Rīga – Gulbene

Šis nebija ne mūsu pirmais, ne arī grūtākais pārgājiens. Bija piedzīvots arī kas smagāks, taču šis bija pirmais nopietnais pēc ilgāka laika. Ideja iet ar kājām no Rīgas uz Gulbeni manī ir bijusi dzīva vienmēr. Jau pirms četriem gadiem bija pirmais mēģinājums īstenot šo plānu. Šoreiz tas izdevās. Biju noilgojies pēc ļoti smaga pārgājiena, tāda, ka galamērķī būtu pilnīgs bezspēks. Tādēļ nolēmu uzdevumu padarīt interesantāku, palielinot dienā veicamo kilometru skaitu. Vidēji sanāca 50km dienā un tā četras dienas no vietas. Pastāstīju par ideju savam pārgājienu kompanjonam Jānim, un man par lielu prieku viņš piekrita.

Tā 19. jūlija vakarā savācāmies un sākām krāmēt somas. Paņēmām līdzi visu nepieciešamo, arī ēdienu. Protams, nosvērāmies. Jānim soma svēra 12kg, bet man 17kg. Šķita padaudz, bet mierināju sevi, ka lielāko daļu no tā sastāda ēdiens, kas ceļa gaitā saruks. Nolēmām to kārtīgi nosvinēt. Diemžēl tā nebija laba ideja, jo sanāca gulēt maz. Jānim 3 stundas, bet man ne minūti. Laikam stress neļāva iemigt.

Pirmā diena sākās agri – pussešos no rīta. Uzsildījām vakardienas makaronus ar maltās gaļas mērci, iedzērām tēju un gājām. Startējām tieši no manas mājas Āgenskalnā, tādēļ bija jāiet cauri visai Rīgai. Tas bija patīkami. Izgājām cauri Rīgai, kas vēl tikai mostas. Pulkstenis bija aptuveni deviņi, kad jau bijām Juglas McDonalds telpās. Nevarējām nociesties šeit neiegājuši. Ņam, ņam. Vēl nopirkām pa vienam aliņam, lai jautrāks ceļš. Tālāk bija patīkama iešana, jo virzījāmies cauri mežam. Šeit bija dikti daudz ogu. Meža zemenes, mellenes un avenes. Ejot cauri mežam, bijām nonākuši līdz mūsu galvenajai „trasei” – Mālpils šosejai (P3). Šeit iešana nebija tik patīkama, jo brauca mašīnas, kas ik pa laikam bija jāpalaiž garām, paejot nost no asfalta. Bet ar to jau mēs bijām rēķinājušies, bijām pat iepriecināti, ka mašīnu ir mazāk kā gaidīts. Tā arī nonācām Skuķīšos, kur bija mūsu pusdienu pauze. Iestiprinājāmies ar līdzi paņemtajām tostermaizēm un iejaukto kolu. Ilgi gan nekavējāmies, jo ceļš vēl bija tāls. Pa ceļam piestājām Tumšupē, kur nopirkām pa aliņam, jo dikti slāpa. Uzturēties tur gan nebija patīkami, jo tur visas malas smirdēja. Tas laikam tādēļ, ka tur ir tāda kā lapsu ferma. Izdzērām aliņus un devāmies tālāk. Apmetāmies īsi pirms Allažmuižas. Tā bija ideāla vieta – drusku nost no ceļa, upes malā. Bija gan kur telti uzsliet, gan kur ūdeni pasmelt. Bija tikai kādi deviņi, kad jau ēdām vakariņas. Uz mazā prīmusa uzvārījām katrs sev roltonu dubultporciju, kā arī tēju. Bija gardi. Miegs arī nāca viegli, jo sen nebija gulēts. Naktī nedaudz sala, bet to jau zināju pirms gulēšanas. Mans guļammaiss ir ļoti ērts somā, jo ir mazs, bet guļot der uzvilkt kādu džemperi.

Otrajā rītā, protams, modinātājs vairākas reizes tika pārlikts, līdz beidzot ap septiņiem jau pakojām mantas. Vēl neko neēdām, jo bija paredzēts pirms brokastīm noiet līdz Mālpilij atlikušos 13km. Ātri vien nonācām galā. Tur, veikalā „Zemūdene”, nopirkām vēl četras rolton zupiņas, lai pietiek visam ceļam. Liels paldies arī pārdevējai, kas atļāva mums kādu pusstundiņu palādēt telefonu, kamēr ēdam. Bija drusku kritusies baterija, jo šorīt pa ceļam klausījāmies mūziku ritma uzturēšanai. Brokastīs mums bija putra ar tēju. Ieēdām arī somā atrasto kliņģeri. Tikko bijām paēduši un sākuši savu ceļu, kad sāka pamatīgi līt lietus. Par laimi, bijām tam gatavi. Uzvilkām lietus plēves un gājām tālāk. Lietus ar nelieliem pārtraukumiem mūs pavadīja visu ceļu līdz pat Nītaurei. Par laimi tieši tur nelija. Vietējā veikalā iegādājāmies brētliņas tomātu mērcē un stilīgajā, ar adidas zīmi rotātajā, autobusa pieturā pusdienojām. Kā lielisks fons pusdienām bija pāri ielai esošais ģimenes skandāls, kur sieva gribēja braukt uz Zaubi, bet vīrs negribēja. Beigās vīrs padevās, bet sieva tā arī nekur neaizbrauca. Paēduši un noskatījušies izrādi, devāmies tālāk. Bija jānoiet vēl šīs dienas pēdējie 20km līdz Skujenei. Un atkal lielu ceļa daļu mūs pavadīja lietus. It kā ar to vēl nepietiktu, mums sāka virsū skriet divi lieli vilku suņi, ilgi nācās no šiem atkauties, bija drusku stresiņš. Skujenē bijām diezgan pavēlu vakarā, un tur vienīgie sastaptie cilvēki bija trīs pirmsskolas vecuma meitenītes, kas mums teica „Labdien!”. Ilgi meklējām ideālo naktsmītni, jo virs galvas sāka vilkties lieli mākoņi. Izstaigājām kapus, bet nekā. Tad ciemata centrā uzgājām ēku ar uzrakstu „Pansija”, durvis bija vaļā, un mēs nolēmām ziedot nelielu daļu budžeta, lai nakti pavadītu zem jumta. Jau tā bijām slapji, gribējās drusku apžūt un pārnakšņot siltumā. Telts mums bija ļoti maziņa, plāna un lietus neizturīga. Iegāju iekšā, visur dega gaismas, bija tualete, virtuve, bet neviena paša cilvēka. Izbļaustījos, izmeklējos, bet nevienu tā arī nesastapu. Nolēmu izmantot izdevību un uzpildīju ūdens krājumus. Žēl, bet šī naktsmītne mums atkrita. Tad mums mežonīgi paveicās – mēs atradām estrādi. Bijām jau agrāk telti cēluši uz estrādes, tādēļ zinājām, ka tā ir laba vieta. Šoreiz gan tas bija vēl ideālāk – aiz estrādes iekļuvām tādā kā aizskatuves piebūvē, kur bija aizvējš, jumts virs galvas, kā arī elektrība. Vārdu sakot, komforts par brīvu. Vienīgi bija neliels stresiņš, ka tik kāds mūs neizdzen, bet tas tik padarīja to visu jautrāku. Aizskatuvē uzslējām telti, lai ir vēl siltāk, paēdām vakariņas un pilnībā uzlādējām abus telefonus. Telefoni vienmēr noder, jo tad paguruma brīžos var stimulēt sevi ar ritmisku mūziku.

Trešā diena sākās vēl vēlāk nekā otrā. Biju vispār nolicis modinātāju un tikai laimīgas nejaušības dēļ pamodos pus deviņos. Šī diena solījās būt interesantāka, jo nu beidzot mēs sākām iet pa ainavisko Piebalgu, kā arī izvēlējāmies mazākus ceļus. Arī debesis bija skaidras. Šoreiz brokastis paēdām tur pat uz vietas, jo līdz Vecpiebalgai bija 25km – puse veicamās dienas distances. Kā jau katru rītu, ēdām putru ar zapti un tēju. Izmantojām arī tuvumā esošās labierīcības un sākām otro pārgājiena pusi, jo atlikušas bija vairs tikai divas dienas un aptuveni 100km. Īsi pirms Vecpiebalgas tomēr piestājām mazā veikaliņa un nopirkām pa snikeram. Vecpiebalgā mums atkal uzsmaidīja lielā veiksme – tikko bijām nopirkuši pusdienu konservus, kad sākās lielais gāziens. Paspējām iemukt pie veikala esošajā teltī, kur arī paēdām. Līdz ko pēdējais kumoss bija norīts, arī lietus mitējās. Bija laiks doties tālāk. Tālāk mūsu ceļš veda uz Jaunpiebalgas pusi. Tas bija grūti, jo atkal nedaudz lija un bija jākāpj lielā kalnā. Par laimi ceļš bija svaigi asfaltēts, tas iešanu padarīja krietni vieglāku. Nogājuši kādus 4km, lietus mitējās un mums bija jānogriežas uz sīkāku celiņu. Bija neliels risks, ka šī ceļa vairs nav, bet par laimi tas tomēr bija. Vietām ļoti katastrofālā stāvoklī, bet vismaz bija. Pa šo ceļu iedami, bijām iegājuši Madonas rajonā, vēl kādi 5km un atkal bijām Cēsu rajonā. Tālu vairs nebija palicis līdz mūsu plānotajai apmetnes vietai. Nogriezāmies uz vēl šaubīgāka ceļa, bija liela iespēja, ka šis ceļš ir izzudis, jo tas veda kādus 7km caur lielu mežu, ko tā arī sauca „Lielmežs”. Bet, kā jau to varēja paredzēt, pateicoties kokmateriālu bagātībām, ceļš bija uzlabots, uzbērts plats un gluds. Iet bija patīkami, lai gan Jānis jau sāka pagurt, nācās mazināt tempu, bet bijām jau diezgan tuvu beigām, tā ka satraukumam nebija pamata. Vēl no vienām mājām meža vidū mums atkal virsū skrēja suņi, bet ar šiem mēs ātri atradām kopīgu valodu. Redzējām arī mazu stirniņu, kas, neskatoties uz mūsu skaļo mūziku, ilgi mūs nemanīja. Pasmēlām ūdeni vakariņām un iekārtojām naktsmītni. Šoreiz sagriezām egļu zarus, ko paklājām zem telts. Bija vērts – gan siltāks, gan mīkstāks.

Ceturtā diena sākās vēl par stundu vēlāk nekā trešā. Grūti ir nenolikt modinātāju. Bija jāsarauj. Ātri sakravājāmies un bez brokastīm devāmies tālāk. Pēc aptuveni 8km bija mūsu šī rīta brokastu vieta – Silmači. Pie ezera bija ierīkota ideāla atpūtas vieta, tur arī gandrīz pilnībā iztukšojām savus pārtikas krājumus, bija jau stipri karsts, un diena bija ideāla. Turpmāko mūsu ceļu varēja sadalīt ap 10km garos posmos starp ciemiem – Druviena, Tirza, Galgauska. Nolēmām Druvienā un Tirzā nedaudz piestāt, iedzert kādu aliņu vai ko tādu, bet Galgauskā nopirkt pusdienas, jo no turienes bija jāiet vēl kādi 15km līdz pašam galamērķim. Plāns ar aliņiem tika īstenots. Druvienā tos izdzērām visskaistākajā autobusa pieturā, kādā biju bijis, bet Tirzā ideālākajā vietā ciemata centrā – tādā kā māju pagalmā starp diviem veikaliem. Abās vietās arī varējām pavērot vietējo rosību un sadzīvi. Uz Galgausku jau ceļš gāja drusku gausāk, jo bija beigušies telefoni, tādēļ nevarēja klausīties mūziku. Tas ir liels mīnuss. Galgauskā mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums – vietējais veikals „Gusts” strādāja tikai līdz pieciem, bet bija jau gandrīz septiņi. Nācās mugursomā sameklēt vēl pašas beidzamās rupjmaizes šķēles un ievārījuma burku. Sanāca gardas zaptsmaizes. Jānis gan teica, ka no tām neesot nekādas jēgas, un, ka viņam tik un tā griboties ēst, bet man ar tām pilnīgi likās gana. Bija vairs atlikuši nieka 15km, līdz pārgājiena beigām, to apzinoties, ēdiens it nemaz nebija prātā. Šo atlikušo gabalu sadalījām uz pusēm, ar atpūtas pauzi pa vidu. Bija patīkams vakars un iet pa asfaltēto šoseju bija prieks. Kad piestājām autobusa pieturā atvilkt elpu, sastapām kādu vietējo iedzīvotāju, kas ar mums padalījās savos piedzīvojumos ar policiju. Viņš jau bija vairakkārt sodīts par iešanu tumsā bez atstarotāja, kā arī viņš nesaprata, kādēļ viņš nedrīkstētu pīpēt autobusa pieturās vai arī pie bibliotēkas. Tā, guvuši jaunu draugu, cēlāmies, lai nākamreiz sēstos tikai „Ceļmalās” pie galda. Ceļš jau bija pazīstams – šeit bija iets un skriets vairakkārt, taču, neskatoties uz to, Jānis sāka pagurt. Viņš teica, ka gribot ēst, un, ka pie visa ir vainīgas knapās pusdienas. Vēl šaubījāmies, vai paspēsim līdz desmitiem iegādāties alu, ar ko galamērķī veldzēt slāpes, bet šaubas bija veltas – vietējie veikali strādāja tikai līdz deviņiem, tādēļ nācās iztikt bez alus. Pulkstenis rādīja tieši desmit, kad iegājām mājās.

Bija paveikts līdz šim nerealizētais – no sliekšņa līdz slieksnim atnācu no mājām uz laukiem, kā arī četras dienas no vietas gājām 50km. 200km – tas ir lielākais attālums, kādu esmu veicis četru dienu laikā. Guvām lielisku pieredzi, ko noteikti izmantosim arī nākamajos pārgājienos, kas, bez šaubu ēnas, būs. Cerams, pat ātrāk nekā plānots.

Gustavs Straupmanis


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , .