no Latvijā vairumā esošajiem namiem. Kaut arī pavisam maz kilometru no robežas, bet atšķirības ir ļoti jūtamas. Tieši tāpat bija ar daudzajām dzelzceļnieku mājām, kuras tur bija redzamas. Ja tās rekonstruētu, būtu interesanti apskates objekti.

Tā nu atvadījāmies no Igaunijas un atkal devāmies dzimtenes virzienā. Pavisam nedaudz un atkal pārgājām pāri robežai. Tālāk ceļš turpinājās pa krietni mazāk izvandītu un vieglāk ejamu uzbērumu.

Kā pirmais, ko pamanījām, ka stacijas, kuras gan dabā var atrast tikai pēc peroniem, kartē nav precīzi iezīmētas un tā atšķirība ir par kādu kilometru. Tad nu ņēmām pildspalvu un krāsojām savā kartē patieso atrašanās vietu Ipiķu stacijai. Devāmies tālāk. Vietā, kur robeža iet gandrīz pa pašu dzelzceļu, mūs riedams sagaidīja igauņu suns. Vispār komiski bija skatīties kā tieši uz robežas viensētai cauri iet lauku ceļš un ir abās tā pusēs izvietotas ceļazīmes, kas norāda, ka tur ir gājēju pāreja.

Pagājām garām Lobinu purvam. Tur mēs iztraucējām pa kādai meža pīlei. Varēja arī saskatīt kārtējos bebru dambjus, kuri mūsu ceļā jau bija redzēti vairākas reizes. Vēl nedaudz un arī Ķirbeļu stacija bija jau garām.

Soļojām tempā uz priekšu, jo bijām pilnīgi pārliecināti, ka negribam atstāt neko no šī maršruta otrai dienai. Uzvilkām lietus mēteļus, sākoties lietum un pagājām garām Speltes stacijai, kas no kartē norādītās vietas bija kilometra attālumā pie paša ceļa.

Sākās teju visgarākais posms, jo līdz Rūjienas stacijai nekas daudz jau vairs nebija palicis, bet kā vienmēr šķita, ka laiks  velkas. Beigu beigās arī Rūjienas stacija bija sasniegta. Cerības, ka vismaz tur būs labi saglabājušies peroni, stacija un kādas citas liecības par savulaik nozīmīgo dzlezceļa mezglu, izgaisa. Peroni bija bez asfalta, stacijas ēka sagrauta un apkārtne aizaugusi. Atradām kārtējo neprecizitāti kartē – tā liecināja, ka no stacijas abpus dzelzceļam ir asfaltēts ceļš, bet realitātē tāds bija tikai viens. Otrā pusē vīdēja lauks.

Tā nu bijām savu mērķi sasnieguši un 25 kilometri arī bija noieti, pie tam tikai 6 stundās. Devāmies pa taisnāko ceļu uz Rūjienu, lai dabūtu naktsmājas un svinētu manu dzimšanas dienu.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .

Pārgājiens “Puikules stacija – Dikļi – Zilaiskalns”

Kādā ļoti karstā vasaras dienā izlēmām divatā doties pārgājienā prom no pilsētas burzmas. Savācām mantas, satikāmies Limbažos un braucām tālāk līdz Puikules stacijai. Tur ieradāmies jau vēlā pēcpusdienā.

Maršruts pamatā ved pa 1912. gadā būvētā šaursliežu dzelzceļa Ainaži – Valmiera – Smiltene maršrutu. 1976. gadā šo līniju slēdza, bet vēl kādu laiku posms no Puikules līdz Zilākalna ciematam vēl funkcionēja, jo apkārtnē atradās plaši kūdras purvi.

Tā nu sākām soļot ar domu, ka pirmajā dienā noiesim tikai 8 km līdz Grebu kalnam, kur tad arī varētu celt telti. Pirmais pārbaudījums jau bija pēc pārsimts metriem, kad nācās lauzties cauri latvāņiem. Tie šeit bija diezgan lielā skaitā un vajadzēja jau laikus uzvilkt jaku, lai nejauši neapdedzinātos ar šī indīgā auga sulu. Ja neskaita latvāņus, lielas neērtības, īpaši man, sagādāja odi, kuri te bija lielā skaitā un negribēja atkāpties, kožot skaustā un rokās. Tā kopumā mierīgā pastaigas solī devāmies uz priekšu, atgaiņājoties no kukaiņiem un pārvarot vairākus grāvjus. Gandrīz visā maršrutā nav neviena tilta, visi ir nojaukti reizē ar pašas līnijas demontāžu, kas kopumā apgrūtina iešanu, jo ik pa laikam nākas iet no no uzbēruma un cauri nātrēm un garajai zālei mēgināt sausām kājām šķērsot upes un grāvjus.

Soļojot cauri Ozolu stacijai, vērojām abās pusēs esošās mājas, kurās kādreiz ir dzīvojuši dzelzceļnieki un viņu ģimenes. Pārsteidza kāda māja, kuras dārzā mastā plīvoja Latvijas karogs, bet pats dārzs bija gludi nopļauts un pat dzelzceļa uzbērums līdz vidum bija dabūjis just zāles pļāvēja zobus. Aizaugušajā apkaimē tas bija tāds ļoti patīkams kontrasts.

Ceļu turpinājām līdz pat Grebu Bļodas kalnam un Grebu Pilskalnam. Abu kalnu apkaime vairākās talkās ir kopta un iekārtota gandrīz 20 gadu garumā. Tā ir atzīta par dievturu svētvietu. Teritorijā ir izvietots informatīvs plakāts, kur attēlota visu darbu gaita un aprakstīts viss svarīgākais par šo teritoriju. Tur arī nolēmām palikt pa nakti, sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti un vakarpusē devāmies pie miera.

Nākošajā dienā pēc ilgstošas atmošanās devāmies pa ceļu uz Dikļiem. Dikļu apkaimē apskatījām Dikļu pamatskolu, baznīcu, Vika parku, Dikļu pili un citus interesantus apskates objektus. Pagasta centrā ceļi ir nesen noasfaltēti, uzbūvētas bruģētas ietves un kopumā šeit par viesiem ir domāts pamatīgi. Ciemats atstāja patīkamu iespaidu un vēlme tur atgriezties tuvākajā nākotnē noteikti būs vēl ilgu laiku.

Sākot soļot atpakaļ uz dzelzceļa stigas pusi, mūs pārsteidza pirmās lietus lāses un pērkons. Jau ejot Dauguļu stacijas virzienā vējš kļuva spēcīgāks un sākās auksta vēja duša, kas nerimās līdz pat pašai stacijai. Tur pagriezāmies Zažēnu purva virzienā un pa dzelzceļa atzaru (to, kas no tā pāri palicis), devāmies uz Zilokalnu. Pa ceļam sastapām vairākus stirnu bukus, redzējām nolauzta koka stumbra galā vanagu, dzirdējām dzeguzi kūkojām. Purva apkārtnē bija jaušama dzīvība un rosība.

Pārgājuši pāri Briedei pa vienīgo nopietno tiltu, kas te vēl ir saglabāts, pie mums piebrauca vietējais makšķernieks, kurš ne vārda nesaprata no manas latviešu valodas. Dīvaini, ka cilvēks visu mūžu šeit dzīvodams nesaprot, ko es viņam atbildu skaidrā latviešu valodā. Laikam ārpus sava ciema bieži nedodas. Nav nekāds noslēpums, ka Zilākalna pagastā vairākums ir krieviski runājošo, kuri šeit atbrauca būvēt ciematu un strādāt kūdras rūpnīcā un uz dzelzceļa.

Uzvilkuši mugurā pēdējās sausās drēbes, devāmies uz Zilokalnu. Cauri ciematam gājām kalnā augšā pa vienu no daudzajām takām. Kalna galā atrodas uguns vērošanas tornis un lapene, kā arī vairāki soliņi un ugunskura vieta. Beigu beigās izlēmām šeit palikt pa nakti, lai agri no rīta dotos kājām uz Valmieru un paspētu uz pirmo vilcienu un autobusu katrs uz savām mājām.

Nakts bija ļoti lietaina un no rīta, kad atmodāmies un gribējām doties prom, tā arī nekas nesanāca, jo lietavas bija tik spēcīgas, ka nosēdējām teltī līdz pat pusvienpadsmitiem. Lietum pierimstot, nojaucām telti un devāmies prom uz Valmieru. Pēc pāris stundām 15 kilometrus garais ceļš bija pieveikts un iesoļojām pilsētā. Aizgājām līdz stacijai, atvadījāmies un es devos uz autoostu, lai paspētu vēl laikus nokļūt atpakaļ Limbažos.

Kopā tika noieti 28 kilometri un vēl 15 kilometri no Zilākalna līdz Valmierai. Var teikt, ka jaukā laikā šis ir tāds mierīgs pastaigas maršruts jebkuram tūristam un ceļotājam, kas kaulus nelauž, tulznas arī neko daudz nerada un divās dienās var redzēt ļoti daudz gan no skaistās dabas, gan arī no tām kultūrvēsturiskajām vērtībām un apskates vietām, kas šajā apkaimē sastopamas lielā skaitā.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , , .

Plostu rallijs 2009 Mazsalacas novada Skaņkalnes pagasta Lībiešos

Kādu mēnesi atpakaļ Mārtiņš man paziņoja, ka RTU SP rīko plostu ralliju un ka tā mums būs baigi labā reklāma. Mani jau ideja par plostošanu apmierināja līdz brīdim, kad būtu jālien un tā plosta un jāmēģina peldēt. Tomēr piekritu un sākām plānot. Saplānojām, ka vajag divas komandas. Saplānojām un pēdējā brīdī arī abas komandas noorganizējām. Bija arī jādomā kā tos plostus uztaisīt. Nedēļu pirms rallija pargajieni.lv komanda (3 no 4) sameistaroja Mazsalacā pirmo plosta versiju, kas turēja virs ūdens vienu cilvēku. Ideja bija skaidra.

Pienāca plostu rallija pirmā diena. Agri no rīta jau pēc 6:00 biju pamodies paēdu brokastis un devos stopēt. Ap 7:00 izejot no mājas sapratu, ka būs jautri, jo uzreiz sāka pamatīgi līt lietus. Tā stāvēju pie Limbažu robežas un stopēju. Pēc brīža viens mani aizveda līdz Umurgai. Soļoju gar šoseju tālāk. Pēc kāda laiciņa cits mani aizveda līdz Mazsalacas aplim pie Valmieras. Tad pēc kāda laiciņa nākošais pavizināja gabaliņu. Uzzināju, ka buss ar visiem plostotājiem vēl tikai pa Rīgu kuļas. Uznāca smiekli, jo tādu vilkšanu garumā nebiju gaidījis. Soļoju tālāk un divi veci vīri aizveda līdz Burtnieku pagriezienam. Tad pēc brīža jau cita mašīna līdz Matīšiem. Tad kāds NBS virsnieks līz Vecatei. Un tad atlikušos 10 km mierīgi soļoju kājām, jo autobuss vēl tikai brauca no Rīgas ārā. Nebija man nekur jāsteidzas. Iesoļoju Mazsalacā, nopirku Jānim zeķes vietējā Mego un devos uz Valtenberģu muižu, apskatīt Mazsalacas vidusskolu. Tad tālāk pa vecā dzelzceļa tiltu pārgāju pāri Salacai un gāju uz Lībiešiem. Soļojot cauri Skaņkalnei redzēju vietējos, kuri pirka pienu no garām braucošas mašīnas. Lībiešos knapi paspēju iesoļot estrādes teritorijā, kad man zvanīja Mārtiņš. Viņi tikko esot iebraukuši Mazsalacā. Man jau sākās pirmie jautājumi, jo nesapratu, kādēļ viņiem vajadzīga Mazsalca, ja jau pasākums ir Skaņkalnē. Izrādījās, ka neviens jau tā īsti nezina, kur jābrauc. Pasmējos par organizatoriem un vēlāk uzzināju, ka Guna kā vietējā ir ķerusies pie situācijas noskaidrošanas. Pēc brīža arī atklājās, ka pasākums nav Lībiešos, kā iepriekš tika runāts, bet Lībiešos – 2, kas ir viesu nams Skaņkalnē. Tā soļojot jau kuro reizi šurpu turpu pa Skaņkalni, iesoļoju pagalmā, kur stāvēja autobuss ar plostu rallija dalībniekiem un tiem, kas sevi dēvēja par organizatoriem.

Tika dots uzdevums visiem doties uz laukumu pie upes un sākt būvēt plostus. Cēlām teltis, krāsojām karogu un slējām augšā karogam mastu. Kad teritorija bija iekārtota pēc mūsu prāta, sākām taisīt plostus. Sanāca pamatīga konstrukcija. Kopumā izdevās ļoti stabils kuģis. Arī Savādāka skatījuma komandai bija labs plosts. Vēlāk bija jāspēlē volejbolu. Kopīgajā mačā tomēr uzvarēja Pargajieni.lv. Savādāks skatījums tālāk netika. Vēlāk Pargajieni.lv tomēr piekāpās ķīmiķiem. Vakarā piedalījāmies nakts trasē. Bija pavisma 8 uzdevumi. Stulbākais bija maizes ēšana bez rokām, dziedāšana un iešana ar ķekatām. Pārējais vēl bija tīri normāli. Katrā gadījumā šaut ar gaiseni pa Red Bull bundžām tumsā ir pilnīgs sviests. Bet bija jautri.

Nākošajā rītā galīgi nebija vēlmes celties. Brīdis, kads bija jāstumj plostus upē pienāca nežēlīgi ātri. Steidzām vēl taisīt airus, krāsojām karogus un pēdējos uzlabojumus plostiem veicām.

Pie starta kārtējo reizi redzējām, ka organizatori nav savos uzdevumu augstumos. Rallija nolikumā bija minēts, ka katamarāni nedrīkstēs būt. Tādu tur bija ļoti daudz, kāda trešā daļa noteikti. Taču starts tika dots un ik pēc minūtes plosti devās upē.

Skrēju visu maršrutu gar krastu, fotografēju mūsu abus plostus. Pie reizes varēju pasekot līdzi tam, kas notiek un palīdzēt nomainīties braucējiem pusceļā. Bija interesanti. Divas reizes izskrēju cauri purvam. Tas mani nedaudz aizkavēja, bet galu galā visur biju laikus un līdz sekot nebija problēmu. Kājām iet gar upi, ja ir laba taka, ir apmēram tik pat ātri kā braukt ar plostu.

Pusceļā braucēji samainījās, vienu airi arī nomainījām (ar gudru ziņu bijām uztaisījuši rezerves airi). Mārtiņš izpeldējās, jo aizpeldēja garām. Tad nu raļļotāji brauca tālāk, bet mēs devāmies uz finišu.

Finišā jautrība turpinājās. Viena no glābšanas laivām apgāzās. Vairāki plostotāji aizbrauca vēl tālāk par finišu. Mūsu komanda gods godam finišēja. Otra komanda finišēja četratā, lai pierādītu, ka plosts ir stabils un izturīgs, par spīti tam, ka vislēnākais, ja neskaita to guļbaļķu plostu, kas nogrima.

Tā nu visi sāka jaukt ārā savus plostus, bet mēs savējos sakrāvām viesu mājas īpašnieka mašīnas piekabē un nogādājām pie Gunas, lai vēlāk jau varētu pārbūvēt un izmantot tā pa nopietno.

Atgriezušies nometnē, savācām savas mantas, nokopām visu un gājām uz apbalvošanu. Pēc tam devāmies uz autobusu un braucām prom.

Tā divās dienās tik iegūti jauni, labi draugi, pozitīvi iespaidi, atklātas jaunas prasmes, iegūtas vērtīgas zināšanas un iepazīta jauna skaista atpūtas vieta.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , .

Ainaži – Salacgrīva – Svētciems

Viss sākas dienas vidū, kad tiek iekāpts autobusā:  Rīga – Salacgrīva – Ainaži. Nonākam galā vakarpusē. Pirmie iespaidi – mazs lauku miestiņš.

Man kā jūras mīļotājam šī vieta īpaši patīk, jo ir iespēja nokļūt uz diezgan paveca mola. Tas arī pirmais ievērojamais apskates objekts – Ainažu mols. Vispār diezgan grūti pa viņu staigāt, bet kaut kā ar visām mugursomām tiekam līdz galam. Interesanti – īpaša noskaņa ka zini ka vienā pusē redzi jau Igauniju, bet dzīvojies un kāja Tev vēl uz latvju zemes (doma ir atgriezties un iekarot Igaunijas pusi)

Šeit nedaudz vairāk informācija par šo molu(avots: vietas.lv):

“Vairāk nekā puskilometru garais mola posms, kas sastāv no lieliem laukakmeņiem, būvēts 1928. gadā. Uz mola savulaik bijis izbūvēts šaursliežu dzelzceļa atzars. Mola atliekas redzamas arī tālāk jūrā kā lielas akmens salas.”

Tālāk ceļš veda līdz pieminekļa akmenim “Baltā saule” kas ir veltījums Kr. Valdemāram, atklāts 1998.g. (tēln. V. Titāns). Kā mēs uzzinājām uz koka saules zaru galiem ir attēloti Māras jostas simboli. Pēc šī pieminekļa apskates ceļš tika turpināts uz Salacgrīvas pusi meklējot pirmo apmešanās vietu, atradām diezgan mierīgu vietiņu, kur arī apmetāmies. Neliela vēsa jūras pelde – ūdens bija tiešām pavēss un tad jau atpūta 🙂 Nākošā rītā cēlāmies un atklājām ka ūdens kļuvis nedaudz vēsāks. Un lielā soļošana varēja sākties. Izgājām arī cauri Randu pļavām – pa speciālu dabas taku kura veda uz putnu vērošanas platforu – torni. Šeit arī bija mans lielākais šī pārgājiena iespaids – piejūras pļavas. Man kā kurzemniekam un cilvēkam, kas nodzīvojis lielāko savu mūža daļu Ventspilī – jūrmalā, kur ir kāpas –  šīs pļavas šķita īpaši vilinošas, jo skats bija vienkārši neatkārtojams. Putni tik dažādi un interesanti un, jā, arī savvaļas govis redzējām.

Lūk, neliela informācija par šīm pļavām, ko atradu Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā (http://www.dap.gov.lv/?objid=502):

Aizsardzības kategorija: dabas liegums (ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā), Natura 2000 teritorija

Administratīvais iedalījums: Salacgrīvas lauku teritorija, Ainažu pilsēta

Platība: 280 ha

Dibināšanas gads: 1962

Dabas vērtības:

Liegums izveidots piejūras pļavu, retu augu sugu un sabiedrību aizsardzībai. Nozīmīga ligzdojošo bridējputnu un ūdensputnu vieta. Vairāk nekā 40 aizsargājamo augu sugu. Viena no 3 purva mātsaknes atradnēm Latvijā.

Individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi: nav”

Pēc šīs skaistās vietas apmeklējuma tālākais ceļš veda uz Salacgrīvu – jāpiemin bija savs apgrūtinājums, kā jau vasarā – karstums. Bet veiksmīgi nonācām Salacgrīvā. Pirms Salacgrīvas mola apmeklējām Salacas lībiešu pilskalnu. Šeit nedaudz info par to(Avots: vietas.lv):

“Pilskalns atrodams Salacas labajā krastā. 1226. gadā te uzcelta Rīgas bīskapa pils, kas nopostīta 1577. gadā. Aizsērējušos pils grāvjos atrastas kuģu atliekas. Teika vēstī, ka lībiešu pili, kas šeit atradusies iepriekš, iekarojuši jūras laupītāji, iespējams vikingi, tā vadoņa Trommela vadībā. Trommels ņēmis par sievu pils valdnieka meitu.

Valda uzskats, ka arī vācu tirgotāji vispirms esot izcēlušies malā pie Salacas ietekas, nevis nākamās Rīgas tuvumā, un tas esot noticis 1186. gadā.”

Apmeklējuši šo objektu bijām arī gatavi iekarot Salacgrīvas molu, kas visā visumā bija tāds pats kā Ainažos – kāpelēšana bija tāda pati. 🙂

Arī šis mols iekarots, kas tālāk? Tālāk neliela uzpildīšanās un došanās tālāk meklēt apmešanās vietu. Tieši šeit šis pārgājiens pārtapa nevis Ainaži – Salacgrīva – kā, starpt citu, bija plānots sākumā, bet gan par Ainaži – Salacgrīva – Svētciems. Jā, daba parādīja, ka tā arī māk pārsteigt un izrādījās ka nemaz tik viegli šeit nebūs –  gar jūras krastu varēja paiet tikai nelielu gabalu, bet redzējām arī dažus akmeņus, kas bija jūrā, tiesa, kuri no akmeņiem tie ir, grūti pateikt, bet ko redzēt te ir. Protams, tā kā gar jūru tālāk vairs nebija iespējams iet, nācās iet pa meža ceļu. Gaidot un meklējot kādu ceļu, kas izvestu līdz jūrai, sanāca noiet labu gabalu un pa ceļam tik saņēmām vienu vilšanos pēc otras līdz beigās nokļuvām līdz patīkamai vietiņai pie jūras, kur jau atkal varēja droši soļot gar jūras krastu. Paejot pāris kilometrus, atradām arī jauku pārnakšņošanas vietu. Tāda īsta nojauta, kur esam, nebija. Bija aptuvena, bet ar to ari pietika.

Un šeit bija arī pirmais pārsteigums – negaiss. Īstenībā pērkona negaisu solīja jau iepriekšējā vakarā, bet tas netika sagaidīts, tad nu satikām to šajā pēdējā vakarā. Nebija jau nekas liels, bet bija pietiekoši, lai necilā telts, kas nemaz nebija tik lielam lietum piemērota, sāktu nedaudz pludot. Tomēr tikām galā un ātri un operatīvi salikām visu, kas var samirkt, plastmasas maisos. Pārdzīvojām šo un vēl saņēmām nelielu vakara saulīti, kas nedaudz apžāvēja mūs. Un tad jau arī nogurums darīja savu – atpūtāmies. 🙂

Jauns rīts jauni spēki – brokastis un somu sakravāšana. Došanās tālāk – ejam kā nolemjam uz lielceļa pusi – izejam cauri kādai lauku sētai. Labi, gar lauku sētu un soļojam pa parastu grants ceļu. Pamanām kaut ko līdzīgu šosejai un, kad esam pie šosejas, saņemam pārsteigumu – esam Svētciemā – un gaidam autobusu.

Sagaidam, nopērkam biļetes un braucam mājup. 🙂

Neaizmirstami pavadīta nedēļas nogale!


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , .

“Plostu rallijs 2009” -> ieskats “Savādāks Skatījums” komandas iespaidos :)

26.06 Aizeju uz reklāmdruku saņemt maikas un vakarā vēl pēdējie sīkumi tiek sadarīti lai veiksmīgi sagatavotos nākošās dienas pasākumam. Vēl neliela klaiņošana meklējot pudeles, pēdējo darbiņu padarīšana, somu sakrāmēšana un… dažu stundu atpūta, miers.

Un nemanot iesākas 27. jūnijs. Tiek aizsoļots līdz Kaļķu ielai – satikti savējie, saliktas mantas busā un ar nelielu kavēšanos dodamies ceļā, pa ceļam vēl tiek sarunāts ēdamā sagādāšana, bet nepaiet ne pāris stundas, ka esam jau Mazsalacā – pareizāk Skaņkalnē. Tur mūs jau sagaida Jānis un pēc mirkļa klāt ir Sintija un Žanete abas meitenes kopā ar sevi atved nelielus pārtikas krājumus un jā nedaudz pudeles un šņorus 🙂 tajā pašā laikā Guna aizbrauc uz saviem apartamentiem un Laima ari aizskrien līdz mājām paķert guļammaisu.

Laima atnāk kopā ar dažām 5l pudelēm un pēc brīža arī Guna ir atpakaļ, tiek atvesti materiāli arī otram plostam un jā, vienojamies par kokiem, ko vedīs – pēc kāda laika mums tiek atvesti arī koki ko izmantojam plosta taisīšanā.

Tā diena lēnām rit. Uztaisām lielo karogu 🙂 un tad sākam taisīt savu plostu – uzspēlējam volejbolu viens pret otru (Savādāks skatījums pret pargajieni.lv)- izejam vakarā nakts trasi un protams, aizejam līdz vietējam veikalam 🙂 ak jā izmēģinām plostu, kas mums par pārsteigumu arī turas virs ūdens. Otrai mūsu komandai arī veiksmīgi izdevās turēties virs ūdens – viņi pat savu plostu ātrāk par mums sameistaroja 🙂

Tad nu turpinājās vakara atpūta un izklaides, un kaut kad jau visi devāmies pie miera, mani no rīta ap 6 pamodināja kāds džekiņš kurš gribēja nākt pie mums gulēt, njā ko lai saka dažiem alko-alko darīja savu un īsto telti bija grūtības atrast 🙂

Pienāca rīts, uzmeistarojam abām komandām mazos karodziņus – katrs parakstamies un piestiprinām pie plostiem un nemanot jau laiks ir arī klāt lai dotos ceļā.

Pirmais posms bija jautrs – pašā sākumā ieplostojām zaros un es novēlos no plosta – pēc tam jau ceļš gāja vienmērīgi 🙂 maiņas punktā mani izmērcējot otro reizi 🙂 jo sanāca, ka pabraucām garām un man nācās mesties ūdenī un plostu nogādāt krastā – kaut kā kuļoties pa ūdeni ar virvi zobos tieku līdz krastam un pievelku plostu 🙂 Maiņa un mēs dodamies uz finišu 🙂

Mūsu komanda finišē vieni no pēdējiem, bet netālu no finiša uz plosta uzkāpjam visa komanda un finišējam kopīgi 🙂

Mūsu plosts izturēja pat 4 cilvēkus 🙂 tas tāds pozitīvs mirklis 🙂

Ko lai saka – finišējām – sarunājām, ka mūsu plostus aizved līdz Gunas mājām un tā laikam arī pasāciens noslēdzās – protams – kopbilde un kopīga maziņa papļāpāšana pirms došanās mājup.

Prieks, sajūsma, dažnedažādas emocijas, izturība un daudz jo daudz interesantu iespaidu pārpildīja šo pasākumu.

Ko tur vairāk lai saka?

Paldies abām pargajieni.lv komandām:

Pargajieni.lv komandai: Jānim Z, Gunai, Andrim un Jānim L.

Savādāks skatījums komandai: Mārtiņam, Sintijai, Žanetei, Laimai

🙂


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .