Atmiņas par laivu braucienu “Irbe”

Ceļojumu sākām piektdienas vakarā. Kā jau vienmēr neizpalika arī negaidīti šķēršļi. Viens no ceļotajiem izlēma palikt mājās, turklāt paziņoja par to tieši 5 minūtes pirms izbraukšanas. Bet laivas taču jānokomplektē, tādēļ tiek zvanīts meitenei, kura iepriekš dabūja atteikumu, jo nebija vietu. Reāli skatoties, cerība, ka cilvēks tā uzreiz piektritīs stipri vāja, jo ir jau aptuveni 7 piektdienas vakarā un jāizbrauc ir jau tagad uzreiz. Par laimi, veselīga avantūrisma deva dara savu un apstiprinājums tiek saņemts.

Nākamais šķērslis – brīnumainā Rīgas satiksme. Cauri korķiem laužamies uz Purvciemu, tad cauri vēl lielākiem korķiem – uz Ventspils šoseju. Es pie stūres, Jānis pie kartes (kā jau ģeogrāfam pienākas) – dodamies rietumu virzienā. Kad ierodamies Irbenē, ir jau tumšs. Man, kā jau parasti, uznāk piedzīvojumu kāres lēkme, tāpēc izdomāju braukt līdz pašai nometnei cauri smiltājiem. Pēc pāris braukšanas metriem izrādās, ka šoreiz ideja nebija no tām spīdošajām. Tomēr nav arī tik traki – pāris ceļabiedru grūdieni un autiņš atkal ir spējīgs pārvietoties. Nolemju vairāk šovakar neriskēt un atstāt vāģīti bišku patālāk no nometnes, bet tālāk doties kājām (izrādās, ka jāpaiet vien kādi 100 m).

Mārtiņš & Co mūs jau sagaida ar sakūrtu ugunskuru, maizītēm un uzvārītu ūdeni. Ieturam vieglas vakariņas un uzceļam teltis. Pēc brītiņa atbrauc arī mūsu laivas. Trīs gabali. Vedēju tikpat daudz. Sanesam laivas tuvāk nometnei, vēl nedaudz padalamies pieredzē par iepriekšējiem varoņdarbiem, apspriežam nākamos un ejam gulēt. Visi guļ teltīs un tija Jānis varonīgi paliek ārpus tām. Viņš, kā jau pieredzējis ceļotājs, guļ tikai guļammaisā, zem klajas debess.

No rīta lielākā daļa nesteidzas ar pamošanos. Noguļam līdz kādiem deviņeim. Kad beidzot visi ir izrausušies no guļvietām, nopurinājušies un nedaudz iestiprinājušies, ir jau laiks doties uz Irbenes lokatoru. Nav tālu – pāris kilometri, taču dažiem parādās slinkuma kaite un tiek skaļi protestēts pret iešanu kājām. Lai jau būtu – braucam ar autiņu. Drošības labad viens cilvēks tiek atstāts goda sardzē pie teltītm un laivām. Izpētam lokatoru, izstaigājam pazemes ejam, klausamies gides nostāstos par to, kā tad te ir bijis agrāk un tagad. Skats no lokatora augšas – super. Autiņu uzticam lokatora darbiniekiem un tālāk dodamies kājām. Nepaiet ne pāris stundas, kad optimisma un piedzīvojumu kāres pilni esam ūdenī iekšā. Sākumā tā nedaudz pagrūti – laiva iet pēc zig – zag maršruta. Pēc neilga laika rokas piešaujas un zig – zagu amplitūda kļūst arvien mazāka (respektīvi – braucam taisnāk).

Diena paiet nemanot, jo apkārtesošie dabas skati liek aizmirst par visu, tai skaitā par nogurumu, karsto sauli un bailēm no tā, ka varētu apgāzties. Patiesībā apgāzties nemaz nav tik bail, jo dziļums nav diez ko liels. Vietām pat nākas izkāpt, lai pārvilktu laivu pāri sēkļiem, tāpēc pat ja laiva arī apgāztos, nebūtu nekas traks. Turklāt mēs, kā jau likumpaklausīgiem tūristiem pieklājas, esam nobruņojušies ar vestēm, kas itkā neļaujot aiziet pa burbuli.

Uz vakara pusi piestājm pāris kilometru attālumā no Miķeļbākas. Kamēr Jānis ar Mārtiņu dodas izlūkos, mēs ar Sintiju gatavojam malkas krājumus, Tikmēr Armands jau sāk kurināt. Sagaidam izlūkus un dodamies pa viņu atrasto ceļu Miķeļbākas virzienā. Visi nav vienisprātis par to, pa kādu maršrutu būtu jāiet. Es neatlaidīgi gribu iet pa brikšņiem, jo pa taciņu taču nav interesanti. Ilze ar Armandu man piebiedrojas, pārējie gan izvēlas to vieglāko ceļu.

Satiekamies jau uz ceļa. Tālāk ejam kopā. Pēc nočāpotiem 3 kilometriem esam klāt. Tur mūs sagaida neliela vilšanās – bākai pārāk tuvu nemaz nevar pienākt. Nopētam no tāluma un dodamies tālāk jūras virzienā. Gribas redzēt saulrietu, bet tas vēl tālu – jāgaida vairāk nekā stunda. Daudziem izsalkums ņem virsroku un viņi pa druskai sāk doties atpakaļ nometnes virzienā. No visiem 9 cilvēkiem visneizsalukšākie izrādās esmu es un Ilze – mēs paliekam. Lai īsinātu laiku saulrietu gaidot, dalāmies dzīves pieredzē par ceļojumiem. Laiks paiet ātri un pavisam drīz saule jau ir pazudusi. Es pat nemēģināšu aprakstīt rietēšanas procesu. Pirmkārt, tas vienkārši ir jāredz, otrkārt – par sodu tiem, kas izvēlējās ēšanu dabas baudīšanas vietā :).

Saule jau norietējusi, taču ārā vēl ir salīdzinoši gaišs. Nolemjam lieki netērēt laiku un doties uz nometni. Pa ceļam satiekam ģimeni (vīrs, sieva un mazs bērns). Sieva mums piedāvā iemainīt viņas “divus” pret mūsu “vienu”. Uzreiz neizprotam, par kādu “vienu” iet runa. Pēc kāda laika pielec, ka runa gāja par suni, kas pastaigājās netālu no mums. Laikam jau viņa bija nodomājusi, ka viņš pieder mums. Pēc brīža saprotam, ka turpmāk kādu laiciņu, mūsu kompānijā būs par vienu ceļotāju vairāk. Suns mūs pavada līdz pašai nometnei ( 3 km) un visādos veidos izrādīdams draudzību un labsirdību, paliek kopā ar mums.

Ierodoties noementē, mums uzreiz tiek paziņots, ka makaronu vairs nav. Nu paldies, cienījamie ceļabiedri :). Neko darīt, vāram Ilzes līdzpaņemtos rīsus. Izdodas visai baudāmi. Notiesājam rīsus, citus pārtikas krājumus, nedaudz padiskutējam un dodamies atpūsties – rīt vēl gana daudz jāpaveic.

Aptuveni divos naktī, suns parāda savu uzticību mums un skaļi rejot dzen projām atnācējus. Kas tie bija par atnācējiem tā arī paliek noslēpums, jo visiem kā vienam slinkums (varbūt kādam arī bailes) ņēma virsroku pār interesi izlīst no telts un apskatīties, kas tad īsti notiek. Jānim, kas atkal gulēja bez telts, šādas dilemmas (kāpt vai nekāpt) nebija, jo viņš, izrādas, vispār neko neesot dzirdējis.

No rīta dodamies tālāk – suns mums pakaļ. Mēs ar laivām pa upi, viņš peldus pa upi vai skriešu pa krastu. Izskatās, ka viņam klājas krietni vieglāk nekā mums, tādēļ ik pa laikam mūsu četrkājainajam draugam nākasa apstāties un pagaidīt mūs – vārgos airētājus.

Pēcpusdienā nonākam pie kādas kempinga vietas, kur itkā varētu izkraut laivas un sagaidīt mašīnu. Taču izrādās, ka nav lemts – mūs sagaida nikns saimnieks, kurš par šadiem “pakalpojumiem”​ pieprasa pa latu no cilvēka. Pabraucam nedaudz tālāk. Otrajā krastā māja, taču tur nikns suns – gandrīz tikpat nikns kā iepriekšējā kempinga saimnieks. Karte rāda, ka nekur tālāk izkraut laivas nebūs iespējams. Sakožam zobus un airējam pret straumi – atpakaļ līdz tuvākajam tiltam.

Pēc laiciņa arī esam klāt. Tur mūs jau sagaida laivu vedēji, kas savāc laivas un arī mūs aizved līdz Irbenes lokatoram, kur es tieku pie sava vāgīša, pārējie tiek pie šofera manā personā. Braucam uz Ventspili. Kad ieraugam bodi, kurā var nopirkt ko ēdamu un dzeramu, mašīnā visos kā vienā uzplaukst neviltots smaids. Reizē ar mums piebrauc arī tie, kas brauca pa taisno no laivu savākšanas vietas. Atvadamies no dažiem ceļotājiem un piecu culvēku sastāvā dodamies apskatītes to, kas palicis pāri no pilsētas svētkiem. Es nebūtu es, ja nepierunātu tūristus aizstaigāt arī līdz molam. Nezinu kāpēc, bet tā vieta mani spēcīgi pievelk. Cik reižu esmu bijis Ventspilī – nespēju paiet tai garām.

Ar to arī mūsu ekskursija ir itkā beigusies – sākas ilgais mājupceļš. Nedaudz pamaldoties pa Imantu, tomēr droši nogādājam divas ceļotājas līdz mājām, tālāk seko Purvciema iemītnieces kārta. Un tad izrādās, ka Jānim jau ir par vēlu, lai kādā dabiskā veidā tiktu pie mīļotās meitenes. Bet nevar taču cilvēku atstāt nakts vidū kaut kur Rīgā – aizvedu arī Jāni. Aizkuļos līdz mājām, kur esmu 2.30 naktī.

Nobeiguma vietā: paldies Jānim un Mārtiņam par pasākuma organizēšanu, gaidu nākamās celojumu idejas un realizācijas.

Andris Briedis


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , .