Pārgājiens „ Ipiķu skola – Meizakila ( Mõisaküla ) – Rūjiena”

Tieši manā dzimšanas dienā izlēmām doties izlūkgājienā pa jau iepriekš nospraustu maršrutu. Norunājām tikties pusdienlaikā Rūjienā.

Tā nu agrā sestdienas rītā modos, lai dotos stopēt uz Rūjienu. No Limbažiem līdz Rūjienai ir apmēram 90 kilometru garš ceļš cauri Valmierai, tādēļ jau septiņos no rīta devos stopēt. Pirmā mašīna, kuru stopēju, apstājās. Tā nu nepilnā stundā, kuru pavadīju interesantās sarunās, nonācu līdz Valmieras apvedceļam pie VTU Valmiera autobusu bāzes Brandeļos. Tā kā biju apsteidzis grafiku, nesteidzīgi soļoju cauri pilsētai. Stundu pavadīju ejot līdz Rūjienas aplim. Valmierā šobrīd notiek aktīvi ielu rekonstrukcijas darbi un vairākās vietās pilsēta ir neizbraucama.

Pie Valmiermuižas atkal sāku stopēt. Un atkal pirmā mašīna apstājās un veda mani uz Rūjienu. Tā jau 9:45 biju nonācis Rūjienā, ceļā pavadot tikai nedaudz vairāk par divām stundām.

Tā kā Rūjienā biju bijis vairākkārt, nolēmu spēkus netērēt un līdz Mārtiņa ierašanās brīdim nosist laiku Rūjienas autoostā. Līdz 11:30 sēdēju un vēroju apkārt notiekošo. Klusums nebija ne mirkli, jo arī Rūjienā ir izlēmuši uzrakt ielu un kaut ko par Eiropas Savienības līdzekļiem atjaunot.

Mārtiņš ieradās tieši laikā. Tikai Nordekas autobuss gan nemācēja piebraukt autoostai, jo tai visapkārt ielas bija uzraktas. Devāmies satikt viņa draudzeni, iepirkties un jau 13:00 kāpām autobusā un braucām uz Ipiķu skolu. Jau pēc nepilnām 40 minūtēm tur arī nonācām. Ceļa vidū autobuss mūs izlaida, apgriezās un brauca atpakaļ. Mēs soļojām uz Igauniju.

Pēc pusotras stundas jau bijām Igaunijas mazpilsētā Meizakilā. Klusums un miers. Un vecas pārdevējas vietējā veikalā! Izbrīnu radīja daudzie informācijas stendi pilsētas centrā un Jāņa Sētas kartes uz dēļiem ar aprakstiem latviešu valodā. Laikam kāda pārrobežu projekta ietvaros, jo ko līdzīgu vēlāk redzējām arī Rūjienā. Protams, mums nepamanītas garām nevarēja paiet arī vietējās igauņu daiļavas!

Pie dzelzceļa pārbrauktuves stāvēja vecs pasažieru vagons kā liecība par aizgājušajiem laikiem. Vispār, cik var saprast pēc pieejamās informācijas, tad dzelzceļam ir bijusi ļoti liela loma pilsētas attīstībā, ko gan nevar teikt tagad, jo dzelzceļš arī viņā robežas pusē ir demontēts un nevienam nav bijis vajadzīgs. Mēģinājām arī to vagonu pastumt, bet nekas mums neizdevās. Tā nu gājām tālāk pa peronu. Meizakilas stacija atgādināja tādu ziemeļniecisku koka būvi ar sūnām apaugušu jumtu. Vispār Igaunijā būves atšķiras no Latvijā vairumā esošajiem namiem. Kaut arī pavisam maz kilometru no robežas, bet atšķirības ir ļoti jūtamas. Tieši tāpat bija ar daudzajām dzelzceļnieku mājām, kuras tur bija redzamas. Ja tās rekonstruētu, būtu interesanti apskates objekti.

Tā nu atvadījāmies no Igaunijas un atkal devāmies dzimtenes virzienā. Pavisam nedaudz un atkal pārgājām pāri robežai. Tālāk ceļš turpinājās pa krietni mazāk izvandītu un vieglāk ejamu uzbērumu.

Kā pirmais, ko pamanījām, ka stacijas, kuras gan dabā var atrast tikai pēc peroniem, kartē nav precīzi iezīmētas un tā atšķirība ir par kādu kilometru. Tad nu ņēmām pildspalvu un krāsojām savā kartē patieso atrašanās vietu Ipiķu stacijai. Devāmies tālāk. Vietā, kur robeža iet gandrīz pa pašu dzelzceļu, mūs riedams sagaidīja igauņu suns. Vispār komiski bija skatīties kā tieši uz robežas viensētai cauri iet lauku ceļš un ir abās tā pusēs izvietotas ceļazīmes, kas norāda, ka tur ir gājēju pāreja.

Pagājām garām Lobinu purvam. Tur mēs iztraucējām pa kādai meža pīlei. Varēja arī saskatīt kārtējos bebru dambjus, kuri mūsu ceļā jau bija redzēti vairākas reizes. Vēl nedaudz un arī Ķirbeļu stacija bija jau garām.

Soļojām tempā uz priekšu, jo bijām pilnīgi pārliecināti, ka negribam atstāt neko no šī maršruta otrai dienai. Uzvilkām lietus mēteļus, sākoties lietum un pagājām garām Speltes stacijai, kas no kartē norādītās vietas bija kilometra attālumā pie paša ceļa.

Sākās teju visgarākais posms, jo līdz Rūjienas stacijai nekas daudz jau vairs nebija palicis, bet kā vienmēr šķita, ka laiks  velkas. Beigu beigās arī Rūjienas stacija bija sasniegta. Cerības, ka vismaz tur būs labi saglabājušies peroni, stacija un kādas citas liecības par savulaik nozīmīgo dzlezceļa mezglu, izgaisa. Peroni bija bez asfalta, stacijas ēka sagrauta un apkārtne aizaugusi. Atradām kārtējo neprecizitāti kartē – tā liecināja, ka no stacijas abpus dzelzceļam ir asfaltēts ceļš, bet realitātē tāds bija tikai viens. Otrā pusē vīdēja lauks.

Tā nu bijām savu mērķi sasnieguši un 25 kilometri arī bija noieti, pie tam tikai 6 stundās. Devāmies pa taisnāko ceļu uz Rūjienu, lai dabūtu naktsmājas un svinētu manu dzimšanas dienu.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .