Pārgājiens “Garkalnes bunkuri” 22. jūlijā

Aktīvā tūrisma portāls Pargajieni.lv piedāvā doties izzinošā piektdienas pēcpusdienas pārgājienā pa Garkalni un tās tuvāko apkārtni 22. jūlijā.

Starts paredzēts  18:30 Garkalnē dzelzceļa stacijā, kad būs pienācis vilciens un autobuss no Rīgas.  Automašīnu īpašnieki savus auto varēs novietot netālu no stacijas.

Savu maršrutu sāksim ar stāstu par Garkalnes vēsturi un to, kādēļ vēl nesen dzelzceļa stacija tika saukta par Ropažiem. Uzzināsiet interesantus faktus par Ropažu muižu un to, ka netālu atrodas vēl viena apdzīvota vieta ar nosaukumu Garkalne.

Pēc Garkalnes vēstures izzināšanas dosimies pāri Vidzemes šosejai un lūkosim, kur mežā noslēpusies kādreizējā PSRS militārā bāze. Apskatīsim kādreizējās munīcijas noliktavas un vērosim, kā pamazām teritoriju pārņem vietējie iedzīvotāji un būvē savas jaunās privātmājas. Pēc tam dosimies dziļāk mežā, lai atrastu tur esošos bunkurus. Tā kā būs jādodas pazemē, vēlams ņemt līdzi apģērbu, kuru nav bail sasmērēt. Tur arī uzzināsiet, kāds mērķis bija šiem bunkuriem un kas saimniekoja šajā teritorijā. Šis objekts būs mūsu pasākuma nagla, tādēļ tā atrašanai veltīsim visvairāk laika. Šeit arī sarīkosim piknika pauzi.

Pēc militārās bāzes un bunkuru izpētes dosimies atpakaļ uz Garkalni, pa ceļam iepazīstoties ar blakus esošā dabas lieguma “Garkalnes meži” nozīmi. Varam pačukstēt, ka stāsts būs par zaļo vārnu, kas nemaz īsti neesot vārna. Uzzināsiet arī, kad radies tāds nosaukums šim putnam.

Slēpņotājiem varam pačukstēt, ka mūsu maršrutā atrodas vairāki slēpņi.

Pārgājiena laikā noiesim apmēram 10 kilometrus. Līdzi jāņem laikapstākļiem atbilstošu apģērbu un apavus, ēdienu un dzērienu piknika pauzei.

Finišs paredzēts Garkalnē pirms 22:00, lai paspētu uz vilcienu Rīgas virzienā.

Dalības maksa:

4 eiro individuālajiem dalībniekiem;

3 eiro, ja piesakās vismaz divatā;

1, 50 eiro skolēniem;

Bez maksas pirmsskolas vecuma bērniem pieaugušo pavadībā.

Pieteikšanās pārgājienam pa e-pastu [email protected] vai tālruni 26980327, norādot savu vārdu, dalībnieku skaitu un tālruņa numuru.


Posted in Citi jaunumi and tagged , , , , , , , , ,

Pārgājiens “Skrunda” 19. jūlijā

Aktīvā tūrisma portāls Pargajieni.lv piedāvā iepazīt Skrundas apkārtni 19. jūlijā.

Starts paredzēts Skrundas autoostā plkst. 12:15, kad būs pienākuši autobusi no Rīgas un Liepājas. Te var arī ērti novietot savas automašīnas tuvumā esošajos stāvlaukumos. Uz Liepājas šosejas pašlaik notiek vērienīgi remontdarbi, tādēļ vēlams izbraukt laicīgi.

Pārgājienu sāksim ar Skrundas pilsētas vēstures izzināšanu, apskatīsim pilsētas vēsturiskās vietas, estrādi, muižas apkārtni, vairākas piemiņas vietas. Skrunda īpaši jāizceļ arī ar to, ka tā ir jaunākā pilsēta Latvijā, jo pilsētas tiesības ieguvusi tikai

Pēc pilsētas iepazīšanas dosimies pāri Ventas upei un apskatīsim tuvumā esošos ciemus un laukus. Pumpuru ciemā, kur atrodas Skrundas profesionālā vidusskola, apskatīsim mūra tiltu, kas celts 19. gadsimtā. Tas tagad vairs netiek izmantots, bet vēl joprojām ļauj paskatīties uz Klūgas upi no cita skatu punkta.

Tālāk dosimies uz Cieceres ciematu, kam cauri tek Cieceres upi. Pie tās tilta atrodas skaists avotiņš ar garšīgu ūdeni. Te arī sarīkosim piknika pauzi.

Skrunda vienmēr ir bijusi svarīgu ceļu krustpunkts. Te saplūduši kopā lielceļi, upe un dzelzceļš. Pāri Ventas upei uzbūvēts viens no iespaidīgākajiem dzelzceļa tiltiem Kurzemē, kurš tagad ir atjaunots un kuram blakus izveidota īpaša gājējiem paredzēta josla. Upi šķērsosim pa šo dzelzceļa tiltu, iepazīsim Liepājas dzelzceļa vēsturi un dosimies apskatīt Skrundas staciju un tās apkārtni. Pie Skrundas stacijas atrodas arī piemiņas vagons padomju varas represētajiem.

Skrundas novadā vienmēr atradušās dazādas militārās bāzes – raķešu bāzes, radiolokators un citas militārās vienības. Arī Skrundas stacijas tuvumā atrodas ielas, kuras vēl tagad ir klātas ar padomju laikam raksturīgajām dzelzsbetona plāksnēm.

Pēc nelielas pilsētas ziemeļu daļas iepazīšanas finišēsim Skrundas stacijā ap 18:00, lai paspētu uz autobusiem Rīgas un Liepājas virzienā, kas atiet no autoostas. No stacijas plkst. 18:26 aties vilciens uz Rīgu – ērtākais un lētākais transports nokļūšanai galvaspilsētā.

Pārgājienā plānots noiet apmēram 20 kilometrus. Pārgājiena maršruts piemērots arī ģimenēm ar bērniem. Līdzi jāņem laikapstākļiem piemērotu apģērbu un apavus, ēdienu piknika pauzei. Būs arī neliels posms pa mežu, kur baudīt meža ogas.

Dalības maksa:

4 eiro individuālajiem dalībniekiem;

3 eiro, ja ierodas vismaz divatā;

1,50 eiro skolēniem;

Bez maksas pirmsskolas vecuma bērniem pieaugušo pavadībā.

Pieteikšanās pa e-pastu [email protected] vai tālruni 26980327.


Posted in Citi jaunumi and tagged , , , , ,

Pārgājiens “Puikules stacija – Dikļi – Zilaiskalns”

Kādā ļoti karstā vasaras dienā izlēmām divatā doties pārgājienā prom no pilsētas burzmas. Savācām mantas, satikāmies Limbažos un braucām tālāk līdz Puikules stacijai. Tur ieradāmies jau vēlā pēcpusdienā.

Maršruts pamatā ved pa 1912. gadā būvētā šaursliežu dzelzceļa Ainaži – Valmiera – Smiltene maršrutu. 1976. gadā šo līniju slēdza, bet vēl kādu laiku posms no Puikules līdz Zilākalna ciematam vēl funkcionēja, jo apkārtnē atradās plaši kūdras purvi.

Tā nu sākām soļot ar domu, ka pirmajā dienā noiesim tikai 8 km līdz Grebu kalnam, kur tad arī varētu celt telti. Pirmais pārbaudījums jau bija pēc pārsimts metriem, kad nācās lauzties cauri latvāņiem. Tie šeit bija diezgan lielā skaitā un vajadzēja jau laikus uzvilkt jaku, lai nejauši neapdedzinātos ar šī indīgā auga sulu. Ja neskaita latvāņus, lielas neērtības, īpaši man, sagādāja odi, kuri te bija lielā skaitā un negribēja atkāpties, kožot skaustā un rokās. Tā kopumā mierīgā pastaigas solī devāmies uz priekšu, atgaiņājoties no kukaiņiem un pārvarot vairākus grāvjus. Gandrīz visā maršrutā nav neviena tilta, visi ir nojaukti reizē ar pašas līnijas demontāžu, kas kopumā apgrūtina iešanu, jo ik pa laikam nākas iet no no uzbēruma un cauri nātrēm un garajai zālei mēgināt sausām kājām šķērsot upes un grāvjus.

Soļojot cauri Ozolu stacijai, vērojām abās pusēs esošās mājas, kurās kādreiz ir dzīvojuši dzelzceļnieki un viņu ģimenes. Pārsteidza kāda māja, kuras dārzā mastā plīvoja Latvijas karogs, bet pats dārzs bija gludi nopļauts un pat dzelzceļa uzbērums līdz vidum bija dabūjis just zāles pļāvēja zobus. Aizaugušajā apkaimē tas bija tāds ļoti patīkams kontrasts.

Ceļu turpinājām līdz pat Grebu Bļodas kalnam un Grebu Pilskalnam. Abu kalnu apkaime vairākās talkās ir kopta un iekārtota gandrīz 20 gadu garumā. Tā ir atzīta par dievturu svētvietu. Teritorijā ir izvietots informatīvs plakāts, kur attēlota visu darbu gaita un aprakstīts viss svarīgākais par šo teritoriju. Tur arī nolēmām palikt pa nakti, sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti un vakarpusē devāmies pie miera.

Nākošajā dienā pēc ilgstošas atmošanās devāmies pa ceļu uz Dikļiem. Dikļu apkaimē apskatījām Dikļu pamatskolu, baznīcu, Vika parku, Dikļu pili un citus interesantus apskates objektus. Pagasta centrā ceļi ir nesen noasfaltēti, uzbūvētas bruģētas ietves un kopumā šeit par viesiem ir domāts pamatīgi. Ciemats atstāja patīkamu iespaidu un vēlme tur atgriezties tuvākajā nākotnē noteikti būs vēl ilgu laiku.

Sākot soļot atpakaļ uz dzelzceļa stigas pusi, mūs pārsteidza pirmās lietus lāses un pērkons. Jau ejot Dauguļu stacijas virzienā vējš kļuva spēcīgāks un sākās auksta vēja duša, kas nerimās līdz pat pašai stacijai. Tur pagriezāmies Zažēnu purva virzienā un pa dzelzceļa atzaru (to, kas no tā pāri palicis), devāmies uz Zilokalnu. Pa ceļam sastapām vairākus stirnu bukus, redzējām nolauzta koka stumbra galā vanagu, dzirdējām dzeguzi kūkojām. Purva apkārtnē bija jaušama dzīvība un rosība.

Pārgājuši pāri Briedei pa vienīgo nopietno tiltu, kas te vēl ir saglabāts, pie mums piebrauca vietējais makšķernieks, kurš ne vārda nesaprata no manas latviešu valodas. Dīvaini, ka cilvēks visu mūžu šeit dzīvodams nesaprot, ko es viņam atbildu skaidrā latviešu valodā. Laikam ārpus sava ciema bieži nedodas. Nav nekāds noslēpums, ka Zilākalna pagastā vairākums ir krieviski runājošo, kuri šeit atbrauca būvēt ciematu un strādāt kūdras rūpnīcā un uz dzelzceļa.

Uzvilkuši mugurā pēdējās sausās drēbes, devāmies uz Zilokalnu. Cauri ciematam gājām kalnā augšā pa vienu no daudzajām takām. Kalna galā atrodas uguns vērošanas tornis un lapene, kā arī vairāki soliņi un ugunskura vieta. Beigu beigās izlēmām šeit palikt pa nakti, lai agri no rīta dotos kājām uz Valmieru un paspētu uz pirmo vilcienu un autobusu katrs uz savām mājām.

Nakts bija ļoti lietaina un no rīta, kad atmodāmies un gribējām doties prom, tā arī nekas nesanāca, jo lietavas bija tik spēcīgas, ka nosēdējām teltī līdz pat pusvienpadsmitiem. Lietum pierimstot, nojaucām telti un devāmies prom uz Valmieru. Pēc pāris stundām 15 kilometrus garais ceļš bija pieveikts un iesoļojām pilsētā. Aizgājām līdz stacijai, atvadījāmies un es devos uz autoostu, lai paspētu vēl laikus nokļūt atpakaļ Limbažos.

Kopā tika noieti 28 kilometri un vēl 15 kilometri no Zilākalna līdz Valmierai. Var teikt, ka jaukā laikā šis ir tāds mierīgs pastaigas maršruts jebkuram tūristam un ceļotājam, kas kaulus nelauž, tulznas arī neko daudz nerada un divās dienās var redzēt ļoti daudz gan no skaistās dabas, gan arī no tām kultūrvēsturiskajām vērtībām un apskates vietām, kas šajā apkaimē sastopamas lielā skaitā.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , ,

Pārgājiens “Liepāja – Pāvilosta”

24. oktobrī notika kārtējais Pargajieni.lv organizētais pārgājiens. Šoreiz maršruts veda pa vecu dzelzceļa līniju “Liepāja – Ventspils” kuru tieši tobrīd demontēja.
Tā nu visi, kas mēs bijām, devāmies ceļā. Sākumā pa taisnākajiem ceļiem izkļuvām ārā no Liepājas stacijas un devāmies pa šoseju Rīgas virzienā. Pie K-Rautas pagriezušies pa kreisi gājām uz Karostas pusi līdz dzelzceļa pārbrauktuvei. Tur uzgājām uz demontējamā dzelzceļa stigas un jau pirmajos metros sliedes aprāvās.
Gājām tālāk pa gludu uzbērumu. Visi koki un krūmi bija izcirsti, garā zāle nopļauta. Nekas netraucēja iešanu. Pārsteidza tas, kas šajā porsmā uzbērums bija ļoti labi saglabāts un arī koki bija platā joslā izcirsti. Laikam stiga tiks izmantota ceļam priekš mežvedējiem vai kādos citos nolūkos.
Nonākuši līdz Kapsēdes dižakmenim ieraudzījām, ka no dzelzceļa savāktie gulšņi ir sakrauti lielās grēdās. Turpat bija arī izcirsti koki un krūmi. Pats dižakmens ir gana liels, sašķelies divās daļās. Austrumu pusē uz tā 1. pasaules kara laikā vācieši ir iegravējuši uzrakstu un iekaluši kaut ko līdzīgu bruņinieku krustam.
Jau nedaudz tālāk pagājām garām Kapsēdes stacijai, pie kuras atrodas vietējās pašvaldības izveidota atpūtas vieta. Turpat blakus atrodas Aizputes ceļinieka asfaltbetona rūpnīca. Nedaudz tālāk sastapām mežvedēju, kurš traktora piekabē krāva gulšņus un veda nost no uzbēruma. Nedaudz tālāk pie tilta meģinājām atrast geokešu, bet tas līdz ar visiem darbiem laikam ir zudis nebūtībā.
Pēc kāda laiciņa nogriezāmies uz ceļa un gājām Ventspils šosejas virzienā. Tur jau slējās senais Baltijas Ledus ezera senkrasts. Vēl nedaudz tālāk bija Spicais kalns, kurā ar grūtībām uzkāpām. No tā pavērās brīnišķīgs skats uz Liepāju (kādu 10 – 15 kilometru attālumā). Varēja saskatīt rūpnīcas, slimnīcu, skursteņus un pat ostas celtņus un Karostas katedrāli. Iesaku visiem garām braucot te piestāt!
Devāmies tālāk. Pa ceļam aplūkojām Medzs muižu, kur gan ļoti daudz kas vairs neliecina par seno godību, jo vairākas ēkas ir sabrukušas un teritorija ir manāmi aizaugusi.
Nogriezāmies atpakaļ  uz dzelzceļa. Garām Medzes stacijai ejot stāstīju stāstu par dažus gadus vecu atgadījumu, kad stacijā mītošā sieviete izādīja lielu sašutumu par manis un vēl dažu cilvēku pēkšņo ierašanos un izsoļošanu cauri pagalmam. Arī šoreiz viņa naidīgi lūkojās gar aizkaru no mājas iekšienes.
Atcerējos, ka apkārt viss bija aizaudzis. Tagad par to nekas neliecina, jo stiga ir pamatīgi iztīrīta un sakopta. Pēc dažiem kilometriem pagājām garām Ploces stacijai, kur vēl joprojām uzraksti ir latviešu, krievu un pat vācu valodā.
Beigu beigās nonācām Vērgales stacijā. Pieturā pasēdējām, ieturējāmies un gājām apskatīt Vērgales luterāņu baznīcu kapsētā. Nolēmām iet arī līdz pašai Vērgalei. Pagājām garām bijušajā alus brūzī izvietotajam muzejam, redzējām pie dīķa ceļa zīmi, kas brīdināja par uz ceļa uznākt varošiem gulbjiem. Pārsteidza Vērgales centrā esošā tualete. Neizdemolēta, pagrabiņā izvietota, ar apgaismojumu un normālu santehniku. Laikam ciemā dzīvojošie ir vieni no saprātīgākajiem.
Vērgales centrā apmetāmies pieturā. Ik pa laikam kāds gāja uz veikalu. Mani personīgi pārsteidza pieturā esošā reklāma, kas vštīja, ka pēc pāris stundām būs Party Vergale seonas atklāšanas pasākums turpat blakus esošajā kultūras namā. Varēja redzēt, ka lēnām savācās jaunākā paaudze.
Tumsai jau esot, devāmies atpakaļ uz staciju. Sākām ceļu pa dzelceļu, zinot, ka līdz Pāvilostai tikai puse maršruta. Kad dzelzceļš sāka griezties pa kreisi, vietā, kur vēl bija sliedes, izlēmām kurt ugunskuru un vārīt ūdeni makaronu zupiņām. Visapkārt bija daudz sazāģētu koku tādēļ kurināmais netrūka. Tā pavisam četras stundas nosēdējām pie ugunskura. Kad sāka krist lietus lāses, arī mēs sākām iet.
Pagājuši garām Mežmales stacijai, atradāmies jau Grīņu rezervāta teritorijā. Tiesa gan ,tumsā to bija grūti noprast.
Trijos naktī uzdūrāmies mežvedējam, kurš krāva piekabē zarus. Ieraudzījis mūs prožektoru gaismā, viņš izrādīja manāmu izbrīnu un no viņa mutes bira teksti par to, vai ta tādā laikā nav majās jābūt (nakts vidus un līst lietus) un ko ta mēs te darām. Nošokējuši ar to, kas tad mēs esam un ka ejam no pašas Liepājas, devāmies tālāk. Vismaz kādu brīdi mūs pavadīja traktora prožektoru gaisma.
Beigu beigās nonācām līdz Sakas stacijai. Pāvilosta bija jau ļoti tuvu. Tomēr vēl kāda stunda bija vajadzīga, kamēr pārgājām pri Sakas upes tiltam, cur pēdējā kilometrā esošajiem dubļiem nonācām līdz šosejai un tikām līdz Pāvilostai. Nu jau pa civilizētu ceļu tika veikti pēdējie 3 kilometri un galapunkts bija sasniegts. Neliela vairāku dalībnieku pārģērbšanās, pāris stundas mašīnā miega bada remdēšanai un tad jau varējām braukt mājās lietum līstot ārpus mašīnas.
Ir ideja kaut kad tuvākajā nākotnē veikt arī pārējo posmu no Pāvilostas līdz Ventspilij.

Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , ,

Misa – Briģu tīrelis

Sestdienas pēcpusdienā sapulcējāmies Rīgas Starptautiskajā autoostā un konstatējām, ka uz izvēlēto autobusu ir palikusi tikai viena biļete uz Vecumniekiem. Nācās pirkt biļetes uz nākošo reisu. Cik gan neliels bija mans šoks, ka pārvadātājs ir SIA “Norma – A”. Lielai daļai tas neko neizsaka, bet apgaismošu, ka tas ir visiem zināmais un bēdīgi slavenais “Ecolines”. Jā, tas pats, kura autobusi ik pa laikam mēdz sadegt, vai apmest uz Maskavas šosejas pāris kūleņus. Nu jā, bet tas mums piedeva papildus azartu doties šajā ekspedīcijā. Brauciena laikā konstatēju, ka tam graustam, ko sauc par autobusu, viens balsts ārsienā ir salūzis un siena vienkārši kratās tā, ka šķiet, tūlīt viss autobuss pārlūzīs uz pusēm. Pie tam, šoferis to konservu kārbu stūrēja vismaz uz 100. Nu, katrā gadījumā spiests tika grīdā un tas nelīdzinajās ierastajiem braucieniem ar autobusiem, kur cenšas puslīdz ierāmēties grafikā. Te izskatījās, ka šoferis ir tik ļoti nogribējies pēc cigaretes, ka vienkārši vairs nevar, jo Vecumniekos viņš vismaz minūtes 20 sapīpēja ar šoferi , kas pēc skata sakarīgāku, arī Ecolines busu, stūrēja pretējā virzienā.

Vecumniekos nonācām dzīvi un veseli un bija laiks iepētīt, kas labs šajā ciematā ir atrodams. Nu, godīgi sakot, bijām patīkami pārsteigti, jo veikali tur bija gandrīz katrā mājā un nemaz ne tie sliktākie, arī bankomāts bija un vispār izskatījās, ka tas ir tāds diezgan rosīgs centrs. Aizgājām līdz Vecumnieku stacijai un nedaudz pastaigājām pa sliedēm, apskatījām vietējo deportāciju upuriem veltīto pieminekli. Atpakaļceļā apskatījām Jauno ezeru un luterāņu baznīcu.

Tā nu pienāca arī tas brīdis, kad vajadzēja doties uz Misas staciju. Autobuss bija kārtīgs vācu armijas Mersedess un vispār šķita, ka mēs ar savu skaļo toni taisām baigo jezgu. Nepagāja nemaz ne tik ilgs brīdis, kad pa putekļaino ceļu nonācām Misā. Savilkuši kājās visvisādu krāsu zeķes, devāmies ceļā. Tur, kur bija pārbrauktuve, asfalts bija pārliets pāri sliedēm un vispār nācās kādus pārsimts metrus brist pa ļoti garu zāli, līdz nonācām teju kūdras rūpnīcas vidū. Atradām vajadzīgās sliedes un devāmies ceļā.

Sākumā bija pagrūti noteikt vajadzīgo soļu garumu, jo gulšņi bija dažādos attālumos viens no otra. Pārsteidza tas, ka šis dzelzceļš bija būvēts ļoti pamatīgi, jo gulšņi galvenokārt bija no dzelzsbetona un tikai vietumis varēja redzēt kādu koka baļķēnu.

Netālu no rūpnīcas bija vesels sastāvs ar vagoniem, kas bija ieauguši zālē, šur tur mētājās pa kādai vecai lokomotīvei vai kam citam līdzīgam, kura pielietojumu bija grūti noteikt. Ik pa laikam varēja kreisajā pusē saredzēt ūdenskrātuvi.

Tā diezgan garlaikoti soļojām uz priekšu un izretojāmies tā, ka dažbrīd mūs šķira vai puskilometrs. Tuvojās vakars un garlaicības mākti sākām domāt, kur celt nometni. Sapratām, ka tādas sakarīgas vietiņas nemaz nav un ir jāšķērso vēl vienu mežu, lai nonāktu pie Iecavas upes. Iestiprinājušies un sadzērušies Starteri (ir tāds enerģijas dzēriens, kas visiem ļoti garšo), devāmies tālāk. Protams, bija tāda lieta kā dunduri un odi, bet viņu nebija nemaz tik ļoti daudz un pēc laiciņa arī upe tuvojās. No attāluma bija grūti saprast, kas uz sliedēm notiek. It kā tur bija cilvēks, bet beigu beigās sapratām ,ka tā ir stirna. Nu labi, stirna aizbēga un tā arī viņu vairs neredzējām. Bet upi sasniedzām un bija lielais jautājums – kur celt nometni. Bija dažādas idejas, pat tādas, ka varētu celt teltis uz tilta. Taču galu galā izlēmām par labu pļaviņai, ja to par tādu varēja nosaukt. Ar mačeti tika izlauzts ceļš un, šķērsojot pāris grāvjus, tikām līdz nometnes vietai.

Tur radās jauna problēma – mīzenes un vēl visādi skudrām līdzīgi lidoņi. Beigu beigās kaut kā atradām arī vietu, kur to kukaiņu ir mazāk. Teltis cēlām steigā, jo pastiprinājās vējš un parādījās pirmās lietus lāses. Tas smidzeklis tomēr nesākās nemaz tā īsti un vajadzēja kurt ugunskuru. Nācās dedzināt kūlu, lai atbrīvotu kādu kvadrātmetru no garās zāles. Beigu beigās arī ugunskurs radās, bet galu galā, slinkuma, noguruma, tumsas un iniciatīvas trūkuma dēļ nācās iet gulēt un to ugunskuru tādu kārtīgu nemaz nesakurināt.

Nākošajā rītā, kad bija pārciesta diezgan neērtā gulēšana, lietutiņš un kukaiņi, saulīte spīdēja un visi atkārtoti devās peldēties uz upi. Tikmēr tika nojauktas teltis, ieturētas brokastis un saprasts, ka ir jādodas tālāk. Reāli bija atlicis noiet mazāk kā pusi no maršruta. Nedaudz pirms pusdienlaika devāmies ceļā. Ātri vien sasniedzām Bitenieku purvu, kurā redzējām vairākus sliežu atzarus, lielus kalnus ar kūdru un vēl tikpat lielus krāvumus ar gadu tūkstošiem vecām koku saknēm, kas ir atrastas kūdrā. Šķērsojām purvu un devāmies uz Briģu tīreli. To pavisam drīz arī sasniedzām. Kartē atraduši pareizo atzaru, devāmies tālāk. Atkal redzējām stirnu. Aiz pagrieziena atklājās plaši kūdras lauki, vesels vilciena sastāvs ar vagoniem, tehnika ar ko iegūst kūdru un vēl šādas tādas interesantas lietas, kuras ir jāredz dzīvē. Tuvojāmies Kūdras ciematam. Purva malā, bija liela uzbrauktuve, kas gluži kā tilts stiepās augšā virs krautuves. Blakus bija maza būdiņa un divi lieli ekskavatori vai kaut kas tamlīdzīgs. Pa dzelzceļu turpinājām iet uz ciemu. Ciemā bija vēlēšanu iecirknis. Bet pie garāžas lepni stāvēja SEB bankomāta izkārtne. Laikam tagad banka savus bankomātus ievieto arī vecās garāžās purva malā!

Sasniedzām pieturu un gaidījām autobusu. Tie, kas nevarēja sagaidīt, stopēja uz Bausku un to arī ātri izdarīja. Beigu beigās visi sasniedza Bausku uz ekspedīcija bija noslēgusies.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , ,