Svensona Ekspedīcija

Reiz kādā jūlija rītā, kad tikko biju atgriezies no Lielā Dīķa viņā krasta, ar tādu nelielu 7 stundu laika starpības apdūlumu nejauši iegāju Ryanair mājaslapā, kurā ieraudzīju maģisko ciparu 1. Vēlreiz izberzēju acis un jā, tik tiešām šodien var nopirkt aviobiļetes pa latiņu Sapratu, ka nedrīkst laist garām šo piedāvājumu citādi vēlāk to nāksies rūgti nožēlot un svētdienā būs jāiet pie bikts. Pēc pāris minūšu urķēšanās sapratu, ka laikam būs jābrauc uz Skavstu. Tā nu es nopirku biļetes i sev i pāris biedriem, lai kopā siltāk.

Pēc biļešu iegādes arī sākās militārās spiegošanas process, jo bija tač’ jāizdomā ko šajās 2,5 dienās sadarīt Skavstas apkārtnē nebraucot uz Stokholmu. Tad es iedarbināju savu Google aviosimulātoru un ar iznīcinātāju pārlidoju Skavstas lidostas apkārtni, kur manu aci piesēja tieši Dzintarjūras piekraste, pēc kuras izķemmēšanas sapratu, ka jādodas uz Okselosundi un jātaisa dabas ekspedīcija. Tam klāt vēl piemetu arī Nīčepingas apskati un māsterplāns bija gatavs, atlika tikai to realizēt dabā.

Drīz vien arī pienāca ilgi gaidītā 3. augusta pievakare, kad bija laiks doties ceļā. Ieradāmies lidostā, kur bargie muitnieki lika atvadīties no kādām sen aizmirstām šķērēm, taču saliekamo nazi, kurš bija ietīts vadiņā, gan izdevās izvest visam cauri. Laikam viņu rentgenstaru acīm tas likās esam kāds mp3 atskaņotājs. Pēcāk vēl izskaidrojāmies par viena ceļabiedra nacionālo piederību, kuram Latvijas pilsonim esot it kā vajadzēja kaut kādu ukrainas vēstniecības zīmogu, kas tika aizstāts ar zīmīgu OK uz biedra iekāpšanas kartes.

Pēc stundu ilgas kratīšanās pa gaisa bedrēm mēs tā enerģiski sakontaktējāmies ar zemi un devāmies meklēt 515 autobusu, kas mūsu aizvestu uz Nīčepingu (715 iet pa taisno uz Okselosundi, taču tas jau bija aizgājis), un pēc tam pārsēstos 715. It kā šim prieciņam vajadzēja maksāt 36 SEK, taču lidostā stāvošā autobusa šoferis kaut kā atteicās pieņemt naudu. Vēlreiz pārjautāju, vai viņš šodien vispār kaut kur vēl brauks. Atbilde bija pozitīva, un tad mēs visi kāpām iekšā busā. Protams, uzreiz izskanēja ironiskas piezīmes, ka autobuss ir par brīvu tikai vietējiem iedzīvotājiem un ka nēģeru šoferis sajaucis, jo mani tiešām nevar atšķirt no vidējā zviedra, varbūt vienīgi pēc valodas.

Jau krietni pēc pusnakts mēs izmetāmies laukā vienā no Okselosundas autobusa pieturām un devāmies naksnīgajā pastaigā Jogerso virzienā. Pa ceļam satikām vienu garausi un pēc pāris kilometriem bijām galā, kur pašā nakts melnumā uzsākām telts sliešanas procesu. Protams, ka uzcelt telti bez neviena mietiņa ir tāds savāds darbiņš. Tad nu mēs ar lidzpaņemto nazīti izdrāzām pāris mietiņus, gluži kā Džepeto izdrāza Pinokio. Vēl tikai pāris mahinācijas ar līdzpaņemtajiem striķiem un mūsu sērīgā paskata būdiņa bija gatava.

Nākamajā rītā atklājās, ka esam savu telti uzcēluši līdzās kādai pludmalei, kas, šķiet, bija vienīgā tāda vairāku desmitu kilometru rādiusā. Mazliet pakāpelēju pa vietējām klintīm nopeldējos arī nepārāk siltajā Dzintarjūrā un tad nu mēs devāmies ceļā gar Baltijas jūras klinšaino piekrasti.

Jau pirmajos metros saprtu, ka no meža noteikti iznāksim mellām mutēm, jo tā melleņu bagātība vilināt vilināja aizbāzt aiz vaiga kādu ogu. Te pēkšņi uz meža taciņas kaut kas baisi sakustējās. Kāda odze sajūtot latviešu tuvošanos nolēma nozust krūmos, jo ar šo nāciju jau nekad neko nevar zināt.

Pēc Jogerso pussalas apstaigāšanas mēs devāmies uz Okselosundas pilsētiņas centru lai iepirktu sev kādas pārtikas rezerves. Pie ieejas pilsētā mūs sagaidīja krāšņais puķu “Laipni lūdzam.” Pati pilsētiņa par sevi atstāja ļoti labu iespaidu, tiešām varējām saskatīt zviedru pedantismu. Vēl šeit mani pārsteidza vietējās baznīcas izskats, kas no ārpuses atgādināja kādu TV torni, bet iekšas gan šai baznīcai bija gana krāšņas.

Tālāk mēs metāmies atpakaļ mežonīgās dabas apskāvienos un devāmies uz Femores dabas rezervātu, lai tur pālektu pāri kādam elektriskajam ganam, pasauļotos Dzintarjūras piekrastes klintīs un varbūt sarīkotu sev un draugiem kādu pārsteigumu.

Kad Saules meita taisījās uz rietu mēs jau bijām sasnieguši Femores pussalas dienvidgalu, kurā bija iecere iecere pārlaist otro nakti. Šeit arī mums bija ekspedīcijas ekstrēmākie momenti un visādi citādi pārsteigumi. Vispirms mēs uzgājām pāris Aukstā Kara paliekas – Latviju pavērstus liegabala stobrus un citus militārus veidojumus. Veiksmīgi kāpelējot un visādi citādi balansējot pa stāvajām klintīm mēs nonācām iecerētajā apmetnes vietā. Šoreiz uzslietā telts vairs neizskatījās pēc sērīga paskata būdiņas, bet jau atgādināja gandrīz normālu telti, un arī krāšņais saulriets priecēja acis. Likās, ka te būs baigā idille, tadēļ nolēmām uz brīdi nosnausties, jo drīz vien bija jādodas uz pāris kilometru tālu autobusa pieturu sagaidīt pāris biedrus.

Pēc tam, kad jau biju ieslīdzis snaudā, manu mieru iztraucēja kāda rūkoņa un pēkšņais viļņu troknis. Likās tā mazliet savādi. Izlīdu no telts un pamanīju, ka netālu pie klintīm ir pietauvojies kāds kuģītis. Tieši tur, kur nosnausties bija aizgājusi mūsu biedre. Sākumā arī likās, ka šis kuģis ir piestājis pie klintīm, lai noskaidrotu vai jaunkundzei viss kārtībā, taču izrādījās, ka tā bija krasta apsardze, kuras uzmanību bija piesaistījis mums blakus esošais ugunskurs. Tad viņi, protams, sāka pētīt lietas un uzdot dažādus jautājumus, es gan tikmēr paspēju nodzēst ugunskuru. Beigās krasta apsardzes darbinieks nonāca pie sprieduma, ka mēs tomēr neesam vainīgi, jo neuztaisījām to ugunkuru un zīmes arī nebija izliktas. Viņš vēl piebilda, ka diezin vai kāds te vispār kādu zīmi arī liks, jo mēs vispār bija diezgan nepieejamā vietā, atvadījās, ieleca savā kuģī un nesteidzīgi devās prom.

Nākamajā rītā jau pašā agrumā devos ar autobusu (šoreiz man tas atkal bija par velti, bet parasti tas maksā 23 SEK) uz Nīčepingu, kur pirms došanās mājup biju nolēmis apskatīt pilsētu un tuvāko atpārtni. Septiņos no rīta Nīčepinga vēl bija miglas ieskauta un apbrīnojami mierīga pilsēta. Šur tur vēl manīja kā kāds čakls sētnieks uzkopj centrālo gājēju ielu un tirgus laukumus. Arī upītes krasts priecēja acis ar savu krāšņumu, ostā lepni slējās visādu burinieku armādas.

Pēc nelielas iestiprināšanās un pārtikas krājumu papildināšanas nolēmu doties pa taisno uz vietējo pilskalnu. Pa ceļam atklājās, ka Zviedrijā šķērsot dzelzceļa līniju nav tik vienkārši kā Latvijā, kur to var izdarīt jebkurā vietā. Pilskalnā izdevās satikt vienu vietējo iedzīvotāju, kurš pastāstīja par kaut kādu festivālu, kurš esot Nīčepingas gada centrālais notikums. Acīmredzot tādēļ visi autobusi bija par baltu velti, un atgriežoties atpakaļ Nīčepingas ielās bija manāma svētku atmosfēra. Ielās sāka skanēt mūzika. Dejotāji priecēja acis ar vijigām dejām, centrālajā laukumā bija uzslieta vesela skatuve, kur skaņu iemēģināja dažādas gan Zviedrijā gan Eiropā populāras popgrupas, bet visvairāk mani pārsteidza ostas promenādē notiekošais retro automobiļu saiets, un tad diemžēl man bija jādodas atpakaļ uz lidostu, lai pēcāk dotos mājup.

Tāda nu bija mana pirmā viesošanās Zviedrijā, kura uz mani atstāja visnotaļ labu iespaidu, un vispār es tur jutos gandrīz kā mājās, jo man apkārt bija taču tik daudz gaišmatainu cilvēku. Ak, kaut es varētu kaut ko no tā visa paņemt un pārnest uz Latviju. Cik tad jauki būtu dzimtenē, ja mēs spētu dzīvot tik godīgi kā mūsu rietumu kaimiņi.

Raksta autors ir lietotājs jberzinsh no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

Pārgājiens „ Ipiķu skola – Meizakila ( Mõisaküla ) – Rūjiena”

Tieši manā dzimšanas dienā izlēmām doties izlūkgājienā pa jau iepriekš nospraustu maršrutu. Norunājām tikties pusdienlaikā Rūjienā.

Tā nu agrā sestdienas rītā modos, lai dotos stopēt uz Rūjienu. No Limbažiem līdz Rūjienai ir apmēram 90 kilometru garš ceļš cauri Valmierai, tādēļ jau septiņos no rīta devos stopēt. Pirmā mašīna, kuru stopēju, apstājās. Tā nu nepilnā stundā, kuru pavadīju interesantās sarunās, nonācu līdz Valmieras apvedceļam pie VTU Valmiera autobusu bāzes Brandeļos. Tā kā biju apsteidzis grafiku, nesteidzīgi soļoju cauri pilsētai. Stundu pavadīju ejot līdz Rūjienas aplim. Valmierā šobrīd notiek aktīvi ielu rekonstrukcijas darbi un vairākās vietās pilsēta ir neizbraucama.

Pie Valmiermuižas atkal sāku stopēt. Un atkal pirmā mašīna apstājās un veda mani uz Rūjienu. Tā jau 9:45 biju nonācis Rūjienā, ceļā pavadot tikai nedaudz vairāk par divām stundām.

Tā kā Rūjienā biju bijis vairākkārt, nolēmu spēkus netērēt un līdz Mārtiņa ierašanās brīdim nosist laiku Rūjienas autoostā. Līdz 11:30 sēdēju un vēroju apkārt notiekošo. Klusums nebija ne mirkli, jo arī Rūjienā ir izlēmuši uzrakt ielu un kaut ko par Eiropas Savienības līdzekļiem atjaunot.

Mārtiņš ieradās tieši laikā. Tikai Nordekas autobuss gan nemācēja piebraukt autoostai, jo tai visapkārt ielas bija uzraktas. Devāmies satikt viņa draudzeni, iepirkties un jau 13:00 kāpām autobusā un braucām uz Ipiķu skolu. Jau pēc nepilnām 40 minūtēm tur arī nonācām. Ceļa vidū autobuss mūs izlaida, apgriezās un brauca atpakaļ. Mēs soļojām uz Igauniju.

Pēc pusotras stundas jau bijām Igaunijas mazpilsētā Meizakilā. Klusums un miers. Un vecas pārdevējas vietējā veikalā! Izbrīnu radīja daudzie informācijas stendi pilsētas centrā un Jāņa Sētas kartes uz dēļiem ar aprakstiem latviešu valodā. Laikam kāda pārrobežu projekta ietvaros, jo ko līdzīgu vēlāk redzējām arī Rūjienā. Protams, mums nepamanītas garām nevarēja paiet arī vietējās igauņu daiļavas!

Pie dzelzceļa pārbrauktuves stāvēja vecs pasažieru vagons kā liecība par aizgājušajiem laikiem. Vispār, cik var saprast pēc pieejamās informācijas, tad dzelzceļam ir bijusi ļoti liela loma pilsētas attīstībā, ko gan nevar teikt tagad, jo dzelzceļš arī viņā robežas pusē ir demontēts un nevienam nav bijis vajadzīgs. Mēģinājām arī to vagonu pastumt, bet nekas mums neizdevās. Tā nu gājām tālāk pa peronu. Meizakilas stacija atgādināja tādu ziemeļniecisku koka būvi ar sūnām apaugušu jumtu. Vispār Igaunijā būves atšķiras no Latvijā vairumā esošajiem namiem. Kaut arī pavisam maz kilometru no robežas, bet atšķirības ir ļoti jūtamas. Tieši tāpat bija ar daudzajām dzelzceļnieku mājām, kuras tur bija redzamas. Ja tās rekonstruētu, būtu interesanti apskates objekti.

Tā nu atvadījāmies no Igaunijas un atkal devāmies dzimtenes virzienā. Pavisam nedaudz un atkal pārgājām pāri robežai. Tālāk ceļš turpinājās pa krietni mazāk izvandītu un vieglāk ejamu uzbērumu.

Kā pirmais, ko pamanījām, ka stacijas, kuras gan dabā var atrast tikai pēc peroniem, kartē nav precīzi iezīmētas un tā atšķirība ir par kādu kilometru. Tad nu ņēmām pildspalvu un krāsojām savā kartē patieso atrašanās vietu Ipiķu stacijai. Devāmies tālāk. Vietā, kur robeža iet gandrīz pa pašu dzelzceļu, mūs riedams sagaidīja igauņu suns. Vispār komiski bija skatīties kā tieši uz robežas viensētai cauri iet lauku ceļš un ir abās tā pusēs izvietotas ceļazīmes, kas norāda, ka tur ir gājēju pāreja.

Pagājām garām Lobinu purvam. Tur mēs iztraucējām pa kādai meža pīlei. Varēja arī saskatīt kārtējos bebru dambjus, kuri mūsu ceļā jau bija redzēti vairākas reizes. Vēl nedaudz un arī Ķirbeļu stacija bija jau garām.

Soļojām tempā uz priekšu, jo bijām pilnīgi pārliecināti, ka negribam atstāt neko no šī maršruta otrai dienai. Uzvilkām lietus mēteļus, sākoties lietum un pagājām garām Speltes stacijai, kas no kartē norādītās vietas bija kilometra attālumā pie paša ceļa.

Sākās teju visgarākais posms, jo līdz Rūjienas stacijai nekas daudz jau vairs nebija palicis, bet kā vienmēr šķita, ka laiks  velkas. Beigu beigās arī Rūjienas stacija bija sasniegta. Cerības, ka vismaz tur būs labi saglabājušies peroni, stacija un kādas citas liecības par savulaik nozīmīgo dzlezceļa mezglu, izgaisa. Peroni bija bez asfalta, stacijas ēka sagrauta un apkārtne aizaugusi. Atradām kārtējo neprecizitāti kartē – tā liecināja, ka no stacijas abpus dzelzceļam ir asfaltēts ceļš, bet realitātē tāds bija tikai viens. Otrā pusē vīdēja lauks.

Tā nu bijām savu mērķi sasnieguši un 25 kilometri arī bija noieti, pie tam tikai 6 stundās. Devāmies pa taisnāko ceļu uz Rūjienu, lai dabūtu naktsmājas un svinētu manu dzimšanas dienu.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .

Nīderlande aprīlī

Kad uz ļoti cerīgas nots nobeidzu savu iepriekšējo stāstāmo, pati īpaši neticēju, ka jau tik drīz man atkal izdosies paviesoties šajā fantastiskajā zemē. Bet lūk, dažreiz sapņi piepildās! Tā kā ‘taciņu’ jau biju ieminusi, šoreiz ņēmu līdzi arī savu zeperi 5-gadnieku. Un tā, 8.aprīļa pēcpusdienā pametam drūmi pelēko un lietaino Latvijas zemīti! Nokļūšana tā pati – ar Air Baltic līdz Briselei, pēc tam ar vilcienu uz Roterdamu. It kā bērniem vilcienā nav jāpērk biļetes līdz 4 gadu vecumam, tomēr konduktori ir ļoti jauki un uz bērniem īpaši neskatās, pat uz tādu ‘dīgli’, kā manējais, kas auguma ziņā pārspēj ne vienu vien skolnieciņu. Briselē, pērkot vilciena biļetes, kasieris tā arī pasacīja: ‘Uzskatīsim, ka viņam ir 4 gadi…’ Paldies! Jau pirmais jaukais pārsteigums!

Pa nakti atguvušies no ceļa, Rītu sākam ar vietējā ciemata tirgus apmeklējumu. Dodamies ar vienu divriteni, sīkais sēž uz bagāžnieka uzriktētā bērnu sēdeklītī, jo draudzenes speciāli manam bērnam sagādātais ričuks tomēr izrādās drusku par lielu. Katra braukt uzsākšana un apstāšanās prasa zināmu veiklību, beigās jau iet tīri labi, bet ir skaidrs, ka nekur tālu tādā veidā netiksim. Tāpēc turpat ciemata lietoto velosipēdu veikalā piemeklējam bērnam labu un augumam atbilstošu ķerkatu, nolokam 25,-eiro un priecājamies, ka piedzīvojumi var sākties. Jāpiezīmē, ka īrēt divriteni uz 10 dienām būtu stipri dārgāk, pie tam šo pēc tam atkal var pārdot… Tāpat svarīgi ir tas, ka lietoto velosipēdu veikalos visi braucamie ir labā tehniskā stāvoklī, jo bez pamatīgas tehniskās kontroles un apkopes veikalniekiem nemaz nav tiesību tos tirgot, tāpēc nav riska ‘iegrābties’ brāķī.

Vēl no pirmās dienas piedzīvojumiem var pieminēt apkārtnē praktizēto pīļu barošanu. Arī mans bērns , saņēmis draudzenes sakrāto maizes garoziņu ķeseli, devās pie pīlēm. Pīles, pamanījušas, ka nāk tāds labvēlis, cita spārnos, cita skriešus, metās viņam pretī, pa taisno uz ielas. Mašīnām nācās sabremzēties un pagaidīt, kamēr man izdevās iestāstīt bērnam, ka lai cilpo vien pāri ielai, tad pīles viņam sekos un kārtība uz ielas tiks atjaunota… Bet visumā holandiešu autobraucēju pacietība ir apbrīnojama! Nekādas steigas, nekāds signalizēšanas vai dusmīgu seju. Ja redz, ka kādam gadījusies kāda ķibele, drīzāk apstājas un pajautā, vai nevajag palīdzēt, nevis vienaldzīgi brauc garām. Un vienmēr neiztrūkstošā sasmaidīšanās, par ko rakstīju jau iepriekšējā reizē!

Un tā, vakarā izpētījuši sīku Lansingerland reģiona karti, nonācām pie slēdziena, ka jādodas Austumu virzienā, aplūkot blakus ciematu Bleiswijk un augšējo ezeru aiz tā. Tātad, augšējās ūdenstilpnes ir tās, kurās tiek sapumpēts ūdens no zemāku līmeņu kanāliem un no kurām savukārt tas tiek dzīts uz jūru. Zemes, kuras šādā veidā tiek atbrīvotas no ūdens gūsta, sauc par polderiem. Kanāli polderus sadala tādos kā taisnstūros un šie taisnstūri bieži vien tiek izmantoti kā ganības. Praktiskā puse ir arī tā, ka ganībām apkārt nav jāliek žogi, to funkcijas veic paši kanāli un grāvīši, cik nu kurš liels, tie arī atrisina lopu dzirdināšanas jautājumu. Visos virzienos ved pieklājīgi veloceliņi, ir izdotas arī daudz un dažādas velotūrisma kartes ar jau izstrādātiem maršrutiem un pat norādītu ieteicamo braukšanas virzienu. Mēs gan izstrādājām savus braukšanas maršrutus, ko izejot no vēja stipruma, izsalkuma pakāpes, kā arī citiem apstākļiem, koriģējām uz vietas. Nonākuši Bleiswijk parkā, uzgājām vietiņu, kas drīzāk atgādināja kādu lauku fermu ar zirgu, aitām, kazām, trušiem, ēzeļiem un dažāda kalibra un sugu mājputniem. Neskatoties uz to, ka bija darba dienas priekšpusdiena, fermā sastapām milzum daudz skolas vecuma bērnu. Drīz arī noskaidrojām, ka šī fermiņa parkā izveidota tieši tāpēc, lai parādītu jaunajai paaudzei lauksaimniecībā izmantojamos dzīvniekus, iemācītu tos kopt. Ieeja fermā – par brīvu. Pēc fermas apskates uzbraucām pie augšējā ezera. Tur paveras tiešām fantastisks skats. Ezers ir liels, kuģojams, tā rāmajā ūdensspogulī gozējas pretējā krasta skaistule – vējdzirnavas. Ezera malā dažviet ērti iekārtojušies makšķernieki un rimti vēro pludiņa nekustēšanos. Izskatās, ka zivju ķeršanā daudz labāk veicas visur esošajiem zivju gārņiem un citiem ūdensputniem, kas te ir sastopami milzīgos baros. Nobraukuši pamatīgu gabalu gar ezeru, griežamies uz māju pusi, pa ceļam apskatot vēl vienu ciematu, Bergschenhoek, kuras nosaukumu nu jau pat māku izrunāt, tomēr fonētiku neriskēšu pierakstīt. Laimīgi atgriezušies mājās, konstatējam, ka pirmajā riteņošanas dienā esam pieveikuši turpat 30 kilometrus. Domāju, nu sīkais būs piekusis, spēlēsies mierīgi dārzā. Kas tev deva! Uzēdis kwarku, dīca, ka vajagot vēl pabraukāties. Nu labi, laidu lai braukā turp un atpakaļ gar mājas priekšu. Puisis ātri sapazinās ar visiem kaimiņiem, izglaudījās kaimiņu suņus un bija pārlaimīgs. Atgriežoties pie kwarka. Tas bija atkal viens fantastisks atklājums. Novembrī kaut kā to biju palaidusi garām. Kwark ir atrodams visos Nīderlandes lielveikalos, tieši blakus jogurtiem. Pirmajā mirklī tas arī šķiet kaut kas līdzīgs jogurtam, tomēr ir zināmas, bet grūti nodefinējamas atšķirības. Mums tas ļoti iegaršojās, bērnam pat vairākas dienas neko citu negribējās ēst, es gan šo ēdienu drusku pielaboju ar sauju šokolādīgu brokastu pārslu. Tomēr, dienām ritot, bērnā pamodās latvietis, un viņš sāka prasīt kartupeļus…

Nākošajā dienā sakrāvām velosipēdus uz mašīnas piekabītes un braucām uz Lissi, kuras apkārtnē esot visplašākie un krāšņākie tulpju lauki. Jau visu martu biju sapņojusi, kā riteņosim gar tiem, baudot krāsainās ainavas… Jau braucot mašīnā, draudzene teica, ka kaut kas nav kārtībā. Nu ja, pateicoties agrajam, kaut arī ne siltajam pavasarim, esam ieradušies par vēlu – tulpes jau noziedējušas, jebšu nopļautas. Atliek baudīt drusku pārziedējušu narcišu laukus. Tomēr brauciens vainagojas arī ar īstiem svētkiem manai dvēselei un nāsīm, jo pilnos ziedos ir hiacinšu lauki! Tas nu gan ir kaut kas pasakains! Nebiju pat cerējusi uz tādu laimi, jo parasti tiek runāts tikai par tulpju laukiem. Teikšu kā ir, tas ir jāredz savām acīm un jābauda ar savu personīgo ožas orgānu! Neviens stāsts, neviena fotogrāfija nevar sniegt to kopiespaidu, kas izpaužas šajā krāsu un aromāta simfonijā. Pastāstīšu drusciņ sīkāk, kāpēc tieši tur ir šādi skaisti lauki un kāpēc daļa ziedu tiek audzēti klajos laukos, bet daļa – siltumnīcās. Reģionā starp Lissi un Leidenu ir puķu sīpoliem vispatīkamākā augsne – smiltis. Citur Nīderlandē vairāk sastopams māls vai smilšmāls. Tāpēc jau izsenis šajā reģionā lauksaimnieku bizness balstīts uz sīpolpuķu audzēšanu. Pie tam ziedi, kas veido šos skaistos, krāsainos paklājus, netiek pārdoti, tie nozied un tiek nopļauti, lai tiktu izaudzēti spēcīgi puķu sīpoli, ko tālāk šķiro, apstrādā un sūta tirdzniecībai pa visu pasauli. Savukārt griezto ziedu tirdzniecībai puķītes tiek audzētas siltumnīcās.

Tā nu mēs jauki riteņojām un priecājāmies par saulaino un mierīgo laiku… Te pēkšņi, mans priekšā braucošais bērns ne no šā, ne no tā, sagriež stūri šķērsām un bez bremzēšanas nobrauc no veloceliņa un plunkš! kanālā iekšā! Paldies Dievam, viņš pamanījās atrast visseklāko kanālu, gar kādu jebkad biju riteņojusi. Pēc zināma minstināšanās brīža (mērcēt vai nemērcēt pašām kājas), kopīgiem spēkiem ar draudzeni, izvilkām sausumā gan bērnu, gan viņa braucamo. Jāsaka, ka kanāliņa dibens bija visai melniem un ķepīgiem dubļiem bagāts, tāpēc puiša džinsas un botas bija ne tikai slapjas, bet arī piķa melnas. Lai arī saulīte spīdēja spoži, gaisa temperatūra bija labi, ja kādi +12,+13 grādi, tāpēc pieņēmām lēmumu nekavējoties doties mājup. Bija atlicis vien tāds mazumiņš, kā tikt līdz mašīnai, apmēram 5 kilometri. Visu ceļa gabalu bērns varonīgi nobrauca slapjajās biksēs un uz dubļu un ūdenszāļu pikučiem aplipušā velosipēda. Savukārt mājās viņš tika iemērkts sinepju vannā, līdz kamēr ausis kļuva sarkanas un rezultātā pat iesnas nepiemetās… Tomēr gūtā ‘psiholoģiskā trauma’ uz pāris dienām mūs atturēja no došanās riteņot tālākos ceļos. Taču arī šīs dienas pavadījām nemitīgā kustībā – apmeklējām Roterdamu un Zoetermeer. Vēl vienā jaukā dienā atkal sēdāmies uz velosipēdiem un devāmies Delftas virzienā, pa ceļam apmetot mazu līkumu caur Oude Leede un piestājot putnu rezervātā Ackerdijkshe Plassen. Tur mūs sagaidīja pa veloceliņu skrienošs un nelabā balsī bļaujošs fazāns, kā arī daudz dažādu ūdens putnu. Visu kārtīgi apskatījuši un pat saņēmuši svētību no pavisam zemu lidojošas pīles zemastes atveres, mināmies tālāk uz Delftu. Par cik šajā brīnišķīgajā pilsētiņā jau pabiju novembrī, jutos kā tāda ekskursijas vadītāja savam bērnam… Atpakaļceļš mums vijās caur ciematu Pijnacker, kur ceļmalas apstādījumus vairāku kilometru garumā veido ap metru platas narcišu dobes. Žēl gan, ka šogad narcises jau sākušas ziedēt februārī, tāpēc aprīlī tās izskatījās drusku nolietojušās.

Protams, nevaru atstāstīt visus braucienus un virzienus, kuros devāmies, tomēr gribu pastāstīt vēl par dažiem lieliskiem iespaidiem. Nedēļu pēc mūsu ierašanās, pie manas draudzenes atbrauca vēl viena draudzene no Latvijas ar savu pusgadu veco bēbi. Tad nu visi kopā devāmies baudīt ziedu valdzinājumu slavenajā Kaukenkofā, protams, bez velosipēdiem. Lai pastāstītu tās izjūtas – prieku, sajūsmu, apbrīnu, skaudību utt, laikam tiešām pietrūks vārdu… Visvairāk bildes no šīs ziedu pasakas var apskatīt http://fotki.lv/imanta1/521765/, bet šo to esmu ievietojusi arī draugos. Priekšpusdienā bērnam puķes neinteresēja un viņš snaikstīja kaklu, lai tik ātrāk nokļūtu pie apsolītā rotaļu laukuma. Kad šis punkts dienas plānā bija atķeksēts, bērns neviltotā sajūsmā pievērsās arī ziedu stādījumiem, prasīdams fotografēties un dīkdams, ka grib fotografēt arī pats. Sākumā parkā tiešām traucēja milzīgie apmeklētāju pūļi, kuru sastāvā arī bijām mēs paši. Bet pēkšņi ap pieciem pēcpusdienā parks kļuva pavisam tukšs. Skaidrojums – tūristi ir saformēti pa autobusiem un aizvesti, vai nu tas viņiem patīk vai nē, bet vietējie iedzīvotāji devušies mājās vakariņot, kas viņiem ir svēta lieta un jānotiek pl.18:00. Bijām palikuši mēs un vēl daži tādi individuālie ceļotāju, kam vakariņas nav tik svētas salīdzinājumā ar baudāmo skaistumu. Koki met arvien garākas ēnas lejup slīdošās saules staros, trokšņa un burzmas vietā iestājies klusums, puķes kļuvušas smaržīgākas. Pasaku valstība, no kuras negribas projām iet…

Kādā citā jaukā dienā atkal āķējām mašīnai piekabīti un stutējām augšā velosipēdus. Virziens – DA no Roterdamas, turamies pa A15 līdz nobraucienam uz Alblasserdam, tur arī nogriežamies, atstājam auto upes malā un tālāk dodamies videi draudzīgākā veidā. Mazais puika piekabītē, pārējie paši min pedāļus. Iesākumā nesteidzīgi, bet pēc tam arvien naskāk virzāmies uz Kinderdijk polderi, kur vienā panorāmā skatāmas ap 20 vējdzirnavas. Ceļš ar visbēdīgāko veloceliņu – tikai ar baltu svītru atdalīta braucamās daļas strēlīte, pati braucamā daļa arī tāda pašaura, pretī braucošajām mašīnām grūti izmainīties, un te nu vēl pēkšņi mūsu karavāna. Gods kam gods, neviens šoferītis nesignalizē, nespraucas, neburkšķ, bet gan piebremzē un brauc aiz mums, kamēr var droši apdzīt. Mēs jau tā minamies cik jaudas! Nonākuši Kinderdijk polderī, konstatējam, ka tas ir ļoti slavens tūrisma objekts, jo visapkārt atkal ir lieli bari ar autobusiem savestu tūristu, pie tam mēs tiekam uztverti gandrīz kā eksponāti un visiem ir nepārvarama vēlme ielūkoties piekabītē un pajautāt, vai tiešām tur iekšā sēž īsts bērniņš… Tomēr tālāk celiņi kļūst brīvāki un varam izriteņoties uz nebēdu. Daudzviet veloceliņu abās pusēs plešas milzu ūdens klaji un man nav ne mazākās nojausmas, cik tie dziļi. Iekšēji priecājos, ka mans bērns tajā seklajā grāvītī ir guvis labu mācību un šeit ir ļoti uzmanīgs, pie tam nu jau arī iedresēts griežot galvu, negriezt līdzi stūri…

Vēl, atstājot velosipēdus mājās, bijām aizbraukuši pie ‘lielā ūdens’ jeb iekšējās jūras: Enhauzenu, ar visu tās brīnišķīgo brīvdabas muzeju, Hoornu, ar tās šķībajām un greizajām vecpilsētas mājām, kas šķiet, stutē cita citu, un tad arvien tuvāk Amsterdamai pa maziem un šauriem lauku celiņiem (tomēr asfaltētiem), Edama, Volendama, Monikendama un slavenā Marken sala. Izskatījās, ka turp ar velosipēdiem var doties vairāku dienu braucienā siltākā laikā, jo visapkārt ir kempingi un dažādu kalibru ēstūzīši. Bet ļoti vējainā laika un lietus draudu iespaidā, bijām priecīgas, ka šobrīd pārvietojamies ar auto. Tā nu sanāca, ka vienā dienā pie Amsteradmas gan izbraucām pa apakšu milzīgai lidmašīnai, gan lielam kruīzu lainerim, kas bija uzņēmis kursu jūras virzienā (A4 šoseja iet pa apakšu Schiphol lidostas vienam no skrejceļiem, A10 savukārt – Amsterdamas ostas akvatorijai). Sajūta fantastiska, apzinoties, ka tā jau esam zem ūdens līmeņa un te pēkšņi, ceļš paved zem upes…

Dienā, kad uzsākām garo atpakaļceļu, mums bija tas prieks baudīt Pasaules čempionāta motokrosā gaisotni Oss trasē un boksos, kur satikām manu draudzeni, kas dzīvo Beļģijā (viss bija iepriekš sarunāts). No mototrases ar beļģu/latviešu ekipāžas treileri pa taisno devāmies uz Beļģiju, kur pilsētiņā Geel, pavadījām vēl vienu jauku dienu, tās apbrīnojami lētā bet foršā akvaparka un draudzenes privātā batuta dēļ bērns vispār vairs negribēja mājās braukt. Pēdējā diena tika veltīta Briseles apskatei, bet tas jau ir cits stāsts, cita valsts.

Rezumējot divās nedēļās paveikto, redzēto un izbaudīto, varu teikt tikai vienu – ai, kā gribas turp aizbraukt vēl!

Bildes no šiem piedzīvojumiem: http://fotki.lv/imanta1/551544/

Atsevišķa sadaļa Kaukenhofas ziedu skaistumam: http://fotki.lv/imanta1/521765/

Raksta autors ir lietotājs imanta1 no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

Nīderlande novembrī

Man palaimējās apmeklēt šo savādo zemes pleķīti pie jūras novembrī, kad Latvijā jau vietām bija uzsnidzis un vēl nebija nokusis sniegs, bet Nīderlandē dārzos ziedēja puķes, gar kanāliem pastaigājās dzērves, pļavās ganījās aitas un brīžiem saulīte sildīja pavisam jauki. Veselas divas nedēļas ciemojos pie draudzenes, kas tur dzīvo jau vairāk kā 10 gadus. Paldies viņai par viesmīlību un azartu visur mani izvadāt, paldies par izsmeļošajiem stāstījumiem, kas tagad man noder, lai kaut ko pastāstītu jums.

1. Ūdens.

It kā jau zināju, ka daļa Nīderlandes teritorijas ir zem jūras līmeņa, zemīte jūrai atkarota ar sarežģītu kanālu, dambju un slūžu sistēmu palīdzību, tomēr to visu redzēt savām acīm un apzināties, ka māja, kurā esi apmetusies, atrodas 4 metrus zem jūras līmeņa, ir kaut kas pavisam cits… Kanāli te ir it visur, pie tam, vietām var vienlaikus redzēt tos 3 dažādos līmeņos. Kanāli stiepjas gar ceļa malām, no asfalta ceļa seguma tos atdala pusmetrs zālāja. Kanāli aizvieto arī žogus, jo lielākā daļa mazo piemājas zemīšu beidzas pie kanāliem. Kanāli ir visur. Daudzviet, lai uzbūvētu māju, vispirms ir jāuzbūvē tiltiņš pār kanālu, lai iecerētajam apbūves pleķītim vispār piekļūtu.

Protams, slavenās holandiešu vējdzirnavas nav paredzētas tik daudz miltu malšanai, kā ūdens atsūknēšanai uz jūru. Tagad gan šīs funkcijas vairāk pilda elektrosūkņi, tomēr arī elektrību šeit iegūst ar vēja ģeneratoriem, kas pēc tādām modernākām vējdzirnavām vien izskatās. Jāatzīmē, ka manas viesošanās pirmās dienas sakrita ar lielo novembra vētru, par ko arī pie mums ziņās tika stāstīts. Šajā vētras laikā, kad slūžas bija aizvērtas pat tādās vietās, kur nekad tas nebija darīts, īpaši interesants un emocionāli piesātināts bija izbrauciens uz Delta Expo, kas ir moderns muzejs, tieši veltīts visām šīm ūdeņu lietām. Draudzene mani turp aizveda, lai man rastos kaut kāda nojēga, kāpēc šo zemīti krustām šķērsām sašķēlē tik daudz platu ‘grāvju’. Jāteic, ka tas palīdzēja. Gribot negribot jāsāk cienīt šī sīkstā tautiņa, kas gadsimtiem ilgi cīnās ar jūras varenumu un uzvar to!

Runājot vēl par ūdeni – ja jums gadās būt NL, ziniet – droši var dzert ūdeni no krāna! Tas ir garšīgs un ļoti tīrs!

Un vēl, ņemot vērā to, ka it visur un visiem ir brīva piekļuve kanālu dziļajiem ūdeņiem, pamatskolas bērniem obligātas ir peldēšanas nodarbības, pie tam ļoti nopietnas, jo māca ne tikai peldēt, bet arī nirt, nopeldēt garu gabalu apģērbā un apavos, kā arī glābt slīkstošo.

2. Satiksme.

Līdz šim es domāju, ka esmu pieredzējusi autovadītāja, taču pirmās dienas NL manī šo pārliecību stipri vien sašķobīja. Šajā valstī ir blīvākais autoceļu tīkls . Vietām 6 joslas vienā virzienā, krustojums 6 līmeņos, nobrauktuves ik pa pārsimts metriem, zīmes ar virzienu norādēm ik pa 100 – 200 metriem. Nemitīgi jāseko līdzi, uz kuru joslu jāpārvietojas, lai nenovirzītos no izvēlētā ceļa. Bet visi nesas 100 – 140km stundā… Pie katras pilsētiņas satiksmes intensitāte ir tāda, kā uz Parīzes piebraucamajiem ceļiem.

Atsevišķs stāsts ir velotransports. Veloceliņi, gluži tāpat kā kanāli un autoceļi, ir visur. Tie stiepjas gar katru ielu un ceļu. Pilsētās ir pat atsevišķi luksofori velosipēdistiem. Un arī paši velosipēdisti ir vairāk kā mēs spējam iedomāties. Katram sevi cienošam holandietim esot 3 velosipēdi – viens tūrismam, otrs – sportam, bet trešais – ikdienas braukšanai pa pilsētu, tāds, kuru nav arī žēl, ja pēkšņi nozags. Jāpiezīmē, ka arī velosipēdu zādzības ir plaši izplatīta parādība. Piemēram, pagājušajā gadā vien NL šo nepatīkamo atgadījumu bijis ap 50 000. Tāpēc divriteņi ir aprīkoti ar dažādas stiprības un konstrukciju pretaizdzīšanas sistēmām. Pilsētu centros bieži vien nākas sastapties arī ar noparkošanās problēmām. Pats par sevi saprotams, ka atrast brīvu vietu auto novietošanai nav viegli, taču man gadījās arī diezgan ilgi meklēt brīvu stabu vai vietiņu pie tilta margām, kur pieķēdēt savu transporta līdzekli, ko draudzene man bija laipni uzticējusi. Savukārt par holandiešu šoferīšiem(-tēm) jāsaka, ka viņiem acis ir noteikti vairāk nekā divas, jo nemitīgi ir jāuzpasē arī riteņbraucēji, kuriem ir priekšroka arī tad, ja īstenībā tās nav. Holandiešiem šķiet smieklīgas mūsu praktizētās kājāmgājēju apkarināšanas ar atstarotājiem, savukārt, ja tumsai iestājoties, velosipēdam netiek iedegtas lampiņas, uz līdzenas vietas tiec nostrāpēts tā, ka maz neliekas… Taisnības labad gan jāsaka, ka ārpus ciematiem es tādus reālus kājāmgājējus vispār neredzēju, visi brauc ar divriteņiem

Ņemot vērā to, ka par katru īpašumā esošo automašīnu tiek iekasēti ļooooti iespaidīgi nodokļi, tie laimīgie, kam darbs ir tajā pašā pilsētā kur mājas, bieži vien no auto vispār atsakās, dodot priekšroku veselīgai pedāļu mīšanai vai sabiedriskajam transportam. Arī tik ‘biezas’ automašīnas, kā mūsu sirmajā Rīgā, ir liels retums. Pie mums pieņemts spriest par cilvēku, skatoties, ar kādu mašīnu viņš brauc, un tad nu lienam no ādas ārā, lai tik šikāk izskatītos. Holandē cilvēks, kas nopircis glaunāku mašīnu, nekā viņš reāli var atļauties, saņem vispārēju apsmieklu. Tur šāda veida sacensība nav iedomājama. Auto ir tikai pārvietošanās līdzeklis un tas tiek piemeklēts pēc pilnīgi individuāliem kritērijiem, piemēram, cik velosipēdi satilpst tā bagāžniekā utt.

3. Zeme un iedzīvotāji

Man patīk holandieši! Viņi ir tādi jauki, sirsnīgi, smaidīgi un atvērti! Ja esi nonācis ar kādu acu kontaktā, atliek mīļi pasmaidīt (lūdzu nejaukt ar amerikāņu smaidu). Pie mums kaut kā iegājies, ka tādā situācijā skatiens tiek aši novērsts, it kā norādot, ka ‘vispār jau es uz tevi neskatījos’. NL tas nav iespējams. Pie tam ir tik jauki saņemt 50 smaidus dienā! Un arī tos dot! Ciematiņos un uz lauku ceļiem iet vēl jautrāk! Ja tik atgadās kāda amizantāka situācija, atskan arī viegli, uzmundrinoši komentāri, uz kuriem, protams, kā nu māki, ir arī jāatbild. Tur nu man parasti palīdzēja draudzene, kura pilnībā pārvalda šo sarežģīto un savādām skaņām bagāto valodu. Lai arī parasti ātri ielauzos kādu vārdu valodā, kuras lietošanas teritorijā esmu nonākusi, ar nožēlu jāatzīst, ka no holandiešu valodas nesajēdzu pilnīgi neko. Ja ļoti saspringti ieklausījos kādu sarunu, dažreiz varēju nojaust tēmu, par ko tiek runāts… Tik vien iemācījos, kā pateikt ‘hoi!’(sveiki).

Te nu esmu nonākusi arī pie visai sāpīgas tēmas, īsumā to varētu nosaukt ‘tautu draudzība’. Ja ciematos tas vēl nav tā izjūtams, tad pilsētās ik uz soļa jūties kā tādā lielā starptautiskā lidostā. It visur – nēģeri, turki, arābi. Šie citu tautību un rasu iedzīvotāji ienes sev līdzi arī citu, Viduseiropai neraksturīgu kolorītu. Nīderlandieši, tāpat kā vācieši, beļģi, francūži un zviedri, bijuši ārkārtīgi viesmīlīgi un liberāli, ļaujot savā zemē apmesties uz dzīvi tik daudzgalvainam ieceļotāju pūlim, tagad viņi sāk baudīt šīs viesmīlības augļus. Nu jau ir aizgājis tik tālu, ka baidoties no apsūdzībām rasismā un tam līdzi nākošajiem protestiem un grautiņiem, cittautiešiem tiek atļauts darīt tādas nelietības, par ko ‘iedzimto’ met cietumā. Tā teikt, mīļā miera labad… Nav ne jausmas, kāds šai samilzušajai problēmai varētu būt risinājums, pie tam izskatās, ka to īsti nezin neviens.

Kopumā Nīderlande ir ļoti ļoti blīvi apdzīvota zeme. Iedomājieties teritoriju, kuras platība līdzinās mūsu Kurzemei, bet tajā dzīvo 16 miljoni cilvēku!!!. Pie tam, vēl ir atlikusi vieta lauksaimniecības zemēm un plašām jo plašām siltumnīcām, naftas pārstrādes un citiem uzņēmumiem un … protams, kanāliem. Tāpēc vien jau ir saprotama šī cīņa ar jūru par katru zemes metru… Tomēr, neskatoties uz to, holandiešu mājokļi izskatās visai ērti un plaši. Varbūt šis iespaids man radās arī dēļ tā, ka viņu mājām ir ļoti lieli logi, kas maksimāli ļauj izmantot dienas gaismu? Mūsu sajēgai par omulīgu mājas iekārtojumu šķiet gan nepieņemams fakts, ka holandiešu logiem netiek piekarināti aizkari. Aizkari esot aizvilkti tiem, kam esot kaut kas slēpjams, vai arī cittautībniekiem.

Jāsaka arī, ka jaunu māju, rajonu, ciematu būvniecība norit ļoti strauji. Pilsētas un ciemi saplūst tā, ka braucot pat nevar saprast, kad viens beidzas un otrs sākas. Labākajā gadījumā skatiens sniedzas pāri pļaviņai, kur rāmi ganās aitiņas, līdz siltumnīcai, kas nosedz tālākās ainavas apskates iespējas… Protams, man gan bija iespēja apskatīt tikai NL apdzīvotāko daļu, nosacīti – starp Roterdamu, Hāgu, Amsterdamu un Utrehti. Holandes ZA daļā esot pat meži, tomēr sēnes tajos lasīt aizliegts…

Zemes reljefs ir izteikti līdzens, kaut kādi pauguri parādās vien tajā daļā, kura ir virs jūras līmeņa. Apdzīvotās vietās, kuras atrodas virs jūras līmeņa, mājām ir izbūvēti arī pagrabi…

4. Debesis.

Naktī, pamostoties no miega, ieraudzīju, ka mākoņi ir dīvaini dzeltenorandžā krāsā. Gaišs. Nekādas nojausmas, cik varētu būt pulkstenis. Nospriedu, ka šo savādo gaismu rada netālu esošās Roterdamas ugunis. Izrādās, ka kļūdījos. Visvairāk debesis izgaismo visapkārt esošās siltumnīcas, kurās tumšajā laikā tiek sadegtas spožas dzeltenas spuldzes. Taču ir padomāts arī par putniem. Lai tiem netiktu nojaukta visa sajēga par diennakts ritmu, visās siltumnīcās reizē apgaismojumu ieslēgt nedrīkst.

Runājot vēl par debesīm – dienā, skaidrā laikā tās pastāvīgi ir krustu šķērsu sasvītrotas. Tā savas pēdas atstāj katra pāri lidojošā lidmašīna. Savukārt vienā vakarā, kad debesis jau bija satumsušas, braucot no Utrehtes, piedzīvoju tādu skatu, kas lika man pilnībā pārvērtēt savu attieksmi pret gaisa satiksmi un aviodispečerus turpmāk uzskatīt par pašiem svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Gaisā vienlaikus saskaitīju 15 lidmašīnas! Vienas veidoja dzīvo rindu uz nosēšanos Amsterdamas lidostā, citas – tādā pat rindiņā cēlās augšup, vēl dažas plivinājās man nezināmos citos virzienos un augstumos. Pēc nedēļas, gaidot savu kārtu uz pacelšanos Briseles lidostā un redzot, kādā ‘korķī’ sēžam, sajūta nebija visai omulīga…

5. Ko es apskatīju.

Apskatīju jau pieminēto Delta Expo, kas atrodas pamatīgu gabalu uz DR no Roterdamas, praktiski starp divām salām, uz vēl viena maza zemes pleķīša, tiešā dambju un slūžu tuvumā. Braucot turp, pa šīm salām, draudzene teica, ka braucam pa ‘jaunajām zemēm’, t.i., teritorijām, ko pirms 50 gadiem vēl klājis ūdens. Ekspozīcija Delta Expo ir interesanta, bet jāpiezīmē, ka lielākā daļa informācijas tiek sniegta holandiešu valodā. Pieļauju domu, ka drīzumā tur būs interesanti arī bērniem, jo teritorijā pašlaik tiek veidots bērnu izklaides laukums, baseinā plunčājas ronīši un otrā celtne veidotā kā vaļa ķermenis un tajā atrodamā ekspozīcija papildināta ar dažādiem pārsteiguma momentiem.

Vēl vienā vētrainā, lietainā dienā pabijām Roterdamas akvoparkā Tropicana. Man tur patika. Neesmu no tiem, kas sajūsminās par iekrišanu uz mutes ūdenī, bet beigu beigās izšļūcu pa visām caurulēm, kā arī izkūlos pa mežonīgo upi, kurā nokļūt var, pārpeldot palielu, siltu baseinu zem klajām debesīm. It sevišķi man patika, ka akvoparkā savas dienas vada milzīgs daudzums dažādu tropu augu, manas mīļās bugenvilijas ieskaitot.

Roterdamas zoodārzs – jā, ir ko redzēt! Paliela gorillu saime. Ģimenes galvas rāmas nicināšanas pilnais skatiens vēl ilgi neaizmirsīsies. Žirafes – vesels bars, ziloņi – tāpat. Mazie pandas ņammā savas bambusu lapiņas rokas stiepiena attālumā. Murkšķus var ne tikai paglaudīt, mazākie Zoo apmeklētāji pa alu var ielīst viņu apdzīvotajā teritorijā! Okeāna iemītnieku akvārijs – fantastisks. Iedomājieties sajūtu, ka jums visapkārt ir dzidrs ūdens, un pār galvu pārslīd haizivs baltais vēders, pārpeld Galapagu bruņurupucis… Tas ir jāredz!

Protams, ir jāredz arī pati Roterdama – absolūts vecās un modernās arhitektūras sakausējums. Pieminēšu tikai vienu, kas jāredz – kubu mājas. Tas nu ir kaut kas! To nevar izstāstīt! Tāpat kā citās modernās pilsētās, arī Roterdamā ir gājēju ielas, kuru malās rotājas dārgu zīmolu veikali. Bet turpat blakus kubu mājām ir arī tirgus, kur savu preci piedāvā ielu tirgoņi. Jāsaka, ka par ļoooti demokrātiskām cenām šeit var nopirkt gandrīz jebko. Savdabīgs šim tirgum ir tas, ka indiešu preces tirgo īsts indietis, sirmu bārdu un ar čalmu galvā, bet vjetnamiešu uzkodas – īsta (vismaz vizuāli) vjetnamiete.

Vēl vētra īsti nebija norimusi, kad sēdāmies uz velosipēdiem un aizbraucām uz Delftu – jauku, klusu, senu pilsētiņu, kas kādreiz bijusi visai svarīga valstij, jo tur pat valdība sēdējusi. Ja gribat redzēt patiesu Nīderlandes mazpilsētu, ar tās dzīves ritmu, paražām un daili, tā ir īstā vieta kur aizbraukt. Šai pilsētiņai, gluži kā Pizai Itālijā, ir pat savs šķībais zvanu tornis! Varbūt leņķis vēl nav gluži tik pamatīgs, bet šķībums skaidri saskatāms! Šajā pilsētiņā pirmo reizi novēroju manas asinis stindzinošu parādību – auto noparkošanu holandiešu stilā, kā vēlāk to nosaucu, – pašā kanāla malā, bez kaut kādām margām, šoferīši vēl pamanās izkāpt no auto uz kanāla pusi un braši aizsoļot, it kā viņu pēdas nebūtu 2cm attālumā no sauszemes malas, kur 2 – 3m zemāk melnē dzelme (Sk.albūmiņā)!

Uz Hāgu braucām 2 reizes. Pirmajā reizē apskatījām pašu pilsētu, ieskaitot karaļnamu, parlamenta ēku, prinča rezidenci un citus ievērības cienīgus objektus. Otrreiz braucām ar konkrētu mērķi – apskatīt Madurodam – Holandi miniatūrā. Nu, mīļie! Es biju ļoti laimīga, ka tur nokļuvu. Te nu atkal ir gadījums, kad trūkst vārdu, lai izstāstītu visu, kas tur redzams un kādas sajūtas pārņem to apskatot. Viss izstrādāts vissīkākajās detaļās! Pieļauju domu, ka, nokļūstot tur vasarā, traucētu lielie tūristu bari, bet man pat 3 stundu ilgusī staigāšana pa šo nelielo zemes pleķīti likās par maz. Pie tam man palaimējās tur būt arī krēslas laikā, kad ēku maketos iedegas tūkstošiem mazu gaismiņu! Sajūta neaprakstāma. Uzskatu, ka tā ir vieta Nr.1, kas Hāgā jāredz!

Man palaimējās arī nokļūt Utrehtē, pilsētā, kas atrodas jau virs jūras līmeņa. Neskatoties uz to, arī šo pilsētu grezno vairāki kanāli. Utrehtes kanāliem gan vēsturiski ir bijusi pavisam cita funkcija – tie kalpojuši par kuģu ceļiem. Vieta nr.1, kas jāredz šajā pilsētā – Doma baznīca, tās tornis, iekšpagalmiņš, logu vitrāžas. Kanāla abās pusēs, turpat vecpilsētas teritorijā, pie ieliņām ir neskaitāmi mazi veikaliņi, katrs ar savu pircēju loku un auru. Ne miņas no trokšņa un burzmas. Protams, redzēju arī milzīgu modernu tirdzniecības kompleksu, kas pletās vismaz divu kvartālu platībā, arī velosipēdu pie tā netrūka… Tur novēroju, kā darbojās veloevakuatori, bez žēlastības savācot kravas auto kastē un aizvedot nepareizi novietotos divriteņus…

Manas ciemošanās pēdējās dienās padzīvojāmies pa Amsterdamu. Turp devāmies ar auto, līdzi paķerot velosipēdus. Gluži kā visi sevi cienoši nīderlandieši, mašīnu atstājām pilsētas nomalē, tālāk pilsētā metoties vismobilākajā veidā. Nonākušas pašā centrā, ar draudzeni izšķīrāmies. Viņa devās uz Van Goga muzeju skatīt kādu jaunu, nesen atklātu ekspozīciju, bet ņemot vērā to, ka mani vienā dienā par mākslas pazinēju pataisīt nebija cerību, es devos apskatīt slavenā vaska figūru muzeja Madame Tussaud holandiešu versiju. Apskatei atvēlētā pirmā daļa tiešām stāsta par Nīderlandes un Amsterdamas vēsturi, viena ekspozīcijas daļa pat kārtīgi pabaida cilvēkus, jo jāiet cauri tādiem kā viduslaiku moku kambariem. Tas gan bija vienīgais brīdis visa ceļojuma laikā, kad nopriecājos, ka man nav līdzi bērns. Pēc tam apmeklētāji nonāk visu zvaigžņu – politiķu, mūziķu, aktieru sabiedrībā. Par cik citos vaska figūru muzejos neesmu bijusi, nevaru salīdzināt. Bet šeit man patika. Amsterdamā beidzot nolēmu sapirkt kādas dāvaniņas saviem mīļajiem mājās palicējiem. Jāsaka, ka piedāvājums ir raibu raibais, bet, ja sāc ko konkrēti meklēt, jāsecina, ka gandrīz neiespējami izvairīties no 3 lietām – tulpēm, dzirnavām un kaņepju lapām. Patiesībā šī lielīšanās ar zālīti ir pārmērīgi uzmācīga un pat kaitinoša. Visās pilsētas centrālās daļas ieliņās valda viena – zālītes smaka. Bet es gribēju pastāstīt par Nīderlandi, nevis par zālīti!!! Diemžēl, ja jāsaka kāds vārds par Amsterdamu, vismaz valdošais aromāts tur ir šāds. Otrā dienā izbraukājām ar velosipēdiem krustu šķērsu pusi pilsētas (vismaz man tā likās). Draudzene teica, ka esam paguvušas apskatīt daudz vairāk, nekā rāda tiem tūristiem, kas izvēlas ekskursijas ar kuģīšiem ar caurspīdīgiem jumtiem. Vienā pilsētas parkā uzrīkojām pat sacensības, bet tas nebija visai godīgi, jo manam velosipēdam bija lielāks riteņu diametrs…

6. Kā es tur nokļuvu.

Mana draudzene dzīvo netālu no Roterdamas. Līdz ar to tika izskatīti vairāki varianti, kā man nokļūt līdz Roterdamai. Autobuss no Rīgas uz turieni klampačo 30 stundas, pie tam par šo prieku jāšķiras no 68,-latiem. Aviobiļetes uz Amsterdamu pastāvīgi bija dārgas. Tādēļ, kā labākais variants tika atzīts lidojums uz Briseli (30,-Ls ar nodokli), bet no Briseles uz Roterdamu – 2h brauciens ar vilcienu (24,20Eur). Par cik Briseles lidosta iekārtota tā, ka tieši zem tās atrodas dzelzceļa atzara galapunkts, turpat nopirku biļeti uz Roterdamu, pabraucu vienu pieturu līdz Briseles Ziemeļu stacijai, kur veiksmīgi pārsēdos uz Amsterdamas vilcienu, kas kursē ik pa stundai.

Ceru, ka kādam šī informācija šķitīs noderīga, plānojot savu ceļojumu!

Mani pārsteidz miers un sakoptība, kas valda šajā zemē, laipnie un izpalīdzīgie cilvēki, laika apstākļi, kas var mainīties trīs reizes dienā, puķes, kas zied dārzos novembra beigās, dzeltenās debesis naktīs un meža baložu ūjināšana pie loga dienā… Un es zinu, ka man noteikti šajā zemē jāatgriežas. Es taču gribu redzēt Nīderlandi pavasarī, kad ziedēs narcises un tulpes! Un būs jau atkal pavisam silts! Un tad hop! uz velosipēda – un aidā!

Bildes no šī ceļojuma: http://fotki.lv/imanta1/551542/

Šī raksta autors ir lietotājs imanta1 no iepriekšējās mājaslapas versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

1 diena Tamperē

Visu vasaru neatstāja skumjas nolemtības pilna apziņa, ka atvaļinājums nespīd un kāds tālāks izbrauciens – vēl jo mazāk. Un vēl sīkais visu laiku nīd – gribu lidot, gribu lidot…

Uznāca luste īsam ceļojumam ar nelielu pārlidojumu, bet tā, lai arī viņā galā bērnam būtu interesanti. Veru vaļā Ryanair mājas lapu, un ak, mī un žē – vajadzīgajā datumā biļetes cena uz Tamperi – 0,00Ls. Zvans draudzenei, un pēc brīža jau iegādāju 4 biļetes. Protams, ka maksāt nākas ne tikai lidostas nodokli, bet vēl visādus brīnumus, ko apķērīgie īri izdomājuši, tomēr nav tik traki. Tūlīt draudzene ķeras arī pie viesnīcas rezervēšanas, hosteļi pārpildīti, viens likvidēts, tomēr paveicas atrast viesnīcu Viktorija, pilsētas centrā, 2km no mūsu galamērķa – atrakciju parka. Atliek tikai gaidīt 16.augusta novakari. Bērniem par paredzēto pasākumu izstāstām tikai dažas dienas pirms tā, citādi mēnesi klausīties „nu cik ilgi vēl, kāpēc ne šodien?” utt. nebūtu jauki.

Nedaudz pagūstam izbaudīt Rīgas svētku noskaņu un aktivitātes, bet tad, 16.augusta pēcpusdienā iemetam mugursomā pāris lietas, bez kā galīgi nevar iztikt 1 diennakti, un 17:30 esam Rīgas lidostā. Visi iespējamie laika ziņu saiti deklarē, ka Tamperē būs apmācies laiks, taču silts un bez lietus. Paredzētā 1 stundas un 5 minūšu lidojuma vietā lidojam knapi 45 minūtes. Lidmašīna – 200 vietīgais ‘Boings’ – pilna ar mājās braucošiem somiem, daļa mierīgi, bet daļa – daudz ņēmuši un labi salāpījušies, trokšņainas vecmeitu ballītes dalībnieces ieskaitot.

Tā nu nokļūstam palielā šķūnī, ko sauc par Tamperes lidostas 2.terminālu. Jau savlaicīgi esam noskaidrojušas, ka vislētāk un ērtāk nokļūt uz Tamperes centru var ar 61.maršruta autobusu, kam galapunkts ir pie lidostas 1.termināla (dabā – tāds pats šķūnis). Līst draņķīgs sīks lietutiņš, gaisa temperatūra +13 grādi. Pārbēgam uz 1.terminālu un kopā ar vēl vienu latvieti un viņas sīci pacietīgi sagaidām busu. Tas mūs līgani, 15 minūšu laikā nogādā Tamperes centrā, 2 kvartālu attālumā no viesnīcas. Vviesnīcā viss ir vislabākajā kārtībā, konstatējam, ka nemaz tik slapji un nosaluši neesam, paēdam vieglas vakariņas un saldā miedziņā nočučam līdz pat rītam.

Rīts atnāk pelēks un nomācies. Lietu nemana, bet no saviem 6 stāva augstumiem uzmanīgāk vērojot peļķi uz restorāna jumta, ir novērojama tāda kā aizdomīga ūdens ņirbēšana… Paēdam lieliskas brokastis, pat sīkie atrod kaut ko savai gaumei un vēlmēm atbilstošu. Izrakstāmies no viesnīcas. Nezin kādu apsvērumu dēļ mūsu rēķins ir mazāks nekā iepriekš rezervācijas apstiprinājuma e-mailā norādīts… 89,-Eur par visiem kopā. Tas priecē. Sāk līt. Sapaunāju bērnu savā plēvmētelī. Draudzene ar bērnu arī satuntulējas. Izejam. Lietus vairs nelīst. Par cik Sarkanniemi parks tiek atvērts tikai pl.12:00, mums ir ļoti daudz laika pastaigām un pilsētas apskatei. Ir doma arī iepirkt bērnam savu lietusmēteli. Ir visiem zināma lieta, ka ceļojumos jāņem līdzi pēc iespējas mazāk drēbju, pēc iespējas vairāk naudas, jo visu tak var nopirkt. Te gan izrādās, ka svētdienu rītos šis likums nedarbojas. Gluži tāpat kā atrakciju parks, arī visi veikali Tamperē svētdienās strādā no pl.12:00 līdz 18:00. Tā nu izpētījušas pilsētas plānu un konstatējušas, ka te ģeogrāfija ir elementāra, lēnā solī dodamies vajadzīgajā virzienā, paturot prātā piefiksēt, kur vistuvāk atrakciju parkam var iekāpt 61.autobusā, jo jādomā taču arī par nokļūšanu atpakaļ lidostā. Apskatījām vienu jauku parku pie kanāla, kas savieno 2 lielus ezerus (bērni tajā pat ieraudzīja noslīcinātu mobilo telefonu Nokia – tātad ūdens tiešām dzidrs.) Vēl mūs ļoti iepriecināja daudzie apstādījumi pie Tamperes pašvaldības ēkas un vecās baznīcas. Uztaisījām fotosesijas pie vairākām skulptūrām un Aleksandra baznīcas (nu gluži kā mūsu Ģertrūdes baznīca). Kaut kā lēnā garā plivinoties, pie Sarkanniemi bijām nonākuši vēl treknas 15 minūtes pirms tā atvēršanas.

Tiem, kam interesē izmaksas, uzreiz varu pateikt, ka izdevīgāk atrakciju parkam pirkt kopējo biļeti par 30,-Eur personai (ja bērns vēl nav sasniedzis 120cm, 25,-Eur), jo citādi par ieeju parkā vien noplēš 7,-Eur (varētu teikt, tualešu izmantošanas nodoklis), bet pie katras atrakcijas tad jāpērk atsevišķa biļete par 5,-Eur. Pa dienu tāpat simtnieks salasītos… Tomēr uzreiz jāatzīmē, ka arī par šo, pilno cenu, atsevišķas atrakcijas ir liegtas bērniem, kas nav paguvuši sasniegt maģiskos 140 auguma centimetrus… Bet, ja skatāmies lielos vilcienos, šis atrakciju un izklaides parks ir patiešām lielisks. Tajā atrodamas atbilstošas izklaides jebkura vecuma bērniem un lielajiem. Tāpat parka teritorijā ir gan neliels ZOO, gan delfinārijs, akvāriji, planetārijs un pat mākslas muzejs. Taču galvenais, kas piesaista skatu no jebkuras puses apkārtnē, ir 1971.gadā uzbūvētais skatu tornis, kurā atrodošais restorāns ir izvietots 124 m augstumā no zemes. Lifts tajā joņo ar ātrumu 6m/sekundē. Skats, kas paveras no tā uz visām pusēm, ir lielisks pat tik pelēkā dienā, kāda bija 17.augusts…

Nekādā gadījumā nesākšu izklāstīt, kādas bija pašas atrakcijas, bet gribu tik ieteikt vienu, brauciens ar ‘baļķi’ pa upi bija super! Beidzot parkā iegādājāmies arī jaunus lietusmētelīšus, ko pirms peldošā baļķa atrakcijas tālredzīgi uzvilkām. Lietutiņš uzpilēja vēl pāris reižu visas dienas garumā, bet kaut kā tai Vēja Mātei izdevās noturēties pretī vilinājumam mūs kārtīgi izmērcēt…

Pl.18:25 no galapunkta iziet 61.autobuss, attiecīgi, vistuvāk Sarkanniemi tas ir jau 18:27, turpat, kur Aleksandra baznīca. Uz to ir jāpaspēj, lai divatā ar bērnu uz lidostu nokļūtu par nieka 4,10Eur (4,- Eur vienam pieaugušajam). Šoreiz lidmašīnā bija milzum daudz mājās braucoši latvieši. Iereibušus nemanīju.

Noderīga informācija: www.sarkanniemi.fi – parka mājaslapa;

http://www.paunu.fi/pdf/Airport_kesa08.pdf – 61.autobusa kustības saraksts;

www.tampere.fi – daudzkas noderīgs par pilsētu.

Šī raksta autors ir lietotājs imanta1 no iepriekšējās mājas lapas versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .