Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs 2012” jau 11. un 12. augustā

Labdien, stopētāji!

Šī ziņa ir ļoti svarīga visiem tiem, kuri ir aktīvi stopētāji un vēlas savus spēkus izbaudīt speciāli Jums veidotā pasākumā – stopēšanas maratonā!
Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs” šogad notiks jau ceturto reizi. Bet ko nu tur daudz runāt – kas ir stopēšana, to mēs visi ļoti labi zinām.

Tad nu īsumā par to, kur, kas un kā, kā pieteikties, kā piedalīties un cik tas mums visiem izmaksās!

Pieteikšanās sākas kopš brīža, kad šis teksts tiek publicēts lapā Pargajieni.lv.

Arī šogad būs meistarklases.

Tie, kuri ikdienā vai ik pa laikam stopē, ir gatavi piedzīvojumiem, bet labprāt pirmās dienas vakarā ar vairāk vai mazāk garantiju finišētu, tie var piedalīties Ikdienas stopētāju klasē (te vieta ir arī iesācējiem, kuri līdz šim to nav darījuši vai dara ļoti reti).

Bet tie, kuri uzskata, ka ir labākie no labākajiem un ka viņu dēļ apstāsies jebkura automašīna, var pieteikties Profesionāļu klasei. Tur nu varēsiet rādīt, ko protat. Tik nesakiet, ka nebrīdināju,ja ieradīsieties tikai nākošās dienas rītā. Katrā pilsētā kā vienmēr būs jāpaveic kāds neliels uzdevums un finišā būs jāpierāda, ka tiešām esat tur bijuši.

Ja jau ir meistarklases, tad arī uzdevumi ir atšķirīgi. Līdz ar to arī maršruti “nedaudz” atšķiras.

Ikdienas stopētāju klasē maršruts ir sekojošs: Rīga (starts) – Cēsis – Smiltene – Valmiera – Limbaži – viesu nams “Kraukļi” (Salacgrīvas pagastā kādus 6 km uz A no Svētciema Svētupes ielokā (te arī finiša vieta)).

Profesionāļu klasē maršruts drusku grūtāks: Rīga (starts) – Cēsis – Valmiera – Valka – Vīlande (Viljandi) – Pērnava (Pärnu) – viesu nams “Kraukļi” (Salacgrīvas pagastā kādus 6 km uz A no Svētciema Svētupes ielokā (te arī finiša vieta)). Tātad šajā maršrutā drusku paceļosim arī pa Igauniju.

Kas var piedalīties?

Kā vienmēr visi tie, kuri sasnieguši 18 gadus. Tie kuri pērn un aizpērn teica, ka viņi var par sevi atbildēt arī bez pilngadības – beidzot ir pienācis Jūsu laiks. Pārējie, kuriem vēl nav 18 gadi – laipni lūgti nākošgad vai aiznākošgad! Var piedalīties individuāli vai komandās pa divi (pa pāriem).

Pieteikšanās pa e-pastu janis@pargajieni.lv norādot savu
vārdu, uzvārdu,
dzimšanas datus (uz vietas pārbaudīsim Jūsu pasītes vai ID kartes (jo īpaši Profesionāļu klasē),
adresi (pietiek ar pilsētu vai novadu (pagastu)),
kurā no meistarklasēm piedalīsieties,
individuāli vai komandā (te nu tad informāciju par abiem dalībniekiem),
komandām arī komandas nosaukumu vajadzētu,
vai esat jau kādreiz piedalījušies.

Cik tas viss maksā?

Tā kā stopēšana ir bezmaksas pasākums, tad dalības maksa netiek iekasēta. Tomēr, katru gadu finišā sagaidām ar cienastu, ir labiekārtota telšu vieta, ugunskura vieta un iespēja atpūsties labi pavadīt laiku. Tādēļ vienmēr stopētāji sametas, lai mēs varētu nosegt šos izdevumus. Šogad mēs mitināsimies viesu nama teritorijā, kur būs labiekārtota telšu un ugunskura vieta, peldvieta dīķī un upē, šķēršļu josla mežā un citas interesantas aktivitātes, arī labierīcības.
Tādēļ brīvprātīgi obligātais ziedojums no vienas personas ir Ls 2. Ja esat komanda, tad pa abiem sanāk Ls 4 ( Ls 2 + Ls 2). Tāpat kaut kādi santīmi būs vajadzīgi arī pa ceļam, jo ir daži uzdevumi, kur kādā veikalā vai degvielas uzpildes stacijā ir jāveic simbolisks pirkums (sērkociņu kastīte, saldējums vai kas cits pusdienām). Tie, kas jau ir piedalījušies, ir tādus piedzīvojuši.

Ko jāņem līdzi?

Telts, guļammaiss, vēlams rezerves apģērbs. OBLIGĀTI pases vai ID kartes. Tas jo īpaši attiecas uz Profesionāļu klases stopētājiem, jo Igaunijā Jūsu studentu apliecības un vadītāja apliecības neviens robežsargs vai imigrācijas dienesta darbinieks neuzskatīs par ceļošanai derīgu dokumentu. Robežkontrole nepastāv, bet uz robežas un tās tuvumā ik pa laikam ir patruļas, kuras mēdz izlases kārtībā pārbaudīt ceļotājus.
Tā kā par ēdamo un dzeramo mēs parūpēsimies, tad šis jautājums Jums ir aktuāls tikai stopēšanas laikā. Vakarā jau tradicionāli sagaidīsim ar kārtīgiem labumiem.
Vēl par līdzņemamo – pildspalvas vai zīmuļi, visas iespējamās apkārtnes kartes (pilsētu, novadu un jebkuras citas tūrisma un autoceļu kartes Jums noderēs). Vēlams arī paņemt līdzi fotoaparātu vai telefonu ar šādu funkciju, jo var gadīties arī kāds fotografēšanas uzdevums.

Ja nu kāds vēl līdz galam nav sapratis, kas īsti šajā pasākumā jādara, tad vēlreiz pavisam īsi. Tad, kad tiks dots starts, dosieties stopēt pa maršrutu. Katrā pilsētā, kas maršrutā minēta, Jums būs jākāpj ārā, jāiet meklēt kontrolpunktu, jāpaveic uzdevumu un tikai tad jādodas tālāk. Kurš pirmais nonāks līdz finišam un būs bijis visos kontrolpunktos un paveicis visus uzdevumus, tad arī būs uzvarētājs. Bet bez krāpšanās, jo mēs mēdzam arī piešķirt soda punktus. Un tie var būt gan par mistisku 300 km stundā pārvietošanos no vienas pilsētas uz otru, gan par kontrolpunkta izlaišanu, gan par cita veida krāpšanos vai citu dalībnieku aizkavēšanu.

Vai būs arī balvas?

Viss atkarīgs no sponsoriem un atbalstītājiem, bet katru gadu kaut kas lielāks vai mazāks ir bijis. Tā kā uzvarētāji bešā nepaliks. Un galu galā – galvenais jau ir piedalīties un stopēt.

Visbeidzot, kur tieši, kad un kā viss notiks?

Tātad kā jau sākumā minēju,viss pasākums ir uz divām dienām – 11. un 12. augustā. 11. augustā stopējam, 12. augustā sagaidam pēdējos stopētājus, ja kāds vēl ir aizkavējies, spēlējam spēles, apbalvojam uzvarētājus un dodamies mājup.

Starta vieta un pirms starta veicamās aktivitātes.
Kā jau ierasts, mēs vienmēr startējam no kādas vēsturiski vai citādi interesantas vietas Rīgā.
Šogad esam izvēlējušies startēt no klusā centra.Jau pērn mūs kontrolpunkta veidošanā atbalstīja Skrīveru mājas saldējums. Šogad viņu jaunatvērtajā kafejnīcā notiks starta pasākums.

Starta vieta un adrese:
Skrīveru Mājas saldējums Rīgā, Alberta ielā 1 – 3A (ieeja no Antonijas ielas).
9:00 sākas reģistrācija
9:40 īss ieskats norises kārtībā,atklāšanas runa un pateicības atbalstītājiem, intervijas citas runas
9:55 pēdējie jautājumi un neskaidrību precizēšana
10:00 starta došana

Kad starts ir dots un visi jau kaut kur pa Vidzemi vai jau pa Igauniju stopē, tad gribas ar steigu zināt, kur un kā līdz finišam nokļūt.

Arī šajā ziņā mums neskaidrību nav un šogad viss ir zināms ātrāk kā citus gadus.

Finiša vieta un precīza adrese:
Viesu nams “Kraukļi” , Salacgrīvas novads
(skatiet karti un arī bildes šeit: http://www.kraukli.lv/kontakti )

Laikam tas arī īsumā viss. Ja nu ir kādi jautājumi, rakstiet uzjanis@pargajieni.lv vai zvaniet uz 26980327.

Tagad pienācis laiks vērsties pie tiem, kuri vēlas šo pasākumu atbalstīt.
Ja ir kāds uzņēmējs vai privātpersona, kas vēlas sniegt savu ieguldījumu balvu fondā vai finansiāli atbalstīt, lai pasākumu sarīkotu vēl grandiozāku un interesantāku, tad arī lūgums rakstīt uz iepriekš minēto e-pastu vai zvanīt. No savas puses nodrošināsim reklāmas laukumu mājas lapā, iespēju izvietot savu reklāmas baneri starta/finiša vietās un atsauci visās preses relīzēs un citos reklāmas materiālos.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , , , , , , , , , , .

Pārgājiens „ Ipiķu skola – Meizakila ( Mõisaküla ) – Rūjiena”

Tieši manā dzimšanas dienā izlēmām doties izlūkgājienā pa jau iepriekš nospraustu maršrutu. Norunājām tikties pusdienlaikā Rūjienā.

Tā nu agrā sestdienas rītā modos, lai dotos stopēt uz Rūjienu. No Limbažiem līdz Rūjienai ir apmēram 90 kilometru garš ceļš cauri Valmierai, tādēļ jau septiņos no rīta devos stopēt. Pirmā mašīna, kuru stopēju, apstājās. Tā nu nepilnā stundā, kuru pavadīju interesantās sarunās, nonācu līdz Valmieras apvedceļam pie VTU Valmiera autobusu bāzes Brandeļos. Tā kā biju apsteidzis grafiku, nesteidzīgi soļoju cauri pilsētai. Stundu pavadīju ejot līdz Rūjienas aplim. Valmierā šobrīd notiek aktīvi ielu rekonstrukcijas darbi un vairākās vietās pilsēta ir neizbraucama.

Pie Valmiermuižas atkal sāku stopēt. Un atkal pirmā mašīna apstājās un veda mani uz Rūjienu. Tā jau 9:45 biju nonācis Rūjienā, ceļā pavadot tikai nedaudz vairāk par divām stundām.

Tā kā Rūjienā biju bijis vairākkārt, nolēmu spēkus netērēt un līdz Mārtiņa ierašanās brīdim nosist laiku Rūjienas autoostā. Līdz 11:30 sēdēju un vēroju apkārt notiekošo. Klusums nebija ne mirkli, jo arī Rūjienā ir izlēmuši uzrakt ielu un kaut ko par Eiropas Savienības līdzekļiem atjaunot.

Mārtiņš ieradās tieši laikā. Tikai Nordekas autobuss gan nemācēja piebraukt autoostai, jo tai visapkārt ielas bija uzraktas. Devāmies satikt viņa draudzeni, iepirkties un jau 13:00 kāpām autobusā un braucām uz Ipiķu skolu. Jau pēc nepilnām 40 minūtēm tur arī nonācām. Ceļa vidū autobuss mūs izlaida, apgriezās un brauca atpakaļ. Mēs soļojām uz Igauniju.

Pēc pusotras stundas jau bijām Igaunijas mazpilsētā Meizakilā. Klusums un miers. Un vecas pārdevējas vietējā veikalā! Izbrīnu radīja daudzie informācijas stendi pilsētas centrā un Jāņa Sētas kartes uz dēļiem ar aprakstiem latviešu valodā. Laikam kāda pārrobežu projekta ietvaros, jo ko līdzīgu vēlāk redzējām arī Rūjienā. Protams, mums nepamanītas garām nevarēja paiet arī vietējās igauņu daiļavas!

Pie dzelzceļa pārbrauktuves stāvēja vecs pasažieru vagons kā liecība par aizgājušajiem laikiem. Vispār, cik var saprast pēc pieejamās informācijas, tad dzelzceļam ir bijusi ļoti liela loma pilsētas attīstībā, ko gan nevar teikt tagad, jo dzelzceļš arī viņā robežas pusē ir demontēts un nevienam nav bijis vajadzīgs. Mēģinājām arī to vagonu pastumt, bet nekas mums neizdevās. Tā nu gājām tālāk pa peronu. Meizakilas stacija atgādināja tādu ziemeļniecisku koka būvi ar sūnām apaugušu jumtu. Vispār Igaunijā būves atšķiras no Latvijā vairumā esošajiem namiem. Kaut arī pavisam maz kilometru no robežas, bet atšķirības ir ļoti jūtamas. Tieši tāpat bija ar daudzajām dzelzceļnieku mājām, kuras tur bija redzamas. Ja tās rekonstruētu, būtu interesanti apskates objekti.

Tā nu atvadījāmies no Igaunijas un atkal devāmies dzimtenes virzienā. Pavisam nedaudz un atkal pārgājām pāri robežai. Tālāk ceļš turpinājās pa krietni mazāk izvandītu un vieglāk ejamu uzbērumu.

Kā pirmais, ko pamanījām, ka stacijas, kuras gan dabā var atrast tikai pēc peroniem, kartē nav precīzi iezīmētas un tā atšķirība ir par kādu kilometru. Tad nu ņēmām pildspalvu un krāsojām savā kartē patieso atrašanās vietu Ipiķu stacijai. Devāmies tālāk. Vietā, kur robeža iet gandrīz pa pašu dzelzceļu, mūs riedams sagaidīja igauņu suns. Vispār komiski bija skatīties kā tieši uz robežas viensētai cauri iet lauku ceļš un ir abās tā pusēs izvietotas ceļazīmes, kas norāda, ka tur ir gājēju pāreja.

Pagājām garām Lobinu purvam. Tur mēs iztraucējām pa kādai meža pīlei. Varēja arī saskatīt kārtējos bebru dambjus, kuri mūsu ceļā jau bija redzēti vairākas reizes. Vēl nedaudz un arī Ķirbeļu stacija bija jau garām.

Soļojām tempā uz priekšu, jo bijām pilnīgi pārliecināti, ka negribam atstāt neko no šī maršruta otrai dienai. Uzvilkām lietus mēteļus, sākoties lietum un pagājām garām Speltes stacijai, kas no kartē norādītās vietas bija kilometra attālumā pie paša ceļa.

Sākās teju visgarākais posms, jo līdz Rūjienas stacijai nekas daudz jau vairs nebija palicis, bet kā vienmēr šķita, ka laiks  velkas. Beigu beigās arī Rūjienas stacija bija sasniegta. Cerības, ka vismaz tur būs labi saglabājušies peroni, stacija un kādas citas liecības par savulaik nozīmīgo dzlezceļa mezglu, izgaisa. Peroni bija bez asfalta, stacijas ēka sagrauta un apkārtne aizaugusi. Atradām kārtējo neprecizitāti kartē – tā liecināja, ka no stacijas abpus dzelzceļam ir asfaltēts ceļš, bet realitātē tāds bija tikai viens. Otrā pusē vīdēja lauks.

Tā nu bijām savu mērķi sasnieguši un 25 kilometri arī bija noieti, pie tam tikai 6 stundās. Devāmies pa taisnāko ceļu uz Rūjienu, lai dabūtu naktsmājas un svinētu manu dzimšanas dienu.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .