Nīderlande aprīlī

Kad uz ļoti cerīgas nots nobeidzu savu iepriekšējo stāstāmo, pati īpaši neticēju, ka jau tik drīz man atkal izdosies paviesoties šajā fantastiskajā zemē. Bet lūk, dažreiz sapņi piepildās! Tā kā ‘taciņu’ jau biju ieminusi, šoreiz ņēmu līdzi arī savu zeperi 5-gadnieku. Un tā, 8.aprīļa pēcpusdienā pametam drūmi pelēko un lietaino Latvijas zemīti! Nokļūšana tā pati – ar Air Baltic līdz Briselei, pēc tam ar vilcienu uz Roterdamu. It kā bērniem vilcienā nav jāpērk biļetes līdz 4 gadu vecumam, tomēr konduktori ir ļoti jauki un uz bērniem īpaši neskatās, pat uz tādu ‘dīgli’, kā manējais, kas auguma ziņā pārspēj ne vienu vien skolnieciņu. Briselē, pērkot vilciena biļetes, kasieris tā arī pasacīja: ‘Uzskatīsim, ka viņam ir 4 gadi…’ Paldies! Jau pirmais jaukais pārsteigums!

Pa nakti atguvušies no ceļa, Rītu sākam ar vietējā ciemata tirgus apmeklējumu. Dodamies ar vienu divriteni, sīkais sēž uz bagāžnieka uzriktētā bērnu sēdeklītī, jo draudzenes speciāli manam bērnam sagādātais ričuks tomēr izrādās drusku par lielu. Katra braukt uzsākšana un apstāšanās prasa zināmu veiklību, beigās jau iet tīri labi, bet ir skaidrs, ka nekur tālu tādā veidā netiksim. Tāpēc turpat ciemata lietoto velosipēdu veikalā piemeklējam bērnam labu un augumam atbilstošu ķerkatu, nolokam 25,-eiro un priecājamies, ka piedzīvojumi var sākties. Jāpiezīmē, ka īrēt divriteni uz 10 dienām būtu stipri dārgāk, pie tam šo pēc tam atkal var pārdot… Tāpat svarīgi ir tas, ka lietoto velosipēdu veikalos visi braucamie ir labā tehniskā stāvoklī, jo bez pamatīgas tehniskās kontroles un apkopes veikalniekiem nemaz nav tiesību tos tirgot, tāpēc nav riska ‘iegrābties’ brāķī.

Vēl no pirmās dienas piedzīvojumiem var pieminēt apkārtnē praktizēto pīļu barošanu. Arī mans bērns , saņēmis draudzenes sakrāto maizes garoziņu ķeseli, devās pie pīlēm. Pīles, pamanījušas, ka nāk tāds labvēlis, cita spārnos, cita skriešus, metās viņam pretī, pa taisno uz ielas. Mašīnām nācās sabremzēties un pagaidīt, kamēr man izdevās iestāstīt bērnam, ka lai cilpo vien pāri ielai, tad pīles viņam sekos un kārtība uz ielas tiks atjaunota… Bet visumā holandiešu autobraucēju pacietība ir apbrīnojama! Nekādas steigas, nekāds signalizēšanas vai dusmīgu seju. Ja redz, ka kādam gadījusies kāda ķibele, drīzāk apstājas un pajautā, vai nevajag palīdzēt, nevis vienaldzīgi brauc garām. Un vienmēr neiztrūkstošā sasmaidīšanās, par ko rakstīju jau iepriekšējā reizē!

Un tā, vakarā izpētījuši sīku Lansingerland reģiona karti, nonācām pie slēdziena, ka jādodas Austumu virzienā, aplūkot blakus ciematu Bleiswijk un augšējo ezeru aiz tā. Tātad, augšējās ūdenstilpnes ir tās, kurās tiek sapumpēts ūdens no zemāku līmeņu kanāliem un no kurām savukārt tas tiek dzīts uz jūru. Zemes, kuras šādā veidā tiek atbrīvotas no ūdens gūsta, sauc par polderiem. Kanāli polderus sadala tādos kā taisnstūros un šie taisnstūri bieži vien tiek izmantoti kā ganības. Praktiskā puse ir arī tā, ka ganībām apkārt nav jāliek žogi, to funkcijas veic paši kanāli un grāvīši, cik nu kurš liels, tie arī atrisina lopu dzirdināšanas jautājumu. Visos virzienos ved pieklājīgi veloceliņi, ir izdotas arī daudz un dažādas velotūrisma kartes ar jau izstrādātiem maršrutiem un pat norādītu ieteicamo braukšanas virzienu. Mēs gan izstrādājām savus braukšanas maršrutus, ko izejot no vēja stipruma, izsalkuma pakāpes, kā arī citiem apstākļiem, koriģējām uz vietas. Nonākuši Bleiswijk parkā, uzgājām vietiņu, kas drīzāk atgādināja kādu lauku fermu ar zirgu, aitām, kazām, trušiem, ēzeļiem un dažāda kalibra un sugu mājputniem. Neskatoties uz to, ka bija darba dienas priekšpusdiena, fermā sastapām milzum daudz skolas vecuma bērnu. Drīz arī noskaidrojām, ka šī fermiņa parkā izveidota tieši tāpēc, lai parādītu jaunajai paaudzei lauksaimniecībā izmantojamos dzīvniekus, iemācītu tos kopt. Ieeja fermā – par brīvu. Pēc fermas apskates uzbraucām pie augšējā ezera. Tur paveras tiešām fantastisks skats. Ezers ir liels, kuģojams, tā rāmajā ūdensspogulī gozējas pretējā krasta skaistule – vējdzirnavas. Ezera malā dažviet ērti iekārtojušies makšķernieki un rimti vēro pludiņa nekustēšanos. Izskatās, ka zivju ķeršanā daudz labāk veicas visur esošajiem zivju gārņiem un citiem ūdensputniem, kas te ir sastopami milzīgos baros. Nobraukuši pamatīgu gabalu gar ezeru, griežamies uz māju pusi, pa ceļam apskatot vēl vienu ciematu, Bergschenhoek, kuras nosaukumu nu jau pat māku izrunāt, tomēr fonētiku neriskēšu pierakstīt. Laimīgi atgriezušies mājās, konstatējam, ka pirmajā riteņošanas dienā esam pieveikuši turpat 30 kilometrus. Domāju, nu sīkais būs piekusis, spēlēsies mierīgi dārzā. Kas tev deva! Uzēdis kwarku, dīca, ka vajagot vēl pabraukāties. Nu labi, laidu lai braukā turp un atpakaļ gar mājas priekšu. Puisis ātri sapazinās ar visiem kaimiņiem, izglaudījās kaimiņu suņus un bija pārlaimīgs. Atgriežoties pie kwarka. Tas bija atkal viens fantastisks atklājums. Novembrī kaut kā to biju palaidusi garām. Kwark ir atrodams visos Nīderlandes lielveikalos, tieši blakus jogurtiem. Pirmajā mirklī tas arī šķiet kaut kas līdzīgs jogurtam, tomēr ir zināmas, bet grūti nodefinējamas atšķirības. Mums tas ļoti iegaršojās, bērnam pat vairākas dienas neko citu negribējās ēst, es gan šo ēdienu drusku pielaboju ar sauju šokolādīgu brokastu pārslu. Tomēr, dienām ritot, bērnā pamodās latvietis, un viņš sāka prasīt kartupeļus…

Nākošajā dienā sakrāvām velosipēdus uz mašīnas piekabītes un braucām uz Lissi, kuras apkārtnē esot visplašākie un krāšņākie tulpju lauki. Jau visu martu biju sapņojusi, kā riteņosim gar tiem, baudot krāsainās ainavas… Jau braucot mašīnā, draudzene teica, ka kaut kas nav kārtībā. Nu ja, pateicoties agrajam, kaut arī ne siltajam pavasarim, esam ieradušies par vēlu – tulpes jau noziedējušas, jebšu nopļautas. Atliek baudīt drusku pārziedējušu narcišu laukus. Tomēr brauciens vainagojas arī ar īstiem svētkiem manai dvēselei un nāsīm, jo pilnos ziedos ir hiacinšu lauki! Tas nu gan ir kaut kas pasakains! Nebiju pat cerējusi uz tādu laimi, jo parasti tiek runāts tikai par tulpju laukiem. Teikšu kā ir, tas ir jāredz savām acīm un jābauda ar savu personīgo ožas orgānu! Neviens stāsts, neviena fotogrāfija nevar sniegt to kopiespaidu, kas izpaužas šajā krāsu un aromāta simfonijā. Pastāstīšu drusciņ sīkāk, kāpēc tieši tur ir šādi skaisti lauki un kāpēc daļa ziedu tiek audzēti klajos laukos, bet daļa – siltumnīcās. Reģionā starp Lissi un Leidenu ir puķu sīpoliem vispatīkamākā augsne – smiltis. Citur Nīderlandē vairāk sastopams māls vai smilšmāls. Tāpēc jau izsenis šajā reģionā lauksaimnieku bizness balstīts uz sīpolpuķu audzēšanu. Pie tam ziedi, kas veido šos skaistos, krāsainos paklājus, netiek pārdoti, tie nozied un tiek nopļauti, lai tiktu izaudzēti spēcīgi puķu sīpoli, ko tālāk šķiro, apstrādā un sūta tirdzniecībai pa visu pasauli. Savukārt griezto ziedu tirdzniecībai puķītes tiek audzētas siltumnīcās.

Tā nu mēs jauki riteņojām un priecājāmies par saulaino un mierīgo laiku… Te pēkšņi, mans priekšā braucošais bērns ne no šā, ne no tā, sagriež stūri šķērsām un bez bremzēšanas nobrauc no veloceliņa un plunkš! kanālā iekšā! Paldies Dievam, viņš pamanījās atrast visseklāko kanālu, gar kādu jebkad biju riteņojusi. Pēc zināma minstināšanās brīža (mērcēt vai nemērcēt pašām kājas), kopīgiem spēkiem ar draudzeni, izvilkām sausumā gan bērnu, gan viņa braucamo. Jāsaka, ka kanāliņa dibens bija visai melniem un ķepīgiem dubļiem bagāts, tāpēc puiša džinsas un botas bija ne tikai slapjas, bet arī piķa melnas. Lai arī saulīte spīdēja spoži, gaisa temperatūra bija labi, ja kādi +12,+13 grādi, tāpēc pieņēmām lēmumu nekavējoties doties mājup. Bija atlicis vien tāds mazumiņš, kā tikt līdz mašīnai, apmēram 5 kilometri. Visu ceļa gabalu bērns varonīgi nobrauca slapjajās biksēs un uz dubļu un ūdenszāļu pikučiem aplipušā velosipēda. Savukārt mājās viņš tika iemērkts sinepju vannā, līdz kamēr ausis kļuva sarkanas un rezultātā pat iesnas nepiemetās… Tomēr gūtā ‘psiholoģiskā trauma’ uz pāris dienām mūs atturēja no došanās riteņot tālākos ceļos. Taču arī šīs dienas pavadījām nemitīgā kustībā – apmeklējām Roterdamu un Zoetermeer. Vēl vienā jaukā dienā atkal sēdāmies uz velosipēdiem un devāmies Delftas virzienā, pa ceļam apmetot mazu līkumu caur Oude Leede un piestājot putnu rezervātā Ackerdijkshe Plassen. Tur mūs sagaidīja pa veloceliņu skrienošs un nelabā balsī bļaujošs fazāns, kā arī daudz dažādu ūdens putnu. Visu kārtīgi apskatījuši un pat saņēmuši svētību no pavisam zemu lidojošas pīles zemastes atveres, mināmies tālāk uz Delftu. Par cik šajā brīnišķīgajā pilsētiņā jau pabiju novembrī, jutos kā tāda ekskursijas vadītāja savam bērnam… Atpakaļceļš mums vijās caur ciematu Pijnacker, kur ceļmalas apstādījumus vairāku kilometru garumā veido ap metru platas narcišu dobes. Žēl gan, ka šogad narcises jau sākušas ziedēt februārī, tāpēc aprīlī tās izskatījās drusku nolietojušās.

Protams, nevaru atstāstīt visus braucienus un virzienus, kuros devāmies, tomēr gribu pastāstīt vēl par dažiem lieliskiem iespaidiem. Nedēļu pēc mūsu ierašanās, pie manas draudzenes atbrauca vēl viena draudzene no Latvijas ar savu pusgadu veco bēbi. Tad nu visi kopā devāmies baudīt ziedu valdzinājumu slavenajā Kaukenkofā, protams, bez velosipēdiem. Lai pastāstītu tās izjūtas – prieku, sajūsmu, apbrīnu, skaudību utt, laikam tiešām pietrūks vārdu… Visvairāk bildes no šīs ziedu pasakas var apskatīt http://fotki.lv/imanta1/521765/, bet šo to esmu ievietojusi arī draugos. Priekšpusdienā bērnam puķes neinteresēja un viņš snaikstīja kaklu, lai tik ātrāk nokļūtu pie apsolītā rotaļu laukuma. Kad šis punkts dienas plānā bija atķeksēts, bērns neviltotā sajūsmā pievērsās arī ziedu stādījumiem, prasīdams fotografēties un dīkdams, ka grib fotografēt arī pats. Sākumā parkā tiešām traucēja milzīgie apmeklētāju pūļi, kuru sastāvā arī bijām mēs paši. Bet pēkšņi ap pieciem pēcpusdienā parks kļuva pavisam tukšs. Skaidrojums – tūristi ir saformēti pa autobusiem un aizvesti, vai nu tas viņiem patīk vai nē, bet vietējie iedzīvotāji devušies mājās vakariņot, kas viņiem ir svēta lieta un jānotiek pl.18:00. Bijām palikuši mēs un vēl daži tādi individuālie ceļotāju, kam vakariņas nav tik svētas salīdzinājumā ar baudāmo skaistumu. Koki met arvien garākas ēnas lejup slīdošās saules staros, trokšņa un burzmas vietā iestājies klusums, puķes kļuvušas smaržīgākas. Pasaku valstība, no kuras negribas projām iet…

Kādā citā jaukā dienā atkal āķējām mašīnai piekabīti un stutējām augšā velosipēdus. Virziens – DA no Roterdamas, turamies pa A15 līdz nobraucienam uz Alblasserdam, tur arī nogriežamies, atstājam auto upes malā un tālāk dodamies videi draudzīgākā veidā. Mazais puika piekabītē, pārējie paši min pedāļus. Iesākumā nesteidzīgi, bet pēc tam arvien naskāk virzāmies uz Kinderdijk polderi, kur vienā panorāmā skatāmas ap 20 vējdzirnavas. Ceļš ar visbēdīgāko veloceliņu – tikai ar baltu svītru atdalīta braucamās daļas strēlīte, pati braucamā daļa arī tāda pašaura, pretī braucošajām mašīnām grūti izmainīties, un te nu vēl pēkšņi mūsu karavāna. Gods kam gods, neviens šoferītis nesignalizē, nespraucas, neburkšķ, bet gan piebremzē un brauc aiz mums, kamēr var droši apdzīt. Mēs jau tā minamies cik jaudas! Nonākuši Kinderdijk polderī, konstatējam, ka tas ir ļoti slavens tūrisma objekts, jo visapkārt atkal ir lieli bari ar autobusiem savestu tūristu, pie tam mēs tiekam uztverti gandrīz kā eksponāti un visiem ir nepārvarama vēlme ielūkoties piekabītē un pajautāt, vai tiešām tur iekšā sēž īsts bērniņš… Tomēr tālāk celiņi kļūst brīvāki un varam izriteņoties uz nebēdu. Daudzviet veloceliņu abās pusēs plešas milzu ūdens klaji un man nav ne mazākās nojausmas, cik tie dziļi. Iekšēji priecājos, ka mans bērns tajā seklajā grāvītī ir guvis labu mācību un šeit ir ļoti uzmanīgs, pie tam nu jau arī iedresēts griežot galvu, negriezt līdzi stūri…

Vēl, atstājot velosipēdus mājās, bijām aizbraukuši pie ‘lielā ūdens’ jeb iekšējās jūras: Enhauzenu, ar visu tās brīnišķīgo brīvdabas muzeju, Hoornu, ar tās šķībajām un greizajām vecpilsētas mājām, kas šķiet, stutē cita citu, un tad arvien tuvāk Amsterdamai pa maziem un šauriem lauku celiņiem (tomēr asfaltētiem), Edama, Volendama, Monikendama un slavenā Marken sala. Izskatījās, ka turp ar velosipēdiem var doties vairāku dienu braucienā siltākā laikā, jo visapkārt ir kempingi un dažādu kalibru ēstūzīši. Bet ļoti vējainā laika un lietus draudu iespaidā, bijām priecīgas, ka šobrīd pārvietojamies ar auto. Tā nu sanāca, ka vienā dienā pie Amsteradmas gan izbraucām pa apakšu milzīgai lidmašīnai, gan lielam kruīzu lainerim, kas bija uzņēmis kursu jūras virzienā (A4 šoseja iet pa apakšu Schiphol lidostas vienam no skrejceļiem, A10 savukārt – Amsterdamas ostas akvatorijai). Sajūta fantastiska, apzinoties, ka tā jau esam zem ūdens līmeņa un te pēkšņi, ceļš paved zem upes…

Dienā, kad uzsākām garo atpakaļceļu, mums bija tas prieks baudīt Pasaules čempionāta motokrosā gaisotni Oss trasē un boksos, kur satikām manu draudzeni, kas dzīvo Beļģijā (viss bija iepriekš sarunāts). No mototrases ar beļģu/latviešu ekipāžas treileri pa taisno devāmies uz Beļģiju, kur pilsētiņā Geel, pavadījām vēl vienu jauku dienu, tās apbrīnojami lētā bet foršā akvaparka un draudzenes privātā batuta dēļ bērns vispār vairs negribēja mājās braukt. Pēdējā diena tika veltīta Briseles apskatei, bet tas jau ir cits stāsts, cita valsts.

Rezumējot divās nedēļās paveikto, redzēto un izbaudīto, varu teikt tikai vienu – ai, kā gribas turp aizbraukt vēl!

Bildes no šiem piedzīvojumiem: http://fotki.lv/imanta1/551544/

Atsevišķa sadaļa Kaukenhofas ziedu skaistumam: http://fotki.lv/imanta1/521765/

Raksta autors ir lietotājs imanta1 no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

Misa – Briģu tīrelis

Sestdienas pēcpusdienā sapulcējāmies Rīgas Starptautiskajā autoostā un konstatējām, ka uz izvēlēto autobusu ir palikusi tikai viena biļete uz Vecumniekiem. Nācās pirkt biļetes uz nākošo reisu. Cik gan neliels bija mans šoks, ka pārvadātājs ir SIA “Norma – A”. Lielai daļai tas neko neizsaka, bet apgaismošu, ka tas ir visiem zināmais un bēdīgi slavenais “Ecolines”. Jā, tas pats, kura autobusi ik pa laikam mēdz sadegt, vai apmest uz Maskavas šosejas pāris kūleņus. Nu jā, bet tas mums piedeva papildus azartu doties šajā ekspedīcijā. Brauciena laikā konstatēju, ka tam graustam, ko sauc par autobusu, viens balsts ārsienā ir salūzis un siena vienkārši kratās tā, ka šķiet, tūlīt viss autobuss pārlūzīs uz pusēm. Pie tam, šoferis to konservu kārbu stūrēja vismaz uz 100. Nu, katrā gadījumā spiests tika grīdā un tas nelīdzinajās ierastajiem braucieniem ar autobusiem, kur cenšas puslīdz ierāmēties grafikā. Te izskatījās, ka šoferis ir tik ļoti nogribējies pēc cigaretes, ka vienkārši vairs nevar, jo Vecumniekos viņš vismaz minūtes 20 sapīpēja ar šoferi , kas pēc skata sakarīgāku, arī Ecolines busu, stūrēja pretējā virzienā.

Vecumniekos nonācām dzīvi un veseli un bija laiks iepētīt, kas labs šajā ciematā ir atrodams. Nu, godīgi sakot, bijām patīkami pārsteigti, jo veikali tur bija gandrīz katrā mājā un nemaz ne tie sliktākie, arī bankomāts bija un vispār izskatījās, ka tas ir tāds diezgan rosīgs centrs. Aizgājām līdz Vecumnieku stacijai un nedaudz pastaigājām pa sliedēm, apskatījām vietējo deportāciju upuriem veltīto pieminekli. Atpakaļceļā apskatījām Jauno ezeru un luterāņu baznīcu.

Tā nu pienāca arī tas brīdis, kad vajadzēja doties uz Misas staciju. Autobuss bija kārtīgs vācu armijas Mersedess un vispār šķita, ka mēs ar savu skaļo toni taisām baigo jezgu. Nepagāja nemaz ne tik ilgs brīdis, kad pa putekļaino ceļu nonācām Misā. Savilkuši kājās visvisādu krāsu zeķes, devāmies ceļā. Tur, kur bija pārbrauktuve, asfalts bija pārliets pāri sliedēm un vispār nācās kādus pārsimts metrus brist pa ļoti garu zāli, līdz nonācām teju kūdras rūpnīcas vidū. Atradām vajadzīgās sliedes un devāmies ceļā.

Sākumā bija pagrūti noteikt vajadzīgo soļu garumu, jo gulšņi bija dažādos attālumos viens no otra. Pārsteidza tas, ka šis dzelzceļš bija būvēts ļoti pamatīgi, jo gulšņi galvenokārt bija no dzelzsbetona un tikai vietumis varēja redzēt kādu koka baļķēnu.

Netālu no rūpnīcas bija vesels sastāvs ar vagoniem, kas bija ieauguši zālē, šur tur mētājās pa kādai vecai lokomotīvei vai kam citam līdzīgam, kura pielietojumu bija grūti noteikt. Ik pa laikam varēja kreisajā pusē saredzēt ūdenskrātuvi.

Tā diezgan garlaikoti soļojām uz priekšu un izretojāmies tā, ka dažbrīd mūs šķira vai puskilometrs. Tuvojās vakars un garlaicības mākti sākām domāt, kur celt nometni. Sapratām, ka tādas sakarīgas vietiņas nemaz nav un ir jāšķērso vēl vienu mežu, lai nonāktu pie Iecavas upes. Iestiprinājušies un sadzērušies Starteri (ir tāds enerģijas dzēriens, kas visiem ļoti garšo), devāmies tālāk. Protams, bija tāda lieta kā dunduri un odi, bet viņu nebija nemaz tik ļoti daudz un pēc laiciņa arī upe tuvojās. No attāluma bija grūti saprast, kas uz sliedēm notiek. It kā tur bija cilvēks, bet beigu beigās sapratām ,ka tā ir stirna. Nu labi, stirna aizbēga un tā arī viņu vairs neredzējām. Bet upi sasniedzām un bija lielais jautājums – kur celt nometni. Bija dažādas idejas, pat tādas, ka varētu celt teltis uz tilta. Taču galu galā izlēmām par labu pļaviņai, ja to par tādu varēja nosaukt. Ar mačeti tika izlauzts ceļš un, šķērsojot pāris grāvjus, tikām līdz nometnes vietai.

Tur radās jauna problēma – mīzenes un vēl visādi skudrām līdzīgi lidoņi. Beigu beigās kaut kā atradām arī vietu, kur to kukaiņu ir mazāk. Teltis cēlām steigā, jo pastiprinājās vējš un parādījās pirmās lietus lāses. Tas smidzeklis tomēr nesākās nemaz tā īsti un vajadzēja kurt ugunskuru. Nācās dedzināt kūlu, lai atbrīvotu kādu kvadrātmetru no garās zāles. Beigu beigās arī ugunskurs radās, bet galu galā, slinkuma, noguruma, tumsas un iniciatīvas trūkuma dēļ nācās iet gulēt un to ugunskuru tādu kārtīgu nemaz nesakurināt.

Nākošajā rītā, kad bija pārciesta diezgan neērtā gulēšana, lietutiņš un kukaiņi, saulīte spīdēja un visi atkārtoti devās peldēties uz upi. Tikmēr tika nojauktas teltis, ieturētas brokastis un saprasts, ka ir jādodas tālāk. Reāli bija atlicis noiet mazāk kā pusi no maršruta. Nedaudz pirms pusdienlaika devāmies ceļā. Ātri vien sasniedzām Bitenieku purvu, kurā redzējām vairākus sliežu atzarus, lielus kalnus ar kūdru un vēl tikpat lielus krāvumus ar gadu tūkstošiem vecām koku saknēm, kas ir atrastas kūdrā. Šķērsojām purvu un devāmies uz Briģu tīreli. To pavisam drīz arī sasniedzām. Kartē atraduši pareizo atzaru, devāmies tālāk. Atkal redzējām stirnu. Aiz pagrieziena atklājās plaši kūdras lauki, vesels vilciena sastāvs ar vagoniem, tehnika ar ko iegūst kūdru un vēl šādas tādas interesantas lietas, kuras ir jāredz dzīvē. Tuvojāmies Kūdras ciematam. Purva malā, bija liela uzbrauktuve, kas gluži kā tilts stiepās augšā virs krautuves. Blakus bija maza būdiņa un divi lieli ekskavatori vai kaut kas tamlīdzīgs. Pa dzelzceļu turpinājām iet uz ciemu. Ciemā bija vēlēšanu iecirknis. Bet pie garāžas lepni stāvēja SEB bankomāta izkārtne. Laikam tagad banka savus bankomātus ievieto arī vecās garāžās purva malā!

Sasniedzām pieturu un gaidījām autobusu. Tie, kas nevarēja sagaidīt, stopēja uz Bausku un to arī ātri izdarīja. Beigu beigās visi sasniedza Bausku uz ekspedīcija bija noslēgusies.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .

Madona – Lubāna 2008

Bija pirmdienas rīts. Iepirkuši vēl pēdējo ekipējumu, saprintējuši kartes, sagaidījuši vēl pēdējo ceļotāju, 7 jaunieši – es, Laura, Mārtiņš, Jānis (ne es, bet Lārmanis), Liene, Andis un Guna – un vēl arī zilais plīša lācis Mejerigatans devās ceļā no Madonas dzelzceļa stacijas uz Lubānu pa vecu aizaugušu dzelzceļu. Ieejot mežā vēl bija sliedes un pa taciņu diezgan raiti soļojām uz priekšu. Pēc kāda gabaliņa beidzās sliedes un sākās vecs aizaudzis uzbērums, kur vienīgā liecība par dzelzceļu bija pussapuvušie gulšņi. Šķērsojām Lisas upīti un devāmies līdz lidlaukam. Apkārt savilkās melni mākoņi, vienubrīd mazliet uzsmidzināja lietutiņš, bet kopumā vēl nekas neliecināja par to, kas mūs sagaidīs turpmāk. Nonākuši lidlaukā apsēdāmies uz gulšņu kaudzes un ieturējāmies. Devāmies pa ceļu tālāk. Kad ceļš sāka mest līkumu, uzgājām atpakaļ uz uzbēruma un pa veco dzelzceļu soļojām tālāk. Mērķis bija Praulienas stacija. To sasniedzām pēc neilga brīža. No stacijas gan nekas nebija pāri palicis un tikai koku izvietojums un viena veca aka liecināja par to, ka tur kaut kas reiz ir bijis. Nedaudz atpūtāmies un bijām gatavi turpināt ceļu. Pagājuši garām kādai mājai, sākām klausīties, ka aizvien tuvāk nāk negaiss, jo visapkārt jau sāka ducināt pērkons. Nepagāja ilgs laiks un mūs sasniedza orkāns. Lietus lija trakāk kā pa Jāņiem, vējš pūta ellīgi stipri un kokus locīja līdz ar zemi, pērkons ducināja un visapkārt zibeņoja. Un tad tas notika. Vējš pūta spēcīgi, brāzmās sāka lūzt koki un gan aiz mums, gan priekšā dzelzceļam šķērsām pāri sagūla vai puse meža. Egle, kas bija dažus metrus no mums, sašķīda trīs daļās. Tā tas turpinājās kādu stundu līdz bijām gatavi turpināt, jo lietus it kā mitējās, bet uz vietas palikt arī nevarējām. Vajadzēja saniegt Kujas upi. Mēs jau bijām brīdināti, ka tur tilts pār upi esot sagruvis. Bijām sagatavojušies uz ļaunāko, līdz bija 20 – metrīga virve un karabīnes. Lauzāmies uz priekšu. Koki rindu rindām bija nolauzti, apses, bērzi un alkšņi bija izveidojuši gandrīz necaurejamu sienu. Viss slapjš, slidens, pretīgs. Kaut kā pa, ap un zem kokiem, pa grāvjiem un pa krūmiem bridām uz priekšu. Nedaudz vairāk kā divus kilometrus pieveicām vairāk kā pusotrā stundā. Beigu beigās izlauzāmies līdz Kujas upei. Stāvoklis bija labāks, nekā bijām gaidījuši. Tilts bija griezts lūžņos un no svara bija apvēlies uz sāna, līdz ar to vienā malā bija gulšņu siena, bet zem kājām bija dažas dzelzs sijas un tilta postītāju vai citu entuziastu sakrauta gulšņu grīda. Kad visi bijām ieradušies un tikuši pāri upei, sākām domāt, ko darīt tālāk. Bijām slapji, bet netālu vīdēja pļava. Aizgāju apskatīsies, kas tur labs ir. Nospriedām, ka turp arī jādodas. Iekūrām uguni, sākām ēst un veidot nometni un beigu beigās novienojāmies, ka tālāk tai dienā arī neiesim. Sākām celt teltis, klājām pāri plēvi, nostiprinājām to ar virvēm, telts mietiņiem, akmeņiem un galu galā gatavojāmies vēl vienai vētrai, ja nu tāda mūs naktī pārsteigtu. Sākām žāvēt drēbes, tīrījām apkārtnē nolūzušos kokus un gatavojām malku. Ceļā uz upi vairs nekas neliecināja par to, ka tur būtu bijusi vētra. Visi bijām priecīgi, noguruši, daži jau sausās drēbēs, daži kaut kā nebūt saģērbti, lai nesaltu. Visiem bija labi, ja neskaita to, ka bija zilumi, daži izmežģījumi, nobrāzumi un nogurums. Nakts strauji nāca virsū un palēnām visi devās pie miera.

Nākošajā rītā saule sildīja, drēbes žuva, apavi tāpat un uguns arī jau no jauna bija iekurta. Ēdām brokastis un domājām, ko darīt tālāk. Bija atlikušas divas trešdaļas no maršruta.

Uz Gunas pirksta uzlaidās taurenītis. Mārtiņš to iekadrēja visādās pozās un galu galā nosmējām, ka uz Gunas pirksta nav ķīmijas ,tādēļ viņš tur ir nosēdies.

Daži vēl gāja peldēties, citi darīja visādas sīkas lietiņas, Andis ielika kātu cirvim, jo vecais kāts naktī bija paspējis nodegt.

Tuvojās pusdienlaiks un vajadzēja doties ceļā. Nokopām visu, nojaucām teltis, savācām visu, kas bija palicis aiz mums un devāmies ceļā. Lūzušie koki vēl bija, bet ne tik daudz. Dažās stundās nonācām Mežciemā. Pa ceļam vēl bija pāris sabrukuši tilti, bet kopumā bija daudz vieglāk nekā iepriekšējā dienā.

Mežciemā bija redzama veca sabrukusi stacijas ēka, kaut gan kartēs tur stacijas nav (dažās tomēr pēcāk atradām, ka tā ir Visagala stacija), un divas mājas – Mežvidi un Mežciems. Cilvēki tur nedzīvoja jau sen, bet pēc tā, kas tur palicis un pēc samērā jaunā kūts jumta varēja spriest, ka iespējams vēl 90. gados te dzīvojuši cilvēki, kuri mums nezināmu iemeslu dēļ bija šo skaisto vietu pametuši. Saēdāmies jāņogas un upenes. Meklējām aku, taču aizaugušajā dārzā neko tādu neatradām. Salējām pudelēs ūdeni no peļķes un bijam gatavi doties tālāk. Tā mums radās peļķūdens ar multivitamīnu garšu, jāņogu uzlējums un Yupī peļķūdenis. Soļojām tālāk. Bija ļoti liela vēlme nonākt Meirānos, jo vajadzēja veikalu un bijām izslāpuši pēc civilizācijas (patiesībā pēc normāla dzeramā vairāk kā pēc pašas civilizācijas).

Soļojām tālāk. Vēl daži izcirtumi, uzbērumā iesprausta lāpsta, pāris zvēri un jau sadzirdējām tālumā mašīnas. Netālu no dzelzceļa redzējām šoseju. Kad pamanījām zīmi ar uzrakstu “Meirāni”, devāmies ārā uz šosejas. Pie zīmes safotografējām visādas bildes un devāmies tālāk. Ar Mārtiņu apskatījām Meirānu staciju, kurā šobrīd ir saimniecības preču veikals, jauniešu tūristu mītne, feldšeru – vecmāšu punkts un bibliotēka. Šosejas pretējā pusē bija veikals “Velga”.

Veikalā iepirkām pārtiku, saldumus, dīvaino enerģijas dzērienu “Starter”, kas, starp citu, ražots tepat Latvijā, un sākām domāt, ko darīt. Vajadzēja sasniegt Lubānu. Līdz tai bija jādodas pa šoseju 10 km. Beigu beigās dažādos tempos sākām soļot. Laura un Jānis aizstopēja uz Lubānu, mēs pārējie soļojām kājām. Andis ik pa laikam skrēja uz Lubānu, laikam Starteris bija uz viņu iedarbojies un viņš bija kārtīgi piestartēts. Liene, kaut ar izmežģītu potīti, bet tomēr cītīgi soļoja uz priekšu un nemaz neizrādīja, ka viņai kas kaitētu. Tā mēs nonācām pilsētā, kur mūs jau priekšā gaidīja Laura un Jānis. Es, Mārtiņš un Guna aizgājām iepētīt Lubānas staciju. Pēc tam devāmies tālāk uz pilsētu. Atraduši autoostu, noskaidrojām, cik maksā biļetes katrā no abiem autobusiem un izlēmām, ka brauksim ar reisu Balvi – Lubāna – Madona. Tā mēs laimīgi bijām pieveikuši 35 km pa un ap dzelzceļu Madona – Lubāna. Nepagāja ilgs laiks un mēs jau bijām Madonas autoostā. Tā mūsu ceļojums bija beidzies.

Gribu pateikt lielu paldies visiem maniem ceļa biedriem par izturību un labo kompāniju. Iztikām bez kašķiem un domstarpībām. Visi zinājām, kas katram jādara.

Paldies Gunai, ka izturēja visu ceļu,kaut arī vismazākā un jaunākā. Paldies Lienei, ka parādīja, ka nav nekāda caca, bet ir kārtīga latvju meitene un var paciest arī sāpes un dosies pretīm galamērķim nenogurstoši. Paldies Laurai, ka par spīti visām traumām, tomēr izturēji. Paldies Jānim, ka parādīji, ka vismaz pa dzelzceļu vari nenogurstoši soļot un ka biji spējīgs kā īsts karavīrs lauzties uz priekšu cauri ienaidnieka (vētras seku) šķēršļiem. Paldies Mārtiņam par to, ka parādīji, ka, kaut arī ar nelielu pieredzi, bet esi izturīgs un lielisks ceļabiedrs. Paldies Andim, ka visu safotografēji un ka ieliki kātu cirvim un par lielisko kompāniju visas ekspedīcijas garumā. Īpašs paldies Jāņa vecmāmiņai, kas mūs izmitāja pie sevis divas naktis.

 

P.S.

Guna Rasa:

Tas bija visai jautrs piedzīvojums. Es jau neizteikšos, ka nolidoju no kāda 2-3 metru augstuma, kārtīgi savainoju labās kājas ceļgalu, vakarā pie ugunskura staigāju ar Mārtiņa peldšortiem… biggrin Viņš jau solījās tos nabaga sortus pēcāk nosvilināt, jo tikuši aptraipīti biggrin Turklāt, ja pareizi atceros, tad es esot bijusi pirmā, kas tos uzvelk (pat pirms viņa paša). Vēl man patika, ka kāds otrās dienas rītā ugunskurā nosvilināja manas zeķes, kuras biju izlikusi žāvēties, patika noskatīties kā Lārmaņu Jānis ar mūsu iegādāto bērnu peldriņķi “Dinozauriņš” centās atdarināt peldēšanos… biggrinBet pats labākais bija tas, ka šis pārgājiens norisinājās tieši pēc dziesmu svētkiem. Un mēs vēl dziesmīšu iespaidā vakarā pie ugunskura kopīgi ar manas dziesmu klades palīdzību uzrāvām kādu meldiņu. smile

.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Liepāja – Kuldīga 2007

Tā nu sagadījies, ka pirmajā pilnajā vasarā, kuru pavadīju dzīvodams Rīgā, galīgi nebija, ko darīt un radās doma paceļot pa Latviju. Vienmēr ir aizrāvuši dzelzceļi un savu pirmo ekspedīciju nolēmu organizēt pa bijušā Kuldīgas šaursliezu dzelzceļa pēdām. 2007. gada jūlijā ar Jāni no Valmieras un Lauru no Nīgrandes nolēmām doties pārgājienā pa banīša pēdām. Jau vēlā vakarā pēc deviņiem visi satikāmies Liepājas stacijā. Turpat mūs pavadīt bija atnākusi mana sena draudzene Aija. Viņa vēl mums sniedza pēdējos norādījumus un padomus kā vietējā un tad bijām gatavi doties ceļā.

Pa ceļam apmeklējām STATOIL. Jau pirmie piedzīvojumi sākās ar to, ka tur dabūtie maisiņi neturēja pat nieka  sviestmaižu nešanu un plīsa gan rokturi, gan dibeni. Reti brāķīgi maisiņi. Tovakar bija doma tikai līdz Tosmares ezeram aiziet un kaut kur tā tuvumā palikt. Beigu beigās soļojot labā tempā – 6 km/h – nonācām līdz Kapsēdes dižakmenim. Tā kā bija jau teju pusnakts, sapratām, ka tālāk iet nav jēgas un tur pat pie dižakmeņa uzcēlām telti un sakūrām ugunskuru. Vai tur to maz drīkstēja darīt, mēs nezinājām. Kaut kur ne pārāk tālu bija dažas mājas. Turpat blakus atradās dzelzceļa pārbrauktuve un pats dzelzceļš arī ne pārāk aizaudzis kopumā. Uz tā dižakmeņa var redzēt vācu iegravētos uzrakstus un krustu no kaut kāda pirmā kara laika aptuveni. Jānis, starp citu, naktī bija izmēģinajis, kāda uz tā dižakmeņa ir gulēšana, jo naktī ugunskura otrā pusē sunītis tā nejauši bija ganījies un jaunietim bija palicis neomulīgi. No rīta viņš atzina, ka gulēt uz tāda sasiluša akmeņa gan bijis samērā ērti.

No rīta, kad bijām jau paēduši un gatavi soļot tālāk, nolēmām, ka derētu apskatīt arī kaut ko, kas neatrodas tieši uz dzelzceļa. Aizgājām līdz dažu kilometru attālumā esošajai Kapsēdei. Tur bija vecas akmens dzirnavas. Vietējā pamatskola bija glīta un tās teritorija sakopta, bet muiža turpat blakus tika atjaunota un tai apkārt valdīja dubļi un haoss. Kad tas viss bija aplūkots, nolēmām savu ceļojumu turpināt un devamies uz Kapsēdes staciju. Turpat blakus ir arī Aizputes ceļiniekam piederoša asfaltbetona rūpnīca. Jau pirms tam fascinēja ceļa zīme – „Kapsēdes ABR 3” . Nu gandrīz kā Kapsēdes Aviobūves rūpnīca! 😀 Nonākot pie tās stacijas sapratam, ka tur ir ļoti jauka vieta, jo pagastam tur ir sava atpūtas vieta un kaut kas kempingam līdzīgs ar sporta laukumiem, dīķīti, šūpolēm un citām labām lietām. Katrā gadījumā vismaz tur stacijas tuvumā valdīja sakoptība, ja ņem vērā to, ka vilciens nekursē kopš 1999. gada, ja ne pat vēl ilgāk.

Nedaudz soļojuši pa dzelzceļu, izdomājā, ka vajadzētu apskatīt netālu esošo Baltijas Ledus ezera stāvkrastu un Medzes muižu. Pa ceļam gan sanāca neliels kuriozs, jo Jānis, laikam savas bārdas un garo matu dēļ, nedaudz sabaidīja kādu tantuku, kas pa ceļa pretējo pusi soļoja. Viņš tikai viņai uzprasīja, cik tālu vēl līdz muižai. Pa ceļam vēl uzkāpām Spicajā kalnā, no kura varēja saskatīt apmēram 15- 20 km attālumā esošo Liepāju ar tās ziemeļos esošajām rūpnīcām un skursteņiem.

Apskatījuši arī Medzes muižu, kuras teritorija bija pilna ar dakstiņu lauskām un svaigi pļautiem latvāņiem, devāmies uz Medzes staciju. Šī ēka ir apdzīvota un gribu pie reizes arī pabrīdināt, ka sieviete ir varen nedraudzīga un visus baida ar suni, kurš aizgājis meitās. Katrā gadījumā tur var būt visādi.

Tā nu beidzot devāmies netraucēti tālāk. Pazudām krūmu biežņā un soļojām pa zvēru iemītu taciņu uz priekšu. Pa ceļam bija daudz meža zemeņu, kurām laikam tādas mazliet klajas un smilšainas vietas labi patīk.

Jau pēcpusdienā pēc neliela lietutiņa nonācām Ploces stacijā. Ēka samērā stalta, divstāvīga, uz tās greznojās nosaukumi latviešu, krievu un vācu valodā un laikam pat padomju laikā te īpaši par daudzvalodību neviens nav satraucies. Uz perona bija aizaugušas zemeņu dobes un vispār bija diezgan dīvaina nekārtība. Bija grūti saprast vai tur kāds pensionāts dzīvoja vai kāds pavieglāka dzīvesveida piekopējs, bet kaut kāda dzīvība ēkas otrajā stāvā un pagalmā bija jūtama. Tur sapratām, ka lietus dēļ iet tālāk pa sliedēm negribam un izgājām uz ceļa. Bija ideja aizsoļot uz Vērgali. Tomēr kā ne brīnies, mums izdevās nostopēt policijas mikroautobusiņu, kas mūs laipni četru policistu apsardzībā aizvizināja līdz Vērgales stacijai. Tur bija skaista reklāma, kas vēstīja, ka divu minūšu attālumā ir veikals „Top!”. Tomēr neviens nebija pabrīdinājis, ka kājām tas prasas 40 minūtes! 😀

Vērgalē nonākuši, iekārtojamies pieturā un sākām šturmēt vietējās „bodes”. Pēc tam pieturā pusdienojām un cienājām vietējo suņuku, kurš citādi tikai pa netālu esošo miskasti dzīvojās. Barojām viņu ar vafelēm un šokolādi. Ciematiņš bija ļoti skaists un sakopts. Atceļā ievērtējām ceļa malā esošo zīmi ar gulbi uz tās. Kā vēlāk noskaidrojās, dīķī dzīvo gulbis, kurš labprāt pastaigājas arī pa ceļu. Kad jau bijām nonākuši atpakaļ Vērgales stacijā, lija kā pa Jāņiem. Tur nu sapratām, ka pat pie visoptimistiskākajām prognozēm tālāk soļot tajā dienā mēs vairs nevaram. Sagaidījām autobusu un braucām uz Pāvilostu.

Pāvilostā mēs bijām jau gana noguruši un devāmies cauri mežam meklēt izeju uz pludmali vai vismaz uz kaut kādu apmetnes vietu. Sākotnēji bija doma apmesties pamestā padomju armijas kara bāzē, bet tur visas ēkas bija pussagruvušas un piedrazotas un vienā stūrī iemitinājies NBS postenis. Izgājām cauri it kā mīnētam vai kā citādi bīstamam mežam, vismaz tā vēstīja brīdinājuma zīmes. Pludmalē atradām vietu nometnei un sākām celt telt. It kā jau jūras krastā telti celt un uguni kurt nedrīkst, bet principā tas vēl nevienam īpašu skādi nav iztaisījis, ja ņem vērā to, ka aiz mums reāli mēslu paliek mazāk kā pirms tam, jo mēs visus tuvumā esošos atkritumus un koka gabalus izmantojam ugunskuram, līdz ar to mēs tieši sakopjam teritoriju.

Vispār lija nejauki un teltis kaut kā uzcēlām. Jānis gulēja sliktā teltī, bet es sarunāju sev vietiņu daudz labākā teltī pie Lauras. Tā nu sagadījās, ka es no rīta jutos samērā labi. Kad pajautāju, kā bija, viņš atteica: „Gulēšana kā baseinā! „ 😀 Tā nu kaut kādas sausas drēbes savācām un nolēmām, ka jāuzkur uguni, jo tēju un kaut ko ēdamu ar gribējām. Saule spīdeja, drēbes gan uz improvizēta žāvētāja, gan uz smiltīm žuva labi. Bet sērkociņi bija slapji. Kompasam atklājām, ka tajā ir arī palielināmais stikls un ar tā un Jāņa līdzņemto pirotehniku spējām iekurt uguni. Vispār laba lieta tāds kompass, parasti tam mūsu gājienos vispār pielietojuma nav.

Pēc tam ,kad jau bijām savākušies un atguvuši veselo saprātu un dzīvotspēju, nojaucām nometni un devāmies uz pilsētu. Pa ceļam sastapām jūras krastā esošu ledusskapi ar spuldzīti un lidmašīnas spārnu. Vispār dīvainas lietas jūrmalā var redzēt. Kā jau katrā sevi cienošā pilsētā pie jūras, arī šai ir osta un moli. Tiesa gan, tas viss ir bēdīgā stāvoklī un laikam vienā no bēdīgākajiem Latvijā.

Apgājuši apkārt ostai, nonācām Sakas upes pretējā krastā, kur ir Pāvilostas centrs. Pilsētiņa ir klusa, bet tūristiem draudzīga un mājīga. Veikaliņi labi, pastā arī apkalpošana laipna, bet tūrisma informācijas centrs vismaz tobrīd nebija tūristiem draudzīgākais informācijas ieguves un attieksme tur bija diezgan slikta un pietrūka laipnības un pretīmnākšanas. Tā mēs aizgājām uz jūras pusi un ostmalā visu dienu sēdējām uz soliņa un vērojām pīles, kuģus un visu ostā notiekošo. Īstenībā bija tik labi, ka neko vairāk nemaz negribējās. Katrā gadījumā, tā pilsēta ir kā radīta tiem, kas grib nesteidzīgi baudīt dzīvi un vienkārši atpūsties.

Jau pēcpusdienā nolēmām doties tālāk, bet nu jau ar stopiem. Cerējām nonākt Alsungā. Uz Ventspils ceļa nostopējām kādu uzņēmēju, kas mūs nogādāja Jūrkalnē, bet no turienes jau tālāk uz Alsungu mūs visus trīs aizveda Jūrkalnes tūrisma informācijas centra darbiniece. Alsungā soļojām uz kādām mājām pie Lauras mātes draudzenes, kur arī pavadījām nākošo nakti un lieliski atpūtāmies.

Trešajā rītā nolēmām sasniegt Kuldīgu. Mums izdevās diezgan ātri nostopēt mašīnu, kas mūs aizveda līdz pašai pilsētai. Tā nu plānoto četru dienu vietā mēs maršrutu galapunktu sasniedzām trīs dienās, bet plānoto 102 km vietā pa dzelzceļu veicām aptuveni trešo daļu. Tomēr dienas bija interesantas, draudzība nostiprināta, viena ērce no miesas arī izvilkta un pirmās tulznas arī dažiem piedzīvotas. Tā nu ieturējušies mēs devāmies tālāk. Lauras tēvs mūs nogādāja autoostā, kas bija ierīkota bijušajā dzelzceļa stacijā, kas nosacīti bija mūsu patiesais galapunkts.

Atvadījāmies un divatā ar Jāni sēdāmies autobusā un braucām atpakaļ uz Rīgu. Vakarā vēl Vecrīgā mēģinājām sacopēt meitenes, bet tas gan mums diemžēl neizdevās.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .

Nīderlande novembrī

Man palaimējās apmeklēt šo savādo zemes pleķīti pie jūras novembrī, kad Latvijā jau vietām bija uzsnidzis un vēl nebija nokusis sniegs, bet Nīderlandē dārzos ziedēja puķes, gar kanāliem pastaigājās dzērves, pļavās ganījās aitas un brīžiem saulīte sildīja pavisam jauki. Veselas divas nedēļas ciemojos pie draudzenes, kas tur dzīvo jau vairāk kā 10 gadus. Paldies viņai par viesmīlību un azartu visur mani izvadāt, paldies par izsmeļošajiem stāstījumiem, kas tagad man noder, lai kaut ko pastāstītu jums.

1. Ūdens.

It kā jau zināju, ka daļa Nīderlandes teritorijas ir zem jūras līmeņa, zemīte jūrai atkarota ar sarežģītu kanālu, dambju un slūžu sistēmu palīdzību, tomēr to visu redzēt savām acīm un apzināties, ka māja, kurā esi apmetusies, atrodas 4 metrus zem jūras līmeņa, ir kaut kas pavisam cits… Kanāli te ir it visur, pie tam, vietām var vienlaikus redzēt tos 3 dažādos līmeņos. Kanāli stiepjas gar ceļa malām, no asfalta ceļa seguma tos atdala pusmetrs zālāja. Kanāli aizvieto arī žogus, jo lielākā daļa mazo piemājas zemīšu beidzas pie kanāliem. Kanāli ir visur. Daudzviet, lai uzbūvētu māju, vispirms ir jāuzbūvē tiltiņš pār kanālu, lai iecerētajam apbūves pleķītim vispār piekļūtu.

Protams, slavenās holandiešu vējdzirnavas nav paredzētas tik daudz miltu malšanai, kā ūdens atsūknēšanai uz jūru. Tagad gan šīs funkcijas vairāk pilda elektrosūkņi, tomēr arī elektrību šeit iegūst ar vēja ģeneratoriem, kas pēc tādām modernākām vējdzirnavām vien izskatās. Jāatzīmē, ka manas viesošanās pirmās dienas sakrita ar lielo novembra vētru, par ko arī pie mums ziņās tika stāstīts. Šajā vētras laikā, kad slūžas bija aizvērtas pat tādās vietās, kur nekad tas nebija darīts, īpaši interesants un emocionāli piesātināts bija izbrauciens uz Delta Expo, kas ir moderns muzejs, tieši veltīts visām šīm ūdeņu lietām. Draudzene mani turp aizveda, lai man rastos kaut kāda nojēga, kāpēc šo zemīti krustām šķērsām sašķēlē tik daudz platu ‘grāvju’. Jāteic, ka tas palīdzēja. Gribot negribot jāsāk cienīt šī sīkstā tautiņa, kas gadsimtiem ilgi cīnās ar jūras varenumu un uzvar to!

Runājot vēl par ūdeni – ja jums gadās būt NL, ziniet – droši var dzert ūdeni no krāna! Tas ir garšīgs un ļoti tīrs!

Un vēl, ņemot vērā to, ka it visur un visiem ir brīva piekļuve kanālu dziļajiem ūdeņiem, pamatskolas bērniem obligātas ir peldēšanas nodarbības, pie tam ļoti nopietnas, jo māca ne tikai peldēt, bet arī nirt, nopeldēt garu gabalu apģērbā un apavos, kā arī glābt slīkstošo.

2. Satiksme.

Līdz šim es domāju, ka esmu pieredzējusi autovadītāja, taču pirmās dienas NL manī šo pārliecību stipri vien sašķobīja. Šajā valstī ir blīvākais autoceļu tīkls . Vietām 6 joslas vienā virzienā, krustojums 6 līmeņos, nobrauktuves ik pa pārsimts metriem, zīmes ar virzienu norādēm ik pa 100 – 200 metriem. Nemitīgi jāseko līdzi, uz kuru joslu jāpārvietojas, lai nenovirzītos no izvēlētā ceļa. Bet visi nesas 100 – 140km stundā… Pie katras pilsētiņas satiksmes intensitāte ir tāda, kā uz Parīzes piebraucamajiem ceļiem.

Atsevišķs stāsts ir velotransports. Veloceliņi, gluži tāpat kā kanāli un autoceļi, ir visur. Tie stiepjas gar katru ielu un ceļu. Pilsētās ir pat atsevišķi luksofori velosipēdistiem. Un arī paši velosipēdisti ir vairāk kā mēs spējam iedomāties. Katram sevi cienošam holandietim esot 3 velosipēdi – viens tūrismam, otrs – sportam, bet trešais – ikdienas braukšanai pa pilsētu, tāds, kuru nav arī žēl, ja pēkšņi nozags. Jāpiezīmē, ka arī velosipēdu zādzības ir plaši izplatīta parādība. Piemēram, pagājušajā gadā vien NL šo nepatīkamo atgadījumu bijis ap 50 000. Tāpēc divriteņi ir aprīkoti ar dažādas stiprības un konstrukciju pretaizdzīšanas sistēmām. Pilsētu centros bieži vien nākas sastapties arī ar noparkošanās problēmām. Pats par sevi saprotams, ka atrast brīvu vietu auto novietošanai nav viegli, taču man gadījās arī diezgan ilgi meklēt brīvu stabu vai vietiņu pie tilta margām, kur pieķēdēt savu transporta līdzekli, ko draudzene man bija laipni uzticējusi. Savukārt par holandiešu šoferīšiem(-tēm) jāsaka, ka viņiem acis ir noteikti vairāk nekā divas, jo nemitīgi ir jāuzpasē arī riteņbraucēji, kuriem ir priekšroka arī tad, ja īstenībā tās nav. Holandiešiem šķiet smieklīgas mūsu praktizētās kājāmgājēju apkarināšanas ar atstarotājiem, savukārt, ja tumsai iestājoties, velosipēdam netiek iedegtas lampiņas, uz līdzenas vietas tiec nostrāpēts tā, ka maz neliekas… Taisnības labad gan jāsaka, ka ārpus ciematiem es tādus reālus kājāmgājējus vispār neredzēju, visi brauc ar divriteņiem

Ņemot vērā to, ka par katru īpašumā esošo automašīnu tiek iekasēti ļooooti iespaidīgi nodokļi, tie laimīgie, kam darbs ir tajā pašā pilsētā kur mājas, bieži vien no auto vispār atsakās, dodot priekšroku veselīgai pedāļu mīšanai vai sabiedriskajam transportam. Arī tik ‘biezas’ automašīnas, kā mūsu sirmajā Rīgā, ir liels retums. Pie mums pieņemts spriest par cilvēku, skatoties, ar kādu mašīnu viņš brauc, un tad nu lienam no ādas ārā, lai tik šikāk izskatītos. Holandē cilvēks, kas nopircis glaunāku mašīnu, nekā viņš reāli var atļauties, saņem vispārēju apsmieklu. Tur šāda veida sacensība nav iedomājama. Auto ir tikai pārvietošanās līdzeklis un tas tiek piemeklēts pēc pilnīgi individuāliem kritērijiem, piemēram, cik velosipēdi satilpst tā bagāžniekā utt.

3. Zeme un iedzīvotāji

Man patīk holandieši! Viņi ir tādi jauki, sirsnīgi, smaidīgi un atvērti! Ja esi nonācis ar kādu acu kontaktā, atliek mīļi pasmaidīt (lūdzu nejaukt ar amerikāņu smaidu). Pie mums kaut kā iegājies, ka tādā situācijā skatiens tiek aši novērsts, it kā norādot, ka ‘vispār jau es uz tevi neskatījos’. NL tas nav iespējams. Pie tam ir tik jauki saņemt 50 smaidus dienā! Un arī tos dot! Ciematiņos un uz lauku ceļiem iet vēl jautrāk! Ja tik atgadās kāda amizantāka situācija, atskan arī viegli, uzmundrinoši komentāri, uz kuriem, protams, kā nu māki, ir arī jāatbild. Tur nu man parasti palīdzēja draudzene, kura pilnībā pārvalda šo sarežģīto un savādām skaņām bagāto valodu. Lai arī parasti ātri ielauzos kādu vārdu valodā, kuras lietošanas teritorijā esmu nonākusi, ar nožēlu jāatzīst, ka no holandiešu valodas nesajēdzu pilnīgi neko. Ja ļoti saspringti ieklausījos kādu sarunu, dažreiz varēju nojaust tēmu, par ko tiek runāts… Tik vien iemācījos, kā pateikt ‘hoi!’(sveiki).

Te nu esmu nonākusi arī pie visai sāpīgas tēmas, īsumā to varētu nosaukt ‘tautu draudzība’. Ja ciematos tas vēl nav tā izjūtams, tad pilsētās ik uz soļa jūties kā tādā lielā starptautiskā lidostā. It visur – nēģeri, turki, arābi. Šie citu tautību un rasu iedzīvotāji ienes sev līdzi arī citu, Viduseiropai neraksturīgu kolorītu. Nīderlandieši, tāpat kā vācieši, beļģi, francūži un zviedri, bijuši ārkārtīgi viesmīlīgi un liberāli, ļaujot savā zemē apmesties uz dzīvi tik daudzgalvainam ieceļotāju pūlim, tagad viņi sāk baudīt šīs viesmīlības augļus. Nu jau ir aizgājis tik tālu, ka baidoties no apsūdzībām rasismā un tam līdzi nākošajiem protestiem un grautiņiem, cittautiešiem tiek atļauts darīt tādas nelietības, par ko ‘iedzimto’ met cietumā. Tā teikt, mīļā miera labad… Nav ne jausmas, kāds šai samilzušajai problēmai varētu būt risinājums, pie tam izskatās, ka to īsti nezin neviens.

Kopumā Nīderlande ir ļoti ļoti blīvi apdzīvota zeme. Iedomājieties teritoriju, kuras platība līdzinās mūsu Kurzemei, bet tajā dzīvo 16 miljoni cilvēku!!!. Pie tam, vēl ir atlikusi vieta lauksaimniecības zemēm un plašām jo plašām siltumnīcām, naftas pārstrādes un citiem uzņēmumiem un … protams, kanāliem. Tāpēc vien jau ir saprotama šī cīņa ar jūru par katru zemes metru… Tomēr, neskatoties uz to, holandiešu mājokļi izskatās visai ērti un plaši. Varbūt šis iespaids man radās arī dēļ tā, ka viņu mājām ir ļoti lieli logi, kas maksimāli ļauj izmantot dienas gaismu? Mūsu sajēgai par omulīgu mājas iekārtojumu šķiet gan nepieņemams fakts, ka holandiešu logiem netiek piekarināti aizkari. Aizkari esot aizvilkti tiem, kam esot kaut kas slēpjams, vai arī cittautībniekiem.

Jāsaka arī, ka jaunu māju, rajonu, ciematu būvniecība norit ļoti strauji. Pilsētas un ciemi saplūst tā, ka braucot pat nevar saprast, kad viens beidzas un otrs sākas. Labākajā gadījumā skatiens sniedzas pāri pļaviņai, kur rāmi ganās aitiņas, līdz siltumnīcai, kas nosedz tālākās ainavas apskates iespējas… Protams, man gan bija iespēja apskatīt tikai NL apdzīvotāko daļu, nosacīti – starp Roterdamu, Hāgu, Amsterdamu un Utrehti. Holandes ZA daļā esot pat meži, tomēr sēnes tajos lasīt aizliegts…

Zemes reljefs ir izteikti līdzens, kaut kādi pauguri parādās vien tajā daļā, kura ir virs jūras līmeņa. Apdzīvotās vietās, kuras atrodas virs jūras līmeņa, mājām ir izbūvēti arī pagrabi…

4. Debesis.

Naktī, pamostoties no miega, ieraudzīju, ka mākoņi ir dīvaini dzeltenorandžā krāsā. Gaišs. Nekādas nojausmas, cik varētu būt pulkstenis. Nospriedu, ka šo savādo gaismu rada netālu esošās Roterdamas ugunis. Izrādās, ka kļūdījos. Visvairāk debesis izgaismo visapkārt esošās siltumnīcas, kurās tumšajā laikā tiek sadegtas spožas dzeltenas spuldzes. Taču ir padomāts arī par putniem. Lai tiem netiktu nojaukta visa sajēga par diennakts ritmu, visās siltumnīcās reizē apgaismojumu ieslēgt nedrīkst.

Runājot vēl par debesīm – dienā, skaidrā laikā tās pastāvīgi ir krustu šķērsu sasvītrotas. Tā savas pēdas atstāj katra pāri lidojošā lidmašīna. Savukārt vienā vakarā, kad debesis jau bija satumsušas, braucot no Utrehtes, piedzīvoju tādu skatu, kas lika man pilnībā pārvērtēt savu attieksmi pret gaisa satiksmi un aviodispečerus turpmāk uzskatīt par pašiem svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Gaisā vienlaikus saskaitīju 15 lidmašīnas! Vienas veidoja dzīvo rindu uz nosēšanos Amsterdamas lidostā, citas – tādā pat rindiņā cēlās augšup, vēl dažas plivinājās man nezināmos citos virzienos un augstumos. Pēc nedēļas, gaidot savu kārtu uz pacelšanos Briseles lidostā un redzot, kādā ‘korķī’ sēžam, sajūta nebija visai omulīga…

5. Ko es apskatīju.

Apskatīju jau pieminēto Delta Expo, kas atrodas pamatīgu gabalu uz DR no Roterdamas, praktiski starp divām salām, uz vēl viena maza zemes pleķīša, tiešā dambju un slūžu tuvumā. Braucot turp, pa šīm salām, draudzene teica, ka braucam pa ‘jaunajām zemēm’, t.i., teritorijām, ko pirms 50 gadiem vēl klājis ūdens. Ekspozīcija Delta Expo ir interesanta, bet jāpiezīmē, ka lielākā daļa informācijas tiek sniegta holandiešu valodā. Pieļauju domu, ka drīzumā tur būs interesanti arī bērniem, jo teritorijā pašlaik tiek veidots bērnu izklaides laukums, baseinā plunčājas ronīši un otrā celtne veidotā kā vaļa ķermenis un tajā atrodamā ekspozīcija papildināta ar dažādiem pārsteiguma momentiem.

Vēl vienā vētrainā, lietainā dienā pabijām Roterdamas akvoparkā Tropicana. Man tur patika. Neesmu no tiem, kas sajūsminās par iekrišanu uz mutes ūdenī, bet beigu beigās izšļūcu pa visām caurulēm, kā arī izkūlos pa mežonīgo upi, kurā nokļūt var, pārpeldot palielu, siltu baseinu zem klajām debesīm. It sevišķi man patika, ka akvoparkā savas dienas vada milzīgs daudzums dažādu tropu augu, manas mīļās bugenvilijas ieskaitot.

Roterdamas zoodārzs – jā, ir ko redzēt! Paliela gorillu saime. Ģimenes galvas rāmas nicināšanas pilnais skatiens vēl ilgi neaizmirsīsies. Žirafes – vesels bars, ziloņi – tāpat. Mazie pandas ņammā savas bambusu lapiņas rokas stiepiena attālumā. Murkšķus var ne tikai paglaudīt, mazākie Zoo apmeklētāji pa alu var ielīst viņu apdzīvotajā teritorijā! Okeāna iemītnieku akvārijs – fantastisks. Iedomājieties sajūtu, ka jums visapkārt ir dzidrs ūdens, un pār galvu pārslīd haizivs baltais vēders, pārpeld Galapagu bruņurupucis… Tas ir jāredz!

Protams, ir jāredz arī pati Roterdama – absolūts vecās un modernās arhitektūras sakausējums. Pieminēšu tikai vienu, kas jāredz – kubu mājas. Tas nu ir kaut kas! To nevar izstāstīt! Tāpat kā citās modernās pilsētās, arī Roterdamā ir gājēju ielas, kuru malās rotājas dārgu zīmolu veikali. Bet turpat blakus kubu mājām ir arī tirgus, kur savu preci piedāvā ielu tirgoņi. Jāsaka, ka par ļoooti demokrātiskām cenām šeit var nopirkt gandrīz jebko. Savdabīgs šim tirgum ir tas, ka indiešu preces tirgo īsts indietis, sirmu bārdu un ar čalmu galvā, bet vjetnamiešu uzkodas – īsta (vismaz vizuāli) vjetnamiete.

Vēl vētra īsti nebija norimusi, kad sēdāmies uz velosipēdiem un aizbraucām uz Delftu – jauku, klusu, senu pilsētiņu, kas kādreiz bijusi visai svarīga valstij, jo tur pat valdība sēdējusi. Ja gribat redzēt patiesu Nīderlandes mazpilsētu, ar tās dzīves ritmu, paražām un daili, tā ir īstā vieta kur aizbraukt. Šai pilsētiņai, gluži kā Pizai Itālijā, ir pat savs šķībais zvanu tornis! Varbūt leņķis vēl nav gluži tik pamatīgs, bet šķībums skaidri saskatāms! Šajā pilsētiņā pirmo reizi novēroju manas asinis stindzinošu parādību – auto noparkošanu holandiešu stilā, kā vēlāk to nosaucu, – pašā kanāla malā, bez kaut kādām margām, šoferīši vēl pamanās izkāpt no auto uz kanāla pusi un braši aizsoļot, it kā viņu pēdas nebūtu 2cm attālumā no sauszemes malas, kur 2 – 3m zemāk melnē dzelme (Sk.albūmiņā)!

Uz Hāgu braucām 2 reizes. Pirmajā reizē apskatījām pašu pilsētu, ieskaitot karaļnamu, parlamenta ēku, prinča rezidenci un citus ievērības cienīgus objektus. Otrreiz braucām ar konkrētu mērķi – apskatīt Madurodam – Holandi miniatūrā. Nu, mīļie! Es biju ļoti laimīga, ka tur nokļuvu. Te nu atkal ir gadījums, kad trūkst vārdu, lai izstāstītu visu, kas tur redzams un kādas sajūtas pārņem to apskatot. Viss izstrādāts vissīkākajās detaļās! Pieļauju domu, ka, nokļūstot tur vasarā, traucētu lielie tūristu bari, bet man pat 3 stundu ilgusī staigāšana pa šo nelielo zemes pleķīti likās par maz. Pie tam man palaimējās tur būt arī krēslas laikā, kad ēku maketos iedegas tūkstošiem mazu gaismiņu! Sajūta neaprakstāma. Uzskatu, ka tā ir vieta Nr.1, kas Hāgā jāredz!

Man palaimējās arī nokļūt Utrehtē, pilsētā, kas atrodas jau virs jūras līmeņa. Neskatoties uz to, arī šo pilsētu grezno vairāki kanāli. Utrehtes kanāliem gan vēsturiski ir bijusi pavisam cita funkcija – tie kalpojuši par kuģu ceļiem. Vieta nr.1, kas jāredz šajā pilsētā – Doma baznīca, tās tornis, iekšpagalmiņš, logu vitrāžas. Kanāla abās pusēs, turpat vecpilsētas teritorijā, pie ieliņām ir neskaitāmi mazi veikaliņi, katrs ar savu pircēju loku un auru. Ne miņas no trokšņa un burzmas. Protams, redzēju arī milzīgu modernu tirdzniecības kompleksu, kas pletās vismaz divu kvartālu platībā, arī velosipēdu pie tā netrūka… Tur novēroju, kā darbojās veloevakuatori, bez žēlastības savācot kravas auto kastē un aizvedot nepareizi novietotos divriteņus…

Manas ciemošanās pēdējās dienās padzīvojāmies pa Amsterdamu. Turp devāmies ar auto, līdzi paķerot velosipēdus. Gluži kā visi sevi cienoši nīderlandieši, mašīnu atstājām pilsētas nomalē, tālāk pilsētā metoties vismobilākajā veidā. Nonākušas pašā centrā, ar draudzeni izšķīrāmies. Viņa devās uz Van Goga muzeju skatīt kādu jaunu, nesen atklātu ekspozīciju, bet ņemot vērā to, ka mani vienā dienā par mākslas pazinēju pataisīt nebija cerību, es devos apskatīt slavenā vaska figūru muzeja Madame Tussaud holandiešu versiju. Apskatei atvēlētā pirmā daļa tiešām stāsta par Nīderlandes un Amsterdamas vēsturi, viena ekspozīcijas daļa pat kārtīgi pabaida cilvēkus, jo jāiet cauri tādiem kā viduslaiku moku kambariem. Tas gan bija vienīgais brīdis visa ceļojuma laikā, kad nopriecājos, ka man nav līdzi bērns. Pēc tam apmeklētāji nonāk visu zvaigžņu – politiķu, mūziķu, aktieru sabiedrībā. Par cik citos vaska figūru muzejos neesmu bijusi, nevaru salīdzināt. Bet šeit man patika. Amsterdamā beidzot nolēmu sapirkt kādas dāvaniņas saviem mīļajiem mājās palicējiem. Jāsaka, ka piedāvājums ir raibu raibais, bet, ja sāc ko konkrēti meklēt, jāsecina, ka gandrīz neiespējami izvairīties no 3 lietām – tulpēm, dzirnavām un kaņepju lapām. Patiesībā šī lielīšanās ar zālīti ir pārmērīgi uzmācīga un pat kaitinoša. Visās pilsētas centrālās daļas ieliņās valda viena – zālītes smaka. Bet es gribēju pastāstīt par Nīderlandi, nevis par zālīti!!! Diemžēl, ja jāsaka kāds vārds par Amsterdamu, vismaz valdošais aromāts tur ir šāds. Otrā dienā izbraukājām ar velosipēdiem krustu šķērsu pusi pilsētas (vismaz man tā likās). Draudzene teica, ka esam paguvušas apskatīt daudz vairāk, nekā rāda tiem tūristiem, kas izvēlas ekskursijas ar kuģīšiem ar caurspīdīgiem jumtiem. Vienā pilsētas parkā uzrīkojām pat sacensības, bet tas nebija visai godīgi, jo manam velosipēdam bija lielāks riteņu diametrs…

6. Kā es tur nokļuvu.

Mana draudzene dzīvo netālu no Roterdamas. Līdz ar to tika izskatīti vairāki varianti, kā man nokļūt līdz Roterdamai. Autobuss no Rīgas uz turieni klampačo 30 stundas, pie tam par šo prieku jāšķiras no 68,-latiem. Aviobiļetes uz Amsterdamu pastāvīgi bija dārgas. Tādēļ, kā labākais variants tika atzīts lidojums uz Briseli (30,-Ls ar nodokli), bet no Briseles uz Roterdamu – 2h brauciens ar vilcienu (24,20Eur). Par cik Briseles lidosta iekārtota tā, ka tieši zem tās atrodas dzelzceļa atzara galapunkts, turpat nopirku biļeti uz Roterdamu, pabraucu vienu pieturu līdz Briseles Ziemeļu stacijai, kur veiksmīgi pārsēdos uz Amsterdamas vilcienu, kas kursē ik pa stundai.

Ceru, ka kādam šī informācija šķitīs noderīga, plānojot savu ceļojumu!

Mani pārsteidz miers un sakoptība, kas valda šajā zemē, laipnie un izpalīdzīgie cilvēki, laika apstākļi, kas var mainīties trīs reizes dienā, puķes, kas zied dārzos novembra beigās, dzeltenās debesis naktīs un meža baložu ūjināšana pie loga dienā… Un es zinu, ka man noteikti šajā zemē jāatgriežas. Es taču gribu redzēt Nīderlandi pavasarī, kad ziedēs narcises un tulpes! Un būs jau atkal pavisam silts! Un tad hop! uz velosipēda – un aidā!

Bildes no šī ceļojuma: http://fotki.lv/imanta1/551542/

Šī raksta autors ir lietotājs imanta1 no iepriekšējās mājaslapas versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

Ekspedīcija Ērgļu apkaimē 2009. gada 11. un 12. aprīlī

Tad nu ir noslēgusies pirmā pargajieni.lv rīkotā ekspedīcija Ērgļos. Bijām kopumā septiņi dalībnieki. Kopumā tika pieveikti 28 kilometri pa dzelzceļu, lauku ceļiem, upes malu, mežu,pļavām un Ērgļu ciemata ielām. Tas viss diennakts laikā.

Sestdien no rīta septiņi puiši satikāmies Rīgā autoostā. Sagaidījām autobusu un devāmies ceļā uz Ērgļiem. Lieki piebilst, ka 103 kilometru veikšana divarpus stundās pa galvenokārt grants ceļu ir mēreni nogurdinoša. Ērgļos nonākusi vispirms apmeklējām vietējo ELVI veikalu. Vispār ciematā sestdienā ir daudz cilvēku uz ielām. Dažkārt pilsētās nav tik dzīva rosība.

Sakravājušies un veikuši pēdējos iepirkumus, devāmies ceļā. Apskatījām Ērgļu staciju. Vispār jau pusotru gadu šajā dzlezceļa līnijā nav nekādas rosības. Kopš vilcienā netālu no Acones ieskrēja kavas mašīna, viss ir strauji gājis uz leju. Vilcienu neatjaunoja, pāris mēnešus to aizvietoja autobuss un 2008. gada 1. janvārī Pasažieru vilciens pārvadājumus šajā līnijā izbeidza vispār. Galvenā aizbildināšanās bija tā, ka līnijā nevarot nodrošināt normālu ātrumu, jo pēc kaut kādiem tur ātruma ierobežojumiem tagad 97 kilometrus būtu jābrauc vairāk kā 5 stundas iepriekšējo vairāk kā triju stundu vietā. Vispār kaut kāds absurds valstī, kur savulaik prezidents uzsvaru lika tieši uz dzelzceļa tīklu attīstīšanu, kā vienu no iemesliem liekot veiksmīgu lauku apgūšanu un ražošanas veicināšanu ārpus pilsētam.

Devāmies tālāk pa dzelzceļu. Pēc 5 kilometru veikšanas nonācām Roplaiņos. Vispār šajā dzelzceļa līnijā ir norāli, ja staciju veido perons, soliņš un uz trim stabiem uzlikts stacijas nosaukums. Apmēram kā pietura ceļa malā, tikai šeit kā bonuss ir apgaismojums.

No Roplaiņu stacijas devāmies iekarot upes krastus. Pagriezāmies uz dienvidiem un tālāk gājām pa ļoti slapju un dubļainu lauku ceļu. Pēc vairāku kilometru iešanas nonācām pie pussagruvušas mājas. Tur sākām iet pa mežu. Mežā varēja redzēt vairākus ļoti apskrambātus kokus, pret kuriem meža zvēri bija trinuši savus ragus. Necik ilgs laiks nepagāja un arī pati Ogre bija klāt. Tik agri pie upes biju pirmo reizi. Ūdens līmenis bija ļoti augsts un straumes ātrums arī liels. Krastā ik pa laikam varēja manīt apmēram 15 – 20 centimetrus biezus ledus bluķus, kas palu laikā bija izmesti no upes. Tā pa meža un upes malu devāmies uz priekšu. Ik pa laikam nācās brist pāri mazām upītēm un strautiem. Nemaz neskaitījām, cik to bija, jo cipars būtu bijis gana liels.

Pirmās reālās grūtības mums sagādāja Piparupīti. To šai dienā šķērsojām jau otro reizi, pirmo vēl ejot pa dzelzceļu. Pa nogāzto koku gājām pāri kā nu kurš mācēja. Pārsvarā visi izmantoja koka zaru un ar to atspiežoties pret upītes gultni. Mazliet patraucējām piknikotājus ar savu klātbūtni un tad jau devāmies tālāk. Vispār Ogres upei ir daudz līkumu un ja labi zina, kāda ir apkaime, daudz laika un spēku var ieekonomēt, ejot pa taisno un nogriežot pāris līkumus. Nav arī pārāk daudz māju šajā posmā, kuru iemītniekiem mēs varētu iztraucēt veselīgo lauku mieru un klusumu.

Vēl nedaudz un mēs nonācām līdz Akmeņupītei. Teika vēsta, ka senos laikos velns esot gribējis celt dzirnavas un trīs dienas nesis akmeņus. Pēdīgi iedziedājies gailis un velns izbijies un aizbēdzis, atstājot upē akmeņu krāvumu. 70 metru garā posmā upītē ir kritums ar augstuma starpību 10 metri. Šādā laikā skats ir iespaidīgs un troksnis arī pamatīgs, jo straume ir spēcīga un ūdens upē ļoti daudz. Var teikt, ka kaut ko mūsu apstākļiem tik grandiozu reti kur vēl var redzēt tuvākajā apkārtnē.

Devāmies tālāk ar domu, ka apskatīsim Mežu rūķu taku. Diemžēl nedaudz pamaldoties pa mežu sapratām, ka vai nu kartē ir kaut kādas neprecizitātes, vai arī pati taka un kaut kāda nekāda, jo bez krāsainam zīmēm uz teju katru apkārtnes koku neko vairāk redzēt nevarēja. Turpinājām soļot gar Ogri.

Pa dienu upē varēja novērot neskaitāmi daudz laivotāju. Pēdīgi upes krastā mēs viņus arī sastapām kurinām ugunskuru un atpūšoties. Turpat blakus bija kaut kas līdzīgs trošu tiltam. Tas gan bija visai nosacīts, jo no koka konstrukcijām gandrīz nekas nebija palicis pāri un divās trosēs karājās vairāki dēļi un koka mieti. Artis pamēģināja pa trosēm pārlīst pāri upei. Tas viņam arī izdevās. Tad nu sākām apdomāt iespēju šķērsot pa šejieni upi, bet tomēr veselais saprāts ņēma virsroku un neriskējām iekrist upē vai pazaudēt tajā savas somas, kuras bija gana lielas un smagas.

Tā nu upi nešķersojuši devāmies tālāk. Nogurums jau bija jūtams un vēlme atrast piemērotu vietu nometnei tikai pieauga. Nākošais cerību stariņš bija tilts pēc vairākiem kilometriem. Protams, to mēs arī atradām, bet tā lieta nebija tik spoža kā bijām gaidījuši. Blakus smirdošiem skābsiena ruļļiem un vecām mašīnam u traktoram bija arī dzelzs tilts, kura otru krastu sargāja nikns suns un krastā varēja samanīt saimniecību, kuru gan kartē redzēt nevarēja. Tā nācās atmest domu otrā upes krastā vienā no skaistajām pļaviņām celt nometni un doties pelnītā vakara atpūtā. Devāmies tālāk. Nogurums pieauga, vēlme atrast vietu nometnei arī. Sastapāmies ar nākošo mājas sargu, kas uzticami kalpoja saviem saimniekiem, jo izrādīja neapmierinātību ar mūsu ierašanos. Apsveicinājušies ar viņu, devāmies tālāk.

Beidzot arī nonācām pie pļavas upes krastā, kur bija iespējams veidot nometni. Tur bija labiekārtota piknika vieta, ugunskura vieta un pagura aizsegā varējām arī sabūvēt teltis tā, ka no tuvējām mājām mūs neviens arī neredzēja un mēs citus netraucējām. Vakaru pavadījām pie ugunskura ēdot, cepot kartupeļus un runājoties. Dalījāmies ar saviem iespaidiem. Jāatzīst, ka šādā laikā maršruts tādā izpildījuma, kāds tas bija šoreiz, vēl ne tuvu nav pati pilnība. Siltākā laikā var mierīgi šķērsot upi un tad otrā krastā paveras iespēja apskatīt vairākus pilskalnus, linu mārkus un arī nometni celt daudz labākā vietā, neejot līdz tai tik lielu attālumu. Tā kā nākošajā reizē būs jau cita sagatavotības pakāpe, interesantāks maršruts un droši vien arī vieglāka iešana.

Otrajā rītā pamodos ar nosalušu ausi, roku un papēdi. Nakts bija vēl diezgan auksta un plānais guļammaiss nemaz tik ļoti nesildīga kā tas to mēdz darīt vasaras laikā. Laikam pēdējais izlīdu no telts, uzreiz to arī nojaucu, savācu visas izmētātās mantas un aiz sevis neko neatstāju. Norunājām, ka dosimies uz autobusu, kas atiet trīs stundas ātrāk kā iepriekš bijām plānojuši un pēc neilga laika jau devāmies ceļā uz Ērgļiem. Aiz sevis protams visu sakopām un arī atkritumu maisu nesām līdzi 5 kilometrus līdz pašam ciemam. Grūti iedomāties, ka mūsdienās jaunieši vairākumā tā darītu. Tomēr mūsu kompānija bija priekšzīmīga un aiz sevis neko nepameta. Pa ceļu devāmies tālāk. Ērgļu pievārtē ir katoļu baznīca. Tai gan nav torņa un arī dzīvības pazīmes nekādas nevarēja manīt. Jau tuvāk centram bija vecas pilsdrupas, no kurām gan pāri plikuši tikai daži ļoti zemi mūri, kurus pat ir grūti saskatīt. Aiz tās ir skaista koka estrāde un blakus trošu tilts pāri Ogres upei. No tā kalnā ved bruģētas kāpnītes. Vispār ciemats kopumā ir diezgan tīrs un sakopts, rosība tajā kaut kada arī ir un apkārtnes skaistums, plašie lauki un lielie mežu masīvi paver tiešām tīkamus skatus. Ainavas šeit ir burvīgas.

Lielākā daļa no mums vēl izdomāja apskatīt ciemata interesantākās vietas. Aizgājām līdz vecajiem Ērgļu kapiem, kur atdusas „Velniņu” autors Rūdolfs Blaumanis. Turpat blakus ir aizsprosts, kas aiztur Ogres ūdeņus. Tuvāk centram ir izrakts kanāls, pa kuru ūdens plūst uz Ērgļu HES, kas ražo elektrību. Pirms tā vēl Skanstes kalns, kurā 9. – 10. gadsimta laikā esot bijis pilskalns un arī vēlāk bijusi apmetne. Vēl aizgajām apskatīt augstu uzbērumu, kas būvēts, lai pagarinātu dzelzceļu līdz Madonai. Diemžēl padomju varai tas nebija vajadzīgs un pēc 2. pasaules kara to neturpināja būvēt.

Tā šī ekspedīcija noslēdzās. 11:30 visi sakāpām autobusā Ērgļi – Rīga un devāmies mājup. Paldies CATAs šoferītim, kurš atļāva mūsu lielās somas salikt bagāžniekā, jo tās tiešām bija pārāk lielas, lai liktu iekšā salonā. Nepilnas trīs stundas un bijām atgriezušies Rīgā. Šajās divās dienās saulīte mūs lutināja, lietus nelija un mēs lieliski atpūtāmies pēc ilgās ziemas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , .

Cēsis – Līgatne

Ceļojumu uzsākām 10 cilvēku sastāvā pie Cēsīm (Cīrulīšos). Ideja bija mana, taču neesmu diez ko pieredzējis pārgājienu organizators, tādēļ maršruta izstrādi un cilvēku vākšanu organizēja Gints (Gideons).

Pirmais, ko apskatījām, bija Cīrulīšu klintis un svētavots, kas atrodas turpat netālu. Tālāk gar Gaujas krasu devāmies Amatas virzienā. Pa ceļam piestājot Rakšos, kur vērojām kamieļus, lamas un citus Latvijas apstākļiem nepierastus dzīvniekus. Šis ceļa posms, ja nemaldos, bija nedaudz garāks par 10 km, taču pateicoties vietējās dabas skaistumam un Ginta stāstiem par vietējo vēsturi, laiks pagāja nemanot.

Tikuši līdz Amatai pagriežam uz dievidiem un ejam gar Amatas krastiem. Pāri upei sākas Roču rezervāts. Rodas vēlēšanās apskatīt arī to, taču šī doma tā arī paliek nerealizēta divu iemeslu dēļ:

1)Cauri rezervātam praktiski nav ceļu, bet ejot pa neceļiem visur esot sakrituši koki, tā ka mežs ir praktiski necaurstaigājams.

2)Tūristiem staigāt pa šo rezervātu nav atļauts.

Pie Zvārtes ieža uztaisam nelielu pārtraukumu, lai atvilktu elpu. Pa nelielu un grīļojošos tiltiņu pārejam pāri Amatai un dodamies tālāk uz dienvidiem. Kādu laiku jākāpj kalnā. Tur gan ir uztaisītas kāpnes, taču ceļš tik un tā nav no tiem vieglākajiem (īpaši ar mugursomu, kurā sakrauts viss nepieciešamais divu dienu izdzīvošanai). No augšas paveras vienkārši neaprakstāms skats uz Zvārtes iezi. Vienīgais, kas nedaudz sabojā noskaņojumu, ir milzīgs uzraksts “Koļa” uz ieža, ko, acīmredzot, atstājis kāds neidentificēts Nikolajs. (Aicinājums visiem tūristiem – esiet civilizēti un nemaitājiet dabas objektus, lai arī pārējie var baudīt to skaistumu).

Pēc pāris kilometriem pienāk tas brīdis, kad mūsu ceļi pašķiras. Visa grupa dodas uz Ieriķiem , bet es viens pats pa stigu, kas iet paralēli gāzes vadam, dodos Līgatnes virzienā. Pēc kādas stundas parādās pirmā civilizācijas pazīme (zemes ceļš). Tālāk pieturos pie ceļa un jau pēc pavisam neilga laika esmu Līgatnē. Pārāk neaizraujos ar pilsētas pētīšanu. Vienīgais, ko apskatu, ir Ānfabrikas klintis.

Paskatos pulkstenī un saprotu, ka būtu tā kā laiks meklēt naktsmītnes. Spriežot pēc kartes tuvākā kempinga vieta ir pie Katrīnas ieža, ceļš uz kuru ved caur Līgatnes dabas takām. Turp arī dodos. Pa ceļam atrodu nelielu avotiņu, kur papildinu ūdens krājumus. Turpat pie avotiņa sastopu vāveri. Arī vāvere mani pamana. Tā nu mēs stāvam pāris minūtes vērojot viens otru. Nolēmu pienākt tuvāk, taču vāverei šadi plāni nebija pa prātam un tā devās prom. Neko darīt – eju tālāk.

Pēc kāda laiciņa sāku domāt, ka esmu apmaldījies, jo, pēc visa spriežot, man jau būtu jāatrodas slavenajās dabas takās, taču līdz šim nav redzēta neviena zīme, kas to apstiprinātu. Un tad es ieraugu žogu ar lielu zīmi, kas vēsta, ka aiz šī žoga labāk nekāpt. Zeme aiz tā izskatās visai purvaina. Pirmā doma – tur vienkārši ir purvs, var noslīkt. Paejot pāris metrus tālāk ieraugu VIŅU. Milzīgs sumbrs guļ pie paša žoga. Tagad kļūst skaidrs kādā sakarā uz žoga uzlikta tā zīme. Nopētu viņu no tālienes un pat nedaudz satrūkstos, kad iezvanās telefons.

Pēc pāris kilometriem tieku līdz kempinga vietai. Viss ļoti zolīdi. Viss satīrīts, ierīkota vieta ugunskuram, sataisīti soliņi. Pat tualete uzcelta. Aptuveni 50 metru attālumā atpūšas igauņi, pārsimts metrus tālāk mūsu pašu tautieši. Neskatoties uz attālumu starpību, latviešus dzirdu krietni skaļāk. Uzceļu telti, sameklēju sausus zarus un sāku kurt uguni. Atlikušo vakara laiku vienkārši baudu dabu skatoties ugunī un mielojot acis Gaujas krastos. Ieturu vieglas vakariņas un dodos gulēt.

Aptuveni piecos no rīta atveru acis un pirmais, ko dzirdu “Līīīīīīīīgo, Līīīīīīo”. Pirmā doma – es gan esmu aizgulējies. Apskatos telefonā. Nē, ar datumiem viss kārtībā (2. maijs). Tautiešiem, visticamāk, bija beidzies dziesmu krājums, tādēļ ķērāks pie Līgo dziesmām. Sakuru ugunskuru, pabrokastoju un dodos Augšlīgatnes virzienā.

Uz ceļa pie kādām mājām sastopu divus suņus. Abi nikni, ka ielaužos viņu teritorijā. Vienu no viņiem savāc saimnieks, otrs (no blakus mājas) turpina riet. Pēc kāda brītiņa viņš sāk cītīgi iezīmēt teritoriju, lai parādītu, kurš te ir saimnieks. Es ar viņu nestrīdos – eju tālāk. Pēc pāris kilometriem uz ceļa satieku vietēju pensionāru, kurš, protams, arī ir milzīga suņa pavadībā. Šoreiz izskatās, ka suns ir noskaņots nopietni. Dažas sekundes izvairos no suņa uzbrukumiem, tad tīri instinktīvi sāku tvarstīties pēc naža, taču viss nokārtojas – saimnieks beidzot pamana, ka sunim kaut kas nepatīk un cenšas viņu savaldīt. Pēc kāda brītiņa tas arī izdodas. Man paskaidro, ka man esot biedējošas somas uz muguras.

Ar jaunu adrenalīna devu dodos tālāk uz Augšlīgatni, no kurienes ar autobusu uz Rīgu. Beigās jau par tradīciju kļuvušais gājiens no stacijas līdz Teikai. Rezumējums: forši pavadītas brīvdienas un milzum daudz jaunu emociju. Iesaku visiem, kam patīk daba, paceļot gar Gaujas krastiem – neaprakstāmi skati un sajūtas.

Andris Briedis


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Atmiņas par laivu braucienu “Irbe”

Ceļojumu sākām piektdienas vakarā. Kā jau vienmēr neizpalika arī negaidīti šķēršļi. Viens no ceļotajiem izlēma palikt mājās, turklāt paziņoja par to tieši 5 minūtes pirms izbraukšanas. Bet laivas taču jānokomplektē, tādēļ tiek zvanīts meitenei, kura iepriekš dabūja atteikumu, jo nebija vietu. Reāli skatoties, cerība, ka cilvēks tā uzreiz piektritīs stipri vāja, jo ir jau aptuveni 7 piektdienas vakarā un jāizbrauc ir jau tagad uzreiz. Par laimi, veselīga avantūrisma deva dara savu un apstiprinājums tiek saņemts.

Nākamais šķērslis – brīnumainā Rīgas satiksme. Cauri korķiem laužamies uz Purvciemu, tad cauri vēl lielākiem korķiem – uz Ventspils šoseju. Es pie stūres, Jānis pie kartes (kā jau ģeogrāfam pienākas) – dodamies rietumu virzienā. Kad ierodamies Irbenē, ir jau tumšs. Man, kā jau parasti, uznāk piedzīvojumu kāres lēkme, tāpēc izdomāju braukt līdz pašai nometnei cauri smiltājiem. Pēc pāris braukšanas metriem izrādās, ka šoreiz ideja nebija no tām spīdošajām. Tomēr nav arī tik traki – pāris ceļabiedru grūdieni un autiņš atkal ir spējīgs pārvietoties. Nolemju vairāk šovakar neriskēt un atstāt vāģīti bišku patālāk no nometnes, bet tālāk doties kājām (izrādās, ka jāpaiet vien kādi 100 m).

Mārtiņš & Co mūs jau sagaida ar sakūrtu ugunskuru, maizītēm un uzvārītu ūdeni. Ieturam vieglas vakariņas un uzceļam teltis. Pēc brītiņa atbrauc arī mūsu laivas. Trīs gabali. Vedēju tikpat daudz. Sanesam laivas tuvāk nometnei, vēl nedaudz padalamies pieredzē par iepriekšējiem varoņdarbiem, apspriežam nākamos un ejam gulēt. Visi guļ teltīs un tija Jānis varonīgi paliek ārpus tām. Viņš, kā jau pieredzējis ceļotājs, guļ tikai guļammaisā, zem klajas debess.

No rīta lielākā daļa nesteidzas ar pamošanos. Noguļam līdz kādiem deviņeim. Kad beidzot visi ir izrausušies no guļvietām, nopurinājušies un nedaudz iestiprinājušies, ir jau laiks doties uz Irbenes lokatoru. Nav tālu – pāris kilometri, taču dažiem parādās slinkuma kaite un tiek skaļi protestēts pret iešanu kājām. Lai jau būtu – braucam ar autiņu. Drošības labad viens cilvēks tiek atstāts goda sardzē pie teltītm un laivām. Izpētam lokatoru, izstaigājam pazemes ejam, klausamies gides nostāstos par to, kā tad te ir bijis agrāk un tagad. Skats no lokatora augšas – super. Autiņu uzticam lokatora darbiniekiem un tālāk dodamies kājām. Nepaiet ne pāris stundas, kad optimisma un piedzīvojumu kāres pilni esam ūdenī iekšā. Sākumā tā nedaudz pagrūti – laiva iet pēc zig – zag maršruta. Pēc neilga laika rokas piešaujas un zig – zagu amplitūda kļūst arvien mazāka (respektīvi – braucam taisnāk).

Diena paiet nemanot, jo apkārtesošie dabas skati liek aizmirst par visu, tai skaitā par nogurumu, karsto sauli un bailēm no tā, ka varētu apgāzties. Patiesībā apgāzties nemaz nav tik bail, jo dziļums nav diez ko liels. Vietām pat nākas izkāpt, lai pārvilktu laivu pāri sēkļiem, tāpēc pat ja laiva arī apgāztos, nebūtu nekas traks. Turklāt mēs, kā jau likumpaklausīgiem tūristiem pieklājas, esam nobruņojušies ar vestēm, kas itkā neļaujot aiziet pa burbuli.

Uz vakara pusi piestājm pāris kilometru attālumā no Miķeļbākas. Kamēr Jānis ar Mārtiņu dodas izlūkos, mēs ar Sintiju gatavojam malkas krājumus, Tikmēr Armands jau sāk kurināt. Sagaidam izlūkus un dodamies pa viņu atrasto ceļu Miķeļbākas virzienā. Visi nav vienisprātis par to, pa kādu maršrutu būtu jāiet. Es neatlaidīgi gribu iet pa brikšņiem, jo pa taciņu taču nav interesanti. Ilze ar Armandu man piebiedrojas, pārējie gan izvēlas to vieglāko ceļu.

Satiekamies jau uz ceļa. Tālāk ejam kopā. Pēc nočāpotiem 3 kilometriem esam klāt. Tur mūs sagaida neliela vilšanās – bākai pārāk tuvu nemaz nevar pienākt. Nopētam no tāluma un dodamies tālāk jūras virzienā. Gribas redzēt saulrietu, bet tas vēl tālu – jāgaida vairāk nekā stunda. Daudziem izsalkums ņem virsroku un viņi pa druskai sāk doties atpakaļ nometnes virzienā. No visiem 9 cilvēkiem visneizsalukšākie izrādās esmu es un Ilze – mēs paliekam. Lai īsinātu laiku saulrietu gaidot, dalāmies dzīves pieredzē par ceļojumiem. Laiks paiet ātri un pavisam drīz saule jau ir pazudusi. Es pat nemēģināšu aprakstīt rietēšanas procesu. Pirmkārt, tas vienkārši ir jāredz, otrkārt – par sodu tiem, kas izvēlējās ēšanu dabas baudīšanas vietā :).

Saule jau norietējusi, taču ārā vēl ir salīdzinoši gaišs. Nolemjam lieki netērēt laiku un doties uz nometni. Pa ceļam satiekam ģimeni (vīrs, sieva un mazs bērns). Sieva mums piedāvā iemainīt viņas “divus” pret mūsu “vienu”. Uzreiz neizprotam, par kādu “vienu” iet runa. Pēc kāda laika pielec, ka runa gāja par suni, kas pastaigājās netālu no mums. Laikam jau viņa bija nodomājusi, ka viņš pieder mums. Pēc brīža saprotam, ka turpmāk kādu laiciņu, mūsu kompānijā būs par vienu ceļotāju vairāk. Suns mūs pavada līdz pašai nometnei ( 3 km) un visādos veidos izrādīdams draudzību un labsirdību, paliek kopā ar mums.

Ierodoties noementē, mums uzreiz tiek paziņots, ka makaronu vairs nav. Nu paldies, cienījamie ceļabiedri :). Neko darīt, vāram Ilzes līdzpaņemtos rīsus. Izdodas visai baudāmi. Notiesājam rīsus, citus pārtikas krājumus, nedaudz padiskutējam un dodamies atpūsties – rīt vēl gana daudz jāpaveic.

Aptuveni divos naktī, suns parāda savu uzticību mums un skaļi rejot dzen projām atnācējus. Kas tie bija par atnācējiem tā arī paliek noslēpums, jo visiem kā vienam slinkums (varbūt kādam arī bailes) ņēma virsroku pār interesi izlīst no telts un apskatīties, kas tad īsti notiek. Jānim, kas atkal gulēja bez telts, šādas dilemmas (kāpt vai nekāpt) nebija, jo viņš, izrādas, vispār neko neesot dzirdējis.

No rīta dodamies tālāk – suns mums pakaļ. Mēs ar laivām pa upi, viņš peldus pa upi vai skriešu pa krastu. Izskatās, ka viņam klājas krietni vieglāk nekā mums, tādēļ ik pa laikam mūsu četrkājainajam draugam nākasa apstāties un pagaidīt mūs – vārgos airētājus.

Pēcpusdienā nonākam pie kādas kempinga vietas, kur itkā varētu izkraut laivas un sagaidīt mašīnu. Taču izrādās, ka nav lemts – mūs sagaida nikns saimnieks, kurš par šadiem “pakalpojumiem”​ pieprasa pa latu no cilvēka. Pabraucam nedaudz tālāk. Otrajā krastā māja, taču tur nikns suns – gandrīz tikpat nikns kā iepriekšējā kempinga saimnieks. Karte rāda, ka nekur tālāk izkraut laivas nebūs iespējams. Sakožam zobus un airējam pret straumi – atpakaļ līdz tuvākajam tiltam.

Pēc laiciņa arī esam klāt. Tur mūs jau sagaida laivu vedēji, kas savāc laivas un arī mūs aizved līdz Irbenes lokatoram, kur es tieku pie sava vāgīša, pārējie tiek pie šofera manā personā. Braucam uz Ventspili. Kad ieraugam bodi, kurā var nopirkt ko ēdamu un dzeramu, mašīnā visos kā vienā uzplaukst neviltots smaids. Reizē ar mums piebrauc arī tie, kas brauca pa taisno no laivu savākšanas vietas. Atvadamies no dažiem ceļotājiem un piecu culvēku sastāvā dodamies apskatītes to, kas palicis pāri no pilsētas svētkiem. Es nebūtu es, ja nepierunātu tūristus aizstaigāt arī līdz molam. Nezinu kāpēc, bet tā vieta mani spēcīgi pievelk. Cik reižu esmu bijis Ventspilī – nespēju paiet tai garām.

Ar to arī mūsu ekskursija ir itkā beigusies – sākas ilgais mājupceļš. Nedaudz pamaldoties pa Imantu, tomēr droši nogādājam divas ceļotājas līdz mājām, tālāk seko Purvciema iemītnieces kārta. Un tad izrādās, ka Jānim jau ir par vēlu, lai kādā dabiskā veidā tiktu pie mīļotās meitenes. Bet nevar taču cilvēku atstāt nakts vidū kaut kur Rīgā – aizvedu arī Jāni. Aizkuļos līdz mājām, kur esmu 2.30 naktī.

Nobeiguma vietā: paldies Jānim un Mārtiņam par pasākuma organizēšanu, gaidu nākamās celojumu idejas un realizācijas.

Andris Briedis


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , .

Atbalss no nakts ekspedīcijas “Reņģe – Ezere” (caur Mažeiķiem?)

Laikam šādi varētu raksturot nelielo piedzīvojumu divu dienu garumā, kas iesākās sestdienas rītā ap 6 no rīta smile un beidzāt svētdienas vakarā ap 22:00

🙂

Godīgi viss sākās jau iepriekšējā vakarā un dienā, bet tas bija ļoti minimāli tākā to neskaitīsim smile naktī gulētās labākajā gadījumā 4 h (Jānis, tas vispār traks – gulēja vēl mazāk) un Rīts… agrs rīts ap 5:30 un 6:00 pamošanās smile šoreiz dr.lv palīdz biggrin redz sanāca man uzrakstīt vēstuli naktī un tās laiks ir 01:43 – tātad gulēt aizgāju ap 1:50 un pamodos – vēstule pirmā ko sūtīju 05:41 biggrin un skype zina Jānim ar tekstu “Dzīvs?” ir 5:39 tātad pamodos kaut kur 5:35 jā un atpakaļ kojās biju ap 22:10, 22:30 +/- sanāk 41h smile un tas laikam visprecīzāk raksturo šo trako gājienu smile ok, pietiks te bārstīt skaitļus un faktus. sāksim ar visu pēc kārtas 🙂

Tā kārtīgā diena sākās ap 6:50, kad Jānis atnāca pie manis un lai gan dežurante bija nedaudz neapmierināta, bet tomēr atļāva nedaudz Jānim uzkavēties. Sakārtojām somu pilsētas iekarošanai un devāmies ceļā. Jā Mūsu pirmais darbs bija izbraukāt pilsētu – Bolderāja, Vakarbuļļi (netālu no Rītabuļliem) un Baloži, Zaķusala, Bastejkalns, Ķīpsala un vēl kaudze nenosauktu vietu… smile kur aizbraucām, aizgājām, apstājāmies smile (pa dienu es un Jānis nosoļojām savus 20 Km)

Bet tas bij tikai sākums…

Nonākuši atpakaļ kojās – gribējām vēl pārliecināties, ka ar busu laikiem viss ir ok, tad arī sekoja pārsteigums. No Ezeres buss uz Siguldu kursēja turpat 4h vēlāk. un plānotā soļošana Reņģe – Ezere gar upes krastu pa Latvijas/Lietuvas pierobežu ir pārāk ātri izejama. Un tad abiem mums radās trakā doma, nedaudz koriģēt maršrutu un pielikām klāt Mažeiķus. Kas tad sanāca no tā visa turpiniet tik lasīt 🙂

Tātad tas īstais piedzīvojums sākās kad ap 18:30 mēs ieradāmies Stacijā… pa ceļam vēl Jānim saplīsa soma un nācās to nest uz vienu plecu (vilcienā veiksmīgi sadakterēja somu)

Jā… vēl maize un mednieka desiņas rimī – vilciena biļetes kasē… Perons, vagons (vagona gals, kur tās dažas sēdvietas tika iekarots veiksmīgi) ceļabiedri un 19:15 vilciens sāka ceļu un Reņģi.

Ceļš pagāja nemanot, jo vagonā bija vēl trīs jaunieši ar ko atradām kopīgu valodu biggrin dziedot dziesmas… sekojot līdzi hokeja spēlei (telefoniski) PALDIES Oskaram, par to, ka ceļā uz staciju un ceļā uz Reņģi viņš sūtīja sms un ziņoja par Latvijas spēles rezultātu. Jā pafanojām smile Un, protams, neizpalika vilcienā nu jau par tradīciju kļuvušā dejošana… šoreiz parādīju dažus salsas soļus un vēl, protamsciti, vēl dejoja valsi (šoreiz tas nebiju es) un sazin ko vēl. Jā bija arī dziesmas, kas mums vareni labi sanāca biggrin un jā… foršā konduktore, kas man un Normunam uzlika radziņus, kad taisīja vagonam logus ciet biggrin Protams jautri bija arī tie trīs jaunieši, ar ko sanāca atrasties vienā vagonā… pateicām mēs viņiem kas mēs esam… kas zin varbūt arī kāds no viņiem izlasīs šo mūsu piedzīvojumu stāstu 🙂

Nonākuši Reņģē (21:38) Katrīna bija sagādājusi aktivitāti – nedaudz pastāstījusi par rakstnieci Irma Grebzde kopīgi izlasījām viņas darbu “Cīņa” – katrs lasot pa vienai rindkopai un tā pa apli. un tad sekoja klaiņošana pa Rubu (Reņģes stacija neatrodas Reņģē, bet gan Rubā) pareizā iziešana cauri Rubai un Reņģes muižas atrašana un arī kaut kādas mistiskas dzirnavas tika atrastas smile un pēc tam līdz Rubai kur mūs sagaidīja pagrieziens uz sliedēm. Interesanti ka Rubā visiem šausmīgi patīk dziesma iededzies par Latviju, jo kamēr mēs izgājām tai vienai galvenajai ielai cauri vairākas reizes to dzirdējām….

Nogriezušies uz sliedēm sekoja soļojiens līdz Laižuvai kur iegriezāmies lai apskatītu Baznīcas drupas vai tādu kā uzkalniņu kur bijusi baznīca… interesanta vieta, jo apkārt baznīcas vietai bija žogs ar 13 stabiem – savādiem stabiem. Tur nedaudz pasēdējuši devāmies tālāk pa sliedēm līdz Mažeiķiem.

Ceļš bija garš, un sliedes mēs neredzējām – jā sliedes mēs redzējām tik līdz Latvijas robežai, jo tālāk Lietuvieši it kā atjauno sliežu ceļu… interesanta tā atjaunošana, jo nekas par to neliecināja. Pa sliedēm ejot mēs paspējām viskaut ko sarunāt spēlējām spēli un krāmējām kuģi dažādas lietas… kas sākās uz burta ‘V’ pirms tam divi aktīvi trakie krāmēja kuģī lietas uz burtu “F” tā beigās pat nemanot nonācām līdz pārbrauktuvei, kas bija vairs tikai 5km no Mažeiķiem (pagrieziena punkts mūsu ceļā…) apsēdāmies un tad notika TAS biggrin (bijām tur ap 5)

Pie mums piebrauca policija. izkāpa un nāca pie mums (tajās dažās sekundēs kas pagāja paspēju izdomāt vairākas lietas, kas nu būs – pirmā nu tad beidzot varēšu parādīt pasi, bet nekā) spēruši dažus soļus sekoja kaut kas lietuviski – Katrīna kaut ko atbildēja lietuviski un jā beigu beigās runa bija par to, vai mēs neesam no tās mašīnas, kas apgāzusies uz jumta, “Nē neesam” atbildam krieviski un Katrīna lietuviski un pasakam vēl, ka nākam no LV pa sliedēm… nu jā prasīja vai neesam kaut ko redzējuši uz atbildes, ka nē viņi atvadījās un devās prom pie mašīnas. Neilgi pasēdējuši devāmies uz Mažeiķu stacijas pusi, nu jau pa ceļu redzējām arī to auto, kas bija uzmeties uz jumta un jā… vēl nobrīnījāmies, ka neko neesam dzirdējuši… ko lai saka… tā notiek… garām paskrēja vēl 3 “ātro” mašīnas (3 no 4 ko mēs dienas gaitā redzējām) kamēr mēs gājām uz staciju.

Nonākuši stacijā konstatējām ka viņiem tur ir tik tāda maziņa pietura bet visnotaļ labi iekārtots perons… atbrauca arī vilciens – tās visnotaļ jocīgs. Un tad jau arī turpinājām ceļu uz Auteni. nonākuši tur bijām pārsteigti ka tik samērā lielā pilsētā ir tik maza autoosta. Tur nosēdējām vairākas stundas… tā teikt vajadzēja atvilkt elpu pēc veiksmīgi pievarētiem 30 km 🙂

Nedaudz atpūtušies, sagaidījuši, kad atvērsies veikals ap 8 devāmies tālāk. Tad nu iekarojām vietējo Maximu – meitenes nopirka vēl loterijas biļeti pa 50 centiem biggrin vinnēja Katrīna ar 50 centus otrajā reizē 1 Litu biggrin bet tas bija dienas otrā daļā. nu jā devāmies uz parku, autenē bijām jau atvilkuši elpu un nogurums bija diezgan mazs biggrin cik nu liels tas nogurums var būt pēc tikai 30 km nosoļošanas smile nu jā devāmies uz parku vienīgais lielais parks, kas bija Mažeiķos, bet TIK nesakopts… brr… pa ceļam vēl paspējām safotografēties, meitenes abas pat uztaisīja bildi tirgū – redz viņam nekad nav bijusi bilde tirgū 😀

Nonākuši parkā to arī iekarojām uz ilgāku laiku, tur bija jauks stadions un jaukas tribīnes, kas mums ļoti iepatīkās 🙂

Pasauļojāmies, pagulējām… padejojām biggrin (jau atkal) parunājām ar lietuviešu diedelniekiem biggrin nu tā teikt atpūta pēc pilnas klapes biggrin un bija jau spēks atkal turpināt ceļu – tālāk gājām uz Super Neto – gribējās redzēt kas tur ir… un uzpildīties, ok galamērķis bija Venta, kas atradās pa ceļam Superneto, vai pareizāk būtu teikt otrādi biggrin Superneto bija pa ceļam līdz Ventai smile Netālu no Super neto bija arī kartē neatzīmēta baznīca (vadījāmies pēc Jāņa līdzpaņemtā Lietuvas autoceļu atlanta) Baznīca bija liela un diezgan iespaidīga… nu jā kā jau teicu, sapirkuši šo to Super neto devāmies uz Ventu – skaisti – un arī kaut kas līdzīgs maziņai rumbai arī tur bija, cilvēki jau bradāja/peldējās pa ūdeņiem… nu pilnīgi pašiem gribējās lekt iekšā smile tā nu bikiņ safotografējušies devāmies tālāk uz mūsu galapunktu Ezeri. Pa šoseju ejot ceļš pagāja nemanot… protams ar dziesmām un interesantām sarunām smile izgājām vēl cauri Buknaičiem (Buknaičiai) un tad pāri robežupītei smile Vadaikstei smile un bijām Ezerē tur kādu stundiņu nosēdējām… aizgājām kārtējo reizi līdz veikalam biggrin un sagaidījām busu(ap- 18:52)… arī šoreiz ceļš pagāja nemanot, jo vienā mirklī bija atlūziens biggrin kolektīvais atlūziens biggrin pēc pavisam maza laika… nezinu cik, jo laika izjūta bija zudusi biggrin nonācām Saldū kur aizčāpoju līdz rimī izņemt naudu un satiku Saldus diedelnieku – nolasīju viņam īso kursu par to, ka lai neprasa citiem naudu aliņam, bet lai strādā tad būs nauda aliņam smile nu jā. Ko tur vairāk lai saka… busu sagaidījuši… lecām viņā iekša un devāmies ceļā uz mājām… 21:45 kaut kur buss iebrauca Rīgā… šīs divas stundas ko pavadīju ceļā nesanāca gulēt, jo nogurums bija kaut kur pagaisis… vismaz miega smile un miegs īpaši arī nenāca, jo bija interesanta saruna smile tā nu nonākuši Rīgā atvadījāmies un devāmies kur nu kurais…

kopējā bilance km? vai tiešām to gribat dzirdēt?

pirmajā lielajā piegājienā līdz Mažeiķu autoostai bija 30 km…

un tālākais ceļš piestādīja tam visam klāt vismaz 21 km + vēl gabali ko katrs veica individuāli (citiem vēl dejošana) 😀

Tātad visi kopīgi veicām 51 km smile no pulkstens 21:38 – 17:00 aptuveni 19h

Plus vēl man ceļš līdz kojām un dienas izklaides ar Jāni… (papildus soļošana, Ezerē un Saldū) ko lai saka… sākumā pieminētajās 41h kur praktiski gulēts netika, ja neskaita tos dažus miega pārtraukumus, kad savākta enerģija tika smile bet es par gulēšanu saucu tādu lietu, kā gulēšana vairāk kā 30 min un pie tam mīkstā gultā 😀

Tātad 41h tika noieti savi 75 km 🙂

Tajā visā laikā vēl tika neskaitāmi km nobraukti biggrin un kas to vairs saskaitīt var (vispār es zinu kas – Jānis smile )

uh… Tagad atpakaļ Rīgā ar nelielām tulznām uz pēdas, ehh tā ir ja nav piemēroti apavi smile bet ar patīkamu nogurumu un šorīt pat kad 12 gāju uz fakultāti sapratu… eh… es tak pirms 24 h šajā pašā laikā biju Lietuvā, Mažeiķos kaut kādā tur stadionā un gulšņāju tribīnēs 🙂

Super sajūtas un super kompānija 🙂


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .

Apkārt Gaiziņam, uz muguras 47 gadi, kājās zābaki ar protektoru

Šodien, 21.janvārī devos apceļot Latviju, Gaiziņu. 5.50 iekāpu autobusā un devos no Jēkabpils uz Madonu. Tikai 1:30 stunda un esmu pakalnu pilsētā. Izrādās, ka uz Gaiziņu autobuss iet tikai otrdienās. (Rīdzinieki uztraucas, ka pilsētas autobuss, trol., trambulis neiet 15 minūtes). Bet šodien ir trešdiena. Sīkums. 10.10 iet autobuss uz Vestienu un tur līdz Gaiziņam vairs paliek tikai 8 km. Ir laiks padzert kafiju un apskatīt Mīlestības gravu ziemā, apmeklēt kafejnīcu zem bibliotēkas, pagrabiņā. Tā pavisam jauna, tikai ap Ziemassvētkiem atvērta. Laipna meitene pasniedz kafiju, pašas ceptas maizītes, garšīgas. Cenas zemas kā jau jauniņā kafejnīcā. Bibliotēkā arī WC bez maksas, tas arī svarīgi. Un nevis kaut kāda, bet labiekārtota, nu civilizēta.

10.10 sēžos autobusā. Kalnā,lejā, kalnā, lejā un esmu klāt, Vestiena. Jautāju kundzītei, kas izkāpj reizē ar mani: kur viesnīca?

-Es arī eju uz to pusi.

Ejam blakus.

Vāverīte nolec no koka, pāri dīķim un atkal kokā.

Muižas zirgu stallis. Nedaudz novecojis, bet tāpat skaists.

Un akmens tilti, granīta, pamatīgi.

Tā nonākam pie hosteļa Vestiena. Izrādās kundze ir mājas apteksne. Viņa atslēdz durvis un laipni izrāda namu. Te naktsmītnes gandrīz 2 x lētāka nekā Madonā. (Madonā Ls 27,00, Vestienā Ls 15,00) Jauki. Bet mans mērķis ir tikai iepazīties ar naktsmītnēm, lai zinu vasarā kur novietot grupas. Dodos uz Gaiziņa pusi. Pa ceļam satieku 3 vecīšus, visi ar spieķīšiem, 2 tantiņas un viens onkulītis.

Es jau zinu, ka balsošu. Pēc 2 km – brauc mašīna un aptura!!! Uz mašīnas sāniem redzu mašīnas īpašnieka nosaukumu, Ķirsona uzņēmumam. Vārds pa vārdam un noskaidrojam, ka šoferis nesen bijis manā dzimtajā Sēlpilī, netālu no manas mājas. Un vēl, uzzinu, ka šodien Lido kalnā slēpo 2 grupas no Līvāniem un 1 no Viesītes. Tātad man tikšana uz Jēkabpili vakarā garantēta.

Kungs ir ļoti laipns un aizved mani līdz pirmajai viesu mājai Abrienas. Pretī iznāk mājas pārvaldniece. Aicina mani viesu mājā, jo saimnieces galā mielojas pieklīdis kaķis. Nu re, pievienotā vērtība: māja ar KAĶI. Te laba vieta vientulībai vai divvientulībai meža vidū. Māja saulainā, dzeltenā krāsā. Kā jau nedēļas vidū, notiek remontdarbi, lai brīvdienās viesiem tikai patīkamas emocijas. Saimniece pavada mani vēl ārā pagalmā. Tur svaigajā sniegā Minča pēdiņas.

Dodos tālāk apkārt Gaiziņkalnam. Nākamā viesu māja GaiziņStars. Pavisam netālu, pāris simti metru cauri mežam un pa labi. Uz māju nevienas pēdas. Zvanu saimnicei no ceļa gala.

-Es esmu mājā, nāciet uz kafiju! Nu vai man tas divas reizes jāsaka. Man tak līdzi nav ne kumosa, ne malka.

Pašā kalna galā Smilteņu skolas bijušais internāts kur šobrīd izvietojusies viesu māja. Blakus, skolas ēku pats Kārlis Ulmanis apmeklējis. Nu re, atkal pievienotā vērtība. Tur tak varētu ekskursijas maršrutu izveidot: Pa Ukmaņa apmeklējuma vietām Latvijā. Tas tik būtu garš maršruts: katrs rajons, pilsēta, skola. Pa VVF un Zatlera pēdām gan nekas prātīgs nesanāks nākamajām paaudzēm – tie augstu virs tautas lidinās. Bet varbūt tas varētu būt ļoti ekskluzīvs maršruts: Viena no x vietām Latvijā kur bija prezidents/-. Lai arī mājā šobrīd tikai saimniece Larisa, māja ir gatava uzņemt viesus. Ātri sāk smaržot kafija un ja vēlas, nosalušajiem bārā jumtiņš kafijai tiks uzlikts. Man arī te patika!

Dodos tālāk. Pelādes, Aleksandra Čaka vasaras māja. Saimnieku nemoka krīze. Lai arī māja tālu no civilizācijas @ ir un saimnieks Rolands ir svēti pārliecināts, ka @ ir VISIEM. Tas jauki.

Tālāk mans ceļš ved uz Gaiziņkalna tūristu bāzi. Te čakli remontē. Tātad, ir attīstība.

Dodos uz Golgātu. Pa ceļam daudz norāžu ar Taku nosaukumiem un tūrisma informāciju. Ātri cauri egļu mežam un esmu kalna pakājē. No skursteņa kūp dūmi, kamīnā lēni kurās uguns. Tēja un ne tikai, pēc nobrauciena.

Izeju laukā. Cauri mežam dzirdu mūzikas skaņa. Tā nāk no Lido kalna. Ir jau krēsla un dodos meklēt savu sapņu autobusu, kas mani aizvestu uz Jēkabpili. Ja nē, būs jāiet vairāk nekā 60 km, bet nakts gara, nav ko satraukties.

Lido kalnā strādā visi pacēlāji. Ir ļoti smieklīgi skatīties kā esklators vizina mazā pakalniņā jauniešus. Atceros savu bērnību, kad skujiņā rāpāmies Jātniekkalnā un laidāmies lejā. Nu, bet nav vairs jaunība man sen.

Tālumā ir autobuss, O – nebūs jāiet kājām. Līvānu skola noslēgusi līgumu, ka darba dienās skolēniem ir super atlaides: Ls 1,00/stundā. Tā ir kopējā maksa par apmeklējumu, slēpēm vai snovbordu un zābakiem. Minimālais apmeklējuma laiks 2 stundas. Nu re, un teica, ka Ķirsonam lielas cenas. Viņš ir dižš bizesmens. Labāk zīle (nauda) rokā nekā mednis kokā.

Sēžu autobusā. Skolotāji jautri tērzē, skolēni noguruši. Stunda un esmu MĀJĀS. URRĀ!

Šodienas zaudējumi:

1 riepa (nu ne jau mašīnas), autobusa biļete Jēkabpils Madona Ls 1,80, Madona – Vestiena Ls 0,90. Kafejnīca Ls 1,01.

Šodienas ieguvumi:

Jauni paziņas, iepazītas jaunas vietas, jaunas atziņas: es vēl varu paiet un daudz, lai ceļotu pa Latviju nevajag būt miljonāram, pitiek, ja mēle mutē. Jaunas idejas tūrisma maršrutiem, saelpojos daudz svaiga gaisa un fitoncīdus.

Nu kurš grib uz Gaiziņu? Aidā! Ceļi visi bija iztīrīti! Urā pagasta sievai kuru Zalāns atcēla no amata!

Raksta autors lietotājs Rasma no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .