Kā es pirmo reizi devos uz ārzemēm?

Ar šo rakstu sākšu stāstīt par to kā esmu līdz šim ceļojis ārpus valsts un kur vispār ārpus Latvijas esmu bijis. Tādu zemju nav daudz, bet katrs ceļojums ir palicis prātā ar ko īpašu.

Ja pareizi atceros, tad tas bija 2009. gada 30. vai 31. maijs. Tikko pabeigta 5. klase un pirmā reize uz ārzemēm. Igaunija, Sāremā sala.

Jau pats ceļojuma pirmās dienas rīts bija interesants. Startējām no laukuma pie skolas Limbažos. Lai turp nokļūtu, no mājām jāiet kādi 2 – 3 km. Seši no rīta, tik bieza migla, ka metru no sevis knapi kaut ko redzi. Nu labi, varbūt pusotru vai divus metrus, bet tobrīd likās, ka tiešām tālāk par savu degungalu neko neredzi.

Kontrole uz robežas. Uz Latvijas/Igaunijas robežas Ainažos. Pirmā reize, kad pārbauda pases. Lepnums par to, ka speciāli šim ceļojumam ir gatavota pase, mainīta nauda (213 kronas – atceros precīzi kā šodien. Nejauši humpalās pirktās biksēs atradās 100 Austrijas šiliņi, tā ka puse no tam kronām bija iegūta par tiem šiliņiem). Tobrīd tas viss bija baigais piedzīvojums.

Pirmo reizi mūžā ar kuģi. Pusstunda uz prāmja. Koguva un Regula. Divi kuģi kā tramvaja pa pusstundai vai stundai viens otram pretī nemitīgi kursēja. Regula vēl kaut kādus gadus atpakaļ bija redzama, laikam kā kaut kāds rezerves kuģis stāvēja ostā. Tā ka tas atkal bija vau piedzīvojums. Atgādinu, ka 5. klase un pirmo reizi uz ārzemēm, ar savu klasi, 90. gadi, tobrīd tas ir reāls vau un viss jauns un interesants.

Muhu sala pārsteidza ar vecu baznīcu, kur bija sienu gleznojumi, biezi mūri. Dambis uz Sāremā salu. Toreiz man stāstīja, ka kādus 150 gadus atpakaļ būvēts. Varbūt ne tik sen, bet tuvu tam tiešām tur pamati jau likti.

Jau tolaik ģeogrāfija bija mans lauciņš. Mums gide bija izdalījusi kartes un man kā jaunam ar ģeogrāfiju saslimušam čalim ļoti patika visu vērot, pētīt un zināt.

Atceros, ka nonācām pilsdrupās pie Orisāres. Tagad tas ir man ļoti iemīļots objekts, ko rādu tūristiem. Tagad jau labiekārtots un mainījies, kļuvis pievilcīgāks.

Pangas stāvkrasts. Toreiz urbinājām kristāliņus no klints sienām. Mūsdienās notiek tieši tas pats. Un, godīgi sakot, ja to nedarīs cilvēki, tad erozija, viļņa, vējš, lietus to izdarīs agri vai vēlu tāpat. Arī tur viss ir mainījies. Tostarp tirgotāji, kas pārdeva suvenīrus ir pārvākušies no klajas debess uz būdiņām. Tolaik Sāremā salā diezgan daudzi tirgotāji jau bija apguvuši latviešu valodu. Īstenībā arī tagad ik pa laikam tur var sastapt cilvēkus, kuri kaut ko no mūsu valodas zina un saprot.

Nekad vairāk tur neesmu bijis, jo nav manos maršrutos pa ceļam, bet toreiz bijām aizbraukuši uz divām vējdzirnavām. Viena pārģēbta par meitenīti ar lielām bizēm, otra par vecīti ar spieķīti un hūti galvā. Starp citu, bijām arī Anglas vējdzirnavu parkā. Tur ir vairākas vairāku veidu vējdzirnavas, veca lauksaimniecības tehnika un mazi lauku zvēriņi.

Tolaik divas naktis mums bija jānakšņo pie Karujārves ezera. Viens no lielākajiem vai pat pats lielākais ezers Sāremā salā. Kempings parasts, ar slīpu jumtu būdiņām. Teikšu uzreiz – man nepatīk, ka gidi staigā pa autobusu un lasa naudu malkai, stāvlaukumiem vai kādiem citiem nelieliem simboliskiem maksājumiem. Tie, kas ceļo ar mani, tie jau zina, ka cenā, kas ir samaksāta, ietilpst visi šāda veida maksājumi un es nekad nestaigāju pa autobusu prasot santīmus. Par pašu kempingu, cik zinu ,tad namiņi nu jau ir nomainīti pret sakarīgākiem. Tolai bija sajūta, ka matrači ir ielikti kastē un tu guli nevis gultā, bet kastē.

Sāremā salas galvaspilsēta – Kuresāre. Cietoksnis, pilsētas galvenā iela. Pirmo reizi mūžā biju lielveikalā, kam durvis automātiski atveras. Kaut kas tāds bija redzēts tikai filmās. Baigā ekstra – pašam nav jāatver durvis. Un autovadītāji jau pirms gājēju pārejas apstājas un palaiž. Šķiet, ka mūsdienās tas nav tik ļoti izteikti, cik izteikti šī braucēju kultūra bija redzama tolaik un tieši uz salas. Protams, bērnu faktors arī droši vien kaut ko izteica. Un tur bija arī bankomāti. Pat vairāki. Nezinu, kā tie igauni to prata, bet uz salas jutos kā Eiropā. Reāla ārzemju sajūta. Kas bija ļoti dīvaini – meitenes uz skrituļslidām sporta topiņos vai pat bikini, bet mums visiem jākas un džemperi. Tikai pēc kāda laika saprata, ka uz salas un vēl drusku uz ziemeļiem var būt arī klimata atšķirības.

Salas dienvidos Serves pussala un Serves rags. Tolaik tur mētājās sarūsējis kuģītis. It kā kāds limbažnieks vedis kurdu bēgļus uz Zviedrija un tā tupele bija uzskrējusi uz sēkļa. Starp citu tolaik vārdu salikums “kurdu bēgļi” bija kā tāds tautības apzīmējums. Neviens nezināja, kas ir kurdi, bet zināja, ka ir tādi kurdu bēgļi. Pat ne no kurienes tādi nāk, bet ka dodas uz Zviedriju.

Pirmo reizi nonācu arī pazemes bunkuros. Viena no krasta artilērijas baterijām netālu no Serves. Tagad tai galā var apskatīt vēl arī citus militāra stila objektus. Un joprojām apmēram 30 km attālumā var redzēt Kolkas ragu.

Atceļā Kāli meteorīta krāteris. Arī tas objekts kļuvis aizvien komerciālāks.

Mūsdienās salā ir vairāk tūristu, labākas nakšņošanas iespējas, labāki ceļi, vairāk interesantu objektu. Tolaik tūrisms tur vēl bija bērnu autiņos, bet tomēr soli priekšā nekā mūsu platuma grādos.

Pērnavā atradām kaut kādu veikaliņu, kur varējām iztērēt pāri palikušās kronas.

Trīs dienas Sāremā salā bija neaizmistams piedzīvojums 5. klasi beigušam jaunam cilvēkam. Atmiņas ik pa laikam uzplaiksnī, bet daudz kas jau ir miglā tīts – viss jau vienā putrā.

Nākošais raksts būs par pirmo ceļojumu uz Poliju. 7. klase, cits laiks, cita sapratne par notiekošo.

Ja arī Jūs gribat iepazīt Sāremā salu, tad droši rakstiet vai zvaniet ([email protected], 26980327). Sala ir gana labi izpētīta un mums jau ir vairāki maršruta, sava iecienītā nakšņošanas vieta ar nakts orientēšanās un pārgājienu trasi un citas ekstras.


Posted in Piedzīvojumu stāsti

Vienas dienas izbrauciens pa Kurzemi

Tā jau saka, ka tās ašās idejas ir tās labākās. Tiešām! 4.oktobra rītā, ciemojoties pie brālēna ģimenes Vārmē, nolēmām ar bērnu uz pāris stundiņām aizbraukt uz Kuldīgu. Tāpat vien, acis papunkšķināt, varbūt kādu mazu šopingu uztaisīt. Bet tad attapos, ka bērns nekad nav bijis Māras kambaros, un arī man atmiņas par šo vietu ir stipri pabalējušas. Pēkšņi mans skatiens sastopas ar vēl trim žēliem acu pāriem. Brālēna bērni arī gribētu braukt. Nu labi, laižam!

Tā arī Kuldīgā neiegriezušies, lielajā krustojumā nogriežamies uz Talsu pusi, pēc dažiem kilometriem – pirmais pārsteigums! Šosejas malā uz lauka sapulcējušies milzumliels bars ziemeļu gulbju. Apstājamies, iebildējam. Nonākuši Rendā, ieraugām ‘brūno zīmi’ – Īvandes ūdenskritumi 50m ->. Bet tak jāiet skatīties! Jā, vietiņa jauka, saulīte apspīd rudenīgi dzeltenās lapas, kāpjam pa koka trepēm ielejā, kur jau pa gabalu dzirdama ūdens mutuļošana. Tik tiešām, par cik lietus ir lijis daudz, par ūdens trūkumu te nevar sūdzēties, pie tam ūdenskritums tiešām skaists. Blakus arī redzams liels akmens, kuram gan klāt sīkie netiek, jo, cik var saprast, upē ūdens līmenis ir manāmi pacēlies. Tā nu paejamies gar upi uz augšu, kur atrodam vēl divus ūdenskritumus. Vietām gan pārvietošanās ir samērā grūta, jo taciņa slīpa, slapja, dubļi mīksti… Tomēr kopumā iespaids ļoti jauks, esam priecīgi par šo pastaigu, kas mums aizņēma veselu stundu!

Nākamais pieturas punkts patiešām ir Māras kambari. Novietojuši auto tam paredzētajā vietā, apvidū knapi sazīmējam taciņu, kas norādīta stenda kartē. Tomēr izdodas. Atkal jauki dublīši, krūmi, brikšņi, dažu strautu šķērsošana, līdz acīm paveras skats uz Abavas līkumu. Ūdens tik mierīgs, šķiet ka vispār netek… Tālāk ejot, nākas sastapties ar vēl ekstrēmāku taciņu, jo tieši zem tās burbuļojot tek strauts, savukārt takā ir caurumi, caur kuriem šis ūdentiņš visai labi redzams. Jāsāk domāt, kāpēc daļa taciņas vēl turas savā vietā un cik gan droši pa tādu ir staigāt. Lai nu kā, nekādās bedrēs neieveļamies un drīz vien nonākam pie pirmās alas, kur protams atkal ir lielā bildēšanās un priecāšanās. Puikas vīlušies, ka alā nav sastopami sikspārņi, bet citādi viss labi. Tā nu pa kalniem un lejām, pāri un zem kritušiem kokiem, nokļūstam arī pie tiem īstajiem kambariem. Sīkie sajūsmā. Lēnām sāk pilināt lietutiņš, bet diezgan strauji sāk līt pamatīgi. Tomēr viss ātri beidzas un jau atkal drīz atspīd saulīte. Ceļā atpakaļ uz mašīnu, konstatējam, ka vienam strautam ir labpaticies mainīt savu tecējuma virzienu un par savu gultni tas izvēlējies tieši taciņu… Kopumā var teikt, ka šajā vietā civilizācijas pieskāriens ir bijis tik, cik izmetot atkritumus autostāvvietā. Vecās kāpnes un skatu laukums salauzti, koki krituši kur nu kurais, nekas nav novākts, nekas nav pielabots. Bet rodas iespaids, ka skatu laukumiņš un pāris kāpnes varētu arī nebūt vispār, tādējādi tikai pastiprinot šo dabas pirmatnīguma iespaidu, ko radījušas vējgāzes.

Uzēdam drusku mežrozīšu augļus un esam gatavi turpināt ceļu. Uz Kuldīgu? Nē, tak! Ja jau tik tālu esam, vajag ‘pieķert’ vēl kādu no šīs puses jaukumiem. Apskatos kartē, ka tālāk uz priekšu ir norādīts objekts ‘Sudmaļu ūdenskritums’. Jāpagriežas tikai uz Valgales ceļu un jāšķērso Abava. Tomēr, nonākuši tajā vietā, nekādas norādes neredzam. Ir gan mājas ar tādu nosaukumu, bet kaut kā negribējās tīšuprāt pagalmā braukt iekšā un ceļu prasīt. Tātad, šo objektu ‘izlaidām’. Ceru, ka kāds varēs izstāstīt, kur mēs ‘nošāvām buku’. Toties izmetam līkumu caur Valgali, jebšu, kā uz norādēm rakstīts, Abavciemu. Arī tur norādes uz Zīļu ozolu nav, kaut pēc kartes spriežot, tādam jābūt. Nu, laikam jau jāiemet kāds akmentiņš Valgales pašvaldības dārziņā – par nevēlēšanos attīstīt tūrismu… Sabilē iebraucam no Valgales puses, tur arī raujam strauji pa labi – tieši uz Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju. Iesākumā neticēju, ka bērniem tur tik ļoti patiks! Bet ir tik jauki joņot pa milzu pļavu no viena objekta pie nākamā. Lielās meitenes seko līdzi katra eksponāta nosaukumam un citiem datiem, cenšas izprast un saskatīt sakarības to nosaukumiem ar formām… Citviet tas izdodas tīri labi, bet ne vienmēr… Puikas arī sajūsmā par šo izklaidi. Grib bildēties pie katra eksponāta. Žēl, ka pirms divām dienām lijis pamatīgs lietus un tāpēc gravā mums iesaka neiet, taciņa esot izskalota. Pēc fiziskajām aktivitātēm un šķēršļu joslas pārvarēšanas Māras kambaros, saprotu, ka šobrīd par to neskumstu. Tomēr tagad ir skaidrs, ka te kādreiz jāatgriežas sausākā laikā. Pamatīgi izstaigājušies un izbaudījuši mākslu, konstatējam, ka no Visas Pedvāles muzeja teritorijas esam apstaigājuši labi, ja pusi. Jā, šim pasākumam siltākā laikā varētu veltīt veselu dienu.

Bet mūsu ceļš tālāk ved uz Sabiles centru. Jāapskata tak pēdējā laika slavenākais Sabiles tūrisma objekts – Leļļu ieleja! Nu, mīlīt, tiešām fantastiski! Šo vietu neatrast ir neiespējami, tā atrodas pašas galvenās ielas malā, pie paša Vīna kalna. Lellīšu meistare tās sameistarojusi nu jau ļoti daudz. Atšķirībā no Pedvāles augstās mākslas, par lellīšu apskati nav jāmaksā barga nauda, taču novietotajā ziedojumu lādītē naudiņu iemetu, nu nevaru neiemest, cik ļoti mums te visiem patīk! Un saimniecei šis leļļu pasākums sācies ar to, ka vienā Līgo vakarā viņa skaudri apjautusi, ka pie ugunskura būs viena pati… Tad nu ātri sameistarojusi sev Jāni… Tagad leļļu skaits jau sniedzas pāri simtam, šķiet. Neskaitīju gan. Bet tās lieliski sagrupētas, veidojot dažādus sižetus. Pa gabalu ieraudzīju vienu lelli pavāra mundierī. Iedevu fotoaparātu vienai no meitenēm un teicu, ka gribu sabildēties ar Mārtiņu Rītiņu. Cik liels bija mans izbrīns, kad, nostājoties pavārlellei blakus, ieraudzīju uz tās mundiera izšūtus šā slavenā vēderprieku meistara vārdu! Saimniece teica, ka Rītiņš tiešām te bijis pirms trim nedēļām un pēc tam ar kurjeru atsūtījis savu virsvalku. Skaisti! Lai cik brīnišķīgi būtu Leļļu ielejā, ir viens apstāklis, kas liek pārdomāt tālākos pasākuma plānus… Visiem nežēlīgi sākuši kurkstēt vēderi! Kā gan ne, ja bija plānots aizbraukt uz pāris stundiņām, tāpēc paķerta līdzi ir vienīgi apelsīnu sula un viens iepakojums cepumu, kuru garša jau paguvusi aizmirsties. Turpat kafejnīcā ‘pie Vīna kalna’ (vai kaut kā tā) pasūtu visiem pusdienas, bet kamēr tās top, dodamies paklaiņot pa Sabili (ne jau nu 4 izsalkuši bērni ir spējīgi rātni nosēdēt 30 minūtes pie tukša galda). Tajā laikā pagūstam konstatēt, ka Vīna kalnā no 1.oktobra ieeja ir liegta, savukārt gar pašu baznīcu tek viens varen burbuļojošs strautiņš, baznīcas priekšā visa zeme piebirusi kastaņiem, kur puikas zibenīgi sāk lasīt. Pagūstam arī apskatīt 17.gadsimta Zviedru lielgabala stobru, kas gan ir iemūrēts zemē vertikāli, un ja nebūtu norādes, prātā neienāktu, kas tas tāds…

Pēc pusdienām cik necik uzbraucam ar mašīnu pilskalnā, atlikušo ceļa gabalu veicot kājām. Sīkie jau sen ir augšā, kamēr uztuntulēju arī es. Tomēr skaistais skats uz Sabili no pilskalna augstumiem atsver visu. Tad nu dodamies prom no šīs jaukās mazpilsētiņas. Turpat netālu piebraucam pie Abavas rumbas, kas gan ir apmeklēta vairākkārt, taču vilina vienmēr. Un kā vienmēr, arī šoreiz cilvēku tur ir daudz, tāpēc lieki nekavējamies. Tā nu tikai 17:30 vakarā nonākam Kuldīgā, kas bija mūsu šārīta iedomātā brauciena mērķis. Nezin kāpēc esam pašāvuši garām Mazrendas ūdenskritumam, ko bija doma apskatīt atpakaļceļā. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka ir atlicis ne viens vien mērķis arī citam ceļojumam šajā virzienā. Kuldīga kā jau Kuldīga, visā savā skaistumā. Protams, ka neiztrūkstoša ir Ventas rumbas apskate, kur pašlaik intensīvi cenšas lekt uz augšu laši. Nekad savām acīm to nebiju redzējusi, tāpēc brīžiem sajūsmā pat spiedzu. Un jā, ja jums kādreiz izdodas pie rumbas ūdenī iemest kādu vēl vajadzīgu lietu, ziniet, ka turpat blakus krūmos ir noslēpta gara kārts ar āķi galā, kas var noderēt šīs lietas atgūšanai. Mums noderēja, kad manam bērnam nelietis vējš ar nelielu mūsu mazā radinieka palīdzību norāva cepuri… Pārbraukuši pār nesen atrestaurēto, Eiropā garāko ķieģeļu tiltu, apstaigājām arī Alekšupītes lejteci un Katrīnas baznīcas apkārtni. Tad jau saule sāka strauji tuvoties horizontam un bija pēdējais laiks doties mājās, uz Vārmi.

P.s. Dzirdēju, ka tajā pašā sestdienā daudziem brauciens ar mašīnu no Rīgas uz Siguldu aizņēmis 3 stundas… Bet vai tad tiešām rudens ir skaists tikai Siguldā??? Un tagad, vairākus mēnešus pēc šīs jaukās dienas lieliskajiem piedzīvojumiem, varu pateikt tikai to, ka šīs pašas vietas pavisam savādākās krāsu gammās, bet tikpat lieliskas un mīļas, jābrauc aplūkot un izjust arī citos gadalaikos. Mēs to noteikti darīsim!

Bildes no šī jaukā ceļojuma apskatāmas te: http://fotki.lv/imanta1/611323/

Raksta autors lietotājs imanta1 no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , ,

Svensona Ekspedīcija

Reiz kādā jūlija rītā, kad tikko biju atgriezies no Lielā Dīķa viņā krasta, ar tādu nelielu 7 stundu laika starpības apdūlumu nejauši iegāju Ryanair mājaslapā, kurā ieraudzīju maģisko ciparu 1. Vēlreiz izberzēju acis un jā, tik tiešām šodien var nopirkt aviobiļetes pa latiņu Sapratu, ka nedrīkst laist garām šo piedāvājumu citādi vēlāk to nāksies rūgti nožēlot un svētdienā būs jāiet pie bikts. Pēc pāris minūšu urķēšanās sapratu, ka laikam būs jābrauc uz Skavstu. Tā nu es nopirku biļetes i sev i pāris biedriem, lai kopā siltāk.

Pēc biļešu iegādes arī sākās militārās spiegošanas process, jo bija tač’ jāizdomā ko šajās 2,5 dienās sadarīt Skavstas apkārtnē nebraucot uz Stokholmu. Tad es iedarbināju savu Google aviosimulātoru un ar iznīcinātāju pārlidoju Skavstas lidostas apkārtni, kur manu aci piesēja tieši Dzintarjūras piekraste, pēc kuras izķemmēšanas sapratu, ka jādodas uz Okselosundi un jātaisa dabas ekspedīcija. Tam klāt vēl piemetu arī Nīčepingas apskati un māsterplāns bija gatavs, atlika tikai to realizēt dabā.

Drīz vien arī pienāca ilgi gaidītā 3. augusta pievakare, kad bija laiks doties ceļā. Ieradāmies lidostā, kur bargie muitnieki lika atvadīties no kādām sen aizmirstām šķērēm, taču saliekamo nazi, kurš bija ietīts vadiņā, gan izdevās izvest visam cauri. Laikam viņu rentgenstaru acīm tas likās esam kāds mp3 atskaņotājs. Pēcāk vēl izskaidrojāmies par viena ceļabiedra nacionālo piederību, kuram Latvijas pilsonim esot it kā vajadzēja kaut kādu ukrainas vēstniecības zīmogu, kas tika aizstāts ar zīmīgu OK uz biedra iekāpšanas kartes.

Pēc stundu ilgas kratīšanās pa gaisa bedrēm mēs tā enerģiski sakontaktējāmies ar zemi un devāmies meklēt 515 autobusu, kas mūsu aizvestu uz Nīčepingu (715 iet pa taisno uz Okselosundi, taču tas jau bija aizgājis), un pēc tam pārsēstos 715. It kā šim prieciņam vajadzēja maksāt 36 SEK, taču lidostā stāvošā autobusa šoferis kaut kā atteicās pieņemt naudu. Vēlreiz pārjautāju, vai viņš šodien vispār kaut kur vēl brauks. Atbilde bija pozitīva, un tad mēs visi kāpām iekšā busā. Protams, uzreiz izskanēja ironiskas piezīmes, ka autobuss ir par brīvu tikai vietējiem iedzīvotājiem un ka nēģeru šoferis sajaucis, jo mani tiešām nevar atšķirt no vidējā zviedra, varbūt vienīgi pēc valodas.

Jau krietni pēc pusnakts mēs izmetāmies laukā vienā no Okselosundas autobusa pieturām un devāmies naksnīgajā pastaigā Jogerso virzienā. Pa ceļam satikām vienu garausi un pēc pāris kilometriem bijām galā, kur pašā nakts melnumā uzsākām telts sliešanas procesu. Protams, ka uzcelt telti bez neviena mietiņa ir tāds savāds darbiņš. Tad nu mēs ar lidzpaņemto nazīti izdrāzām pāris mietiņus, gluži kā Džepeto izdrāza Pinokio. Vēl tikai pāris mahinācijas ar līdzpaņemtajiem striķiem un mūsu sērīgā paskata būdiņa bija gatava.

Nākamajā rītā atklājās, ka esam savu telti uzcēluši līdzās kādai pludmalei, kas, šķiet, bija vienīgā tāda vairāku desmitu kilometru rādiusā. Mazliet pakāpelēju pa vietējām klintīm nopeldējos arī nepārāk siltajā Dzintarjūrā un tad nu mēs devāmies ceļā gar Baltijas jūras klinšaino piekrasti.

Jau pirmajos metros saprtu, ka no meža noteikti iznāksim mellām mutēm, jo tā melleņu bagātība vilināt vilināja aizbāzt aiz vaiga kādu ogu. Te pēkšņi uz meža taciņas kaut kas baisi sakustējās. Kāda odze sajūtot latviešu tuvošanos nolēma nozust krūmos, jo ar šo nāciju jau nekad neko nevar zināt.

Pēc Jogerso pussalas apstaigāšanas mēs devāmies uz Okselosundas pilsētiņas centru lai iepirktu sev kādas pārtikas rezerves. Pie ieejas pilsētā mūs sagaidīja krāšņais puķu “Laipni lūdzam.” Pati pilsētiņa par sevi atstāja ļoti labu iespaidu, tiešām varējām saskatīt zviedru pedantismu. Vēl šeit mani pārsteidza vietējās baznīcas izskats, kas no ārpuses atgādināja kādu TV torni, bet iekšas gan šai baznīcai bija gana krāšņas.

Tālāk mēs metāmies atpakaļ mežonīgās dabas apskāvienos un devāmies uz Femores dabas rezervātu, lai tur pālektu pāri kādam elektriskajam ganam, pasauļotos Dzintarjūras piekrastes klintīs un varbūt sarīkotu sev un draugiem kādu pārsteigumu.

Kad Saules meita taisījās uz rietu mēs jau bijām sasnieguši Femores pussalas dienvidgalu, kurā bija iecere iecere pārlaist otro nakti. Šeit arī mums bija ekspedīcijas ekstrēmākie momenti un visādi citādi pārsteigumi. Vispirms mēs uzgājām pāris Aukstā Kara paliekas – Latviju pavērstus liegabala stobrus un citus militārus veidojumus. Veiksmīgi kāpelējot un visādi citādi balansējot pa stāvajām klintīm mēs nonācām iecerētajā apmetnes vietā. Šoreiz uzslietā telts vairs neizskatījās pēc sērīga paskata būdiņas, bet jau atgādināja gandrīz normālu telti, un arī krāšņais saulriets priecēja acis. Likās, ka te būs baigā idille, tadēļ nolēmām uz brīdi nosnausties, jo drīz vien bija jādodas uz pāris kilometru tālu autobusa pieturu sagaidīt pāris biedrus.

Pēc tam, kad jau biju ieslīdzis snaudā, manu mieru iztraucēja kāda rūkoņa un pēkšņais viļņu troknis. Likās tā mazliet savādi. Izlīdu no telts un pamanīju, ka netālu pie klintīm ir pietauvojies kāds kuģītis. Tieši tur, kur nosnausties bija aizgājusi mūsu biedre. Sākumā arī likās, ka šis kuģis ir piestājis pie klintīm, lai noskaidrotu vai jaunkundzei viss kārtībā, taču izrādījās, ka tā bija krasta apsardze, kuras uzmanību bija piesaistījis mums blakus esošais ugunskurs. Tad viņi, protams, sāka pētīt lietas un uzdot dažādus jautājumus, es gan tikmēr paspēju nodzēst ugunskuru. Beigās krasta apsardzes darbinieks nonāca pie sprieduma, ka mēs tomēr neesam vainīgi, jo neuztaisījām to ugunkuru un zīmes arī nebija izliktas. Viņš vēl piebilda, ka diezin vai kāds te vispār kādu zīmi arī liks, jo mēs vispār bija diezgan nepieejamā vietā, atvadījās, ieleca savā kuģī un nesteidzīgi devās prom.

Nākamajā rītā jau pašā agrumā devos ar autobusu (šoreiz man tas atkal bija par velti, bet parasti tas maksā 23 SEK) uz Nīčepingu, kur pirms došanās mājup biju nolēmis apskatīt pilsētu un tuvāko atpārtni. Septiņos no rīta Nīčepinga vēl bija miglas ieskauta un apbrīnojami mierīga pilsēta. Šur tur vēl manīja kā kāds čakls sētnieks uzkopj centrālo gājēju ielu un tirgus laukumus. Arī upītes krasts priecēja acis ar savu krāšņumu, ostā lepni slējās visādu burinieku armādas.

Pēc nelielas iestiprināšanās un pārtikas krājumu papildināšanas nolēmu doties pa taisno uz vietējo pilskalnu. Pa ceļam atklājās, ka Zviedrijā šķērsot dzelzceļa līniju nav tik vienkārši kā Latvijā, kur to var izdarīt jebkurā vietā. Pilskalnā izdevās satikt vienu vietējo iedzīvotāju, kurš pastāstīja par kaut kādu festivālu, kurš esot Nīčepingas gada centrālais notikums. Acīmredzot tādēļ visi autobusi bija par baltu velti, un atgriežoties atpakaļ Nīčepingas ielās bija manāma svētku atmosfēra. Ielās sāka skanēt mūzika. Dejotāji priecēja acis ar vijigām dejām, centrālajā laukumā bija uzslieta vesela skatuve, kur skaņu iemēģināja dažādas gan Zviedrijā gan Eiropā populāras popgrupas, bet visvairāk mani pārsteidza ostas promenādē notiekošais retro automobiļu saiets, un tad diemžēl man bija jādodas atpakaļ uz lidostu, lai pēcāk dotos mājup.

Tāda nu bija mana pirmā viesošanās Zviedrijā, kura uz mani atstāja visnotaļ labu iespaidu, un vispār es tur jutos gandrīz kā mājās, jo man apkārt bija taču tik daudz gaišmatainu cilvēku. Ak, kaut es varētu kaut ko no tā visa paņemt un pārnest uz Latviju. Cik tad jauki būtu dzimtenē, ja mēs spētu dzīvot tik godīgi kā mūsu rietumu kaimiņi.

Raksta autors ir lietotājs jberzinsh no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , ,

Stopējot runāt par Bībeli

Tā nu sagadījies, ka manās stopētaja gaitās visādi starpgadījumi gadās diezgan reti. Tas līdz šim pats briesmīgākais notika kādā aukstā, izteikti slapjā un neomulīgā ziemas dienā nu jau apmēram pirms diviem gadiem. Stāvēju Juglā un stopēju. Kad jau kādu stundu tā biju stāvējis, apstājās sarkans VW Pasaats. Iekāpjot iekšā, es sievietei pateicos par to, ka viņa mani paņēmusi utt. Un tad sākās 20 briesmīgākās minūtes manā stopētāja dzīvē. Mēs runājām par Dievu. Labi, man jau nav problēmu par to runāt un nemaz no tā nemēdzu izvairīties. Bet šis te jau bija par traku. Man sāka ļoti gudri skaidrot, ka vispār Latvijā nemaz nevar iegūt augstāko izglītību. Kādēļ? Tādēļ, ka augstskolās visās programmās nemāca Bībeli. Un, lai manas dusmas par šādu izrunāšanos vēl palielinātu, man sāka skaidrot 2. pasaules kara un abu izsūtīšanu cēloņus. Izrādās, ka latviešus uz Sibīriju izsūtīja tādēļ, ka viņi neticēja Dievam un bija mantkārīgi. Es gan tobrīd pārāk necentos oponēt sievietei, kuras mašīnas panelis aplīmēts ar citātiem no Psalmiem. Bet tā nu sanāca, ka sieviete beigu beigās atzina, ka ar mani viss esot kārtībā un ka man vēl tikai Bībeli vajagot izlasīt.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , ,

Rīga – Gulbene

Šis nebija ne mūsu pirmais, ne arī grūtākais pārgājiens. Bija piedzīvots arī kas smagāks, taču šis bija pirmais nopietnais pēc ilgāka laika. Ideja iet ar kājām no Rīgas uz Gulbeni manī ir bijusi dzīva vienmēr. Jau pirms četriem gadiem bija pirmais mēģinājums īstenot šo plānu. Šoreiz tas izdevās. Biju noilgojies pēc ļoti smaga pārgājiena, tāda, ka galamērķī būtu pilnīgs bezspēks. Tādēļ nolēmu uzdevumu padarīt interesantāku, palielinot dienā veicamo kilometru skaitu. Vidēji sanāca 50km dienā un tā četras dienas no vietas. Pastāstīju par ideju savam pārgājienu kompanjonam Jānim, un man par lielu prieku viņš piekrita.

Tā 19. jūlija vakarā savācāmies un sākām krāmēt somas. Paņēmām līdzi visu nepieciešamo, arī ēdienu. Protams, nosvērāmies. Jānim soma svēra 12kg, bet man 17kg. Šķita padaudz, bet mierināju sevi, ka lielāko daļu no tā sastāda ēdiens, kas ceļa gaitā saruks. Nolēmām to kārtīgi nosvinēt. Diemžēl tā nebija laba ideja, jo sanāca gulēt maz. Jānim 3 stundas, bet man ne minūti. Laikam stress neļāva iemigt.

Pirmā diena sākās agri – pussešos no rīta. Uzsildījām vakardienas makaronus ar maltās gaļas mērci, iedzērām tēju un gājām. Startējām tieši no manas mājas Āgenskalnā, tādēļ bija jāiet cauri visai Rīgai. Tas bija patīkami. Izgājām cauri Rīgai, kas vēl tikai mostas. Pulkstenis bija aptuveni deviņi, kad jau bijām Juglas McDonalds telpās. Nevarējām nociesties šeit neiegājuši. Ņam, ņam. Vēl nopirkām pa vienam aliņam, lai jautrāks ceļš. Tālāk bija patīkama iešana, jo virzījāmies cauri mežam. Šeit bija dikti daudz ogu. Meža zemenes, mellenes un avenes. Ejot cauri mežam, bijām nonākuši līdz mūsu galvenajai „trasei” – Mālpils šosejai (P3). Šeit iešana nebija tik patīkama, jo brauca mašīnas, kas ik pa laikam bija jāpalaiž garām, paejot nost no asfalta. Bet ar to jau mēs bijām rēķinājušies, bijām pat iepriecināti, ka mašīnu ir mazāk kā gaidīts. Tā arī nonācām Skuķīšos, kur bija mūsu pusdienu pauze. Iestiprinājāmies ar līdzi paņemtajām tostermaizēm un iejaukto kolu. Ilgi gan nekavējāmies, jo ceļš vēl bija tāls. Pa ceļam piestājām Tumšupē, kur nopirkām pa aliņam, jo dikti slāpa. Uzturēties tur gan nebija patīkami, jo tur visas malas smirdēja. Tas laikam tādēļ, ka tur ir tāda kā lapsu ferma. Izdzērām aliņus un devāmies tālāk. Apmetāmies īsi pirms Allažmuižas. Tā bija ideāla vieta – drusku nost no ceļa, upes malā. Bija gan kur telti uzsliet, gan kur ūdeni pasmelt. Bija tikai kādi deviņi, kad jau ēdām vakariņas. Uz mazā prīmusa uzvārījām katrs sev roltonu dubultporciju, kā arī tēju. Bija gardi. Miegs arī nāca viegli, jo sen nebija gulēts. Naktī nedaudz sala, bet to jau zināju pirms gulēšanas. Mans guļammaiss ir ļoti ērts somā, jo ir mazs, bet guļot der uzvilkt kādu džemperi.

Otrajā rītā, protams, modinātājs vairākas reizes tika pārlikts, līdz beidzot ap septiņiem jau pakojām mantas. Vēl neko neēdām, jo bija paredzēts pirms brokastīm noiet līdz Mālpilij atlikušos 13km. Ātri vien nonācām galā. Tur, veikalā „Zemūdene”, nopirkām vēl četras rolton zupiņas, lai pietiek visam ceļam. Liels paldies arī pārdevējai, kas atļāva mums kādu pusstundiņu palādēt telefonu, kamēr ēdam. Bija drusku kritusies baterija, jo šorīt pa ceļam klausījāmies mūziku ritma uzturēšanai. Brokastīs mums bija putra ar tēju. Ieēdām arī somā atrasto kliņģeri. Tikko bijām paēduši un sākuši savu ceļu, kad sāka pamatīgi līt lietus. Par laimi, bijām tam gatavi. Uzvilkām lietus plēves un gājām tālāk. Lietus ar nelieliem pārtraukumiem mūs pavadīja visu ceļu līdz pat Nītaurei. Par laimi tieši tur nelija. Vietējā veikalā iegādājāmies brētliņas tomātu mērcē un stilīgajā, ar adidas zīmi rotātajā, autobusa pieturā pusdienojām. Kā lielisks fons pusdienām bija pāri ielai esošais ģimenes skandāls, kur sieva gribēja braukt uz Zaubi, bet vīrs negribēja. Beigās vīrs padevās, bet sieva tā arī nekur neaizbrauca. Paēduši un noskatījušies izrādi, devāmies tālāk. Bija jānoiet vēl šīs dienas pēdējie 20km līdz Skujenei. Un atkal lielu ceļa daļu mūs pavadīja lietus. It kā ar to vēl nepietiktu, mums sāka virsū skriet divi lieli vilku suņi, ilgi nācās no šiem atkauties, bija drusku stresiņš. Skujenē bijām diezgan pavēlu vakarā, un tur vienīgie sastaptie cilvēki bija trīs pirmsskolas vecuma meitenītes, kas mums teica „Labdien!”. Ilgi meklējām ideālo naktsmītni, jo virs galvas sāka vilkties lieli mākoņi. Izstaigājām kapus, bet nekā. Tad ciemata centrā uzgājām ēku ar uzrakstu „Pansija”, durvis bija vaļā, un mēs nolēmām ziedot nelielu daļu budžeta, lai nakti pavadītu zem jumta. Jau tā bijām slapji, gribējās drusku apžūt un pārnakšņot siltumā. Telts mums bija ļoti maziņa, plāna un lietus neizturīga. Iegāju iekšā, visur dega gaismas, bija tualete, virtuve, bet neviena paša cilvēka. Izbļaustījos, izmeklējos, bet nevienu tā arī nesastapu. Nolēmu izmantot izdevību un uzpildīju ūdens krājumus. Žēl, bet šī naktsmītne mums atkrita. Tad mums mežonīgi paveicās – mēs atradām estrādi. Bijām jau agrāk telti cēluši uz estrādes, tādēļ zinājām, ka tā ir laba vieta. Šoreiz gan tas bija vēl ideālāk – aiz estrādes iekļuvām tādā kā aizskatuves piebūvē, kur bija aizvējš, jumts virs galvas, kā arī elektrība. Vārdu sakot, komforts par brīvu. Vienīgi bija neliels stresiņš, ka tik kāds mūs neizdzen, bet tas tik padarīja to visu jautrāku. Aizskatuvē uzslējām telti, lai ir vēl siltāk, paēdām vakariņas un pilnībā uzlādējām abus telefonus. Telefoni vienmēr noder, jo tad paguruma brīžos var stimulēt sevi ar ritmisku mūziku.

Trešā diena sākās vēl vēlāk nekā otrā. Biju vispār nolicis modinātāju un tikai laimīgas nejaušības dēļ pamodos pus deviņos. Šī diena solījās būt interesantāka, jo nu beidzot mēs sākām iet pa ainavisko Piebalgu, kā arī izvēlējāmies mazākus ceļus. Arī debesis bija skaidras. Šoreiz brokastis paēdām tur pat uz vietas, jo līdz Vecpiebalgai bija 25km – puse veicamās dienas distances. Kā jau katru rītu, ēdām putru ar zapti un tēju. Izmantojām arī tuvumā esošās labierīcības un sākām otro pārgājiena pusi, jo atlikušas bija vairs tikai divas dienas un aptuveni 100km. Īsi pirms Vecpiebalgas tomēr piestājām mazā veikaliņa un nopirkām pa snikeram. Vecpiebalgā mums atkal uzsmaidīja lielā veiksme – tikko bijām nopirkuši pusdienu konservus, kad sākās lielais gāziens. Paspējām iemukt pie veikala esošajā teltī, kur arī paēdām. Līdz ko pēdējais kumoss bija norīts, arī lietus mitējās. Bija laiks doties tālāk. Tālāk mūsu ceļš veda uz Jaunpiebalgas pusi. Tas bija grūti, jo atkal nedaudz lija un bija jākāpj lielā kalnā. Par laimi ceļš bija svaigi asfaltēts, tas iešanu padarīja krietni vieglāku. Nogājuši kādus 4km, lietus mitējās un mums bija jānogriežas uz sīkāku celiņu. Bija neliels risks, ka šī ceļa vairs nav, bet par laimi tas tomēr bija. Vietām ļoti katastrofālā stāvoklī, bet vismaz bija. Pa šo ceļu iedami, bijām iegājuši Madonas rajonā, vēl kādi 5km un atkal bijām Cēsu rajonā. Tālu vairs nebija palicis līdz mūsu plānotajai apmetnes vietai. Nogriezāmies uz vēl šaubīgāka ceļa, bija liela iespēja, ka šis ceļš ir izzudis, jo tas veda kādus 7km caur lielu mežu, ko tā arī sauca „Lielmežs”. Bet, kā jau to varēja paredzēt, pateicoties kokmateriālu bagātībām, ceļš bija uzlabots, uzbērts plats un gluds. Iet bija patīkami, lai gan Jānis jau sāka pagurt, nācās mazināt tempu, bet bijām jau diezgan tuvu beigām, tā ka satraukumam nebija pamata. Vēl no vienām mājām meža vidū mums atkal virsū skrēja suņi, bet ar šiem mēs ātri atradām kopīgu valodu. Redzējām arī mazu stirniņu, kas, neskatoties uz mūsu skaļo mūziku, ilgi mūs nemanīja. Pasmēlām ūdeni vakariņām un iekārtojām naktsmītni. Šoreiz sagriezām egļu zarus, ko paklājām zem telts. Bija vērts – gan siltāks, gan mīkstāks.

Ceturtā diena sākās vēl par stundu vēlāk nekā trešā. Grūti ir nenolikt modinātāju. Bija jāsarauj. Ātri sakravājāmies un bez brokastīm devāmies tālāk. Pēc aptuveni 8km bija mūsu šī rīta brokastu vieta – Silmači. Pie ezera bija ierīkota ideāla atpūtas vieta, tur arī gandrīz pilnībā iztukšojām savus pārtikas krājumus, bija jau stipri karsts, un diena bija ideāla. Turpmāko mūsu ceļu varēja sadalīt ap 10km garos posmos starp ciemiem – Druviena, Tirza, Galgauska. Nolēmām Druvienā un Tirzā nedaudz piestāt, iedzert kādu aliņu vai ko tādu, bet Galgauskā nopirkt pusdienas, jo no turienes bija jāiet vēl kādi 15km līdz pašam galamērķim. Plāns ar aliņiem tika īstenots. Druvienā tos izdzērām visskaistākajā autobusa pieturā, kādā biju bijis, bet Tirzā ideālākajā vietā ciemata centrā – tādā kā māju pagalmā starp diviem veikaliem. Abās vietās arī varējām pavērot vietējo rosību un sadzīvi. Uz Galgausku jau ceļš gāja drusku gausāk, jo bija beigušies telefoni, tādēļ nevarēja klausīties mūziku. Tas ir liels mīnuss. Galgauskā mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums – vietējais veikals „Gusts” strādāja tikai līdz pieciem, bet bija jau gandrīz septiņi. Nācās mugursomā sameklēt vēl pašas beidzamās rupjmaizes šķēles un ievārījuma burku. Sanāca gardas zaptsmaizes. Jānis gan teica, ka no tām neesot nekādas jēgas, un, ka viņam tik un tā griboties ēst, bet man ar tām pilnīgi likās gana. Bija vairs atlikuši nieka 15km, līdz pārgājiena beigām, to apzinoties, ēdiens it nemaz nebija prātā. Šo atlikušo gabalu sadalījām uz pusēm, ar atpūtas pauzi pa vidu. Bija patīkams vakars un iet pa asfaltēto šoseju bija prieks. Kad piestājām autobusa pieturā atvilkt elpu, sastapām kādu vietējo iedzīvotāju, kas ar mums padalījās savos piedzīvojumos ar policiju. Viņš jau bija vairakkārt sodīts par iešanu tumsā bez atstarotāja, kā arī viņš nesaprata, kādēļ viņš nedrīkstētu pīpēt autobusa pieturās vai arī pie bibliotēkas. Tā, guvuši jaunu draugu, cēlāmies, lai nākamreiz sēstos tikai „Ceļmalās” pie galda. Ceļš jau bija pazīstams – šeit bija iets un skriets vairakkārt, taču, neskatoties uz to, Jānis sāka pagurt. Viņš teica, ka gribot ēst, un, ka pie visa ir vainīgas knapās pusdienas. Vēl šaubījāmies, vai paspēsim līdz desmitiem iegādāties alu, ar ko galamērķī veldzēt slāpes, bet šaubas bija veltas – vietējie veikali strādāja tikai līdz deviņiem, tādēļ nācās iztikt bez alus. Pulkstenis rādīja tieši desmit, kad iegājām mājās.

Bija paveikts līdz šim nerealizētais – no sliekšņa līdz slieksnim atnācu no mājām uz laukiem, kā arī četras dienas no vietas gājām 50km. 200km – tas ir lielākais attālums, kādu esmu veicis četru dienu laikā. Guvām lielisku pieredzi, ko noteikti izmantosim arī nākamajos pārgājienos, kas, bez šaubu ēnas, būs. Cerams, pat ātrāk nekā plānots.

Gustavs Straupmanis


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , ,