Ainaži – Salacgrīva – Svētciems

Viss sākas dienas vidū, kad tiek iekāpts autobusā:  Rīga – Salacgrīva – Ainaži. Nonākam galā vakarpusē. Pirmie iespaidi – mazs lauku miestiņš.

Man kā jūras mīļotājam šī vieta īpaši patīk, jo ir iespēja nokļūt uz diezgan paveca mola. Tas arī pirmais ievērojamais apskates objekts – Ainažu mols. Vispār diezgan grūti pa viņu staigāt, bet kaut kā ar visām mugursomām tiekam līdz galam. Interesanti – īpaša noskaņa ka zini ka vienā pusē redzi jau Igauniju, bet dzīvojies un kāja Tev vēl uz latvju zemes (doma ir atgriezties un iekarot Igaunijas pusi)

Šeit nedaudz vairāk informācija par šo molu(avots: vietas.lv):

“Vairāk nekā puskilometru garais mola posms, kas sastāv no lieliem laukakmeņiem, būvēts 1928. gadā. Uz mola savulaik bijis izbūvēts šaursliežu dzelzceļa atzars. Mola atliekas redzamas arī tālāk jūrā kā lielas akmens salas.”

Tālāk ceļš veda līdz pieminekļa akmenim “Baltā saule” kas ir veltījums Kr. Valdemāram, atklāts 1998.g. (tēln. V. Titāns). Kā mēs uzzinājām uz koka saules zaru galiem ir attēloti Māras jostas simboli. Pēc šī pieminekļa apskates ceļš tika turpināts uz Salacgrīvas pusi meklējot pirmo apmešanās vietu, atradām diezgan mierīgu vietiņu, kur arī apmetāmies. Neliela vēsa jūras pelde – ūdens bija tiešām pavēss un tad jau atpūta 🙂 Nākošā rītā cēlāmies un atklājām ka ūdens kļuvis nedaudz vēsāks. Un lielā soļošana varēja sākties. Izgājām arī cauri Randu pļavām – pa speciālu dabas taku kura veda uz putnu vērošanas platforu – torni. Šeit arī bija mans lielākais šī pārgājiena iespaids – piejūras pļavas. Man kā kurzemniekam un cilvēkam, kas nodzīvojis lielāko savu mūža daļu Ventspilī – jūrmalā, kur ir kāpas –  šīs pļavas šķita īpaši vilinošas, jo skats bija vienkārši neatkārtojams. Putni tik dažādi un interesanti un, jā, arī savvaļas govis redzējām.

Lūk, neliela informācija par šīm pļavām, ko atradu Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā (http://www.dap.gov.lv/?objid=502):

Aizsardzības kategorija: dabas liegums (ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā), Natura 2000 teritorija

Administratīvais iedalījums: Salacgrīvas lauku teritorija, Ainažu pilsēta

Platība: 280 ha

Dibināšanas gads: 1962

Dabas vērtības:

Liegums izveidots piejūras pļavu, retu augu sugu un sabiedrību aizsardzībai. Nozīmīga ligzdojošo bridējputnu un ūdensputnu vieta. Vairāk nekā 40 aizsargājamo augu sugu. Viena no 3 purva mātsaknes atradnēm Latvijā.

Individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi: nav”

Pēc šīs skaistās vietas apmeklējuma tālākais ceļš veda uz Salacgrīvu – jāpiemin bija savs apgrūtinājums, kā jau vasarā – karstums. Bet veiksmīgi nonācām Salacgrīvā. Pirms Salacgrīvas mola apmeklējām Salacas lībiešu pilskalnu. Šeit nedaudz info par to(Avots: vietas.lv):

“Pilskalns atrodams Salacas labajā krastā. 1226. gadā te uzcelta Rīgas bīskapa pils, kas nopostīta 1577. gadā. Aizsērējušos pils grāvjos atrastas kuģu atliekas. Teika vēstī, ka lībiešu pili, kas šeit atradusies iepriekš, iekarojuši jūras laupītāji, iespējams vikingi, tā vadoņa Trommela vadībā. Trommels ņēmis par sievu pils valdnieka meitu.

Valda uzskats, ka arī vācu tirgotāji vispirms esot izcēlušies malā pie Salacas ietekas, nevis nākamās Rīgas tuvumā, un tas esot noticis 1186. gadā.”

Apmeklējuši šo objektu bijām arī gatavi iekarot Salacgrīvas molu, kas visā visumā bija tāds pats kā Ainažos – kāpelēšana bija tāda pati. 🙂

Arī šis mols iekarots, kas tālāk? Tālāk neliela uzpildīšanās un došanās tālāk meklēt apmešanās vietu. Tieši šeit šis pārgājiens pārtapa nevis Ainaži – Salacgrīva – kā, starpt citu, bija plānots sākumā, bet gan par Ainaži – Salacgrīva – Svētciems. Jā, daba parādīja, ka tā arī māk pārsteigt un izrādījās ka nemaz tik viegli šeit nebūs –  gar jūras krastu varēja paiet tikai nelielu gabalu, bet redzējām arī dažus akmeņus, kas bija jūrā, tiesa, kuri no akmeņiem tie ir, grūti pateikt, bet ko redzēt te ir. Protams, tā kā gar jūru tālāk vairs nebija iespējams iet, nācās iet pa meža ceļu. Gaidot un meklējot kādu ceļu, kas izvestu līdz jūrai, sanāca noiet labu gabalu un pa ceļam tik saņēmām vienu vilšanos pēc otras līdz beigās nokļuvām līdz patīkamai vietiņai pie jūras, kur jau atkal varēja droši soļot gar jūras krastu. Paejot pāris kilometrus, atradām arī jauku pārnakšņošanas vietu. Tāda īsta nojauta, kur esam, nebija. Bija aptuvena, bet ar to ari pietika.

Un šeit bija arī pirmais pārsteigums – negaiss. Īstenībā pērkona negaisu solīja jau iepriekšējā vakarā, bet tas netika sagaidīts, tad nu satikām to šajā pēdējā vakarā. Nebija jau nekas liels, bet bija pietiekoši, lai necilā telts, kas nemaz nebija tik lielam lietum piemērota, sāktu nedaudz pludot. Tomēr tikām galā un ātri un operatīvi salikām visu, kas var samirkt, plastmasas maisos. Pārdzīvojām šo un vēl saņēmām nelielu vakara saulīti, kas nedaudz apžāvēja mūs. Un tad jau arī nogurums darīja savu – atpūtāmies. 🙂

Jauns rīts jauni spēki – brokastis un somu sakravāšana. Došanās tālāk – ejam kā nolemjam uz lielceļa pusi – izejam cauri kādai lauku sētai. Labi, gar lauku sētu un soļojam pa parastu grants ceļu. Pamanām kaut ko līdzīgu šosejai un, kad esam pie šosejas, saņemam pārsteigumu – esam Svētciemā – un gaidam autobusu.

Sagaidam, nopērkam biļetes un braucam mājup. 🙂

Neaizmirstami pavadīta nedēļas nogale!


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , .

1 diena Tamperē

Visu vasaru neatstāja skumjas nolemtības pilna apziņa, ka atvaļinājums nespīd un kāds tālāks izbrauciens – vēl jo mazāk. Un vēl sīkais visu laiku nīd – gribu lidot, gribu lidot…

Uznāca luste īsam ceļojumam ar nelielu pārlidojumu, bet tā, lai arī viņā galā bērnam būtu interesanti. Veru vaļā Ryanair mājas lapu, un ak, mī un žē – vajadzīgajā datumā biļetes cena uz Tamperi – 0,00Ls. Zvans draudzenei, un pēc brīža jau iegādāju 4 biļetes. Protams, ka maksāt nākas ne tikai lidostas nodokli, bet vēl visādus brīnumus, ko apķērīgie īri izdomājuši, tomēr nav tik traki. Tūlīt draudzene ķeras arī pie viesnīcas rezervēšanas, hosteļi pārpildīti, viens likvidēts, tomēr paveicas atrast viesnīcu Viktorija, pilsētas centrā, 2km no mūsu galamērķa – atrakciju parka. Atliek tikai gaidīt 16.augusta novakari. Bērniem par paredzēto pasākumu izstāstām tikai dažas dienas pirms tā, citādi mēnesi klausīties „nu cik ilgi vēl, kāpēc ne šodien?” utt. nebūtu jauki.

Nedaudz pagūstam izbaudīt Rīgas svētku noskaņu un aktivitātes, bet tad, 16.augusta pēcpusdienā iemetam mugursomā pāris lietas, bez kā galīgi nevar iztikt 1 diennakti, un 17:30 esam Rīgas lidostā. Visi iespējamie laika ziņu saiti deklarē, ka Tamperē būs apmācies laiks, taču silts un bez lietus. Paredzētā 1 stundas un 5 minūšu lidojuma vietā lidojam knapi 45 minūtes. Lidmašīna – 200 vietīgais ‘Boings’ – pilna ar mājās braucošiem somiem, daļa mierīgi, bet daļa – daudz ņēmuši un labi salāpījušies, trokšņainas vecmeitu ballītes dalībnieces ieskaitot.

Tā nu nokļūstam palielā šķūnī, ko sauc par Tamperes lidostas 2.terminālu. Jau savlaicīgi esam noskaidrojušas, ka vislētāk un ērtāk nokļūt uz Tamperes centru var ar 61.maršruta autobusu, kam galapunkts ir pie lidostas 1.termināla (dabā – tāds pats šķūnis). Līst draņķīgs sīks lietutiņš, gaisa temperatūra +13 grādi. Pārbēgam uz 1.terminālu un kopā ar vēl vienu latvieti un viņas sīci pacietīgi sagaidām busu. Tas mūs līgani, 15 minūšu laikā nogādā Tamperes centrā, 2 kvartālu attālumā no viesnīcas. Vviesnīcā viss ir vislabākajā kārtībā, konstatējam, ka nemaz tik slapji un nosaluši neesam, paēdam vieglas vakariņas un saldā miedziņā nočučam līdz pat rītam.

Rīts atnāk pelēks un nomācies. Lietu nemana, bet no saviem 6 stāva augstumiem uzmanīgāk vērojot peļķi uz restorāna jumta, ir novērojama tāda kā aizdomīga ūdens ņirbēšana… Paēdam lieliskas brokastis, pat sīkie atrod kaut ko savai gaumei un vēlmēm atbilstošu. Izrakstāmies no viesnīcas. Nezin kādu apsvērumu dēļ mūsu rēķins ir mazāks nekā iepriekš rezervācijas apstiprinājuma e-mailā norādīts… 89,-Eur par visiem kopā. Tas priecē. Sāk līt. Sapaunāju bērnu savā plēvmētelī. Draudzene ar bērnu arī satuntulējas. Izejam. Lietus vairs nelīst. Par cik Sarkanniemi parks tiek atvērts tikai pl.12:00, mums ir ļoti daudz laika pastaigām un pilsētas apskatei. Ir doma arī iepirkt bērnam savu lietusmēteli. Ir visiem zināma lieta, ka ceļojumos jāņem līdzi pēc iespējas mazāk drēbju, pēc iespējas vairāk naudas, jo visu tak var nopirkt. Te gan izrādās, ka svētdienu rītos šis likums nedarbojas. Gluži tāpat kā atrakciju parks, arī visi veikali Tamperē svētdienās strādā no pl.12:00 līdz 18:00. Tā nu izpētījušas pilsētas plānu un konstatējušas, ka te ģeogrāfija ir elementāra, lēnā solī dodamies vajadzīgajā virzienā, paturot prātā piefiksēt, kur vistuvāk atrakciju parkam var iekāpt 61.autobusā, jo jādomā taču arī par nokļūšanu atpakaļ lidostā. Apskatījām vienu jauku parku pie kanāla, kas savieno 2 lielus ezerus (bērni tajā pat ieraudzīja noslīcinātu mobilo telefonu Nokia – tātad ūdens tiešām dzidrs.) Vēl mūs ļoti iepriecināja daudzie apstādījumi pie Tamperes pašvaldības ēkas un vecās baznīcas. Uztaisījām fotosesijas pie vairākām skulptūrām un Aleksandra baznīcas (nu gluži kā mūsu Ģertrūdes baznīca). Kaut kā lēnā garā plivinoties, pie Sarkanniemi bijām nonākuši vēl treknas 15 minūtes pirms tā atvēršanas.

Tiem, kam interesē izmaksas, uzreiz varu pateikt, ka izdevīgāk atrakciju parkam pirkt kopējo biļeti par 30,-Eur personai (ja bērns vēl nav sasniedzis 120cm, 25,-Eur), jo citādi par ieeju parkā vien noplēš 7,-Eur (varētu teikt, tualešu izmantošanas nodoklis), bet pie katras atrakcijas tad jāpērk atsevišķa biļete par 5,-Eur. Pa dienu tāpat simtnieks salasītos… Tomēr uzreiz jāatzīmē, ka arī par šo, pilno cenu, atsevišķas atrakcijas ir liegtas bērniem, kas nav paguvuši sasniegt maģiskos 140 auguma centimetrus… Bet, ja skatāmies lielos vilcienos, šis atrakciju un izklaides parks ir patiešām lielisks. Tajā atrodamas atbilstošas izklaides jebkura vecuma bērniem un lielajiem. Tāpat parka teritorijā ir gan neliels ZOO, gan delfinārijs, akvāriji, planetārijs un pat mākslas muzejs. Taču galvenais, kas piesaista skatu no jebkuras puses apkārtnē, ir 1971.gadā uzbūvētais skatu tornis, kurā atrodošais restorāns ir izvietots 124 m augstumā no zemes. Lifts tajā joņo ar ātrumu 6m/sekundē. Skats, kas paveras no tā uz visām pusēm, ir lielisks pat tik pelēkā dienā, kāda bija 17.augusts…

Nekādā gadījumā nesākšu izklāstīt, kādas bija pašas atrakcijas, bet gribu tik ieteikt vienu, brauciens ar ‘baļķi’ pa upi bija super! Beidzot parkā iegādājāmies arī jaunus lietusmētelīšus, ko pirms peldošā baļķa atrakcijas tālredzīgi uzvilkām. Lietutiņš uzpilēja vēl pāris reižu visas dienas garumā, bet kaut kā tai Vēja Mātei izdevās noturēties pretī vilinājumam mūs kārtīgi izmērcēt…

Pl.18:25 no galapunkta iziet 61.autobuss, attiecīgi, vistuvāk Sarkanniemi tas ir jau 18:27, turpat, kur Aleksandra baznīca. Uz to ir jāpaspēj, lai divatā ar bērnu uz lidostu nokļūtu par nieka 4,10Eur (4,- Eur vienam pieaugušajam). Šoreiz lidmašīnā bija milzum daudz mājās braucoši latvieši. Iereibušus nemanīju.

Noderīga informācija: www.sarkanniemi.fi – parka mājaslapa;

http://www.paunu.fi/pdf/Airport_kesa08.pdf – 61.autobusa kustības saraksts;

www.tampere.fi – daudzkas noderīgs par pilsētu.

Šī raksta autors ir lietotājs imanta1 no iepriekšējās mājas lapas versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

“Plostu rallijs 2009” -> ieskats “Savādāks Skatījums” komandas iespaidos :)

26.06 Aizeju uz reklāmdruku saņemt maikas un vakarā vēl pēdējie sīkumi tiek sadarīti lai veiksmīgi sagatavotos nākošās dienas pasākumam. Vēl neliela klaiņošana meklējot pudeles, pēdējo darbiņu padarīšana, somu sakrāmēšana un… dažu stundu atpūta, miers.

Un nemanot iesākas 27. jūnijs. Tiek aizsoļots līdz Kaļķu ielai – satikti savējie, saliktas mantas busā un ar nelielu kavēšanos dodamies ceļā, pa ceļam vēl tiek sarunāts ēdamā sagādāšana, bet nepaiet ne pāris stundas, ka esam jau Mazsalacā – pareizāk Skaņkalnē. Tur mūs jau sagaida Jānis un pēc mirkļa klāt ir Sintija un Žanete abas meitenes kopā ar sevi atved nelielus pārtikas krājumus un jā nedaudz pudeles un šņorus 🙂 tajā pašā laikā Guna aizbrauc uz saviem apartamentiem un Laima ari aizskrien līdz mājām paķert guļammaisu.

Laima atnāk kopā ar dažām 5l pudelēm un pēc brīža arī Guna ir atpakaļ, tiek atvesti materiāli arī otram plostam un jā, vienojamies par kokiem, ko vedīs – pēc kāda laika mums tiek atvesti arī koki ko izmantojam plosta taisīšanā.

Tā diena lēnām rit. Uztaisām lielo karogu 🙂 un tad sākam taisīt savu plostu – uzspēlējam volejbolu viens pret otru (Savādāks skatījums pret pargajieni.lv)- izejam vakarā nakts trasi un protams, aizejam līdz vietējam veikalam 🙂 ak jā izmēģinām plostu, kas mums par pārsteigumu arī turas virs ūdens. Otrai mūsu komandai arī veiksmīgi izdevās turēties virs ūdens – viņi pat savu plostu ātrāk par mums sameistaroja 🙂

Tad nu turpinājās vakara atpūta un izklaides, un kaut kad jau visi devāmies pie miera, mani no rīta ap 6 pamodināja kāds džekiņš kurš gribēja nākt pie mums gulēt, njā ko lai saka dažiem alko-alko darīja savu un īsto telti bija grūtības atrast 🙂

Pienāca rīts, uzmeistarojam abām komandām mazos karodziņus – katrs parakstamies un piestiprinām pie plostiem un nemanot jau laiks ir arī klāt lai dotos ceļā.

Pirmais posms bija jautrs – pašā sākumā ieplostojām zaros un es novēlos no plosta – pēc tam jau ceļš gāja vienmērīgi 🙂 maiņas punktā mani izmērcējot otro reizi 🙂 jo sanāca, ka pabraucām garām un man nācās mesties ūdenī un plostu nogādāt krastā – kaut kā kuļoties pa ūdeni ar virvi zobos tieku līdz krastam un pievelku plostu 🙂 Maiņa un mēs dodamies uz finišu 🙂

Mūsu komanda finišē vieni no pēdējiem, bet netālu no finiša uz plosta uzkāpjam visa komanda un finišējam kopīgi 🙂

Mūsu plosts izturēja pat 4 cilvēkus 🙂 tas tāds pozitīvs mirklis 🙂

Ko lai saka – finišējām – sarunājām, ka mūsu plostus aizved līdz Gunas mājām un tā laikam arī pasāciens noslēdzās – protams – kopbilde un kopīga maziņa papļāpāšana pirms došanās mājup.

Prieks, sajūsma, dažnedažādas emocijas, izturība un daudz jo daudz interesantu iespaidu pārpildīja šo pasākumu.

Ko tur vairāk lai saka?

Paldies abām pargajieni.lv komandām:

Pargajieni.lv komandai: Jānim Z, Gunai, Andrim un Jānim L.

Savādāks skatījums komandai: Mārtiņam, Sintijai, Žanetei, Laimai

🙂


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .