Pārgājiens “Garkalnes bunkuri” 22. jūlijā

Aktīvā tūrisma portāls Pargajieni.lv piedāvā doties izzinošā piektdienas pēcpusdienas pārgājienā pa Garkalni un tās tuvāko apkārtni 22. jūlijā.

Starts paredzēts  18:30 Garkalnē dzelzceļa stacijā, kad būs pienācis vilciens un autobuss no Rīgas.  Automašīnu īpašnieki savus auto varēs novietot netālu no stacijas.

Savu maršrutu sāksim ar stāstu par Garkalnes vēsturi un to, kādēļ vēl nesen dzelzceļa stacija tika saukta par Ropažiem. Uzzināsiet interesantus faktus par Ropažu muižu un to, ka netālu atrodas vēl viena apdzīvota vieta ar nosaukumu Garkalne.

Pēc Garkalnes vēstures izzināšanas dosimies pāri Vidzemes šosejai un lūkosim, kur mežā noslēpusies kādreizējā PSRS militārā bāze. Apskatīsim kādreizējās munīcijas noliktavas un vērosim, kā pamazām teritoriju pārņem vietējie iedzīvotāji un būvē savas jaunās privātmājas. Pēc tam dosimies dziļāk mežā, lai atrastu tur esošos bunkurus. Tā kā būs jādodas pazemē, vēlams ņemt līdzi apģērbu, kuru nav bail sasmērēt. Tur arī uzzināsiet, kāds mērķis bija šiem bunkuriem un kas saimniekoja šajā teritorijā. Šis objekts būs mūsu pasākuma nagla, tādēļ tā atrašanai veltīsim visvairāk laika. Šeit arī sarīkosim piknika pauzi.

Pēc militārās bāzes un bunkuru izpētes dosimies atpakaļ uz Garkalni, pa ceļam iepazīstoties ar blakus esošā dabas lieguma “Garkalnes meži” nozīmi. Varam pačukstēt, ka stāsts būs par zaļo vārnu, kas nemaz īsti neesot vārna. Uzzināsiet arī, kad radies tāds nosaukums šim putnam.

Slēpņotājiem varam pačukstēt, ka mūsu maršrutā atrodas vairāki slēpņi.

Pārgājiena laikā noiesim apmēram 10 kilometrus. Līdzi jāņem laikapstākļiem atbilstošu apģērbu un apavus, ēdienu un dzērienu piknika pauzei.

Finišs paredzēts Garkalnē pirms 22:00, lai paspētu uz vilcienu Rīgas virzienā.

Dalības maksa:

4 eiro individuālajiem dalībniekiem;

3 eiro, ja piesakās vismaz divatā;

1, 50 eiro skolēniem;

Bez maksas pirmsskolas vecuma bērniem pieaugušo pavadībā.

Pieteikšanās pārgājienam pa e-pastu janis@pargajieni.lv vai tālruni 26980327, norādot savu vārdu, dalībnieku skaitu un tālruņa numuru.


Posted in Citi jaunumi and tagged , , , , , , , , , .

Pārgājiens “Skrunda” 19. jūlijā

Aktīvā tūrisma portāls Pargajieni.lv piedāvā iepazīt Skrundas apkārtni 19. jūlijā.

Starts paredzēts Skrundas autoostā plkst. 12:15, kad būs pienākuši autobusi no Rīgas un Liepājas. Te var arī ērti novietot savas automašīnas tuvumā esošajos stāvlaukumos. Uz Liepājas šosejas pašlaik notiek vērienīgi remontdarbi, tādēļ vēlams izbraukt laicīgi.

Pārgājienu sāksim ar Skrundas pilsētas vēstures izzināšanu, apskatīsim pilsētas vēsturiskās vietas, estrādi, muižas apkārtni, vairākas piemiņas vietas. Skrunda īpaši jāizceļ arī ar to, ka tā ir jaunākā pilsēta Latvijā, jo pilsētas tiesības ieguvusi tikai

Pēc pilsētas iepazīšanas dosimies pāri Ventas upei un apskatīsim tuvumā esošos ciemus un laukus. Pumpuru ciemā, kur atrodas Skrundas profesionālā vidusskola, apskatīsim mūra tiltu, kas celts 19. gadsimtā. Tas tagad vairs netiek izmantots, bet vēl joprojām ļauj paskatīties uz Klūgas upi no cita skatu punkta.

Tālāk dosimies uz Cieceres ciematu, kam cauri tek Cieceres upi. Pie tās tilta atrodas skaists avotiņš ar garšīgu ūdeni. Te arī sarīkosim piknika pauzi.

Skrunda vienmēr ir bijusi svarīgu ceļu krustpunkts. Te saplūduši kopā lielceļi, upe un dzelzceļš. Pāri Ventas upei uzbūvēts viens no iespaidīgākajiem dzelzceļa tiltiem Kurzemē, kurš tagad ir atjaunots un kuram blakus izveidota īpaša gājējiem paredzēta josla. Upi šķērsosim pa šo dzelzceļa tiltu, iepazīsim Liepājas dzelzceļa vēsturi un dosimies apskatīt Skrundas staciju un tās apkārtni. Pie Skrundas stacijas atrodas arī piemiņas vagons padomju varas represētajiem.

Skrundas novadā vienmēr atradušās dazādas militārās bāzes – raķešu bāzes, radiolokators un citas militārās vienības. Arī Skrundas stacijas tuvumā atrodas ielas, kuras vēl tagad ir klātas ar padomju laikam raksturīgajām dzelzsbetona plāksnēm.

Pēc nelielas pilsētas ziemeļu daļas iepazīšanas finišēsim Skrundas stacijā ap 18:00, lai paspētu uz autobusiem Rīgas un Liepājas virzienā, kas atiet no autoostas. No stacijas plkst. 18:26 aties vilciens uz Rīgu – ērtākais un lētākais transports nokļūšanai galvaspilsētā.

Pārgājienā plānots noiet apmēram 20 kilometrus. Pārgājiena maršruts piemērots arī ģimenēm ar bērniem. Līdzi jāņem laikapstākļiem piemērotu apģērbu un apavus, ēdienu piknika pauzei. Būs arī neliels posms pa mežu, kur baudīt meža ogas.

Dalības maksa:

4 eiro individuālajiem dalībniekiem;

3 eiro, ja ierodas vismaz divatā;

1,50 eiro skolēniem;

Bez maksas pirmsskolas vecuma bērniem pieaugušo pavadībā.

Pieteikšanās pa e-pastu janis@pargajieni.lv vai tālruni 26980327.


Posted in Citi jaunumi and tagged , , , , , .

Pārgājiens “Puikules stacija – Dikļi – Zilaiskalns”

Kādā ļoti karstā vasaras dienā izlēmām divatā doties pārgājienā prom no pilsētas burzmas. Savācām mantas, satikāmies Limbažos un braucām tālāk līdz Puikules stacijai. Tur ieradāmies jau vēlā pēcpusdienā.

Maršruts pamatā ved pa 1912. gadā būvētā šaursliežu dzelzceļa Ainaži – Valmiera – Smiltene maršrutu. 1976. gadā šo līniju slēdza, bet vēl kādu laiku posms no Puikules līdz Zilākalna ciematam vēl funkcionēja, jo apkārtnē atradās plaši kūdras purvi.

Tā nu sākām soļot ar domu, ka pirmajā dienā noiesim tikai 8 km līdz Grebu kalnam, kur tad arī varētu celt telti. Pirmais pārbaudījums jau bija pēc pārsimts metriem, kad nācās lauzties cauri latvāņiem. Tie šeit bija diezgan lielā skaitā un vajadzēja jau laikus uzvilkt jaku, lai nejauši neapdedzinātos ar šī indīgā auga sulu. Ja neskaita latvāņus, lielas neērtības, īpaši man, sagādāja odi, kuri te bija lielā skaitā un negribēja atkāpties, kožot skaustā un rokās. Tā kopumā mierīgā pastaigas solī devāmies uz priekšu, atgaiņājoties no kukaiņiem un pārvarot vairākus grāvjus. Gandrīz visā maršrutā nav neviena tilta, visi ir nojaukti reizē ar pašas līnijas demontāžu, kas kopumā apgrūtina iešanu, jo ik pa laikam nākas iet no no uzbēruma un cauri nātrēm un garajai zālei mēgināt sausām kājām šķērsot upes un grāvjus.

Soļojot cauri Ozolu stacijai, vērojām abās pusēs esošās mājas, kurās kādreiz ir dzīvojuši dzelzceļnieki un viņu ģimenes. Pārsteidza kāda māja, kuras dārzā mastā plīvoja Latvijas karogs, bet pats dārzs bija gludi nopļauts un pat dzelzceļa uzbērums līdz vidum bija dabūjis just zāles pļāvēja zobus. Aizaugušajā apkaimē tas bija tāds ļoti patīkams kontrasts.

Ceļu turpinājām līdz pat Grebu Bļodas kalnam un Grebu Pilskalnam. Abu kalnu apkaime vairākās talkās ir kopta un iekārtota gandrīz 20 gadu garumā. Tā ir atzīta par dievturu svētvietu. Teritorijā ir izvietots informatīvs plakāts, kur attēlota visu darbu gaita un aprakstīts viss svarīgākais par šo teritoriju. Tur arī nolēmām palikt pa nakti, sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti un vakarpusē devāmies pie miera.

Nākošajā dienā pēc ilgstošas atmošanās devāmies pa ceļu uz Dikļiem. Dikļu apkaimē apskatījām Dikļu pamatskolu, baznīcu, Vika parku, Dikļu pili un citus interesantus apskates objektus. Pagasta centrā ceļi ir nesen noasfaltēti, uzbūvētas bruģētas ietves un kopumā šeit par viesiem ir domāts pamatīgi. Ciemats atstāja patīkamu iespaidu un vēlme tur atgriezties tuvākajā nākotnē noteikti būs vēl ilgu laiku.

Sākot soļot atpakaļ uz dzelzceļa stigas pusi, mūs pārsteidza pirmās lietus lāses un pērkons. Jau ejot Dauguļu stacijas virzienā vējš kļuva spēcīgāks un sākās auksta vēja duša, kas nerimās līdz pat pašai stacijai. Tur pagriezāmies Zažēnu purva virzienā un pa dzelzceļa atzaru (to, kas no tā pāri palicis), devāmies uz Zilokalnu. Pa ceļam sastapām vairākus stirnu bukus, redzējām nolauzta koka stumbra galā vanagu, dzirdējām dzeguzi kūkojām. Purva apkārtnē bija jaušama dzīvība un rosība.

Pārgājuši pāri Briedei pa vienīgo nopietno tiltu, kas te vēl ir saglabāts, pie mums piebrauca vietējais makšķernieks, kurš ne vārda nesaprata no manas latviešu valodas. Dīvaini, ka cilvēks visu mūžu šeit dzīvodams nesaprot, ko es viņam atbildu skaidrā latviešu valodā. Laikam ārpus sava ciema bieži nedodas. Nav nekāds noslēpums, ka Zilākalna pagastā vairākums ir krieviski runājošo, kuri šeit atbrauca būvēt ciematu un strādāt kūdras rūpnīcā un uz dzelzceļa.

Uzvilkuši mugurā pēdējās sausās drēbes, devāmies uz Zilokalnu. Cauri ciematam gājām kalnā augšā pa vienu no daudzajām takām. Kalna galā atrodas uguns vērošanas tornis un lapene, kā arī vairāki soliņi un ugunskura vieta. Beigu beigās izlēmām šeit palikt pa nakti, lai agri no rīta dotos kājām uz Valmieru un paspētu uz pirmo vilcienu un autobusu katrs uz savām mājām.

Nakts bija ļoti lietaina un no rīta, kad atmodāmies un gribējām doties prom, tā arī nekas nesanāca, jo lietavas bija tik spēcīgas, ka nosēdējām teltī līdz pat pusvienpadsmitiem. Lietum pierimstot, nojaucām telti un devāmies prom uz Valmieru. Pēc pāris stundām 15 kilometrus garais ceļš bija pieveikts un iesoļojām pilsētā. Aizgājām līdz stacijai, atvadījāmies un es devos uz autoostu, lai paspētu vēl laikus nokļūt atpakaļ Limbažos.

Kopā tika noieti 28 kilometri un vēl 15 kilometri no Zilākalna līdz Valmierai. Var teikt, ka jaukā laikā šis ir tāds mierīgs pastaigas maršruts jebkuram tūristam un ceļotājam, kas kaulus nelauž, tulznas arī neko daudz nerada un divās dienās var redzēt ļoti daudz gan no skaistās dabas, gan arī no tām kultūrvēsturiskajām vērtībām un apskates vietām, kas šajā apkaimē sastopamas lielā skaitā.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , , .

Pārgājiens “Liepāja – Pāvilosta”

24. oktobrī notika kārtējais Pargajieni.lv organizētais pārgājiens. Šoreiz maršruts veda pa vecu dzelzceļa līniju “Liepāja – Ventspils” kuru tieši tobrīd demontēja.
Tā nu visi, kas mēs bijām, devāmies ceļā. Sākumā pa taisnākajiem ceļiem izkļuvām ārā no Liepājas stacijas un devāmies pa šoseju Rīgas virzienā. Pie K-Rautas pagriezušies pa kreisi gājām uz Karostas pusi līdz dzelzceļa pārbrauktuvei. Tur uzgājām uz demontējamā dzelzceļa stigas un jau pirmajos metros sliedes aprāvās.
Gājām tālāk pa gludu uzbērumu. Visi koki un krūmi bija izcirsti, garā zāle nopļauta. Nekas netraucēja iešanu. Pārsteidza tas, kas šajā porsmā uzbērums bija ļoti labi saglabāts un arī koki bija platā joslā izcirsti. Laikam stiga tiks izmantota ceļam priekš mežvedējiem vai kādos citos nolūkos.
Nonākuši līdz Kapsēdes dižakmenim ieraudzījām, ka no dzelzceļa savāktie gulšņi ir sakrauti lielās grēdās. Turpat bija arī izcirsti koki un krūmi. Pats dižakmens ir gana liels, sašķelies divās daļās. Austrumu pusē uz tā 1. pasaules kara laikā vācieši ir iegravējuši uzrakstu un iekaluši kaut ko līdzīgu bruņinieku krustam.
Jau nedaudz tālāk pagājām garām Kapsēdes stacijai, pie kuras atrodas vietējās pašvaldības izveidota atpūtas vieta. Turpat blakus atrodas Aizputes ceļinieka asfaltbetona rūpnīca. Nedaudz tālāk sastapām mežvedēju, kurš traktora piekabē krāva gulšņus un veda nost no uzbēruma. Nedaudz tālāk pie tilta meģinājām atrast geokešu, bet tas līdz ar visiem darbiem laikam ir zudis nebūtībā.
Pēc kāda laiciņa nogriezāmies uz ceļa un gājām Ventspils šosejas virzienā. Tur jau slējās senais Baltijas Ledus ezera senkrasts. Vēl nedaudz tālāk bija Spicais kalns, kurā ar grūtībām uzkāpām. No tā pavērās brīnišķīgs skats uz Liepāju (kādu 10 – 15 kilometru attālumā). Varēja saskatīt rūpnīcas, slimnīcu, skursteņus un pat ostas celtņus un Karostas katedrāli. Iesaku visiem garām braucot te piestāt!
Devāmies tālāk. Pa ceļam aplūkojām Medzs muižu, kur gan ļoti daudz kas vairs neliecina par seno godību, jo vairākas ēkas ir sabrukušas un teritorija ir manāmi aizaugusi.
Nogriezāmies atpakaļ  uz dzelzceļa. Garām Medzes stacijai ejot stāstīju stāstu par dažus gadus vecu atgadījumu, kad stacijā mītošā sieviete izādīja lielu sašutumu par manis un vēl dažu cilvēku pēkšņo ierašanos un izsoļošanu cauri pagalmam. Arī šoreiz viņa naidīgi lūkojās gar aizkaru no mājas iekšienes.
Atcerējos, ka apkārt viss bija aizaudzis. Tagad par to nekas neliecina, jo stiga ir pamatīgi iztīrīta un sakopta. Pēc dažiem kilometriem pagājām garām Ploces stacijai, kur vēl joprojām uzraksti ir latviešu, krievu un pat vācu valodā.
Beigu beigās nonācām Vērgales stacijā. Pieturā pasēdējām, ieturējāmies un gājām apskatīt Vērgales luterāņu baznīcu kapsētā. Nolēmām iet arī līdz pašai Vērgalei. Pagājām garām bijušajā alus brūzī izvietotajam muzejam, redzējām pie dīķa ceļa zīmi, kas brīdināja par uz ceļa uznākt varošiem gulbjiem. Pārsteidza Vērgales centrā esošā tualete. Neizdemolēta, pagrabiņā izvietota, ar apgaismojumu un normālu santehniku. Laikam ciemā dzīvojošie ir vieni no saprātīgākajiem.
Vērgales centrā apmetāmies pieturā. Ik pa laikam kāds gāja uz veikalu. Mani personīgi pārsteidza pieturā esošā reklāma, kas vštīja, ka pēc pāris stundām būs Party Vergale seonas atklāšanas pasākums turpat blakus esošajā kultūras namā. Varēja redzēt, ka lēnām savācās jaunākā paaudze.
Tumsai jau esot, devāmies atpakaļ uz staciju. Sākām ceļu pa dzelceļu, zinot, ka līdz Pāvilostai tikai puse maršruta. Kad dzelzceļš sāka griezties pa kreisi, vietā, kur vēl bija sliedes, izlēmām kurt ugunskuru un vārīt ūdeni makaronu zupiņām. Visapkārt bija daudz sazāģētu koku tādēļ kurināmais netrūka. Tā pavisam četras stundas nosēdējām pie ugunskura. Kad sāka krist lietus lāses, arī mēs sākām iet.
Pagājuši garām Mežmales stacijai, atradāmies jau Grīņu rezervāta teritorijā. Tiesa gan ,tumsā to bija grūti noprast.
Trijos naktī uzdūrāmies mežvedējam, kurš krāva piekabē zarus. Ieraudzījis mūs prožektoru gaismā, viņš izrādīja manāmu izbrīnu un no viņa mutes bira teksti par to, vai ta tādā laikā nav majās jābūt (nakts vidus un līst lietus) un ko ta mēs te darām. Nošokējuši ar to, kas tad mēs esam un ka ejam no pašas Liepājas, devāmies tālāk. Vismaz kādu brīdi mūs pavadīja traktora prožektoru gaisma.
Beigu beigās nonācām līdz Sakas stacijai. Pāvilosta bija jau ļoti tuvu. Tomēr vēl kāda stunda bija vajadzīga, kamēr pārgājām pri Sakas upes tiltam, cur pēdējā kilometrā esošajiem dubļiem nonācām līdz šosejai un tikām līdz Pāvilostai. Nu jau pa civilizētu ceļu tika veikti pēdējie 3 kilometri un galapunkts bija sasniegts. Neliela vairāku dalībnieku pārģērbšanās, pāris stundas mašīnā miega bada remdēšanai un tad jau varējām braukt mājās lietum līstot ārpus mašīnas.
Ir ideja kaut kad tuvākajā nākotnē veikt arī pārējo posmu no Pāvilostas līdz Ventspilij.

Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Misa – Briģu tīrelis

Sestdienas pēcpusdienā sapulcējāmies Rīgas Starptautiskajā autoostā un konstatējām, ka uz izvēlēto autobusu ir palikusi tikai viena biļete uz Vecumniekiem. Nācās pirkt biļetes uz nākošo reisu. Cik gan neliels bija mans šoks, ka pārvadātājs ir SIA “Norma – A”. Lielai daļai tas neko neizsaka, bet apgaismošu, ka tas ir visiem zināmais un bēdīgi slavenais “Ecolines”. Jā, tas pats, kura autobusi ik pa laikam mēdz sadegt, vai apmest uz Maskavas šosejas pāris kūleņus. Nu jā, bet tas mums piedeva papildus azartu doties šajā ekspedīcijā. Brauciena laikā konstatēju, ka tam graustam, ko sauc par autobusu, viens balsts ārsienā ir salūzis un siena vienkārši kratās tā, ka šķiet, tūlīt viss autobuss pārlūzīs uz pusēm. Pie tam, šoferis to konservu kārbu stūrēja vismaz uz 100. Nu, katrā gadījumā spiests tika grīdā un tas nelīdzinajās ierastajiem braucieniem ar autobusiem, kur cenšas puslīdz ierāmēties grafikā. Te izskatījās, ka šoferis ir tik ļoti nogribējies pēc cigaretes, ka vienkārši vairs nevar, jo Vecumniekos viņš vismaz minūtes 20 sapīpēja ar šoferi , kas pēc skata sakarīgāku, arī Ecolines busu, stūrēja pretējā virzienā.

Vecumniekos nonācām dzīvi un veseli un bija laiks iepētīt, kas labs šajā ciematā ir atrodams. Nu, godīgi sakot, bijām patīkami pārsteigti, jo veikali tur bija gandrīz katrā mājā un nemaz ne tie sliktākie, arī bankomāts bija un vispār izskatījās, ka tas ir tāds diezgan rosīgs centrs. Aizgājām līdz Vecumnieku stacijai un nedaudz pastaigājām pa sliedēm, apskatījām vietējo deportāciju upuriem veltīto pieminekli. Atpakaļceļā apskatījām Jauno ezeru un luterāņu baznīcu.

Tā nu pienāca arī tas brīdis, kad vajadzēja doties uz Misas staciju. Autobuss bija kārtīgs vācu armijas Mersedess un vispār šķita, ka mēs ar savu skaļo toni taisām baigo jezgu. Nepagāja nemaz ne tik ilgs brīdis, kad pa putekļaino ceļu nonācām Misā. Savilkuši kājās visvisādu krāsu zeķes, devāmies ceļā. Tur, kur bija pārbrauktuve, asfalts bija pārliets pāri sliedēm un vispār nācās kādus pārsimts metrus brist pa ļoti garu zāli, līdz nonācām teju kūdras rūpnīcas vidū. Atradām vajadzīgās sliedes un devāmies ceļā.

Sākumā bija pagrūti noteikt vajadzīgo soļu garumu, jo gulšņi bija dažādos attālumos viens no otra. Pārsteidza tas, ka šis dzelzceļš bija būvēts ļoti pamatīgi, jo gulšņi galvenokārt bija no dzelzsbetona un tikai vietumis varēja redzēt kādu koka baļķēnu.

Netālu no rūpnīcas bija vesels sastāvs ar vagoniem, kas bija ieauguši zālē, šur tur mētājās pa kādai vecai lokomotīvei vai kam citam līdzīgam, kura pielietojumu bija grūti noteikt. Ik pa laikam varēja kreisajā pusē saredzēt ūdenskrātuvi.

Tā diezgan garlaikoti soļojām uz priekšu un izretojāmies tā, ka dažbrīd mūs šķira vai puskilometrs. Tuvojās vakars un garlaicības mākti sākām domāt, kur celt nometni. Sapratām, ka tādas sakarīgas vietiņas nemaz nav un ir jāšķērso vēl vienu mežu, lai nonāktu pie Iecavas upes. Iestiprinājušies un sadzērušies Starteri (ir tāds enerģijas dzēriens, kas visiem ļoti garšo), devāmies tālāk. Protams, bija tāda lieta kā dunduri un odi, bet viņu nebija nemaz tik ļoti daudz un pēc laiciņa arī upe tuvojās. No attāluma bija grūti saprast, kas uz sliedēm notiek. It kā tur bija cilvēks, bet beigu beigās sapratām ,ka tā ir stirna. Nu labi, stirna aizbēga un tā arī viņu vairs neredzējām. Bet upi sasniedzām un bija lielais jautājums – kur celt nometni. Bija dažādas idejas, pat tādas, ka varētu celt teltis uz tilta. Taču galu galā izlēmām par labu pļaviņai, ja to par tādu varēja nosaukt. Ar mačeti tika izlauzts ceļš un, šķērsojot pāris grāvjus, tikām līdz nometnes vietai.

Tur radās jauna problēma – mīzenes un vēl visādi skudrām līdzīgi lidoņi. Beigu beigās kaut kā atradām arī vietu, kur to kukaiņu ir mazāk. Teltis cēlām steigā, jo pastiprinājās vējš un parādījās pirmās lietus lāses. Tas smidzeklis tomēr nesākās nemaz tā īsti un vajadzēja kurt ugunskuru. Nācās dedzināt kūlu, lai atbrīvotu kādu kvadrātmetru no garās zāles. Beigu beigās arī ugunskurs radās, bet galu galā, slinkuma, noguruma, tumsas un iniciatīvas trūkuma dēļ nācās iet gulēt un to ugunskuru tādu kārtīgu nemaz nesakurināt.

Nākošajā rītā, kad bija pārciesta diezgan neērtā gulēšana, lietutiņš un kukaiņi, saulīte spīdēja un visi atkārtoti devās peldēties uz upi. Tikmēr tika nojauktas teltis, ieturētas brokastis un saprasts, ka ir jādodas tālāk. Reāli bija atlicis noiet mazāk kā pusi no maršruta. Nedaudz pirms pusdienlaika devāmies ceļā. Ātri vien sasniedzām Bitenieku purvu, kurā redzējām vairākus sliežu atzarus, lielus kalnus ar kūdru un vēl tikpat lielus krāvumus ar gadu tūkstošiem vecām koku saknēm, kas ir atrastas kūdrā. Šķērsojām purvu un devāmies uz Briģu tīreli. To pavisam drīz arī sasniedzām. Kartē atraduši pareizo atzaru, devāmies tālāk. Atkal redzējām stirnu. Aiz pagrieziena atklājās plaši kūdras lauki, vesels vilciena sastāvs ar vagoniem, tehnika ar ko iegūst kūdru un vēl šādas tādas interesantas lietas, kuras ir jāredz dzīvē. Tuvojāmies Kūdras ciematam. Purva malā, bija liela uzbrauktuve, kas gluži kā tilts stiepās augšā virs krautuves. Blakus bija maza būdiņa un divi lieli ekskavatori vai kaut kas tamlīdzīgs. Pa dzelzceļu turpinājām iet uz ciemu. Ciemā bija vēlēšanu iecirknis. Bet pie garāžas lepni stāvēja SEB bankomāta izkārtne. Laikam tagad banka savus bankomātus ievieto arī vecās garāžās purva malā!

Sasniedzām pieturu un gaidījām autobusu. Tie, kas nevarēja sagaidīt, stopēja uz Bausku un to arī ātri izdarīja. Beigu beigās visi sasniedza Bausku uz ekspedīcija bija noslēgusies.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .

Madona – Lubāna 2008

Bija pirmdienas rīts. Iepirkuši vēl pēdējo ekipējumu, saprintējuši kartes, sagaidījuši vēl pēdējo ceļotāju, 7 jaunieši – es, Laura, Mārtiņš, Jānis (ne es, bet Lārmanis), Liene, Andis un Guna – un vēl arī zilais plīša lācis Mejerigatans devās ceļā no Madonas dzelzceļa stacijas uz Lubānu pa vecu aizaugušu dzelzceļu. Ieejot mežā vēl bija sliedes un pa taciņu diezgan raiti soļojām uz priekšu. Pēc kāda gabaliņa beidzās sliedes un sākās vecs aizaudzis uzbērums, kur vienīgā liecība par dzelzceļu bija pussapuvušie gulšņi. Šķērsojām Lisas upīti un devāmies līdz lidlaukam. Apkārt savilkās melni mākoņi, vienubrīd mazliet uzsmidzināja lietutiņš, bet kopumā vēl nekas neliecināja par to, kas mūs sagaidīs turpmāk. Nonākuši lidlaukā apsēdāmies uz gulšņu kaudzes un ieturējāmies. Devāmies pa ceļu tālāk. Kad ceļš sāka mest līkumu, uzgājām atpakaļ uz uzbēruma un pa veco dzelzceļu soļojām tālāk. Mērķis bija Praulienas stacija. To sasniedzām pēc neilga brīža. No stacijas gan nekas nebija pāri palicis un tikai koku izvietojums un viena veca aka liecināja par to, ka tur kaut kas reiz ir bijis. Nedaudz atpūtāmies un bijām gatavi turpināt ceļu. Pagājuši garām kādai mājai, sākām klausīties, ka aizvien tuvāk nāk negaiss, jo visapkārt jau sāka ducināt pērkons. Nepagāja ilgs laiks un mūs sasniedza orkāns. Lietus lija trakāk kā pa Jāņiem, vējš pūta ellīgi stipri un kokus locīja līdz ar zemi, pērkons ducināja un visapkārt zibeņoja. Un tad tas notika. Vējš pūta spēcīgi, brāzmās sāka lūzt koki un gan aiz mums, gan priekšā dzelzceļam šķērsām pāri sagūla vai puse meža. Egle, kas bija dažus metrus no mums, sašķīda trīs daļās. Tā tas turpinājās kādu stundu līdz bijām gatavi turpināt, jo lietus it kā mitējās, bet uz vietas palikt arī nevarējām. Vajadzēja saniegt Kujas upi. Mēs jau bijām brīdināti, ka tur tilts pār upi esot sagruvis. Bijām sagatavojušies uz ļaunāko, līdz bija 20 – metrīga virve un karabīnes. Lauzāmies uz priekšu. Koki rindu rindām bija nolauzti, apses, bērzi un alkšņi bija izveidojuši gandrīz necaurejamu sienu. Viss slapjš, slidens, pretīgs. Kaut kā pa, ap un zem kokiem, pa grāvjiem un pa krūmiem bridām uz priekšu. Nedaudz vairāk kā divus kilometrus pieveicām vairāk kā pusotrā stundā. Beigu beigās izlauzāmies līdz Kujas upei. Stāvoklis bija labāks, nekā bijām gaidījuši. Tilts bija griezts lūžņos un no svara bija apvēlies uz sāna, līdz ar to vienā malā bija gulšņu siena, bet zem kājām bija dažas dzelzs sijas un tilta postītāju vai citu entuziastu sakrauta gulšņu grīda. Kad visi bijām ieradušies un tikuši pāri upei, sākām domāt, ko darīt tālāk. Bijām slapji, bet netālu vīdēja pļava. Aizgāju apskatīsies, kas tur labs ir. Nospriedām, ka turp arī jādodas. Iekūrām uguni, sākām ēst un veidot nometni un beigu beigās novienojāmies, ka tālāk tai dienā arī neiesim. Sākām celt teltis, klājām pāri plēvi, nostiprinājām to ar virvēm, telts mietiņiem, akmeņiem un galu galā gatavojāmies vēl vienai vētrai, ja nu tāda mūs naktī pārsteigtu. Sākām žāvēt drēbes, tīrījām apkārtnē nolūzušos kokus un gatavojām malku. Ceļā uz upi vairs nekas neliecināja par to, ka tur būtu bijusi vētra. Visi bijām priecīgi, noguruši, daži jau sausās drēbēs, daži kaut kā nebūt saģērbti, lai nesaltu. Visiem bija labi, ja neskaita to, ka bija zilumi, daži izmežģījumi, nobrāzumi un nogurums. Nakts strauji nāca virsū un palēnām visi devās pie miera.

Nākošajā rītā saule sildīja, drēbes žuva, apavi tāpat un uguns arī jau no jauna bija iekurta. Ēdām brokastis un domājām, ko darīt tālāk. Bija atlikušas divas trešdaļas no maršruta.

Uz Gunas pirksta uzlaidās taurenītis. Mārtiņš to iekadrēja visādās pozās un galu galā nosmējām, ka uz Gunas pirksta nav ķīmijas ,tādēļ viņš tur ir nosēdies.

Daži vēl gāja peldēties, citi darīja visādas sīkas lietiņas, Andis ielika kātu cirvim, jo vecais kāts naktī bija paspējis nodegt.

Tuvojās pusdienlaiks un vajadzēja doties ceļā. Nokopām visu, nojaucām teltis, savācām visu, kas bija palicis aiz mums un devāmies ceļā. Lūzušie koki vēl bija, bet ne tik daudz. Dažās stundās nonācām Mežciemā. Pa ceļam vēl bija pāris sabrukuši tilti, bet kopumā bija daudz vieglāk nekā iepriekšējā dienā.

Mežciemā bija redzama veca sabrukusi stacijas ēka, kaut gan kartēs tur stacijas nav (dažās tomēr pēcāk atradām, ka tā ir Visagala stacija), un divas mājas – Mežvidi un Mežciems. Cilvēki tur nedzīvoja jau sen, bet pēc tā, kas tur palicis un pēc samērā jaunā kūts jumta varēja spriest, ka iespējams vēl 90. gados te dzīvojuši cilvēki, kuri mums nezināmu iemeslu dēļ bija šo skaisto vietu pametuši. Saēdāmies jāņogas un upenes. Meklējām aku, taču aizaugušajā dārzā neko tādu neatradām. Salējām pudelēs ūdeni no peļķes un bijam gatavi doties tālāk. Tā mums radās peļķūdens ar multivitamīnu garšu, jāņogu uzlējums un Yupī peļķūdenis. Soļojām tālāk. Bija ļoti liela vēlme nonākt Meirānos, jo vajadzēja veikalu un bijām izslāpuši pēc civilizācijas (patiesībā pēc normāla dzeramā vairāk kā pēc pašas civilizācijas).

Soļojām tālāk. Vēl daži izcirtumi, uzbērumā iesprausta lāpsta, pāris zvēri un jau sadzirdējām tālumā mašīnas. Netālu no dzelzceļa redzējām šoseju. Kad pamanījām zīmi ar uzrakstu “Meirāni”, devāmies ārā uz šosejas. Pie zīmes safotografējām visādas bildes un devāmies tālāk. Ar Mārtiņu apskatījām Meirānu staciju, kurā šobrīd ir saimniecības preču veikals, jauniešu tūristu mītne, feldšeru – vecmāšu punkts un bibliotēka. Šosejas pretējā pusē bija veikals “Velga”.

Veikalā iepirkām pārtiku, saldumus, dīvaino enerģijas dzērienu “Starter”, kas, starp citu, ražots tepat Latvijā, un sākām domāt, ko darīt. Vajadzēja sasniegt Lubānu. Līdz tai bija jādodas pa šoseju 10 km. Beigu beigās dažādos tempos sākām soļot. Laura un Jānis aizstopēja uz Lubānu, mēs pārējie soļojām kājām. Andis ik pa laikam skrēja uz Lubānu, laikam Starteris bija uz viņu iedarbojies un viņš bija kārtīgi piestartēts. Liene, kaut ar izmežģītu potīti, bet tomēr cītīgi soļoja uz priekšu un nemaz neizrādīja, ka viņai kas kaitētu. Tā mēs nonācām pilsētā, kur mūs jau priekšā gaidīja Laura un Jānis. Es, Mārtiņš un Guna aizgājām iepētīt Lubānas staciju. Pēc tam devāmies tālāk uz pilsētu. Atraduši autoostu, noskaidrojām, cik maksā biļetes katrā no abiem autobusiem un izlēmām, ka brauksim ar reisu Balvi – Lubāna – Madona. Tā mēs laimīgi bijām pieveikuši 35 km pa un ap dzelzceļu Madona – Lubāna. Nepagāja ilgs laiks un mēs jau bijām Madonas autoostā. Tā mūsu ceļojums bija beidzies.

Gribu pateikt lielu paldies visiem maniem ceļa biedriem par izturību un labo kompāniju. Iztikām bez kašķiem un domstarpībām. Visi zinājām, kas katram jādara.

Paldies Gunai, ka izturēja visu ceļu,kaut arī vismazākā un jaunākā. Paldies Lienei, ka parādīja, ka nav nekāda caca, bet ir kārtīga latvju meitene un var paciest arī sāpes un dosies pretīm galamērķim nenogurstoši. Paldies Laurai, ka par spīti visām traumām, tomēr izturēji. Paldies Jānim, ka parādīji, ka vismaz pa dzelzceļu vari nenogurstoši soļot un ka biji spējīgs kā īsts karavīrs lauzties uz priekšu cauri ienaidnieka (vētras seku) šķēršļiem. Paldies Mārtiņam par to, ka parādīji, ka, kaut arī ar nelielu pieredzi, bet esi izturīgs un lielisks ceļabiedrs. Paldies Andim, ka visu safotografēji un ka ieliki kātu cirvim un par lielisko kompāniju visas ekspedīcijas garumā. Īpašs paldies Jāņa vecmāmiņai, kas mūs izmitāja pie sevis divas naktis.

 

P.S.

Guna Rasa:

Tas bija visai jautrs piedzīvojums. Es jau neizteikšos, ka nolidoju no kāda 2-3 metru augstuma, kārtīgi savainoju labās kājas ceļgalu, vakarā pie ugunskura staigāju ar Mārtiņa peldšortiem… biggrin Viņš jau solījās tos nabaga sortus pēcāk nosvilināt, jo tikuši aptraipīti biggrin Turklāt, ja pareizi atceros, tad es esot bijusi pirmā, kas tos uzvelk (pat pirms viņa paša). Vēl man patika, ka kāds otrās dienas rītā ugunskurā nosvilināja manas zeķes, kuras biju izlikusi žāvēties, patika noskatīties kā Lārmaņu Jānis ar mūsu iegādāto bērnu peldriņķi “Dinozauriņš” centās atdarināt peldēšanos… biggrinBet pats labākais bija tas, ka šis pārgājiens norisinājās tieši pēc dziesmu svētkiem. Un mēs vēl dziesmīšu iespaidā vakarā pie ugunskura kopīgi ar manas dziesmu klades palīdzību uzrāvām kādu meldiņu. smile

.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Liepāja – Kuldīga 2007

Tā nu sagadījies, ka pirmajā pilnajā vasarā, kuru pavadīju dzīvodams Rīgā, galīgi nebija, ko darīt un radās doma paceļot pa Latviju. Vienmēr ir aizrāvuši dzelzceļi un savu pirmo ekspedīciju nolēmu organizēt pa bijušā Kuldīgas šaursliezu dzelzceļa pēdām. 2007. gada jūlijā ar Jāni no Valmieras un Lauru no Nīgrandes nolēmām doties pārgājienā pa banīša pēdām. Jau vēlā vakarā pēc deviņiem visi satikāmies Liepājas stacijā. Turpat mūs pavadīt bija atnākusi mana sena draudzene Aija. Viņa vēl mums sniedza pēdējos norādījumus un padomus kā vietējā un tad bijām gatavi doties ceļā.

Pa ceļam apmeklējām STATOIL. Jau pirmie piedzīvojumi sākās ar to, ka tur dabūtie maisiņi neturēja pat nieka  sviestmaižu nešanu un plīsa gan rokturi, gan dibeni. Reti brāķīgi maisiņi. Tovakar bija doma tikai līdz Tosmares ezeram aiziet un kaut kur tā tuvumā palikt. Beigu beigās soļojot labā tempā – 6 km/h – nonācām līdz Kapsēdes dižakmenim. Tā kā bija jau teju pusnakts, sapratām, ka tālāk iet nav jēgas un tur pat pie dižakmeņa uzcēlām telti un sakūrām ugunskuru. Vai tur to maz drīkstēja darīt, mēs nezinājām. Kaut kur ne pārāk tālu bija dažas mājas. Turpat blakus atradās dzelzceļa pārbrauktuve un pats dzelzceļš arī ne pārāk aizaudzis kopumā. Uz tā dižakmeņa var redzēt vācu iegravētos uzrakstus un krustu no kaut kāda pirmā kara laika aptuveni. Jānis, starp citu, naktī bija izmēģinajis, kāda uz tā dižakmeņa ir gulēšana, jo naktī ugunskura otrā pusē sunītis tā nejauši bija ganījies un jaunietim bija palicis neomulīgi. No rīta viņš atzina, ka gulēt uz tāda sasiluša akmeņa gan bijis samērā ērti.

No rīta, kad bijām jau paēduši un gatavi soļot tālāk, nolēmām, ka derētu apskatīt arī kaut ko, kas neatrodas tieši uz dzelzceļa. Aizgājām līdz dažu kilometru attālumā esošajai Kapsēdei. Tur bija vecas akmens dzirnavas. Vietējā pamatskola bija glīta un tās teritorija sakopta, bet muiža turpat blakus tika atjaunota un tai apkārt valdīja dubļi un haoss. Kad tas viss bija aplūkots, nolēmām savu ceļojumu turpināt un devamies uz Kapsēdes staciju. Turpat blakus ir arī Aizputes ceļiniekam piederoša asfaltbetona rūpnīca. Jau pirms tam fascinēja ceļa zīme – „Kapsēdes ABR 3” . Nu gandrīz kā Kapsēdes Aviobūves rūpnīca! 😀 Nonākot pie tās stacijas sapratam, ka tur ir ļoti jauka vieta, jo pagastam tur ir sava atpūtas vieta un kaut kas kempingam līdzīgs ar sporta laukumiem, dīķīti, šūpolēm un citām labām lietām. Katrā gadījumā vismaz tur stacijas tuvumā valdīja sakoptība, ja ņem vērā to, ka vilciens nekursē kopš 1999. gada, ja ne pat vēl ilgāk.

Nedaudz soļojuši pa dzelzceļu, izdomājā, ka vajadzētu apskatīt netālu esošo Baltijas Ledus ezera stāvkrastu un Medzes muižu. Pa ceļam gan sanāca neliels kuriozs, jo Jānis, laikam savas bārdas un garo matu dēļ, nedaudz sabaidīja kādu tantuku, kas pa ceļa pretējo pusi soļoja. Viņš tikai viņai uzprasīja, cik tālu vēl līdz muižai. Pa ceļam vēl uzkāpām Spicajā kalnā, no kura varēja saskatīt apmēram 15- 20 km attālumā esošo Liepāju ar tās ziemeļos esošajām rūpnīcām un skursteņiem.

Apskatījuši arī Medzes muižu, kuras teritorija bija pilna ar dakstiņu lauskām un svaigi pļautiem latvāņiem, devāmies uz Medzes staciju. Šī ēka ir apdzīvota un gribu pie reizes arī pabrīdināt, ka sieviete ir varen nedraudzīga un visus baida ar suni, kurš aizgājis meitās. Katrā gadījumā tur var būt visādi.

Tā nu beidzot devāmies netraucēti tālāk. Pazudām krūmu biežņā un soļojām pa zvēru iemītu taciņu uz priekšu. Pa ceļam bija daudz meža zemeņu, kurām laikam tādas mazliet klajas un smilšainas vietas labi patīk.

Jau pēcpusdienā pēc neliela lietutiņa nonācām Ploces stacijā. Ēka samērā stalta, divstāvīga, uz tās greznojās nosaukumi latviešu, krievu un vācu valodā un laikam pat padomju laikā te īpaši par daudzvalodību neviens nav satraucies. Uz perona bija aizaugušas zemeņu dobes un vispār bija diezgan dīvaina nekārtība. Bija grūti saprast vai tur kāds pensionāts dzīvoja vai kāds pavieglāka dzīvesveida piekopējs, bet kaut kāda dzīvība ēkas otrajā stāvā un pagalmā bija jūtama. Tur sapratām, ka lietus dēļ iet tālāk pa sliedēm negribam un izgājām uz ceļa. Bija ideja aizsoļot uz Vērgali. Tomēr kā ne brīnies, mums izdevās nostopēt policijas mikroautobusiņu, kas mūs laipni četru policistu apsardzībā aizvizināja līdz Vērgales stacijai. Tur bija skaista reklāma, kas vēstīja, ka divu minūšu attālumā ir veikals „Top!”. Tomēr neviens nebija pabrīdinājis, ka kājām tas prasas 40 minūtes! 😀

Vērgalē nonākuši, iekārtojamies pieturā un sākām šturmēt vietējās „bodes”. Pēc tam pieturā pusdienojām un cienājām vietējo suņuku, kurš citādi tikai pa netālu esošo miskasti dzīvojās. Barojām viņu ar vafelēm un šokolādi. Ciematiņš bija ļoti skaists un sakopts. Atceļā ievērtējām ceļa malā esošo zīmi ar gulbi uz tās. Kā vēlāk noskaidrojās, dīķī dzīvo gulbis, kurš labprāt pastaigājas arī pa ceļu. Kad jau bijām nonākuši atpakaļ Vērgales stacijā, lija kā pa Jāņiem. Tur nu sapratām, ka pat pie visoptimistiskākajām prognozēm tālāk soļot tajā dienā mēs vairs nevaram. Sagaidījām autobusu un braucām uz Pāvilostu.

Pāvilostā mēs bijām jau gana noguruši un devāmies cauri mežam meklēt izeju uz pludmali vai vismaz uz kaut kādu apmetnes vietu. Sākotnēji bija doma apmesties pamestā padomju armijas kara bāzē, bet tur visas ēkas bija pussagruvušas un piedrazotas un vienā stūrī iemitinājies NBS postenis. Izgājām cauri it kā mīnētam vai kā citādi bīstamam mežam, vismaz tā vēstīja brīdinājuma zīmes. Pludmalē atradām vietu nometnei un sākām celt telt. It kā jau jūras krastā telti celt un uguni kurt nedrīkst, bet principā tas vēl nevienam īpašu skādi nav iztaisījis, ja ņem vērā to, ka aiz mums reāli mēslu paliek mazāk kā pirms tam, jo mēs visus tuvumā esošos atkritumus un koka gabalus izmantojam ugunskuram, līdz ar to mēs tieši sakopjam teritoriju.

Vispār lija nejauki un teltis kaut kā uzcēlām. Jānis gulēja sliktā teltī, bet es sarunāju sev vietiņu daudz labākā teltī pie Lauras. Tā nu sagadījās, ka es no rīta jutos samērā labi. Kad pajautāju, kā bija, viņš atteica: „Gulēšana kā baseinā! „ 😀 Tā nu kaut kādas sausas drēbes savācām un nolēmām, ka jāuzkur uguni, jo tēju un kaut ko ēdamu ar gribējām. Saule spīdeja, drēbes gan uz improvizēta žāvētāja, gan uz smiltīm žuva labi. Bet sērkociņi bija slapji. Kompasam atklājām, ka tajā ir arī palielināmais stikls un ar tā un Jāņa līdzņemto pirotehniku spējām iekurt uguni. Vispār laba lieta tāds kompass, parasti tam mūsu gājienos vispār pielietojuma nav.

Pēc tam ,kad jau bijām savākušies un atguvuši veselo saprātu un dzīvotspēju, nojaucām nometni un devāmies uz pilsētu. Pa ceļam sastapām jūras krastā esošu ledusskapi ar spuldzīti un lidmašīnas spārnu. Vispār dīvainas lietas jūrmalā var redzēt. Kā jau katrā sevi cienošā pilsētā pie jūras, arī šai ir osta un moli. Tiesa gan, tas viss ir bēdīgā stāvoklī un laikam vienā no bēdīgākajiem Latvijā.

Apgājuši apkārt ostai, nonācām Sakas upes pretējā krastā, kur ir Pāvilostas centrs. Pilsētiņa ir klusa, bet tūristiem draudzīga un mājīga. Veikaliņi labi, pastā arī apkalpošana laipna, bet tūrisma informācijas centrs vismaz tobrīd nebija tūristiem draudzīgākais informācijas ieguves un attieksme tur bija diezgan slikta un pietrūka laipnības un pretīmnākšanas. Tā mēs aizgājām uz jūras pusi un ostmalā visu dienu sēdējām uz soliņa un vērojām pīles, kuģus un visu ostā notiekošo. Īstenībā bija tik labi, ka neko vairāk nemaz negribējās. Katrā gadījumā, tā pilsēta ir kā radīta tiem, kas grib nesteidzīgi baudīt dzīvi un vienkārši atpūsties.

Jau pēcpusdienā nolēmām doties tālāk, bet nu jau ar stopiem. Cerējām nonākt Alsungā. Uz Ventspils ceļa nostopējām kādu uzņēmēju, kas mūs nogādāja Jūrkalnē, bet no turienes jau tālāk uz Alsungu mūs visus trīs aizveda Jūrkalnes tūrisma informācijas centra darbiniece. Alsungā soļojām uz kādām mājām pie Lauras mātes draudzenes, kur arī pavadījām nākošo nakti un lieliski atpūtāmies.

Trešajā rītā nolēmām sasniegt Kuldīgu. Mums izdevās diezgan ātri nostopēt mašīnu, kas mūs aizveda līdz pašai pilsētai. Tā nu plānoto četru dienu vietā mēs maršrutu galapunktu sasniedzām trīs dienās, bet plānoto 102 km vietā pa dzelzceļu veicām aptuveni trešo daļu. Tomēr dienas bija interesantas, draudzība nostiprināta, viena ērce no miesas arī izvilkta un pirmās tulznas arī dažiem piedzīvotas. Tā nu ieturējušies mēs devāmies tālāk. Lauras tēvs mūs nogādāja autoostā, kas bija ierīkota bijušajā dzelzceļa stacijā, kas nosacīti bija mūsu patiesais galapunkts.

Atvadījāmies un divatā ar Jāni sēdāmies autobusā un braucām atpakaļ uz Rīgu. Vakarā vēl Vecrīgā mēģinājām sacopēt meitenes, bet tas gan mums diemžēl neizdevās.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .