Vienas dienas izbrauciens pa Kurzemi

Tā jau saka, ka tās ašās idejas ir tās labākās. Tiešām! 4.oktobra rītā, ciemojoties pie brālēna ģimenes Vārmē, nolēmām ar bērnu uz pāris stundiņām aizbraukt uz Kuldīgu. Tāpat vien, acis papunkšķināt, varbūt kādu mazu šopingu uztaisīt. Bet tad attapos, ka bērns nekad nav bijis Māras kambaros, un arī man atmiņas par šo vietu ir stipri pabalējušas. Pēkšņi mans skatiens sastopas ar vēl trim žēliem acu pāriem. Brālēna bērni arī gribētu braukt. Nu labi, laižam!

Tā arī Kuldīgā neiegriezušies, lielajā krustojumā nogriežamies uz Talsu pusi, pēc dažiem kilometriem – pirmais pārsteigums! Šosejas malā uz lauka sapulcējušies milzumliels bars ziemeļu gulbju. Apstājamies, iebildējam. Nonākuši Rendā, ieraugām ‘brūno zīmi’ – Īvandes ūdenskritumi 50m ->. Bet tak jāiet skatīties! Jā, vietiņa jauka, saulīte apspīd rudenīgi dzeltenās lapas, kāpjam pa koka trepēm ielejā, kur jau pa gabalu dzirdama ūdens mutuļošana. Tik tiešām, par cik lietus ir lijis daudz, par ūdens trūkumu te nevar sūdzēties, pie tam ūdenskritums tiešām skaists. Blakus arī redzams liels akmens, kuram gan klāt sīkie netiek, jo, cik var saprast, upē ūdens līmenis ir manāmi pacēlies. Tā nu paejamies gar upi uz augšu, kur atrodam vēl divus ūdenskritumus. Vietām gan pārvietošanās ir samērā grūta, jo taciņa slīpa, slapja, dubļi mīksti… Tomēr kopumā iespaids ļoti jauks, esam priecīgi par šo pastaigu, kas mums aizņēma veselu stundu!

Nākamais pieturas punkts patiešām ir Māras kambari. Novietojuši auto tam paredzētajā vietā, apvidū knapi sazīmējam taciņu, kas norādīta stenda kartē. Tomēr izdodas. Atkal jauki dublīši, krūmi, brikšņi, dažu strautu šķērsošana, līdz acīm paveras skats uz Abavas līkumu. Ūdens tik mierīgs, šķiet ka vispār netek… Tālāk ejot, nākas sastapties ar vēl ekstrēmāku taciņu, jo tieši zem tās burbuļojot tek strauts, savukārt takā ir caurumi, caur kuriem šis ūdentiņš visai labi redzams. Jāsāk domāt, kāpēc daļa taciņas vēl turas savā vietā un cik gan droši pa tādu ir staigāt. Lai nu kā, nekādās bedrēs neieveļamies un drīz vien nonākam pie pirmās alas, kur protams atkal ir lielā bildēšanās un priecāšanās. Puikas vīlušies, ka alā nav sastopami sikspārņi, bet citādi viss labi. Tā nu pa kalniem un lejām, pāri un zem kritušiem kokiem, nokļūstam arī pie tiem īstajiem kambariem. Sīkie sajūsmā. Lēnām sāk pilināt lietutiņš, bet diezgan strauji sāk līt pamatīgi. Tomēr viss ātri beidzas un jau atkal drīz atspīd saulīte. Ceļā atpakaļ uz mašīnu, konstatējam, ka vienam strautam ir labpaticies mainīt savu tecējuma virzienu un par savu gultni tas izvēlējies tieši taciņu… Kopumā var teikt, ka šajā vietā civilizācijas pieskāriens ir bijis tik, cik izmetot atkritumus autostāvvietā. Vecās kāpnes un skatu laukums salauzti, koki krituši kur nu kurais, nekas nav novākts, nekas nav pielabots. Bet rodas iespaids, ka skatu laukumiņš un pāris kāpnes varētu arī nebūt vispār, tādējādi tikai pastiprinot šo dabas pirmatnīguma iespaidu, ko radījušas vējgāzes.

Uzēdam drusku mežrozīšu augļus un esam gatavi turpināt ceļu. Uz Kuldīgu? Nē, tak! Ja jau tik tālu esam, vajag ‘pieķert’ vēl kādu no šīs puses jaukumiem. Apskatos kartē, ka tālāk uz priekšu ir norādīts objekts ‘Sudmaļu ūdenskritums’. Jāpagriežas tikai uz Valgales ceļu un jāšķērso Abava. Tomēr, nonākuši tajā vietā, nekādas norādes neredzam. Ir gan mājas ar tādu nosaukumu, bet kaut kā negribējās tīšuprāt pagalmā braukt iekšā un ceļu prasīt. Tātad, šo objektu ‘izlaidām’. Ceru, ka kāds varēs izstāstīt, kur mēs ‘nošāvām buku’. Toties izmetam līkumu caur Valgali, jebšu, kā uz norādēm rakstīts, Abavciemu. Arī tur norādes uz Zīļu ozolu nav, kaut pēc kartes spriežot, tādam jābūt. Nu, laikam jau jāiemet kāds akmentiņš Valgales pašvaldības dārziņā – par nevēlēšanos attīstīt tūrismu… Sabilē iebraucam no Valgales puses, tur arī raujam strauji pa labi – tieši uz Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju. Iesākumā neticēju, ka bērniem tur tik ļoti patiks! Bet ir tik jauki joņot pa milzu pļavu no viena objekta pie nākamā. Lielās meitenes seko līdzi katra eksponāta nosaukumam un citiem datiem, cenšas izprast un saskatīt sakarības to nosaukumiem ar formām… Citviet tas izdodas tīri labi, bet ne vienmēr… Puikas arī sajūsmā par šo izklaidi. Grib bildēties pie katra eksponāta. Žēl, ka pirms divām dienām lijis pamatīgs lietus un tāpēc gravā mums iesaka neiet, taciņa esot izskalota. Pēc fiziskajām aktivitātēm un šķēršļu joslas pārvarēšanas Māras kambaros, saprotu, ka šobrīd par to neskumstu. Tomēr tagad ir skaidrs, ka te kādreiz jāatgriežas sausākā laikā. Pamatīgi izstaigājušies un izbaudījuši mākslu, konstatējam, ka no Visas Pedvāles muzeja teritorijas esam apstaigājuši labi, ja pusi. Jā, šim pasākumam siltākā laikā varētu veltīt veselu dienu.

Bet mūsu ceļš tālāk ved uz Sabiles centru. Jāapskata tak pēdējā laika slavenākais Sabiles tūrisma objekts – Leļļu ieleja! Nu, mīlīt, tiešām fantastiski! Šo vietu neatrast ir neiespējami, tā atrodas pašas galvenās ielas malā, pie paša Vīna kalna. Lellīšu meistare tās sameistarojusi nu jau ļoti daudz. Atšķirībā no Pedvāles augstās mākslas, par lellīšu apskati nav jāmaksā barga nauda, taču novietotajā ziedojumu lādītē naudiņu iemetu, nu nevaru neiemest, cik ļoti mums te visiem patīk! Un saimniecei šis leļļu pasākums sācies ar to, ka vienā Līgo vakarā viņa skaudri apjautusi, ka pie ugunskura būs viena pati… Tad nu ātri sameistarojusi sev Jāni… Tagad leļļu skaits jau sniedzas pāri simtam, šķiet. Neskaitīju gan. Bet tās lieliski sagrupētas, veidojot dažādus sižetus. Pa gabalu ieraudzīju vienu lelli pavāra mundierī. Iedevu fotoaparātu vienai no meitenēm un teicu, ka gribu sabildēties ar Mārtiņu Rītiņu. Cik liels bija mans izbrīns, kad, nostājoties pavārlellei blakus, ieraudzīju uz tās mundiera izšūtus šā slavenā vēderprieku meistara vārdu! Saimniece teica, ka Rītiņš tiešām te bijis pirms trim nedēļām un pēc tam ar kurjeru atsūtījis savu virsvalku. Skaisti! Lai cik brīnišķīgi būtu Leļļu ielejā, ir viens apstāklis, kas liek pārdomāt tālākos pasākuma plānus… Visiem nežēlīgi sākuši kurkstēt vēderi! Kā gan ne, ja bija plānots aizbraukt uz pāris stundiņām, tāpēc paķerta līdzi ir vienīgi apelsīnu sula un viens iepakojums cepumu, kuru garša jau paguvusi aizmirsties. Turpat kafejnīcā ‘pie Vīna kalna’ (vai kaut kā tā) pasūtu visiem pusdienas, bet kamēr tās top, dodamies paklaiņot pa Sabili (ne jau nu 4 izsalkuši bērni ir spējīgi rātni nosēdēt 30 minūtes pie tukša galda). Tajā laikā pagūstam konstatēt, ka Vīna kalnā no 1.oktobra ieeja ir liegta, savukārt gar pašu baznīcu tek viens varen burbuļojošs strautiņš, baznīcas priekšā visa zeme piebirusi kastaņiem, kur puikas zibenīgi sāk lasīt. Pagūstam arī apskatīt 17.gadsimta Zviedru lielgabala stobru, kas gan ir iemūrēts zemē vertikāli, un ja nebūtu norādes, prātā neienāktu, kas tas tāds…

Pēc pusdienām cik necik uzbraucam ar mašīnu pilskalnā, atlikušo ceļa gabalu veicot kājām. Sīkie jau sen ir augšā, kamēr uztuntulēju arī es. Tomēr skaistais skats uz Sabili no pilskalna augstumiem atsver visu. Tad nu dodamies prom no šīs jaukās mazpilsētiņas. Turpat netālu piebraucam pie Abavas rumbas, kas gan ir apmeklēta vairākkārt, taču vilina vienmēr. Un kā vienmēr, arī šoreiz cilvēku tur ir daudz, tāpēc lieki nekavējamies. Tā nu tikai 17:30 vakarā nonākam Kuldīgā, kas bija mūsu šārīta iedomātā brauciena mērķis. Nezin kāpēc esam pašāvuši garām Mazrendas ūdenskritumam, ko bija doma apskatīt atpakaļceļā. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka ir atlicis ne viens vien mērķis arī citam ceļojumam šajā virzienā. Kuldīga kā jau Kuldīga, visā savā skaistumā. Protams, ka neiztrūkstoša ir Ventas rumbas apskate, kur pašlaik intensīvi cenšas lekt uz augšu laši. Nekad savām acīm to nebiju redzējusi, tāpēc brīžiem sajūsmā pat spiedzu. Un jā, ja jums kādreiz izdodas pie rumbas ūdenī iemest kādu vēl vajadzīgu lietu, ziniet, ka turpat blakus krūmos ir noslēpta gara kārts ar āķi galā, kas var noderēt šīs lietas atgūšanai. Mums noderēja, kad manam bērnam nelietis vējš ar nelielu mūsu mazā radinieka palīdzību norāva cepuri… Pārbraukuši pār nesen atrestaurēto, Eiropā garāko ķieģeļu tiltu, apstaigājām arī Alekšupītes lejteci un Katrīnas baznīcas apkārtni. Tad jau saule sāka strauji tuvoties horizontam un bija pēdējais laiks doties mājās, uz Vārmi.

P.s. Dzirdēju, ka tajā pašā sestdienā daudziem brauciens ar mašīnu no Rīgas uz Siguldu aizņēmis 3 stundas… Bet vai tad tiešām rudens ir skaists tikai Siguldā??? Un tagad, vairākus mēnešus pēc šīs jaukās dienas lieliskajiem piedzīvojumiem, varu pateikt tikai to, ka šīs pašas vietas pavisam savādākās krāsu gammās, bet tikpat lieliskas un mīļas, jābrauc aplūkot un izjust arī citos gadalaikos. Mēs to noteikti darīsim!

Bildes no šī jaukā ceļojuma apskatāmas te: http://fotki.lv/imanta1/611323/

Raksta autors lietotājs imanta1 no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .

Liepāja – Kuldīga 2007

Tā nu sagadījies, ka pirmajā pilnajā vasarā, kuru pavadīju dzīvodams Rīgā, galīgi nebija, ko darīt un radās doma paceļot pa Latviju. Vienmēr ir aizrāvuši dzelzceļi un savu pirmo ekspedīciju nolēmu organizēt pa bijušā Kuldīgas šaursliezu dzelzceļa pēdām. 2007. gada jūlijā ar Jāni no Valmieras un Lauru no Nīgrandes nolēmām doties pārgājienā pa banīša pēdām. Jau vēlā vakarā pēc deviņiem visi satikāmies Liepājas stacijā. Turpat mūs pavadīt bija atnākusi mana sena draudzene Aija. Viņa vēl mums sniedza pēdējos norādījumus un padomus kā vietējā un tad bijām gatavi doties ceļā.

Pa ceļam apmeklējām STATOIL. Jau pirmie piedzīvojumi sākās ar to, ka tur dabūtie maisiņi neturēja pat nieka  sviestmaižu nešanu un plīsa gan rokturi, gan dibeni. Reti brāķīgi maisiņi. Tovakar bija doma tikai līdz Tosmares ezeram aiziet un kaut kur tā tuvumā palikt. Beigu beigās soļojot labā tempā – 6 km/h – nonācām līdz Kapsēdes dižakmenim. Tā kā bija jau teju pusnakts, sapratām, ka tālāk iet nav jēgas un tur pat pie dižakmeņa uzcēlām telti un sakūrām ugunskuru. Vai tur to maz drīkstēja darīt, mēs nezinājām. Kaut kur ne pārāk tālu bija dažas mājas. Turpat blakus atradās dzelzceļa pārbrauktuve un pats dzelzceļš arī ne pārāk aizaudzis kopumā. Uz tā dižakmeņa var redzēt vācu iegravētos uzrakstus un krustu no kaut kāda pirmā kara laika aptuveni. Jānis, starp citu, naktī bija izmēģinajis, kāda uz tā dižakmeņa ir gulēšana, jo naktī ugunskura otrā pusē sunītis tā nejauši bija ganījies un jaunietim bija palicis neomulīgi. No rīta viņš atzina, ka gulēt uz tāda sasiluša akmeņa gan bijis samērā ērti.

No rīta, kad bijām jau paēduši un gatavi soļot tālāk, nolēmām, ka derētu apskatīt arī kaut ko, kas neatrodas tieši uz dzelzceļa. Aizgājām līdz dažu kilometru attālumā esošajai Kapsēdei. Tur bija vecas akmens dzirnavas. Vietējā pamatskola bija glīta un tās teritorija sakopta, bet muiža turpat blakus tika atjaunota un tai apkārt valdīja dubļi un haoss. Kad tas viss bija aplūkots, nolēmām savu ceļojumu turpināt un devamies uz Kapsēdes staciju. Turpat blakus ir arī Aizputes ceļiniekam piederoša asfaltbetona rūpnīca. Jau pirms tam fascinēja ceļa zīme – „Kapsēdes ABR 3” . Nu gandrīz kā Kapsēdes Aviobūves rūpnīca! 😀 Nonākot pie tās stacijas sapratam, ka tur ir ļoti jauka vieta, jo pagastam tur ir sava atpūtas vieta un kaut kas kempingam līdzīgs ar sporta laukumiem, dīķīti, šūpolēm un citām labām lietām. Katrā gadījumā vismaz tur stacijas tuvumā valdīja sakoptība, ja ņem vērā to, ka vilciens nekursē kopš 1999. gada, ja ne pat vēl ilgāk.

Nedaudz soļojuši pa dzelzceļu, izdomājā, ka vajadzētu apskatīt netālu esošo Baltijas Ledus ezera stāvkrastu un Medzes muižu. Pa ceļam gan sanāca neliels kuriozs, jo Jānis, laikam savas bārdas un garo matu dēļ, nedaudz sabaidīja kādu tantuku, kas pa ceļa pretējo pusi soļoja. Viņš tikai viņai uzprasīja, cik tālu vēl līdz muižai. Pa ceļam vēl uzkāpām Spicajā kalnā, no kura varēja saskatīt apmēram 15- 20 km attālumā esošo Liepāju ar tās ziemeļos esošajām rūpnīcām un skursteņiem.

Apskatījuši arī Medzes muižu, kuras teritorija bija pilna ar dakstiņu lauskām un svaigi pļautiem latvāņiem, devāmies uz Medzes staciju. Šī ēka ir apdzīvota un gribu pie reizes arī pabrīdināt, ka sieviete ir varen nedraudzīga un visus baida ar suni, kurš aizgājis meitās. Katrā gadījumā tur var būt visādi.

Tā nu beidzot devāmies netraucēti tālāk. Pazudām krūmu biežņā un soļojām pa zvēru iemītu taciņu uz priekšu. Pa ceļam bija daudz meža zemeņu, kurām laikam tādas mazliet klajas un smilšainas vietas labi patīk.

Jau pēcpusdienā pēc neliela lietutiņa nonācām Ploces stacijā. Ēka samērā stalta, divstāvīga, uz tās greznojās nosaukumi latviešu, krievu un vācu valodā un laikam pat padomju laikā te īpaši par daudzvalodību neviens nav satraucies. Uz perona bija aizaugušas zemeņu dobes un vispār bija diezgan dīvaina nekārtība. Bija grūti saprast vai tur kāds pensionāts dzīvoja vai kāds pavieglāka dzīvesveida piekopējs, bet kaut kāda dzīvība ēkas otrajā stāvā un pagalmā bija jūtama. Tur sapratām, ka lietus dēļ iet tālāk pa sliedēm negribam un izgājām uz ceļa. Bija ideja aizsoļot uz Vērgali. Tomēr kā ne brīnies, mums izdevās nostopēt policijas mikroautobusiņu, kas mūs laipni četru policistu apsardzībā aizvizināja līdz Vērgales stacijai. Tur bija skaista reklāma, kas vēstīja, ka divu minūšu attālumā ir veikals „Top!”. Tomēr neviens nebija pabrīdinājis, ka kājām tas prasas 40 minūtes! 😀

Vērgalē nonākuši, iekārtojamies pieturā un sākām šturmēt vietējās „bodes”. Pēc tam pieturā pusdienojām un cienājām vietējo suņuku, kurš citādi tikai pa netālu esošo miskasti dzīvojās. Barojām viņu ar vafelēm un šokolādi. Ciematiņš bija ļoti skaists un sakopts. Atceļā ievērtējām ceļa malā esošo zīmi ar gulbi uz tās. Kā vēlāk noskaidrojās, dīķī dzīvo gulbis, kurš labprāt pastaigājas arī pa ceļu. Kad jau bijām nonākuši atpakaļ Vērgales stacijā, lija kā pa Jāņiem. Tur nu sapratām, ka pat pie visoptimistiskākajām prognozēm tālāk soļot tajā dienā mēs vairs nevaram. Sagaidījām autobusu un braucām uz Pāvilostu.

Pāvilostā mēs bijām jau gana noguruši un devāmies cauri mežam meklēt izeju uz pludmali vai vismaz uz kaut kādu apmetnes vietu. Sākotnēji bija doma apmesties pamestā padomju armijas kara bāzē, bet tur visas ēkas bija pussagruvušas un piedrazotas un vienā stūrī iemitinājies NBS postenis. Izgājām cauri it kā mīnētam vai kā citādi bīstamam mežam, vismaz tā vēstīja brīdinājuma zīmes. Pludmalē atradām vietu nometnei un sākām celt telt. It kā jau jūras krastā telti celt un uguni kurt nedrīkst, bet principā tas vēl nevienam īpašu skādi nav iztaisījis, ja ņem vērā to, ka aiz mums reāli mēslu paliek mazāk kā pirms tam, jo mēs visus tuvumā esošos atkritumus un koka gabalus izmantojam ugunskuram, līdz ar to mēs tieši sakopjam teritoriju.

Vispār lija nejauki un teltis kaut kā uzcēlām. Jānis gulēja sliktā teltī, bet es sarunāju sev vietiņu daudz labākā teltī pie Lauras. Tā nu sagadījās, ka es no rīta jutos samērā labi. Kad pajautāju, kā bija, viņš atteica: „Gulēšana kā baseinā! „ 😀 Tā nu kaut kādas sausas drēbes savācām un nolēmām, ka jāuzkur uguni, jo tēju un kaut ko ēdamu ar gribējām. Saule spīdeja, drēbes gan uz improvizēta žāvētāja, gan uz smiltīm žuva labi. Bet sērkociņi bija slapji. Kompasam atklājām, ka tajā ir arī palielināmais stikls un ar tā un Jāņa līdzņemto pirotehniku spējām iekurt uguni. Vispār laba lieta tāds kompass, parasti tam mūsu gājienos vispār pielietojuma nav.

Pēc tam ,kad jau bijām savākušies un atguvuši veselo saprātu un dzīvotspēju, nojaucām nometni un devāmies uz pilsētu. Pa ceļam sastapām jūras krastā esošu ledusskapi ar spuldzīti un lidmašīnas spārnu. Vispār dīvainas lietas jūrmalā var redzēt. Kā jau katrā sevi cienošā pilsētā pie jūras, arī šai ir osta un moli. Tiesa gan, tas viss ir bēdīgā stāvoklī un laikam vienā no bēdīgākajiem Latvijā.

Apgājuši apkārt ostai, nonācām Sakas upes pretējā krastā, kur ir Pāvilostas centrs. Pilsētiņa ir klusa, bet tūristiem draudzīga un mājīga. Veikaliņi labi, pastā arī apkalpošana laipna, bet tūrisma informācijas centrs vismaz tobrīd nebija tūristiem draudzīgākais informācijas ieguves un attieksme tur bija diezgan slikta un pietrūka laipnības un pretīmnākšanas. Tā mēs aizgājām uz jūras pusi un ostmalā visu dienu sēdējām uz soliņa un vērojām pīles, kuģus un visu ostā notiekošo. Īstenībā bija tik labi, ka neko vairāk nemaz negribējās. Katrā gadījumā, tā pilsēta ir kā radīta tiem, kas grib nesteidzīgi baudīt dzīvi un vienkārši atpūsties.

Jau pēcpusdienā nolēmām doties tālāk, bet nu jau ar stopiem. Cerējām nonākt Alsungā. Uz Ventspils ceļa nostopējām kādu uzņēmēju, kas mūs nogādāja Jūrkalnē, bet no turienes jau tālāk uz Alsungu mūs visus trīs aizveda Jūrkalnes tūrisma informācijas centra darbiniece. Alsungā soļojām uz kādām mājām pie Lauras mātes draudzenes, kur arī pavadījām nākošo nakti un lieliski atpūtāmies.

Trešajā rītā nolēmām sasniegt Kuldīgu. Mums izdevās diezgan ātri nostopēt mašīnu, kas mūs aizveda līdz pašai pilsētai. Tā nu plānoto četru dienu vietā mēs maršrutu galapunktu sasniedzām trīs dienās, bet plānoto 102 km vietā pa dzelzceļu veicām aptuveni trešo daļu. Tomēr dienas bija interesantas, draudzība nostiprināta, viena ērce no miesas arī izvilkta un pirmās tulznas arī dažiem piedzīvotas. Tā nu ieturējušies mēs devāmies tālāk. Lauras tēvs mūs nogādāja autoostā, kas bija ierīkota bijušajā dzelzceļa stacijā, kas nosacīti bija mūsu patiesais galapunkts.

Atvadījāmies un divatā ar Jāni sēdāmies autobusā un braucām atpakaļ uz Rīgu. Vakarā vēl Vecrīgā mēģinājām sacopēt meitenes, bet tas gan mums diemžēl neizdevās.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .