Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs 2011”

Pasākums notika 2011. gada augustā. Pirmajā dienā dalībnieki sacentās divos maršrutos un vairums arī finišēja. Finiša vieta bija Krustpils novadā pie Laukezera.

DSC_0322.JPG DSC_0328.JPG DSC_0330.JPG DSC_0334.JPG DSC_0335.JPG DSC_0336.JPG DSC_0346.JPG DSC_0348.JPG DSC_0367.JPG DSC_0369.JPG DSC_0381.JPG DSC_0387.JPG DSC_0393.JPG DSC_0396.JPG DSC_0397.JPG DSC_0398.JPG DSC_0399.JPG DSC_0401.JPG DSC_0414.JPG DSC_0416.JPG DSC_0419.JPG DSC_0433.JPG DSC_0449.JPG DSC_0450.JPG DSC_0459.JPG DSC_0460.JPG DSC_0462.JPG DSC_0473.JPG

 


Posted in Galerija and tagged , , , , , , , .

Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs 2013” 3./4.augustā

Aktīvā tūrisma portāls Pargajieni.lv izsludina pieteikšanos Stopēšanas maratonam “Piedzīvojumu meklētājs 2013”, kas norisināsies šajā nedēļas nogalē – 3. un 4. augustā.

Maratonam šis ir jubilejas gads – piektais.

Šogad atkal būs iespēja piedalīties individuāli un komandās pa pāriem.
Arī šogad būs divas klases ar atšķirīgiem maršrutiem.

Ikdienas stopētāju klase būs pa maršrutu Rīga – Tukums – Saldus – Aizpute – Liepāja – Jūrmalciems.

Profesionāļu klase šogad būs arī pa Lietuvu pa maršrutu Rīga – Jelgava – Šauļi – Palanga – Škodas – Priekule – Liepāja – Jūrmalciems.

Katrā klasē apbalvosim uzvarētājus un piešķirsim arī balviņas.

Šogad atklāšanas pasākums un starts tiek rīkots sadarbībā ar VAS “Latvijas Dzelzceļš” Latvijas dzelzceļa vēstures muzeju Rīgā, Uzvaras bulvārī 2A. 9:00 sāksies reģistrācija maratonam, 9:45 būs instruktāža, bet 10:00 tiks dots starts. Kā orientieris kalpos muzeja teritorijā esošais zaļais elektrovilciens.

Šogad par balvām un kontrolpunktiem rūpēsies arī Tukuma un Jelgavas tūrisma informācijas centri.

Finiša vieta šogad būs Liepājas apkārtnē. Nīcas novadā Jūrmalciemā kempingā “Jūrmalciema Klajumi”.

Dalības maksa (ziedojums): šogad ir Ls 3 no cilvēka.

Dalības maksa tiks izlietota telts vietas īrei (teltis un cits inventārs gan jāņem līdzi pašiem) un vakariņu galdam. Tradicionāli sagaidīsim ar dažādiem gardumiem, arbūzu, dzērieniem un uzkodām. Finiša vietā nākošajā rītā būs futbola mačs, volejbola mačs starp komandām un dosimies ekskursijā pa Jūrmalciemu un uz vietējo muzeju.

Par pieteikšanos:
sūtīt uz e-pastu janis@pargajieni.lv komandas nosaukumu, dalībnieku vārdus un uzvārdus, dzimšanas datus (vienīgais obligātais kritērijs ir pilni 18 gadi), pilsētu vai novadu no kurienes ir dalībnieks, komandas nosaukumu un abu dalībnieku e-pasta adreses un tālruņa numurus.

Līdzi ņemamās lietas šogad: telts, guļammaiss un cits inventārs un apģērbs pēc pašu ieskatiem. OBLIGĀTI – pildspalva, uzlādēts telefons, fotoaparāts vai kāda cita ierīce ar foto funkciju, visas iespējamās apkārtnes kartes konkrētajam maršrutam (daudzums un veidi pēc pašu ieskatiem), pase vai ID karte ( jo īpaši profesionāļu klases dalībniekiem).

Pieteikšanās maratonam līdz 2. augusta plkst. 17:00.

Plašāku info varat iegūt rakstot uz e-pastu janis@pargajieni.lv vai zvanot uz 26980327.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , , , .

Pārgājiens „Zaļā kāpa 2009” – atmiņas un iespaidi.

Nu, ko!Noslēdzies pirmais oficiālais pārgājiens, ko rīkoja pargajieni.lv atraktīvā komanda. Jāteic, viss izdevās vienkārši lieliski. Viena diena mūsu visu dzīvēs, kuru būs vērts atcerēties!

Svētdienas rītā satikāmies Rīgas autoostā. 9:20 sakāpām autobusā un devāmies uz Lapmežciemu. Pa ceļam Jūrmalā mums vēl pievienojās divas jaukas meitenes. Jau ieraugot viņas, man bija skaidrs – diena būs izcila. Redzot viņu dzīvesprieku, bija 100%  pārliecība, ka viss izdosies! Tā arī bija!

Lapmežciemā nonācām pēc nepilnas stndas brauciena. Ceļš bija labs, sastrēgumu nekur nebija un brauciens nekādu nogurumu neradīja. Pieturā īsumā nocitēju būtiskākos nosacījumus, kurus ir vērts ievērot – par kārtību, tīrību, videi draudzīgumu, saliedētību, pārgājiena tempu uc. Devāmies no Lapmežciema uz Antiņciemu. Apmēram puse ceļa bija asfaltēta. Abās pusēs varēja redzēt dīķus un arī Kaņiera ezeru, kurā jau gozējās glubji un bija reāls pierādījums tam, ka pavasaris ir klāt. To papildināja arī pirmie ziediņi, kurus šad tad ceļmalās varēja redzēt. Antiņciemā griezamies pa labi un devāmies uz Kaņiera pilskalnu.

Pirms vairākiem gadiem Kaņiera pilskalnu sakopa un līdz tam izveidoja dabas taku. Tagad taka ir slēgta, jo nav līdzekļu tās atjaunošanai. Turp devāmies no speciāli ierīkota stāvlaukuma. Cauri mežam nācās iet, spraucoties cauri krūmiem, pārvarot grāvjus un peļķes, jo visa taka bija nelietojama. Visgrūtāk klājās vienam ceļotājam ar redzes problēmām. Tomēr kopīgiem spēkiem visi pārvarējām šķēršļus un iztikām bez starpgadījumiem. Kad tas bija paveikts, gar ezera krastu esošais posms jau bija daudz labāks. Kaut arī darba tur ir daudz, tas, kas ir jāatjauno, noteikti neprasa ne milzīgus finanšu līdzekļus, ne lielu darba spēku. Tur drīzāk ir nepiecešami entuziasti, kas mazliet kokmateriālu noziedotu un būtu gatavi dažas dienas uztaisīt talku. Pilskalnā visi ieturējām pusdienas, atpūtāmies, vērojām apkārtni un runājāmies par dažādām tēmām. Pēc tam tālāk devāmies pa otru takas posmu, kas bija pavisam labs, jo laipa bija tikai dažās vietās bojāta. Bija vēl arī saglabājušies divi informācijas stendi, uz kuriem varēja izlasīt par Kaņiera ezeru un dumbrāju.

Izejot no meža devāmies pāris kilometrus atpakaļ, lai dotos uz Zaļo kāpu. Atraduši īsto ceļu, devāmies mežā iekšā. Tur sākās vairākkārtējā kartes pētīšana, jo bija ceļu sazarojumi un nebija vēlams aiziet nepareizā virzienā. Protams, izlūkošana un loģiskā domāšana ļāva atrast pareizos ceļus un bez liekas kavēšanās varējām turpināt ceļu. Zaļo kāpu sasniedzām ļoti ātri, taču tā kā tā ir ļoti gara, gājām gar to vairākus kilometrus. Ik pa laikam uzkāpām virsotnē, jo skats, kas pavērās uz apkārtni, bija brīnišķīgs. Rietumu pusē redzējām Zaļo purvu, kā vārdā arī ir nosaukta kāpa, bet austrumu pusē bija Raganu purvs. Kāpas augstākajā punktā ieturējām launagu, nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk jau uz Ķemeriem.

Ķemerus sasniedzām pēcpusdienā. Pa Partizāņu ielu iesoļojām pilsētā. Tālāk devāmies pa Robežu ielu, kas ir ne tikai viena no galvenajām ielām, bet reizē arī Vidzemes un Zemgales novadu robeža, zīmīga vieta. Devāmies tālāk uz Ķemeru nacionālā parka galveno mītni. Pa ceļam redzējām Ķemeru agrāko ziedu laiku liecības – peldiestādi, parku, atjaunošanas stadijā esošo viesnīcu. Blakus nacionālā parka centram atrodas pirms diviem gadiem atklātā jaunā Dumbrāju taka 550 metru garumā. Tā ir tiešām pamatīgi uzbūvēta un vijas cauri visam mitrajam mežam. Šajā vietā vairākiem dalībniekiem parādījās izteiktas noguruma pazīmes. Nu vairs bija jāpieveic tikai pēdējo posmu līdz Ķemeru stacijai. Pa ceļam aplūkojām sēravotus un pie tiem izveidoto ķirzaciņas skulptūru un lapeni. Aromāts vienkārši izcils – puvušas olas!

Vēl tikai gājiens pa nedaudzajām ieliņām garām Ķemeru vidusskolai un nonācām galā. Stacijā nopirkām biļetes un apsēdamies uz soliņiem un gaidījām vilcienu.

Visa pārgājiena laikā tika pieveikti apmēram 25 kilometri sešās stundās. Redzējām ļoti daudz gan no dabas, gan no kultūrvēstures pieminekļiem un galu galā kārtīgi atpūtāmies, izklaidējāmies un jauki pavadījām laiku. Atceļā uz Rīgu kolēģis Mārtiņš paspēja vilcienā padejot valsi ar Katrīnu. Šķiet daudzi no vilcienā sēdošajiem vēl nekad nebija redzējuši, ka kāds tur arī dejo!


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , .

Misa – Briģu tīrelis

Sestdienas pēcpusdienā sapulcējāmies Rīgas Starptautiskajā autoostā un konstatējām, ka uz izvēlēto autobusu ir palikusi tikai viena biļete uz Vecumniekiem. Nācās pirkt biļetes uz nākošo reisu. Cik gan neliels bija mans šoks, ka pārvadātājs ir SIA “Norma – A”. Lielai daļai tas neko neizsaka, bet apgaismošu, ka tas ir visiem zināmais un bēdīgi slavenais “Ecolines”. Jā, tas pats, kura autobusi ik pa laikam mēdz sadegt, vai apmest uz Maskavas šosejas pāris kūleņus. Nu jā, bet tas mums piedeva papildus azartu doties šajā ekspedīcijā. Brauciena laikā konstatēju, ka tam graustam, ko sauc par autobusu, viens balsts ārsienā ir salūzis un siena vienkārši kratās tā, ka šķiet, tūlīt viss autobuss pārlūzīs uz pusēm. Pie tam, šoferis to konservu kārbu stūrēja vismaz uz 100. Nu, katrā gadījumā spiests tika grīdā un tas nelīdzinajās ierastajiem braucieniem ar autobusiem, kur cenšas puslīdz ierāmēties grafikā. Te izskatījās, ka šoferis ir tik ļoti nogribējies pēc cigaretes, ka vienkārši vairs nevar, jo Vecumniekos viņš vismaz minūtes 20 sapīpēja ar šoferi , kas pēc skata sakarīgāku, arī Ecolines busu, stūrēja pretējā virzienā.

Vecumniekos nonācām dzīvi un veseli un bija laiks iepētīt, kas labs šajā ciematā ir atrodams. Nu, godīgi sakot, bijām patīkami pārsteigti, jo veikali tur bija gandrīz katrā mājā un nemaz ne tie sliktākie, arī bankomāts bija un vispār izskatījās, ka tas ir tāds diezgan rosīgs centrs. Aizgājām līdz Vecumnieku stacijai un nedaudz pastaigājām pa sliedēm, apskatījām vietējo deportāciju upuriem veltīto pieminekli. Atpakaļceļā apskatījām Jauno ezeru un luterāņu baznīcu.

Tā nu pienāca arī tas brīdis, kad vajadzēja doties uz Misas staciju. Autobuss bija kārtīgs vācu armijas Mersedess un vispār šķita, ka mēs ar savu skaļo toni taisām baigo jezgu. Nepagāja nemaz ne tik ilgs brīdis, kad pa putekļaino ceļu nonācām Misā. Savilkuši kājās visvisādu krāsu zeķes, devāmies ceļā. Tur, kur bija pārbrauktuve, asfalts bija pārliets pāri sliedēm un vispār nācās kādus pārsimts metrus brist pa ļoti garu zāli, līdz nonācām teju kūdras rūpnīcas vidū. Atradām vajadzīgās sliedes un devāmies ceļā.

Sākumā bija pagrūti noteikt vajadzīgo soļu garumu, jo gulšņi bija dažādos attālumos viens no otra. Pārsteidza tas, ka šis dzelzceļš bija būvēts ļoti pamatīgi, jo gulšņi galvenokārt bija no dzelzsbetona un tikai vietumis varēja redzēt kādu koka baļķēnu.

Netālu no rūpnīcas bija vesels sastāvs ar vagoniem, kas bija ieauguši zālē, šur tur mētājās pa kādai vecai lokomotīvei vai kam citam līdzīgam, kura pielietojumu bija grūti noteikt. Ik pa laikam varēja kreisajā pusē saredzēt ūdenskrātuvi.

Tā diezgan garlaikoti soļojām uz priekšu un izretojāmies tā, ka dažbrīd mūs šķira vai puskilometrs. Tuvojās vakars un garlaicības mākti sākām domāt, kur celt nometni. Sapratām, ka tādas sakarīgas vietiņas nemaz nav un ir jāšķērso vēl vienu mežu, lai nonāktu pie Iecavas upes. Iestiprinājušies un sadzērušies Starteri (ir tāds enerģijas dzēriens, kas visiem ļoti garšo), devāmies tālāk. Protams, bija tāda lieta kā dunduri un odi, bet viņu nebija nemaz tik ļoti daudz un pēc laiciņa arī upe tuvojās. No attāluma bija grūti saprast, kas uz sliedēm notiek. It kā tur bija cilvēks, bet beigu beigās sapratām ,ka tā ir stirna. Nu labi, stirna aizbēga un tā arī viņu vairs neredzējām. Bet upi sasniedzām un bija lielais jautājums – kur celt nometni. Bija dažādas idejas, pat tādas, ka varētu celt teltis uz tilta. Taču galu galā izlēmām par labu pļaviņai, ja to par tādu varēja nosaukt. Ar mačeti tika izlauzts ceļš un, šķērsojot pāris grāvjus, tikām līdz nometnes vietai.

Tur radās jauna problēma – mīzenes un vēl visādi skudrām līdzīgi lidoņi. Beigu beigās kaut kā atradām arī vietu, kur to kukaiņu ir mazāk. Teltis cēlām steigā, jo pastiprinājās vējš un parādījās pirmās lietus lāses. Tas smidzeklis tomēr nesākās nemaz tā īsti un vajadzēja kurt ugunskuru. Nācās dedzināt kūlu, lai atbrīvotu kādu kvadrātmetru no garās zāles. Beigu beigās arī ugunskurs radās, bet galu galā, slinkuma, noguruma, tumsas un iniciatīvas trūkuma dēļ nācās iet gulēt un to ugunskuru tādu kārtīgu nemaz nesakurināt.

Nākošajā rītā, kad bija pārciesta diezgan neērtā gulēšana, lietutiņš un kukaiņi, saulīte spīdēja un visi atkārtoti devās peldēties uz upi. Tikmēr tika nojauktas teltis, ieturētas brokastis un saprasts, ka ir jādodas tālāk. Reāli bija atlicis noiet mazāk kā pusi no maršruta. Nedaudz pirms pusdienlaika devāmies ceļā. Ātri vien sasniedzām Bitenieku purvu, kurā redzējām vairākus sliežu atzarus, lielus kalnus ar kūdru un vēl tikpat lielus krāvumus ar gadu tūkstošiem vecām koku saknēm, kas ir atrastas kūdrā. Šķērsojām purvu un devāmies uz Briģu tīreli. To pavisam drīz arī sasniedzām. Kartē atraduši pareizo atzaru, devāmies tālāk. Atkal redzējām stirnu. Aiz pagrieziena atklājās plaši kūdras lauki, vesels vilciena sastāvs ar vagoniem, tehnika ar ko iegūst kūdru un vēl šādas tādas interesantas lietas, kuras ir jāredz dzīvē. Tuvojāmies Kūdras ciematam. Purva malā, bija liela uzbrauktuve, kas gluži kā tilts stiepās augšā virs krautuves. Blakus bija maza būdiņa un divi lieli ekskavatori vai kaut kas tamlīdzīgs. Pa dzelzceļu turpinājām iet uz ciemu. Ciemā bija vēlēšanu iecirknis. Bet pie garāžas lepni stāvēja SEB bankomāta izkārtne. Laikam tagad banka savus bankomātus ievieto arī vecās garāžās purva malā!

Sasniedzām pieturu un gaidījām autobusu. Tie, kas nevarēja sagaidīt, stopēja uz Bausku un to arī ātri izdarīja. Beigu beigās visi sasniedza Bausku uz ekspedīcija bija noslēgusies.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .