Apkārt Gaiziņam, uz muguras 47 gadi, kājās zābaki ar protektoru

Šodien, 21.janvārī devos apceļot Latviju, Gaiziņu. 5.50 iekāpu autobusā un devos no Jēkabpils uz Madonu. Tikai 1:30 stunda un esmu pakalnu pilsētā. Izrādās, ka uz Gaiziņu autobuss iet tikai otrdienās. (Rīdzinieki uztraucas, ka pilsētas autobuss, trol., trambulis neiet 15 minūtes). Bet šodien ir trešdiena. Sīkums. 10.10 iet autobuss uz Vestienu un tur līdz Gaiziņam vairs paliek tikai 8 km. Ir laiks padzert kafiju un apskatīt Mīlestības gravu ziemā, apmeklēt kafejnīcu zem bibliotēkas, pagrabiņā. Tā pavisam jauna, tikai ap Ziemassvētkiem atvērta. Laipna meitene pasniedz kafiju, pašas ceptas maizītes, garšīgas. Cenas zemas kā jau jauniņā kafejnīcā. Bibliotēkā arī WC bez maksas, tas arī svarīgi. Un nevis kaut kāda, bet labiekārtota, nu civilizēta.

10.10 sēžos autobusā. Kalnā,lejā, kalnā, lejā un esmu klāt, Vestiena. Jautāju kundzītei, kas izkāpj reizē ar mani: kur viesnīca?

-Es arī eju uz to pusi.

Ejam blakus.

Vāverīte nolec no koka, pāri dīķim un atkal kokā.

Muižas zirgu stallis. Nedaudz novecojis, bet tāpat skaists.

Un akmens tilti, granīta, pamatīgi.

Tā nonākam pie hosteļa Vestiena. Izrādās kundze ir mājas apteksne. Viņa atslēdz durvis un laipni izrāda namu. Te naktsmītnes gandrīz 2 x lētāka nekā Madonā. (Madonā Ls 27,00, Vestienā Ls 15,00) Jauki. Bet mans mērķis ir tikai iepazīties ar naktsmītnēm, lai zinu vasarā kur novietot grupas. Dodos uz Gaiziņa pusi. Pa ceļam satieku 3 vecīšus, visi ar spieķīšiem, 2 tantiņas un viens onkulītis.

Es jau zinu, ka balsošu. Pēc 2 km – brauc mašīna un aptura!!! Uz mašīnas sāniem redzu mašīnas īpašnieka nosaukumu, Ķirsona uzņēmumam. Vārds pa vārdam un noskaidrojam, ka šoferis nesen bijis manā dzimtajā Sēlpilī, netālu no manas mājas. Un vēl, uzzinu, ka šodien Lido kalnā slēpo 2 grupas no Līvāniem un 1 no Viesītes. Tātad man tikšana uz Jēkabpili vakarā garantēta.

Kungs ir ļoti laipns un aizved mani līdz pirmajai viesu mājai Abrienas. Pretī iznāk mājas pārvaldniece. Aicina mani viesu mājā, jo saimnieces galā mielojas pieklīdis kaķis. Nu re, pievienotā vērtība: māja ar KAĶI. Te laba vieta vientulībai vai divvientulībai meža vidū. Māja saulainā, dzeltenā krāsā. Kā jau nedēļas vidū, notiek remontdarbi, lai brīvdienās viesiem tikai patīkamas emocijas. Saimniece pavada mani vēl ārā pagalmā. Tur svaigajā sniegā Minča pēdiņas.

Dodos tālāk apkārt Gaiziņkalnam. Nākamā viesu māja GaiziņStars. Pavisam netālu, pāris simti metru cauri mežam un pa labi. Uz māju nevienas pēdas. Zvanu saimnicei no ceļa gala.

-Es esmu mājā, nāciet uz kafiju! Nu vai man tas divas reizes jāsaka. Man tak līdzi nav ne kumosa, ne malka.

Pašā kalna galā Smilteņu skolas bijušais internāts kur šobrīd izvietojusies viesu māja. Blakus, skolas ēku pats Kārlis Ulmanis apmeklējis. Nu re, atkal pievienotā vērtība. Tur tak varētu ekskursijas maršrutu izveidot: Pa Ukmaņa apmeklējuma vietām Latvijā. Tas tik būtu garš maršruts: katrs rajons, pilsēta, skola. Pa VVF un Zatlera pēdām gan nekas prātīgs nesanāks nākamajām paaudzēm – tie augstu virs tautas lidinās. Bet varbūt tas varētu būt ļoti ekskluzīvs maršruts: Viena no x vietām Latvijā kur bija prezidents/-. Lai arī mājā šobrīd tikai saimniece Larisa, māja ir gatava uzņemt viesus. Ātri sāk smaržot kafija un ja vēlas, nosalušajiem bārā jumtiņš kafijai tiks uzlikts. Man arī te patika!

Dodos tālāk. Pelādes, Aleksandra Čaka vasaras māja. Saimnieku nemoka krīze. Lai arī māja tālu no civilizācijas @ ir un saimnieks Rolands ir svēti pārliecināts, ka @ ir VISIEM. Tas jauki.

Tālāk mans ceļš ved uz Gaiziņkalna tūristu bāzi. Te čakli remontē. Tātad, ir attīstība.

Dodos uz Golgātu. Pa ceļam daudz norāžu ar Taku nosaukumiem un tūrisma informāciju. Ātri cauri egļu mežam un esmu kalna pakājē. No skursteņa kūp dūmi, kamīnā lēni kurās uguns. Tēja un ne tikai, pēc nobrauciena.

Izeju laukā. Cauri mežam dzirdu mūzikas skaņa. Tā nāk no Lido kalna. Ir jau krēsla un dodos meklēt savu sapņu autobusu, kas mani aizvestu uz Jēkabpili. Ja nē, būs jāiet vairāk nekā 60 km, bet nakts gara, nav ko satraukties.

Lido kalnā strādā visi pacēlāji. Ir ļoti smieklīgi skatīties kā esklators vizina mazā pakalniņā jauniešus. Atceros savu bērnību, kad skujiņā rāpāmies Jātniekkalnā un laidāmies lejā. Nu, bet nav vairs jaunība man sen.

Tālumā ir autobuss, O – nebūs jāiet kājām. Līvānu skola noslēgusi līgumu, ka darba dienās skolēniem ir super atlaides: Ls 1,00/stundā. Tā ir kopējā maksa par apmeklējumu, slēpēm vai snovbordu un zābakiem. Minimālais apmeklējuma laiks 2 stundas. Nu re, un teica, ka Ķirsonam lielas cenas. Viņš ir dižš bizesmens. Labāk zīle (nauda) rokā nekā mednis kokā.

Sēžu autobusā. Skolotāji jautri tērzē, skolēni noguruši. Stunda un esmu MĀJĀS. URRĀ!

Šodienas zaudējumi:

1 riepa (nu ne jau mašīnas), autobusa biļete Jēkabpils Madona Ls 1,80, Madona – Vestiena Ls 0,90. Kafejnīca Ls 1,01.

Šodienas ieguvumi:

Jauni paziņas, iepazītas jaunas vietas, jaunas atziņas: es vēl varu paiet un daudz, lai ceļotu pa Latviju nevajag būt miljonāram, pitiek, ja mēle mutē. Jaunas idejas tūrisma maršrutiem, saelpojos daudz svaiga gaisa un fitoncīdus.

Nu kurš grib uz Gaiziņu? Aidā! Ceļi visi bija iztīrīti! Urā pagasta sievai kuru Zalāns atcēla no amata!

Raksta autors lietotājs Rasma no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .