Nīderlande aprīlī

Kad uz ļoti cerīgas nots nobeidzu savu iepriekšējo stāstāmo, pati īpaši neticēju, ka jau tik drīz man atkal izdosies paviesoties šajā fantastiskajā zemē. Bet lūk, dažreiz sapņi piepildās! Tā kā ‘taciņu’ jau biju ieminusi, šoreiz ņēmu līdzi arī savu zeperi 5-gadnieku. Un tā, 8.aprīļa pēcpusdienā pametam drūmi pelēko un lietaino Latvijas zemīti! Nokļūšana tā pati – ar Air Baltic līdz Briselei, pēc tam ar vilcienu uz Roterdamu. It kā bērniem vilcienā nav jāpērk biļetes līdz 4 gadu vecumam, tomēr konduktori ir ļoti jauki un uz bērniem īpaši neskatās, pat uz tādu ‘dīgli’, kā manējais, kas auguma ziņā pārspēj ne vienu vien skolnieciņu. Briselē, pērkot vilciena biļetes, kasieris tā arī pasacīja: ‘Uzskatīsim, ka viņam ir 4 gadi…’ Paldies! Jau pirmais jaukais pārsteigums!

Pa nakti atguvušies no ceļa, Rītu sākam ar vietējā ciemata tirgus apmeklējumu. Dodamies ar vienu divriteni, sīkais sēž uz bagāžnieka uzriktētā bērnu sēdeklītī, jo draudzenes speciāli manam bērnam sagādātais ričuks tomēr izrādās drusku par lielu. Katra braukt uzsākšana un apstāšanās prasa zināmu veiklību, beigās jau iet tīri labi, bet ir skaidrs, ka nekur tālu tādā veidā netiksim. Tāpēc turpat ciemata lietoto velosipēdu veikalā piemeklējam bērnam labu un augumam atbilstošu ķerkatu, nolokam 25,-eiro un priecājamies, ka piedzīvojumi var sākties. Jāpiezīmē, ka īrēt divriteni uz 10 dienām būtu stipri dārgāk, pie tam šo pēc tam atkal var pārdot… Tāpat svarīgi ir tas, ka lietoto velosipēdu veikalos visi braucamie ir labā tehniskā stāvoklī, jo bez pamatīgas tehniskās kontroles un apkopes veikalniekiem nemaz nav tiesību tos tirgot, tāpēc nav riska ‘iegrābties’ brāķī.

Vēl no pirmās dienas piedzīvojumiem var pieminēt apkārtnē praktizēto pīļu barošanu. Arī mans bērns , saņēmis draudzenes sakrāto maizes garoziņu ķeseli, devās pie pīlēm. Pīles, pamanījušas, ka nāk tāds labvēlis, cita spārnos, cita skriešus, metās viņam pretī, pa taisno uz ielas. Mašīnām nācās sabremzēties un pagaidīt, kamēr man izdevās iestāstīt bērnam, ka lai cilpo vien pāri ielai, tad pīles viņam sekos un kārtība uz ielas tiks atjaunota… Bet visumā holandiešu autobraucēju pacietība ir apbrīnojama! Nekādas steigas, nekāds signalizēšanas vai dusmīgu seju. Ja redz, ka kādam gadījusies kāda ķibele, drīzāk apstājas un pajautā, vai nevajag palīdzēt, nevis vienaldzīgi brauc garām. Un vienmēr neiztrūkstošā sasmaidīšanās, par ko rakstīju jau iepriekšējā reizē!

Un tā, vakarā izpētījuši sīku Lansingerland reģiona karti, nonācām pie slēdziena, ka jādodas Austumu virzienā, aplūkot blakus ciematu Bleiswijk un augšējo ezeru aiz tā. Tātad, augšējās ūdenstilpnes ir tās, kurās tiek sapumpēts ūdens no zemāku līmeņu kanāliem un no kurām savukārt tas tiek dzīts uz jūru. Zemes, kuras šādā veidā tiek atbrīvotas no ūdens gūsta, sauc par polderiem. Kanāli polderus sadala tādos kā taisnstūros un šie taisnstūri bieži vien tiek izmantoti kā ganības. Praktiskā puse ir arī tā, ka ganībām apkārt nav jāliek žogi, to funkcijas veic paši kanāli un grāvīši, cik nu kurš liels, tie arī atrisina lopu dzirdināšanas jautājumu. Visos virzienos ved pieklājīgi veloceliņi, ir izdotas arī daudz un dažādas velotūrisma kartes ar jau izstrādātiem maršrutiem un pat norādītu ieteicamo braukšanas virzienu. Mēs gan izstrādājām savus braukšanas maršrutus, ko izejot no vēja stipruma, izsalkuma pakāpes, kā arī citiem apstākļiem, koriģējām uz vietas. Nonākuši Bleiswijk parkā, uzgājām vietiņu, kas drīzāk atgādināja kādu lauku fermu ar zirgu, aitām, kazām, trušiem, ēzeļiem un dažāda kalibra un sugu mājputniem. Neskatoties uz to, ka bija darba dienas priekšpusdiena, fermā sastapām milzum daudz skolas vecuma bērnu. Drīz arī noskaidrojām, ka šī fermiņa parkā izveidota tieši tāpēc, lai parādītu jaunajai paaudzei lauksaimniecībā izmantojamos dzīvniekus, iemācītu tos kopt. Ieeja fermā – par brīvu. Pēc fermas apskates uzbraucām pie augšējā ezera. Tur paveras tiešām fantastisks skats. Ezers ir liels, kuģojams, tā rāmajā ūdensspogulī gozējas pretējā krasta skaistule – vējdzirnavas. Ezera malā dažviet ērti iekārtojušies makšķernieki un rimti vēro pludiņa nekustēšanos. Izskatās, ka zivju ķeršanā daudz labāk veicas visur esošajiem zivju gārņiem un citiem ūdensputniem, kas te ir sastopami milzīgos baros. Nobraukuši pamatīgu gabalu gar ezeru, griežamies uz māju pusi, pa ceļam apskatot vēl vienu ciematu, Bergschenhoek, kuras nosaukumu nu jau pat māku izrunāt, tomēr fonētiku neriskēšu pierakstīt. Laimīgi atgriezušies mājās, konstatējam, ka pirmajā riteņošanas dienā esam pieveikuši turpat 30 kilometrus. Domāju, nu sīkais būs piekusis, spēlēsies mierīgi dārzā. Kas tev deva! Uzēdis kwarku, dīca, ka vajagot vēl pabraukāties. Nu labi, laidu lai braukā turp un atpakaļ gar mājas priekšu. Puisis ātri sapazinās ar visiem kaimiņiem, izglaudījās kaimiņu suņus un bija pārlaimīgs. Atgriežoties pie kwarka. Tas bija atkal viens fantastisks atklājums. Novembrī kaut kā to biju palaidusi garām. Kwark ir atrodams visos Nīderlandes lielveikalos, tieši blakus jogurtiem. Pirmajā mirklī tas arī šķiet kaut kas līdzīgs jogurtam, tomēr ir zināmas, bet grūti nodefinējamas atšķirības. Mums tas ļoti iegaršojās, bērnam pat vairākas dienas neko citu negribējās ēst, es gan šo ēdienu drusku pielaboju ar sauju šokolādīgu brokastu pārslu. Tomēr, dienām ritot, bērnā pamodās latvietis, un viņš sāka prasīt kartupeļus…

Nākošajā dienā sakrāvām velosipēdus uz mašīnas piekabītes un braucām uz Lissi, kuras apkārtnē esot visplašākie un krāšņākie tulpju lauki. Jau visu martu biju sapņojusi, kā riteņosim gar tiem, baudot krāsainās ainavas… Jau braucot mašīnā, draudzene teica, ka kaut kas nav kārtībā. Nu ja, pateicoties agrajam, kaut arī ne siltajam pavasarim, esam ieradušies par vēlu – tulpes jau noziedējušas, jebšu nopļautas. Atliek baudīt drusku pārziedējušu narcišu laukus. Tomēr brauciens vainagojas arī ar īstiem svētkiem manai dvēselei un nāsīm, jo pilnos ziedos ir hiacinšu lauki! Tas nu gan ir kaut kas pasakains! Nebiju pat cerējusi uz tādu laimi, jo parasti tiek runāts tikai par tulpju laukiem. Teikšu kā ir, tas ir jāredz savām acīm un jābauda ar savu personīgo ožas orgānu! Neviens stāsts, neviena fotogrāfija nevar sniegt to kopiespaidu, kas izpaužas šajā krāsu un aromāta simfonijā. Pastāstīšu drusciņ sīkāk, kāpēc tieši tur ir šādi skaisti lauki un kāpēc daļa ziedu tiek audzēti klajos laukos, bet daļa – siltumnīcās. Reģionā starp Lissi un Leidenu ir puķu sīpoliem vispatīkamākā augsne – smiltis. Citur Nīderlandē vairāk sastopams māls vai smilšmāls. Tāpēc jau izsenis šajā reģionā lauksaimnieku bizness balstīts uz sīpolpuķu audzēšanu. Pie tam ziedi, kas veido šos skaistos, krāsainos paklājus, netiek pārdoti, tie nozied un tiek nopļauti, lai tiktu izaudzēti spēcīgi puķu sīpoli, ko tālāk šķiro, apstrādā un sūta tirdzniecībai pa visu pasauli. Savukārt griezto ziedu tirdzniecībai puķītes tiek audzētas siltumnīcās.

Tā nu mēs jauki riteņojām un priecājāmies par saulaino un mierīgo laiku… Te pēkšņi, mans priekšā braucošais bērns ne no šā, ne no tā, sagriež stūri šķērsām un bez bremzēšanas nobrauc no veloceliņa un plunkš! kanālā iekšā! Paldies Dievam, viņš pamanījās atrast visseklāko kanālu, gar kādu jebkad biju riteņojusi. Pēc zināma minstināšanās brīža (mērcēt vai nemērcēt pašām kājas), kopīgiem spēkiem ar draudzeni, izvilkām sausumā gan bērnu, gan viņa braucamo. Jāsaka, ka kanāliņa dibens bija visai melniem un ķepīgiem dubļiem bagāts, tāpēc puiša džinsas un botas bija ne tikai slapjas, bet arī piķa melnas. Lai arī saulīte spīdēja spoži, gaisa temperatūra bija labi, ja kādi +12,+13 grādi, tāpēc pieņēmām lēmumu nekavējoties doties mājup. Bija atlicis vien tāds mazumiņš, kā tikt līdz mašīnai, apmēram 5 kilometri. Visu ceļa gabalu bērns varonīgi nobrauca slapjajās biksēs un uz dubļu un ūdenszāļu pikučiem aplipušā velosipēda. Savukārt mājās viņš tika iemērkts sinepju vannā, līdz kamēr ausis kļuva sarkanas un rezultātā pat iesnas nepiemetās… Tomēr gūtā ‘psiholoģiskā trauma’ uz pāris dienām mūs atturēja no došanās riteņot tālākos ceļos. Taču arī šīs dienas pavadījām nemitīgā kustībā – apmeklējām Roterdamu un Zoetermeer. Vēl vienā jaukā dienā atkal sēdāmies uz velosipēdiem un devāmies Delftas virzienā, pa ceļam apmetot mazu līkumu caur Oude Leede un piestājot putnu rezervātā Ackerdijkshe Plassen. Tur mūs sagaidīja pa veloceliņu skrienošs un nelabā balsī bļaujošs fazāns, kā arī daudz dažādu ūdens putnu. Visu kārtīgi apskatījuši un pat saņēmuši svētību no pavisam zemu lidojošas pīles zemastes atveres, mināmies tālāk uz Delftu. Par cik šajā brīnišķīgajā pilsētiņā jau pabiju novembrī, jutos kā tāda ekskursijas vadītāja savam bērnam… Atpakaļceļš mums vijās caur ciematu Pijnacker, kur ceļmalas apstādījumus vairāku kilometru garumā veido ap metru platas narcišu dobes. Žēl gan, ka šogad narcises jau sākušas ziedēt februārī, tāpēc aprīlī tās izskatījās drusku nolietojušās.

Protams, nevaru atstāstīt visus braucienus un virzienus, kuros devāmies, tomēr gribu pastāstīt vēl par dažiem lieliskiem iespaidiem. Nedēļu pēc mūsu ierašanās, pie manas draudzenes atbrauca vēl viena draudzene no Latvijas ar savu pusgadu veco bēbi. Tad nu visi kopā devāmies baudīt ziedu valdzinājumu slavenajā Kaukenkofā, protams, bez velosipēdiem. Lai pastāstītu tās izjūtas – prieku, sajūsmu, apbrīnu, skaudību utt, laikam tiešām pietrūks vārdu… Visvairāk bildes no šīs ziedu pasakas var apskatīt http://fotki.lv/imanta1/521765/, bet šo to esmu ievietojusi arī draugos. Priekšpusdienā bērnam puķes neinteresēja un viņš snaikstīja kaklu, lai tik ātrāk nokļūtu pie apsolītā rotaļu laukuma. Kad šis punkts dienas plānā bija atķeksēts, bērns neviltotā sajūsmā pievērsās arī ziedu stādījumiem, prasīdams fotografēties un dīkdams, ka grib fotografēt arī pats. Sākumā parkā tiešām traucēja milzīgie apmeklētāju pūļi, kuru sastāvā arī bijām mēs paši. Bet pēkšņi ap pieciem pēcpusdienā parks kļuva pavisam tukšs. Skaidrojums – tūristi ir saformēti pa autobusiem un aizvesti, vai nu tas viņiem patīk vai nē, bet vietējie iedzīvotāji devušies mājās vakariņot, kas viņiem ir svēta lieta un jānotiek pl.18:00. Bijām palikuši mēs un vēl daži tādi individuālie ceļotāju, kam vakariņas nav tik svētas salīdzinājumā ar baudāmo skaistumu. Koki met arvien garākas ēnas lejup slīdošās saules staros, trokšņa un burzmas vietā iestājies klusums, puķes kļuvušas smaržīgākas. Pasaku valstība, no kuras negribas projām iet…

Kādā citā jaukā dienā atkal āķējām mašīnai piekabīti un stutējām augšā velosipēdus. Virziens – DA no Roterdamas, turamies pa A15 līdz nobraucienam uz Alblasserdam, tur arī nogriežamies, atstājam auto upes malā un tālāk dodamies videi draudzīgākā veidā. Mazais puika piekabītē, pārējie paši min pedāļus. Iesākumā nesteidzīgi, bet pēc tam arvien naskāk virzāmies uz Kinderdijk polderi, kur vienā panorāmā skatāmas ap 20 vējdzirnavas. Ceļš ar visbēdīgāko veloceliņu – tikai ar baltu svītru atdalīta braucamās daļas strēlīte, pati braucamā daļa arī tāda pašaura, pretī braucošajām mašīnām grūti izmainīties, un te nu vēl pēkšņi mūsu karavāna. Gods kam gods, neviens šoferītis nesignalizē, nespraucas, neburkšķ, bet gan piebremzē un brauc aiz mums, kamēr var droši apdzīt. Mēs jau tā minamies cik jaudas! Nonākuši Kinderdijk polderī, konstatējam, ka tas ir ļoti slavens tūrisma objekts, jo visapkārt atkal ir lieli bari ar autobusiem savestu tūristu, pie tam mēs tiekam uztverti gandrīz kā eksponāti un visiem ir nepārvarama vēlme ielūkoties piekabītē un pajautāt, vai tiešām tur iekšā sēž īsts bērniņš… Tomēr tālāk celiņi kļūst brīvāki un varam izriteņoties uz nebēdu. Daudzviet veloceliņu abās pusēs plešas milzu ūdens klaji un man nav ne mazākās nojausmas, cik tie dziļi. Iekšēji priecājos, ka mans bērns tajā seklajā grāvītī ir guvis labu mācību un šeit ir ļoti uzmanīgs, pie tam nu jau arī iedresēts griežot galvu, negriezt līdzi stūri…

Vēl, atstājot velosipēdus mājās, bijām aizbraukuši pie ‘lielā ūdens’ jeb iekšējās jūras: Enhauzenu, ar visu tās brīnišķīgo brīvdabas muzeju, Hoornu, ar tās šķībajām un greizajām vecpilsētas mājām, kas šķiet, stutē cita citu, un tad arvien tuvāk Amsterdamai pa maziem un šauriem lauku celiņiem (tomēr asfaltētiem), Edama, Volendama, Monikendama un slavenā Marken sala. Izskatījās, ka turp ar velosipēdiem var doties vairāku dienu braucienā siltākā laikā, jo visapkārt ir kempingi un dažādu kalibru ēstūzīši. Bet ļoti vējainā laika un lietus draudu iespaidā, bijām priecīgas, ka šobrīd pārvietojamies ar auto. Tā nu sanāca, ka vienā dienā pie Amsteradmas gan izbraucām pa apakšu milzīgai lidmašīnai, gan lielam kruīzu lainerim, kas bija uzņēmis kursu jūras virzienā (A4 šoseja iet pa apakšu Schiphol lidostas vienam no skrejceļiem, A10 savukārt – Amsterdamas ostas akvatorijai). Sajūta fantastiska, apzinoties, ka tā jau esam zem ūdens līmeņa un te pēkšņi, ceļš paved zem upes…

Dienā, kad uzsākām garo atpakaļceļu, mums bija tas prieks baudīt Pasaules čempionāta motokrosā gaisotni Oss trasē un boksos, kur satikām manu draudzeni, kas dzīvo Beļģijā (viss bija iepriekš sarunāts). No mototrases ar beļģu/latviešu ekipāžas treileri pa taisno devāmies uz Beļģiju, kur pilsētiņā Geel, pavadījām vēl vienu jauku dienu, tās apbrīnojami lētā bet foršā akvaparka un draudzenes privātā batuta dēļ bērns vispār vairs negribēja mājās braukt. Pēdējā diena tika veltīta Briseles apskatei, bet tas jau ir cits stāsts, cita valsts.

Rezumējot divās nedēļās paveikto, redzēto un izbaudīto, varu teikt tikai vienu – ai, kā gribas turp aizbraukt vēl!

Bildes no šiem piedzīvojumiem: http://fotki.lv/imanta1/551544/

Atsevišķa sadaļa Kaukenhofas ziedu skaistumam: http://fotki.lv/imanta1/521765/

Raksta autors ir lietotājs imanta1 no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

Nīderlande novembrī

Man palaimējās apmeklēt šo savādo zemes pleķīti pie jūras novembrī, kad Latvijā jau vietām bija uzsnidzis un vēl nebija nokusis sniegs, bet Nīderlandē dārzos ziedēja puķes, gar kanāliem pastaigājās dzērves, pļavās ganījās aitas un brīžiem saulīte sildīja pavisam jauki. Veselas divas nedēļas ciemojos pie draudzenes, kas tur dzīvo jau vairāk kā 10 gadus. Paldies viņai par viesmīlību un azartu visur mani izvadāt, paldies par izsmeļošajiem stāstījumiem, kas tagad man noder, lai kaut ko pastāstītu jums.

1. Ūdens.

It kā jau zināju, ka daļa Nīderlandes teritorijas ir zem jūras līmeņa, zemīte jūrai atkarota ar sarežģītu kanālu, dambju un slūžu sistēmu palīdzību, tomēr to visu redzēt savām acīm un apzināties, ka māja, kurā esi apmetusies, atrodas 4 metrus zem jūras līmeņa, ir kaut kas pavisam cits… Kanāli te ir it visur, pie tam, vietām var vienlaikus redzēt tos 3 dažādos līmeņos. Kanāli stiepjas gar ceļa malām, no asfalta ceļa seguma tos atdala pusmetrs zālāja. Kanāli aizvieto arī žogus, jo lielākā daļa mazo piemājas zemīšu beidzas pie kanāliem. Kanāli ir visur. Daudzviet, lai uzbūvētu māju, vispirms ir jāuzbūvē tiltiņš pār kanālu, lai iecerētajam apbūves pleķītim vispār piekļūtu.

Protams, slavenās holandiešu vējdzirnavas nav paredzētas tik daudz miltu malšanai, kā ūdens atsūknēšanai uz jūru. Tagad gan šīs funkcijas vairāk pilda elektrosūkņi, tomēr arī elektrību šeit iegūst ar vēja ģeneratoriem, kas pēc tādām modernākām vējdzirnavām vien izskatās. Jāatzīmē, ka manas viesošanās pirmās dienas sakrita ar lielo novembra vētru, par ko arī pie mums ziņās tika stāstīts. Šajā vētras laikā, kad slūžas bija aizvērtas pat tādās vietās, kur nekad tas nebija darīts, īpaši interesants un emocionāli piesātināts bija izbrauciens uz Delta Expo, kas ir moderns muzejs, tieši veltīts visām šīm ūdeņu lietām. Draudzene mani turp aizveda, lai man rastos kaut kāda nojēga, kāpēc šo zemīti krustām šķērsām sašķēlē tik daudz platu ‘grāvju’. Jāteic, ka tas palīdzēja. Gribot negribot jāsāk cienīt šī sīkstā tautiņa, kas gadsimtiem ilgi cīnās ar jūras varenumu un uzvar to!

Runājot vēl par ūdeni – ja jums gadās būt NL, ziniet – droši var dzert ūdeni no krāna! Tas ir garšīgs un ļoti tīrs!

Un vēl, ņemot vērā to, ka it visur un visiem ir brīva piekļuve kanālu dziļajiem ūdeņiem, pamatskolas bērniem obligātas ir peldēšanas nodarbības, pie tam ļoti nopietnas, jo māca ne tikai peldēt, bet arī nirt, nopeldēt garu gabalu apģērbā un apavos, kā arī glābt slīkstošo.

2. Satiksme.

Līdz šim es domāju, ka esmu pieredzējusi autovadītāja, taču pirmās dienas NL manī šo pārliecību stipri vien sašķobīja. Šajā valstī ir blīvākais autoceļu tīkls . Vietām 6 joslas vienā virzienā, krustojums 6 līmeņos, nobrauktuves ik pa pārsimts metriem, zīmes ar virzienu norādēm ik pa 100 – 200 metriem. Nemitīgi jāseko līdzi, uz kuru joslu jāpārvietojas, lai nenovirzītos no izvēlētā ceļa. Bet visi nesas 100 – 140km stundā… Pie katras pilsētiņas satiksmes intensitāte ir tāda, kā uz Parīzes piebraucamajiem ceļiem.

Atsevišķs stāsts ir velotransports. Veloceliņi, gluži tāpat kā kanāli un autoceļi, ir visur. Tie stiepjas gar katru ielu un ceļu. Pilsētās ir pat atsevišķi luksofori velosipēdistiem. Un arī paši velosipēdisti ir vairāk kā mēs spējam iedomāties. Katram sevi cienošam holandietim esot 3 velosipēdi – viens tūrismam, otrs – sportam, bet trešais – ikdienas braukšanai pa pilsētu, tāds, kuru nav arī žēl, ja pēkšņi nozags. Jāpiezīmē, ka arī velosipēdu zādzības ir plaši izplatīta parādība. Piemēram, pagājušajā gadā vien NL šo nepatīkamo atgadījumu bijis ap 50 000. Tāpēc divriteņi ir aprīkoti ar dažādas stiprības un konstrukciju pretaizdzīšanas sistēmām. Pilsētu centros bieži vien nākas sastapties arī ar noparkošanās problēmām. Pats par sevi saprotams, ka atrast brīvu vietu auto novietošanai nav viegli, taču man gadījās arī diezgan ilgi meklēt brīvu stabu vai vietiņu pie tilta margām, kur pieķēdēt savu transporta līdzekli, ko draudzene man bija laipni uzticējusi. Savukārt par holandiešu šoferīšiem(-tēm) jāsaka, ka viņiem acis ir noteikti vairāk nekā divas, jo nemitīgi ir jāuzpasē arī riteņbraucēji, kuriem ir priekšroka arī tad, ja īstenībā tās nav. Holandiešiem šķiet smieklīgas mūsu praktizētās kājāmgājēju apkarināšanas ar atstarotājiem, savukārt, ja tumsai iestājoties, velosipēdam netiek iedegtas lampiņas, uz līdzenas vietas tiec nostrāpēts tā, ka maz neliekas… Taisnības labad gan jāsaka, ka ārpus ciematiem es tādus reālus kājāmgājējus vispār neredzēju, visi brauc ar divriteņiem

Ņemot vērā to, ka par katru īpašumā esošo automašīnu tiek iekasēti ļooooti iespaidīgi nodokļi, tie laimīgie, kam darbs ir tajā pašā pilsētā kur mājas, bieži vien no auto vispār atsakās, dodot priekšroku veselīgai pedāļu mīšanai vai sabiedriskajam transportam. Arī tik ‘biezas’ automašīnas, kā mūsu sirmajā Rīgā, ir liels retums. Pie mums pieņemts spriest par cilvēku, skatoties, ar kādu mašīnu viņš brauc, un tad nu lienam no ādas ārā, lai tik šikāk izskatītos. Holandē cilvēks, kas nopircis glaunāku mašīnu, nekā viņš reāli var atļauties, saņem vispārēju apsmieklu. Tur šāda veida sacensība nav iedomājama. Auto ir tikai pārvietošanās līdzeklis un tas tiek piemeklēts pēc pilnīgi individuāliem kritērijiem, piemēram, cik velosipēdi satilpst tā bagāžniekā utt.

3. Zeme un iedzīvotāji

Man patīk holandieši! Viņi ir tādi jauki, sirsnīgi, smaidīgi un atvērti! Ja esi nonācis ar kādu acu kontaktā, atliek mīļi pasmaidīt (lūdzu nejaukt ar amerikāņu smaidu). Pie mums kaut kā iegājies, ka tādā situācijā skatiens tiek aši novērsts, it kā norādot, ka ‘vispār jau es uz tevi neskatījos’. NL tas nav iespējams. Pie tam ir tik jauki saņemt 50 smaidus dienā! Un arī tos dot! Ciematiņos un uz lauku ceļiem iet vēl jautrāk! Ja tik atgadās kāda amizantāka situācija, atskan arī viegli, uzmundrinoši komentāri, uz kuriem, protams, kā nu māki, ir arī jāatbild. Tur nu man parasti palīdzēja draudzene, kura pilnībā pārvalda šo sarežģīto un savādām skaņām bagāto valodu. Lai arī parasti ātri ielauzos kādu vārdu valodā, kuras lietošanas teritorijā esmu nonākusi, ar nožēlu jāatzīst, ka no holandiešu valodas nesajēdzu pilnīgi neko. Ja ļoti saspringti ieklausījos kādu sarunu, dažreiz varēju nojaust tēmu, par ko tiek runāts… Tik vien iemācījos, kā pateikt ‘hoi!’(sveiki).

Te nu esmu nonākusi arī pie visai sāpīgas tēmas, īsumā to varētu nosaukt ‘tautu draudzība’. Ja ciematos tas vēl nav tā izjūtams, tad pilsētās ik uz soļa jūties kā tādā lielā starptautiskā lidostā. It visur – nēģeri, turki, arābi. Šie citu tautību un rasu iedzīvotāji ienes sev līdzi arī citu, Viduseiropai neraksturīgu kolorītu. Nīderlandieši, tāpat kā vācieši, beļģi, francūži un zviedri, bijuši ārkārtīgi viesmīlīgi un liberāli, ļaujot savā zemē apmesties uz dzīvi tik daudzgalvainam ieceļotāju pūlim, tagad viņi sāk baudīt šīs viesmīlības augļus. Nu jau ir aizgājis tik tālu, ka baidoties no apsūdzībām rasismā un tam līdzi nākošajiem protestiem un grautiņiem, cittautiešiem tiek atļauts darīt tādas nelietības, par ko ‘iedzimto’ met cietumā. Tā teikt, mīļā miera labad… Nav ne jausmas, kāds šai samilzušajai problēmai varētu būt risinājums, pie tam izskatās, ka to īsti nezin neviens.

Kopumā Nīderlande ir ļoti ļoti blīvi apdzīvota zeme. Iedomājieties teritoriju, kuras platība līdzinās mūsu Kurzemei, bet tajā dzīvo 16 miljoni cilvēku!!!. Pie tam, vēl ir atlikusi vieta lauksaimniecības zemēm un plašām jo plašām siltumnīcām, naftas pārstrādes un citiem uzņēmumiem un … protams, kanāliem. Tāpēc vien jau ir saprotama šī cīņa ar jūru par katru zemes metru… Tomēr, neskatoties uz to, holandiešu mājokļi izskatās visai ērti un plaši. Varbūt šis iespaids man radās arī dēļ tā, ka viņu mājām ir ļoti lieli logi, kas maksimāli ļauj izmantot dienas gaismu? Mūsu sajēgai par omulīgu mājas iekārtojumu šķiet gan nepieņemams fakts, ka holandiešu logiem netiek piekarināti aizkari. Aizkari esot aizvilkti tiem, kam esot kaut kas slēpjams, vai arī cittautībniekiem.

Jāsaka arī, ka jaunu māju, rajonu, ciematu būvniecība norit ļoti strauji. Pilsētas un ciemi saplūst tā, ka braucot pat nevar saprast, kad viens beidzas un otrs sākas. Labākajā gadījumā skatiens sniedzas pāri pļaviņai, kur rāmi ganās aitiņas, līdz siltumnīcai, kas nosedz tālākās ainavas apskates iespējas… Protams, man gan bija iespēja apskatīt tikai NL apdzīvotāko daļu, nosacīti – starp Roterdamu, Hāgu, Amsterdamu un Utrehti. Holandes ZA daļā esot pat meži, tomēr sēnes tajos lasīt aizliegts…

Zemes reljefs ir izteikti līdzens, kaut kādi pauguri parādās vien tajā daļā, kura ir virs jūras līmeņa. Apdzīvotās vietās, kuras atrodas virs jūras līmeņa, mājām ir izbūvēti arī pagrabi…

4. Debesis.

Naktī, pamostoties no miega, ieraudzīju, ka mākoņi ir dīvaini dzeltenorandžā krāsā. Gaišs. Nekādas nojausmas, cik varētu būt pulkstenis. Nospriedu, ka šo savādo gaismu rada netālu esošās Roterdamas ugunis. Izrādās, ka kļūdījos. Visvairāk debesis izgaismo visapkārt esošās siltumnīcas, kurās tumšajā laikā tiek sadegtas spožas dzeltenas spuldzes. Taču ir padomāts arī par putniem. Lai tiem netiktu nojaukta visa sajēga par diennakts ritmu, visās siltumnīcās reizē apgaismojumu ieslēgt nedrīkst.

Runājot vēl par debesīm – dienā, skaidrā laikā tās pastāvīgi ir krustu šķērsu sasvītrotas. Tā savas pēdas atstāj katra pāri lidojošā lidmašīna. Savukārt vienā vakarā, kad debesis jau bija satumsušas, braucot no Utrehtes, piedzīvoju tādu skatu, kas lika man pilnībā pārvērtēt savu attieksmi pret gaisa satiksmi un aviodispečerus turpmāk uzskatīt par pašiem svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Gaisā vienlaikus saskaitīju 15 lidmašīnas! Vienas veidoja dzīvo rindu uz nosēšanos Amsterdamas lidostā, citas – tādā pat rindiņā cēlās augšup, vēl dažas plivinājās man nezināmos citos virzienos un augstumos. Pēc nedēļas, gaidot savu kārtu uz pacelšanos Briseles lidostā un redzot, kādā ‘korķī’ sēžam, sajūta nebija visai omulīga…

5. Ko es apskatīju.

Apskatīju jau pieminēto Delta Expo, kas atrodas pamatīgu gabalu uz DR no Roterdamas, praktiski starp divām salām, uz vēl viena maza zemes pleķīša, tiešā dambju un slūžu tuvumā. Braucot turp, pa šīm salām, draudzene teica, ka braucam pa ‘jaunajām zemēm’, t.i., teritorijām, ko pirms 50 gadiem vēl klājis ūdens. Ekspozīcija Delta Expo ir interesanta, bet jāpiezīmē, ka lielākā daļa informācijas tiek sniegta holandiešu valodā. Pieļauju domu, ka drīzumā tur būs interesanti arī bērniem, jo teritorijā pašlaik tiek veidots bērnu izklaides laukums, baseinā plunčājas ronīši un otrā celtne veidotā kā vaļa ķermenis un tajā atrodamā ekspozīcija papildināta ar dažādiem pārsteiguma momentiem.

Vēl vienā vētrainā, lietainā dienā pabijām Roterdamas akvoparkā Tropicana. Man tur patika. Neesmu no tiem, kas sajūsminās par iekrišanu uz mutes ūdenī, bet beigu beigās izšļūcu pa visām caurulēm, kā arī izkūlos pa mežonīgo upi, kurā nokļūt var, pārpeldot palielu, siltu baseinu zem klajām debesīm. It sevišķi man patika, ka akvoparkā savas dienas vada milzīgs daudzums dažādu tropu augu, manas mīļās bugenvilijas ieskaitot.

Roterdamas zoodārzs – jā, ir ko redzēt! Paliela gorillu saime. Ģimenes galvas rāmas nicināšanas pilnais skatiens vēl ilgi neaizmirsīsies. Žirafes – vesels bars, ziloņi – tāpat. Mazie pandas ņammā savas bambusu lapiņas rokas stiepiena attālumā. Murkšķus var ne tikai paglaudīt, mazākie Zoo apmeklētāji pa alu var ielīst viņu apdzīvotajā teritorijā! Okeāna iemītnieku akvārijs – fantastisks. Iedomājieties sajūtu, ka jums visapkārt ir dzidrs ūdens, un pār galvu pārslīd haizivs baltais vēders, pārpeld Galapagu bruņurupucis… Tas ir jāredz!

Protams, ir jāredz arī pati Roterdama – absolūts vecās un modernās arhitektūras sakausējums. Pieminēšu tikai vienu, kas jāredz – kubu mājas. Tas nu ir kaut kas! To nevar izstāstīt! Tāpat kā citās modernās pilsētās, arī Roterdamā ir gājēju ielas, kuru malās rotājas dārgu zīmolu veikali. Bet turpat blakus kubu mājām ir arī tirgus, kur savu preci piedāvā ielu tirgoņi. Jāsaka, ka par ļoooti demokrātiskām cenām šeit var nopirkt gandrīz jebko. Savdabīgs šim tirgum ir tas, ka indiešu preces tirgo īsts indietis, sirmu bārdu un ar čalmu galvā, bet vjetnamiešu uzkodas – īsta (vismaz vizuāli) vjetnamiete.

Vēl vētra īsti nebija norimusi, kad sēdāmies uz velosipēdiem un aizbraucām uz Delftu – jauku, klusu, senu pilsētiņu, kas kādreiz bijusi visai svarīga valstij, jo tur pat valdība sēdējusi. Ja gribat redzēt patiesu Nīderlandes mazpilsētu, ar tās dzīves ritmu, paražām un daili, tā ir īstā vieta kur aizbraukt. Šai pilsētiņai, gluži kā Pizai Itālijā, ir pat savs šķībais zvanu tornis! Varbūt leņķis vēl nav gluži tik pamatīgs, bet šķībums skaidri saskatāms! Šajā pilsētiņā pirmo reizi novēroju manas asinis stindzinošu parādību – auto noparkošanu holandiešu stilā, kā vēlāk to nosaucu, – pašā kanāla malā, bez kaut kādām margām, šoferīši vēl pamanās izkāpt no auto uz kanāla pusi un braši aizsoļot, it kā viņu pēdas nebūtu 2cm attālumā no sauszemes malas, kur 2 – 3m zemāk melnē dzelme (Sk.albūmiņā)!

Uz Hāgu braucām 2 reizes. Pirmajā reizē apskatījām pašu pilsētu, ieskaitot karaļnamu, parlamenta ēku, prinča rezidenci un citus ievērības cienīgus objektus. Otrreiz braucām ar konkrētu mērķi – apskatīt Madurodam – Holandi miniatūrā. Nu, mīļie! Es biju ļoti laimīga, ka tur nokļuvu. Te nu atkal ir gadījums, kad trūkst vārdu, lai izstāstītu visu, kas tur redzams un kādas sajūtas pārņem to apskatot. Viss izstrādāts vissīkākajās detaļās! Pieļauju domu, ka, nokļūstot tur vasarā, traucētu lielie tūristu bari, bet man pat 3 stundu ilgusī staigāšana pa šo nelielo zemes pleķīti likās par maz. Pie tam man palaimējās tur būt arī krēslas laikā, kad ēku maketos iedegas tūkstošiem mazu gaismiņu! Sajūta neaprakstāma. Uzskatu, ka tā ir vieta Nr.1, kas Hāgā jāredz!

Man palaimējās arī nokļūt Utrehtē, pilsētā, kas atrodas jau virs jūras līmeņa. Neskatoties uz to, arī šo pilsētu grezno vairāki kanāli. Utrehtes kanāliem gan vēsturiski ir bijusi pavisam cita funkcija – tie kalpojuši par kuģu ceļiem. Vieta nr.1, kas jāredz šajā pilsētā – Doma baznīca, tās tornis, iekšpagalmiņš, logu vitrāžas. Kanāla abās pusēs, turpat vecpilsētas teritorijā, pie ieliņām ir neskaitāmi mazi veikaliņi, katrs ar savu pircēju loku un auru. Ne miņas no trokšņa un burzmas. Protams, redzēju arī milzīgu modernu tirdzniecības kompleksu, kas pletās vismaz divu kvartālu platībā, arī velosipēdu pie tā netrūka… Tur novēroju, kā darbojās veloevakuatori, bez žēlastības savācot kravas auto kastē un aizvedot nepareizi novietotos divriteņus…

Manas ciemošanās pēdējās dienās padzīvojāmies pa Amsterdamu. Turp devāmies ar auto, līdzi paķerot velosipēdus. Gluži kā visi sevi cienoši nīderlandieši, mašīnu atstājām pilsētas nomalē, tālāk pilsētā metoties vismobilākajā veidā. Nonākušas pašā centrā, ar draudzeni izšķīrāmies. Viņa devās uz Van Goga muzeju skatīt kādu jaunu, nesen atklātu ekspozīciju, bet ņemot vērā to, ka mani vienā dienā par mākslas pazinēju pataisīt nebija cerību, es devos apskatīt slavenā vaska figūru muzeja Madame Tussaud holandiešu versiju. Apskatei atvēlētā pirmā daļa tiešām stāsta par Nīderlandes un Amsterdamas vēsturi, viena ekspozīcijas daļa pat kārtīgi pabaida cilvēkus, jo jāiet cauri tādiem kā viduslaiku moku kambariem. Tas gan bija vienīgais brīdis visa ceļojuma laikā, kad nopriecājos, ka man nav līdzi bērns. Pēc tam apmeklētāji nonāk visu zvaigžņu – politiķu, mūziķu, aktieru sabiedrībā. Par cik citos vaska figūru muzejos neesmu bijusi, nevaru salīdzināt. Bet šeit man patika. Amsterdamā beidzot nolēmu sapirkt kādas dāvaniņas saviem mīļajiem mājās palicējiem. Jāsaka, ka piedāvājums ir raibu raibais, bet, ja sāc ko konkrēti meklēt, jāsecina, ka gandrīz neiespējami izvairīties no 3 lietām – tulpēm, dzirnavām un kaņepju lapām. Patiesībā šī lielīšanās ar zālīti ir pārmērīgi uzmācīga un pat kaitinoša. Visās pilsētas centrālās daļas ieliņās valda viena – zālītes smaka. Bet es gribēju pastāstīt par Nīderlandi, nevis par zālīti!!! Diemžēl, ja jāsaka kāds vārds par Amsterdamu, vismaz valdošais aromāts tur ir šāds. Otrā dienā izbraukājām ar velosipēdiem krustu šķērsu pusi pilsētas (vismaz man tā likās). Draudzene teica, ka esam paguvušas apskatīt daudz vairāk, nekā rāda tiem tūristiem, kas izvēlas ekskursijas ar kuģīšiem ar caurspīdīgiem jumtiem. Vienā pilsētas parkā uzrīkojām pat sacensības, bet tas nebija visai godīgi, jo manam velosipēdam bija lielāks riteņu diametrs…

6. Kā es tur nokļuvu.

Mana draudzene dzīvo netālu no Roterdamas. Līdz ar to tika izskatīti vairāki varianti, kā man nokļūt līdz Roterdamai. Autobuss no Rīgas uz turieni klampačo 30 stundas, pie tam par šo prieku jāšķiras no 68,-latiem. Aviobiļetes uz Amsterdamu pastāvīgi bija dārgas. Tādēļ, kā labākais variants tika atzīts lidojums uz Briseli (30,-Ls ar nodokli), bet no Briseles uz Roterdamu – 2h brauciens ar vilcienu (24,20Eur). Par cik Briseles lidosta iekārtota tā, ka tieši zem tās atrodas dzelzceļa atzara galapunkts, turpat nopirku biļeti uz Roterdamu, pabraucu vienu pieturu līdz Briseles Ziemeļu stacijai, kur veiksmīgi pārsēdos uz Amsterdamas vilcienu, kas kursē ik pa stundai.

Ceru, ka kādam šī informācija šķitīs noderīga, plānojot savu ceļojumu!

Mani pārsteidz miers un sakoptība, kas valda šajā zemē, laipnie un izpalīdzīgie cilvēki, laika apstākļi, kas var mainīties trīs reizes dienā, puķes, kas zied dārzos novembra beigās, dzeltenās debesis naktīs un meža baložu ūjināšana pie loga dienā… Un es zinu, ka man noteikti šajā zemē jāatgriežas. Es taču gribu redzēt Nīderlandi pavasarī, kad ziedēs narcises un tulpes! Un būs jau atkal pavisam silts! Un tad hop! uz velosipēda – un aidā!

Bildes no šī ceļojuma: http://fotki.lv/imanta1/551542/

Šī raksta autors ir lietotājs imanta1 no iepriekšējās mājaslapas versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .