Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs 2013” 3./4.augustā

Aktīvā tūrisma portāls Pargajieni.lv izsludina pieteikšanos Stopēšanas maratonam “Piedzīvojumu meklētājs 2013”, kas norisināsies šajā nedēļas nogalē – 3. un 4. augustā.

Maratonam šis ir jubilejas gads – piektais.

Šogad atkal būs iespēja piedalīties individuāli un komandās pa pāriem.
Arī šogad būs divas klases ar atšķirīgiem maršrutiem.

Ikdienas stopētāju klase būs pa maršrutu Rīga – Tukums – Saldus – Aizpute – Liepāja – Jūrmalciems.

Profesionāļu klase šogad būs arī pa Lietuvu pa maršrutu Rīga – Jelgava – Šauļi – Palanga – Škodas – Priekule – Liepāja – Jūrmalciems.

Katrā klasē apbalvosim uzvarētājus un piešķirsim arī balviņas.

Šogad atklāšanas pasākums un starts tiek rīkots sadarbībā ar VAS “Latvijas Dzelzceļš” Latvijas dzelzceļa vēstures muzeju Rīgā, Uzvaras bulvārī 2A. 9:00 sāksies reģistrācija maratonam, 9:45 būs instruktāža, bet 10:00 tiks dots starts. Kā orientieris kalpos muzeja teritorijā esošais zaļais elektrovilciens.

Šogad par balvām un kontrolpunktiem rūpēsies arī Tukuma un Jelgavas tūrisma informācijas centri.

Finiša vieta šogad būs Liepājas apkārtnē. Nīcas novadā Jūrmalciemā kempingā “Jūrmalciema Klajumi”.

Dalības maksa (ziedojums): šogad ir Ls 3 no cilvēka.

Dalības maksa tiks izlietota telts vietas īrei (teltis un cits inventārs gan jāņem līdzi pašiem) un vakariņu galdam. Tradicionāli sagaidīsim ar dažādiem gardumiem, arbūzu, dzērieniem un uzkodām. Finiša vietā nākošajā rītā būs futbola mačs, volejbola mačs starp komandām un dosimies ekskursijā pa Jūrmalciemu un uz vietējo muzeju.

Par pieteikšanos:
sūtīt uz e-pastu janis@pargajieni.lv komandas nosaukumu, dalībnieku vārdus un uzvārdus, dzimšanas datus (vienīgais obligātais kritērijs ir pilni 18 gadi), pilsētu vai novadu no kurienes ir dalībnieks, komandas nosaukumu un abu dalībnieku e-pasta adreses un tālruņa numurus.

Līdzi ņemamās lietas šogad: telts, guļammaiss un cits inventārs un apģērbs pēc pašu ieskatiem. OBLIGĀTI – pildspalva, uzlādēts telefons, fotoaparāts vai kāda cita ierīce ar foto funkciju, visas iespējamās apkārtnes kartes konkrētajam maršrutam (daudzums un veidi pēc pašu ieskatiem), pase vai ID karte ( jo īpaši profesionāļu klases dalībniekiem).

Pieteikšanās maratonam līdz 2. augusta plkst. 17:00.

Plašāku info varat iegūt rakstot uz e-pastu janis@pargajieni.lv vai zvanot uz 26980327.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , , , .

Renģe – Mažeiķi – Ezere

Beidzot prāta skaidrība un fiziskā kondīcija ir pietiekoša, lai uzrakstītu stāstu par brīnišķīgu ceļojumu, kādu piedzīvoju nedēļas nogalē.

Tātad otrā ekspedīcija, kuru rīkoja pargajieni.lv. Sākotnēji bija doma, ka dosimies no Reņģes līdz Ezerei pa Vadakstes upes krastu. Pēdējā brīdī atklājās no autobuss no Ezeres uz Saldu, kas bija nolūkots kā visizdevīgākais variants, bija atcelts, līdz ar to radās gandrīz 5 stundas brīva laika. Tā kā bijām nelielā skaitā, visi vienojamies, ka nedaudz mainīsim maršrutu un aizstaigāsim līdz Mažeiķiem.

19:15 visi sēdējām vilcienā un sākām savu braucienu uz Reņģi. Kamēr visi izklaidējās, es pievērsos rokdarbiem un ņemu rokās adatu un diegu, šuvu savu daudz cietušo somu un šuvu visu pēc kārtas. Vēl pie pašas stacijas somai viena lenca atteicās un pārtrūka. Galu galā salaboju visu, kas bija labojams un soma tagad atkal ir ideālā darba kārtībā. Vilcienā bijām vismazākajā nodalījumā un ar savu aktivitāti pārņēmām visu vagonu. Mums pievienojās vairāki jaunieši un galu galā par mums droši vien runas klīdi arī pa pārējo vilcienu, jo pat neilgi pirms gala pieturas ienākusī konduktore dažiem „paskaitīja brūtes”. Visi bija atvērušies un jautrība sita augstu vilni.

21:38 izkāpām galapunktā Reņģē. Pēc neliela stāsta nolasīšanas un mazas ekskursijas ap staciju, devāmies uz Reņģes muižu, pa ceļam izejot cauri arī ciematam, kurš tiešām nes Reņģes vārdu (Reņģes stacija atrodas Rubā, kas izmēros krietni pārsniedz Reņģi). Pēc nelielas nomaldīšanās un vecu vējdzirnavu izpētes nonācām Reņģes muižā, kurā atrodas divas skolas. Pašā muižas ēkā ir Reņģes pamatskola, bet pretējā ēkā, kas krietni jaunāka, Reņģes internātskola. Protams, sacēlām kājās visus vietējos suņus. Dienas laikā muiža noteikti ir vēl krāšņāka.

Devāmies tālāk, atpakaļ uz Rubu pa šoseju. Viss ciems svineja, jo divās vietās mūzika un skaļas jauniešu balsis bija dzirdamas jau iztālēm. Vēl mirklis un jau dzelzceļa pārbrauktuve. Nolēmuši, ka nav vērts iet meklēt pilskalnus, devāmies uz Lietuvu. Gājām pa dzelzceļu, mazliet nesapratās kājas, jo solis pa sliedēm nesanāk tāds kā pa normālu ceļu. Bija zināms, ka Lietuvas pusē dzelzceļu remontē, bet, ka tas vispār ir pilnībā nojaukts un ka ir tikai šķembas uz uzbēruma, tas gan bija jaunums.

Latvijas – Lietuvas robeža atrodas tieši uz Vadakstes upes. Uz tilta beidzas sliedes, sākas šķembu ceļš. Tā nu stāsta autors pēc astoņu gadu pārtraukuma atkal nonāca Lietuvā. Vairāki foto, atvadīšanās no dzimtenes un sākās ceļojums pa kaimiņzemi. Blakus dzelzceļam veda taciņa, tādēļ soļojiens bija diezgan ātrs un kājām patīkams. Nonākuši līdz pārbrauktuvei devāmies pa ceļu tālāk uz Laižuvu, nelielu ciemu pierobežā.

Uz ciemu veda grantsceļš, kas netālu no ciema sākās kā asfaltēta šoseja. Ciems bija kluss, visi gulēja. Mēs tur iesoļojām jau krietni pēc pusnakts. Iegājām vietējā baznīcā. Interesanti, ka baznīcas vietā bija tikai pamati un liels koka krusts. Baznīca vairākas reizes celta no jauna, sagrauta un tagad ir tikai sēta ar numurētām arkām un baznīcas pamati. Tur nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk. Pagājusi garām vietējai skolai, devāmies tālāk uz staciju, kas kā vēlāk izrādījās, bija neliela mūra ēka pie dzelzceļa pārbrauktuves. Arī Lietuvā dzelzceļu saimniecība ne visur ir augstā līmenī, laikam Latvijā tiešām tā ir Baltijā visattīstītākā un vislabāk uzturētā, ja to par attīstību un uzturēšanu vispār var saukt.

Tā soļojām tālāk. Mažeiķi bija mērķis, kuru no rīta bija jāsasniedz. Gājām ,spēlējām vārdu spēles, uz nākošas pārbrauktuves paēdām un atkal soļojām tālāk. Zāle pārklājās ar rasas lāsēm, bija jūtams neliels vēsums, bet kopumā laika apstākļi bija ļoti piemēroti šādam pasākumam, bija silti, labi un kājas klausīja labi.

Ausa rīts, netālu no Mažeiķiem apsēdāmies uz betona gulšņa pie pārbrauktuves, lai atpūstos. Te pēkšņi pa šoseju brauca policija. Tā apstājās tieši uz pārbrauktuves. No mašīnas izkāpa divi lietuviešu policisti. Trijās valodās runājot ar viņiem noskaidrojām, ka simts metrus no pārbrauktuves mums nezinamu laika sprīdi iepriekš ir notikusi avārija. Policisti gribēja zināt, kas mēs tādi un vai neesam neko redzējuši. Kad pateicam, ka neko nezinā un ka tikko no Latvijas atnākuši (vispār izskatījās, ka ne tikai mēs esam pārsteigti par šo nejaušo tikšanos), viņi viņi uzreiz pabrauca nost no pārbrauktuves un kāpa no ceļa lejā uz pļavas. Tad arī mēs ieraudzījām vraku pļavas vidū. No samērā augsta uzbēruma auto bija nolidojis lejā nemaz nebremzējot, šļūcis pa pļavu un kaut kādā veidā, vai nu kūleni uz sāna metot (visticamākais, jo priekš lupatās īpaši nebija) vai kā citādi mētajoties, nokļuvis ar ratiem gaisā. Visapkārt pa pļavu mētājās lūžņi, bamperis un citas detaļas. Tā soļojām tālāk pa šoseju uz pilsētas pusi. Mums garām pabrauca trīs ātrās palīdzības mašīnas un vēl viena policijas mašīna. Pēc neilga laika visas ātro mašīna jau devās atpakaļ, bet šķita, ka tur vēl ir dzīvie, jo vismaz viena devās prom lielā ātrumā ar ieslēgtām bākugunīm. Nedaudz skumjš rīts, bet kopumā tas mūsu prieku nemazināja. Tikai radās pārdomas par dzīvi, par to, kas īsti bija noticis, par to, ka žēl cilvēku un kaut neviens no tiem nebūtu bijis latvietis, kaut gan jebkura cilvēka dzīvība ir svarīga neatkarīgi no tautības.

Pie Mažeiķu pilsētas robežas apstājamies safotografējāmies un devāmies iekšā pilsētā. Mažeiķi bija sasniegti.

Iesoļojām Mažeiķu dzelzceļa stacijā, nedaudz pasēdējām nojumītē, sagaidījām vietējo vilcienu, kas bija laikam nesen būvēts vai rekontruēts, bet kopumā acij ne tik tīkams kā mūsu krāšņie jaunie vilcieni.

Devāmies uz autoostu. Tur nokļuvām siltā uzgaidāmajā telpā, kurā pavadījām kādu stundu. Aizkliboju apskatīt tuvāko apkārtni. Atklāju, ka tuvumā ir daži veikali. Atpakaļ atnācis, skatījos kā Katrīna pielieto savas lietuviešu valodas prasmes un kasē noskaidro vai autobuss, kas kursē uz Rīgu, pietur Ezerē. Tas tur tikai cauri braucot.

Devāmies apskatīt pilsētu. Bija astoņi no rīta, nesen bija durvis vērusi Maxima. Tur ceļotāji iepirkās. Devāmies tālāk uz pilsētas vienīgo parku, kurā atradās arī stadions ar tribīnēm.

Stadiona tribīnēs pavadījām visu rītu. Ēdām, dzērām, mētājām pudeli, daži dejoja, gulējām, atpūtinājām kājas, žāvējām zeķes un kurpes. Saulīte sildīja un pašsajūta bija ļoti laba, ja neskaita to, ka kājas sāpēja. Viens lietuviešu vīrs piebrauca klāt ar savu velosipēdu un centās izlūgties naudu aliņam. Protams, viņs nedabūja ne vienu litu, ne, pasarg Dievs, arī ne vienu latu (sagribējis veselu latu dabūt). Mācēja viņs gan četras valodas un pats brīnījās par tik internacionālu sarunu, jo runājām ar viņu gan angliski, gan krieviski, gan lietuviski un pat latviski viņš mācēja. Tā vīrs devās atpakaļ uz otru tribīņu galu sapīpēt ar kādu citu tik pat neviennozīmīgā kondīcijā esošu vīru. Tas otrs it kā gribēja nākt šurp, bet pusceļā griezās atpakaļ.

Kad pusdienlaiks jau bija pienācis, devāmies apskatīt otru pilsētas pusi un aizstaigāt līdz Ventai.

Izrādās, ka arī Mažeiķos ir tāds kā vecais centrs un jaunais centrs. Otrpus dzelzceļam mēs beidzot redzējām cilvēkus, mašīnas brauca pa ielām, cilvēki staigāja pa pilsētu. Nonācām rajonā, kur bija jauna, nesen celta moderna baznīca, no kuras varēja dzirdēt sprediķi un caur atvērtajām durvīm pie altāra stāvošus trīs Dieva kalpus. Atradām arī vietējo Super Netto. Cenas leišiem apmēram kā pie mums, būtisku atšķirību nav, daudz kas ir arī dārgāks. Tā iepirkušies devāmies pa taciņu uz Ventu.

Pie upes cilvēku bija daudz, kaut kāds mākslīgs rumbai līdzīgs akmeņu krāvums pāri upei savienoja ar otru krastu un tas viņu uzmanīju acīm redzot piesaistīja. Visi tur fotografējās, lēkāja pa akmeņiem. Mums nebija vairs daudz brīva laika, tādēļ ilgi tur vairs nekavējāmies un devāmies tālāk. Pa galvenajām pilsētas ielām devāmies prom, dziedot dziesmas un ik pa laikam saņemot no garāmbraucējiem mašīnu tauru skaņas, sveicienus un roku mājienus.

Pie pilsētas robežas apstājāmies, atpūtamies, mazleit ieturējāmies un devāmies tālāk. Vispār pozitīvā iezīme ir tā, ka zem zīms, kas liecina par to, ka pilsēta beidzas, ir otra zīme ar apdzīvotas vietas uzrakstu un skaitli, kas liecina par to, cik tālu un kāda ir uz ceļa esošā nākošā apdzīvotā vietā.

Pa šoseju gājām tālāk. Tempi bija dažādi, gājiena līderi ik pa laikam mainījās. Neliela pasēdēšana pēdējā pieturā un tad ejot cauri pēdējam lietuviešu ciematam Buknaičiai un tad jau varējām saskatīt Vadakstes tiltu. Izgājām cauri bijušajam robežkontroles punktam un, stāvot tilta vidū, visi iesoļojām Latvijā. Pēdējie foto un Lietuva palika aiz muguras.

Patīkamu sajūtu pārņemti, apmierināti par paveikto, devāmies uz pieturu. Tur aizņēmām visu garo solu. Daži vēl pastaigāja pa ciemu, apmeklēju vietējo ELVI. Tā nepilnas divas stundas pavadījām pieturā. Sagaidījām autobusu un braucām uz Saldu.

Saldū autobuss pienāca 20 minūtes par ātru un mums bija gandrīz stundu jāgaida autobusu uz Rīgu. Autoosta bija slēgta jau pirms vairākām stundām svētku dēļ. Atceļu pavadīju miegā, fonā ik pa laikam dzirdot ar kaut ko neapmierinātas krievu meitenes bļaušanu uz savu vīru un viņas nemitīgo trīšanos pa autobusa krēslu un vazāšanos pa pašu autobusu. Kalnciemā Katrīna izkāpa, lai pa taisnākiem ceļiem brauktu uz Jūrmalu, pārējie turpinājām ceļu uz Rīgu. Rīgā nonākuši atvadījamies un katrs devāmies uz savām mājām.

Tā kopā pieveicām 51 kilometru 19 stundās. Pasākums izvērtās ļoti interesants, atmiņām bagāts un iespaidu pārpilns.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Atbalss no nakts ekspedīcijas “Reņģe – Ezere” (caur Mažeiķiem?)

Laikam šādi varētu raksturot nelielo piedzīvojumu divu dienu garumā, kas iesākās sestdienas rītā ap 6 no rīta smile un beidzāt svētdienas vakarā ap 22:00

🙂

Godīgi viss sākās jau iepriekšējā vakarā un dienā, bet tas bija ļoti minimāli tākā to neskaitīsim smile naktī gulētās labākajā gadījumā 4 h (Jānis, tas vispār traks – gulēja vēl mazāk) un Rīts… agrs rīts ap 5:30 un 6:00 pamošanās smile šoreiz dr.lv palīdz biggrin redz sanāca man uzrakstīt vēstuli naktī un tās laiks ir 01:43 – tātad gulēt aizgāju ap 1:50 un pamodos – vēstule pirmā ko sūtīju 05:41 biggrin un skype zina Jānim ar tekstu “Dzīvs?” ir 5:39 tātad pamodos kaut kur 5:35 jā un atpakaļ kojās biju ap 22:10, 22:30 +/- sanāk 41h smile un tas laikam visprecīzāk raksturo šo trako gājienu smile ok, pietiks te bārstīt skaitļus un faktus. sāksim ar visu pēc kārtas 🙂

Tā kārtīgā diena sākās ap 6:50, kad Jānis atnāca pie manis un lai gan dežurante bija nedaudz neapmierināta, bet tomēr atļāva nedaudz Jānim uzkavēties. Sakārtojām somu pilsētas iekarošanai un devāmies ceļā. Jā Mūsu pirmais darbs bija izbraukāt pilsētu – Bolderāja, Vakarbuļļi (netālu no Rītabuļliem) un Baloži, Zaķusala, Bastejkalns, Ķīpsala un vēl kaudze nenosauktu vietu… smile kur aizbraucām, aizgājām, apstājāmies smile (pa dienu es un Jānis nosoļojām savus 20 Km)

Bet tas bij tikai sākums…

Nonākuši atpakaļ kojās – gribējām vēl pārliecināties, ka ar busu laikiem viss ir ok, tad arī sekoja pārsteigums. No Ezeres buss uz Siguldu kursēja turpat 4h vēlāk. un plānotā soļošana Reņģe – Ezere gar upes krastu pa Latvijas/Lietuvas pierobežu ir pārāk ātri izejama. Un tad abiem mums radās trakā doma, nedaudz koriģēt maršrutu un pielikām klāt Mažeiķus. Kas tad sanāca no tā visa turpiniet tik lasīt 🙂

Tātad tas īstais piedzīvojums sākās kad ap 18:30 mēs ieradāmies Stacijā… pa ceļam vēl Jānim saplīsa soma un nācās to nest uz vienu plecu (vilcienā veiksmīgi sadakterēja somu)

Jā… vēl maize un mednieka desiņas rimī – vilciena biļetes kasē… Perons, vagons (vagona gals, kur tās dažas sēdvietas tika iekarots veiksmīgi) ceļabiedri un 19:15 vilciens sāka ceļu un Reņģi.

Ceļš pagāja nemanot, jo vagonā bija vēl trīs jaunieši ar ko atradām kopīgu valodu biggrin dziedot dziesmas… sekojot līdzi hokeja spēlei (telefoniski) PALDIES Oskaram, par to, ka ceļā uz staciju un ceļā uz Reņģi viņš sūtīja sms un ziņoja par Latvijas spēles rezultātu. Jā pafanojām smile Un, protams, neizpalika vilcienā nu jau par tradīciju kļuvušā dejošana… šoreiz parādīju dažus salsas soļus un vēl, protamsciti, vēl dejoja valsi (šoreiz tas nebiju es) un sazin ko vēl. Jā bija arī dziesmas, kas mums vareni labi sanāca biggrin un jā… foršā konduktore, kas man un Normunam uzlika radziņus, kad taisīja vagonam logus ciet biggrin Protams jautri bija arī tie trīs jaunieši, ar ko sanāca atrasties vienā vagonā… pateicām mēs viņiem kas mēs esam… kas zin varbūt arī kāds no viņiem izlasīs šo mūsu piedzīvojumu stāstu 🙂

Nonākuši Reņģē (21:38) Katrīna bija sagādājusi aktivitāti – nedaudz pastāstījusi par rakstnieci Irma Grebzde kopīgi izlasījām viņas darbu “Cīņa” – katrs lasot pa vienai rindkopai un tā pa apli. un tad sekoja klaiņošana pa Rubu (Reņģes stacija neatrodas Reņģē, bet gan Rubā) pareizā iziešana cauri Rubai un Reņģes muižas atrašana un arī kaut kādas mistiskas dzirnavas tika atrastas smile un pēc tam līdz Rubai kur mūs sagaidīja pagrieziens uz sliedēm. Interesanti ka Rubā visiem šausmīgi patīk dziesma iededzies par Latviju, jo kamēr mēs izgājām tai vienai galvenajai ielai cauri vairākas reizes to dzirdējām….

Nogriezušies uz sliedēm sekoja soļojiens līdz Laižuvai kur iegriezāmies lai apskatītu Baznīcas drupas vai tādu kā uzkalniņu kur bijusi baznīca… interesanta vieta, jo apkārt baznīcas vietai bija žogs ar 13 stabiem – savādiem stabiem. Tur nedaudz pasēdējuši devāmies tālāk pa sliedēm līdz Mažeiķiem.

Ceļš bija garš, un sliedes mēs neredzējām – jā sliedes mēs redzējām tik līdz Latvijas robežai, jo tālāk Lietuvieši it kā atjauno sliežu ceļu… interesanta tā atjaunošana, jo nekas par to neliecināja. Pa sliedēm ejot mēs paspējām viskaut ko sarunāt spēlējām spēli un krāmējām kuģi dažādas lietas… kas sākās uz burta ‘V’ pirms tam divi aktīvi trakie krāmēja kuģī lietas uz burtu “F” tā beigās pat nemanot nonācām līdz pārbrauktuvei, kas bija vairs tikai 5km no Mažeiķiem (pagrieziena punkts mūsu ceļā…) apsēdāmies un tad notika TAS biggrin (bijām tur ap 5)

Pie mums piebrauca policija. izkāpa un nāca pie mums (tajās dažās sekundēs kas pagāja paspēju izdomāt vairākas lietas, kas nu būs – pirmā nu tad beidzot varēšu parādīt pasi, bet nekā) spēruši dažus soļus sekoja kaut kas lietuviski – Katrīna kaut ko atbildēja lietuviski un jā beigu beigās runa bija par to, vai mēs neesam no tās mašīnas, kas apgāzusies uz jumta, “Nē neesam” atbildam krieviski un Katrīna lietuviski un pasakam vēl, ka nākam no LV pa sliedēm… nu jā prasīja vai neesam kaut ko redzējuši uz atbildes, ka nē viņi atvadījās un devās prom pie mašīnas. Neilgi pasēdējuši devāmies uz Mažeiķu stacijas pusi, nu jau pa ceļu redzējām arī to auto, kas bija uzmeties uz jumta un jā… vēl nobrīnījāmies, ka neko neesam dzirdējuši… ko lai saka… tā notiek… garām paskrēja vēl 3 “ātro” mašīnas (3 no 4 ko mēs dienas gaitā redzējām) kamēr mēs gājām uz staciju.

Nonākuši stacijā konstatējām ka viņiem tur ir tik tāda maziņa pietura bet visnotaļ labi iekārtots perons… atbrauca arī vilciens – tās visnotaļ jocīgs. Un tad jau arī turpinājām ceļu uz Auteni. nonākuši tur bijām pārsteigti ka tik samērā lielā pilsētā ir tik maza autoosta. Tur nosēdējām vairākas stundas… tā teikt vajadzēja atvilkt elpu pēc veiksmīgi pievarētiem 30 km 🙂

Nedaudz atpūtušies, sagaidījuši, kad atvērsies veikals ap 8 devāmies tālāk. Tad nu iekarojām vietējo Maximu – meitenes nopirka vēl loterijas biļeti pa 50 centiem biggrin vinnēja Katrīna ar 50 centus otrajā reizē 1 Litu biggrin bet tas bija dienas otrā daļā. nu jā devāmies uz parku, autenē bijām jau atvilkuši elpu un nogurums bija diezgan mazs biggrin cik nu liels tas nogurums var būt pēc tikai 30 km nosoļošanas smile nu jā devāmies uz parku vienīgais lielais parks, kas bija Mažeiķos, bet TIK nesakopts… brr… pa ceļam vēl paspējām safotografēties, meitenes abas pat uztaisīja bildi tirgū – redz viņam nekad nav bijusi bilde tirgū 😀

Nonākuši parkā to arī iekarojām uz ilgāku laiku, tur bija jauks stadions un jaukas tribīnes, kas mums ļoti iepatīkās 🙂

Pasauļojāmies, pagulējām… padejojām biggrin (jau atkal) parunājām ar lietuviešu diedelniekiem biggrin nu tā teikt atpūta pēc pilnas klapes biggrin un bija jau spēks atkal turpināt ceļu – tālāk gājām uz Super Neto – gribējās redzēt kas tur ir… un uzpildīties, ok galamērķis bija Venta, kas atradās pa ceļam Superneto, vai pareizāk būtu teikt otrādi biggrin Superneto bija pa ceļam līdz Ventai smile Netālu no Super neto bija arī kartē neatzīmēta baznīca (vadījāmies pēc Jāņa līdzpaņemtā Lietuvas autoceļu atlanta) Baznīca bija liela un diezgan iespaidīga… nu jā kā jau teicu, sapirkuši šo to Super neto devāmies uz Ventu – skaisti – un arī kaut kas līdzīgs maziņai rumbai arī tur bija, cilvēki jau bradāja/peldējās pa ūdeņiem… nu pilnīgi pašiem gribējās lekt iekšā smile tā nu bikiņ safotografējušies devāmies tālāk uz mūsu galapunktu Ezeri. Pa šoseju ejot ceļš pagāja nemanot… protams ar dziesmām un interesantām sarunām smile izgājām vēl cauri Buknaičiem (Buknaičiai) un tad pāri robežupītei smile Vadaikstei smile un bijām Ezerē tur kādu stundiņu nosēdējām… aizgājām kārtējo reizi līdz veikalam biggrin un sagaidījām busu(ap- 18:52)… arī šoreiz ceļš pagāja nemanot, jo vienā mirklī bija atlūziens biggrin kolektīvais atlūziens biggrin pēc pavisam maza laika… nezinu cik, jo laika izjūta bija zudusi biggrin nonācām Saldū kur aizčāpoju līdz rimī izņemt naudu un satiku Saldus diedelnieku – nolasīju viņam īso kursu par to, ka lai neprasa citiem naudu aliņam, bet lai strādā tad būs nauda aliņam smile nu jā. Ko tur vairāk lai saka… busu sagaidījuši… lecām viņā iekša un devāmies ceļā uz mājām… 21:45 kaut kur buss iebrauca Rīgā… šīs divas stundas ko pavadīju ceļā nesanāca gulēt, jo nogurums bija kaut kur pagaisis… vismaz miega smile un miegs īpaši arī nenāca, jo bija interesanta saruna smile tā nu nonākuši Rīgā atvadījāmies un devāmies kur nu kurais…

kopējā bilance km? vai tiešām to gribat dzirdēt?

pirmajā lielajā piegājienā līdz Mažeiķu autoostai bija 30 km…

un tālākais ceļš piestādīja tam visam klāt vismaz 21 km + vēl gabali ko katrs veica individuāli (citiem vēl dejošana) 😀

Tātad visi kopīgi veicām 51 km smile no pulkstens 21:38 – 17:00 aptuveni 19h

Plus vēl man ceļš līdz kojām un dienas izklaides ar Jāni… (papildus soļošana, Ezerē un Saldū) ko lai saka… sākumā pieminētajās 41h kur praktiski gulēts netika, ja neskaita tos dažus miega pārtraukumus, kad savākta enerģija tika smile bet es par gulēšanu saucu tādu lietu, kā gulēšana vairāk kā 30 min un pie tam mīkstā gultā 😀

Tātad 41h tika noieti savi 75 km 🙂

Tajā visā laikā vēl tika neskaitāmi km nobraukti biggrin un kas to vairs saskaitīt var (vispār es zinu kas – Jānis smile )

uh… Tagad atpakaļ Rīgā ar nelielām tulznām uz pēdas, ehh tā ir ja nav piemēroti apavi smile bet ar patīkamu nogurumu un šorīt pat kad 12 gāju uz fakultāti sapratu… eh… es tak pirms 24 h šajā pašā laikā biju Lietuvā, Mažeiķos kaut kādā tur stadionā un gulšņāju tribīnēs 🙂

Super sajūtas un super kompānija 🙂


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .