Velopārgājiens „Vēsturiskie Berģi” 1. septembrī

Velopārgājiens „Vēsturiskie Berģi” 1. septembrī
Ja saka, ka 1. Septembris ir Zinība, tad nenāks par skādi uzzināt kaut ko jaunu par Berģiem un tās apkārtnē esošajiem objektiem. Izrādās, ka bez Brīvdabas muzeja tur ir vēl daudz kas, ko redzēt.
Tiksimies 10:00 pieturā „Autoserviss” pie Berģu DEPO veikala. No turienes dosimies pa svaigi izbūvēto Berģu – Upesciema – Langstiņu veloceliņu uz Mašēnu kāpu, no kuras paveras skaists skats uz Mašēnu ezeru. Netālu no Mašēnu ezera meklēsim Rīgas resnāko dižozolu – Kaltiņu ozolu. Turpat netālu atrodas arī mežonīgos un purvainos aizaugušos Lielās Juglas upes krastus. No turienes brauksim tālāk uz Upesciemu.
Nav noslēpums, ka Rīgā ārpus tās centra un tās apkārtnē agrāk ir bijušas daudzas muižas. Berģu muižas vēsturiskajās ēkās un teritorijā tagad atrodas Berģu Mūzikas un mākslas pamatskola. Arī par šo vietu centīsimies uzzināt, ko vairāk.
Arī šajā reizē neiztiksim bez pārsteigumiem. Pargajieni.lv šoreiz ir sarūpējusi ekskluzīvu iespēju visiem zirgu mīļotājiem. Varēsim apskatīt vairākus zirgus, kuru darba vieta ir Jātnieku policijā. Uzzināsim daudz ko interesantu par šo visnotaļ maz zināmo policijas vienību un to kādas funkcijas Rīgā un tās apkārtnē pilda policijas zirgi. Šis noteikti patiks bērniem un pārējiem zirgu cienītājiem.
Pēc jātnieku patruļas „nejaušas” sastapšanas brauksim tālāk Langstiņu virzienā, kur pieriposim pie mežā esošā, bet nu jau diezgan apbūvētā un apdzīvotā Langstiņu ezera, kurš var būt pat gandrīz 7 metrus dziļš (Mašēnu ezers gan ir tikai nedaudz vairāk kā 1 metru dziļš).
Izrādās, ka arī šajā apkārtnē ir gribējuši karot. Langstiņu tuvumā ir rakts tanku grāvis, lai 1. Pasaules karā pretotos vācu tankiem. Diemžēl vai par laimi toreiz tie tik tālu tomēr neesot tikuši. No šīs vietas dosimies atpakaļ uz DEPO.
To visu un vēl daudz ko interesantu redzēsiet un dzirdēsiet, ja pieteiksieties šim interesantajam velopārgājienam.
Nokļūt līdz Berģu DEPO varat braucot ar 1. autobusu Berģu kultūras namam un tad tālāk ar velosipēdu vai jau no paša centra pa veloceliņu Centrs – Berģi. Autobraucēji savus auto varēs novietot turpat stāvlaukumā. Tā kā šajā veikalā ir arī pārtikas nodaļa, tad ēdienu un dzērienu pusdienām varēsiet nopirkt šeit, ja nu būsiet to aizmirsuši izdarīt jau ātrāk, jo mums būs arī pusdienu pauze.
Pieteikšanās pa e-pastu janis@pargajieni.lv vai tālruni 26980327.
Dalības maksa Ls 3. Ja būsiet divatā vai lielākā skaitā, tad Ls 2 no katra.
Ja kādam nav sava velo, tad varam ieteikt Alfā esošo veikalu Gandrs vai Baltic Bike velostendus visā Rīgā, kur par labu cenu variet uz šo dienu iznomāt diezgan labus velosipēdus.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , , .

Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs 2012” jau 11. un 12. augustā

Labdien, stopētāji!

Šī ziņa ir ļoti svarīga visiem tiem, kuri ir aktīvi stopētāji un vēlas savus spēkus izbaudīt speciāli Jums veidotā pasākumā – stopēšanas maratonā!
Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs” šogad notiks jau ceturto reizi. Bet ko nu tur daudz runāt – kas ir stopēšana, to mēs visi ļoti labi zinām.

Tad nu īsumā par to, kur, kas un kā, kā pieteikties, kā piedalīties un cik tas mums visiem izmaksās!

Pieteikšanās sākas kopš brīža, kad šis teksts tiek publicēts lapā Pargajieni.lv.

Arī šogad būs meistarklases.

Tie, kuri ikdienā vai ik pa laikam stopē, ir gatavi piedzīvojumiem, bet labprāt pirmās dienas vakarā ar vairāk vai mazāk garantiju finišētu, tie var piedalīties Ikdienas stopētāju klasē (te vieta ir arī iesācējiem, kuri līdz šim to nav darījuši vai dara ļoti reti).

Bet tie, kuri uzskata, ka ir labākie no labākajiem un ka viņu dēļ apstāsies jebkura automašīna, var pieteikties Profesionāļu klasei. Tur nu varēsiet rādīt, ko protat. Tik nesakiet, ka nebrīdināju,ja ieradīsieties tikai nākošās dienas rītā. Katrā pilsētā kā vienmēr būs jāpaveic kāds neliels uzdevums un finišā būs jāpierāda, ka tiešām esat tur bijuši.

Ja jau ir meistarklases, tad arī uzdevumi ir atšķirīgi. Līdz ar to arī maršruti “nedaudz” atšķiras.

Ikdienas stopētāju klasē maršruts ir sekojošs: Rīga (starts) – Cēsis – Smiltene – Valmiera – Limbaži – viesu nams “Kraukļi” (Salacgrīvas pagastā kādus 6 km uz A no Svētciema Svētupes ielokā (te arī finiša vieta)).

Profesionāļu klasē maršruts drusku grūtāks: Rīga (starts) – Cēsis – Valmiera – Valka – Vīlande (Viljandi) – Pērnava (Pärnu) – viesu nams “Kraukļi” (Salacgrīvas pagastā kādus 6 km uz A no Svētciema Svētupes ielokā (te arī finiša vieta)). Tātad šajā maršrutā drusku paceļosim arī pa Igauniju.

Kas var piedalīties?

Kā vienmēr visi tie, kuri sasnieguši 18 gadus. Tie kuri pērn un aizpērn teica, ka viņi var par sevi atbildēt arī bez pilngadības – beidzot ir pienācis Jūsu laiks. Pārējie, kuriem vēl nav 18 gadi – laipni lūgti nākošgad vai aiznākošgad! Var piedalīties individuāli vai komandās pa divi (pa pāriem).

Pieteikšanās pa e-pastu janis@pargajieni.lv norādot savu
vārdu, uzvārdu,
dzimšanas datus (uz vietas pārbaudīsim Jūsu pasītes vai ID kartes (jo īpaši Profesionāļu klasē),
adresi (pietiek ar pilsētu vai novadu (pagastu)),
kurā no meistarklasēm piedalīsieties,
individuāli vai komandā (te nu tad informāciju par abiem dalībniekiem),
komandām arī komandas nosaukumu vajadzētu,
vai esat jau kādreiz piedalījušies.

Cik tas viss maksā?

Tā kā stopēšana ir bezmaksas pasākums, tad dalības maksa netiek iekasēta. Tomēr, katru gadu finišā sagaidām ar cienastu, ir labiekārtota telšu vieta, ugunskura vieta un iespēja atpūsties labi pavadīt laiku. Tādēļ vienmēr stopētāji sametas, lai mēs varētu nosegt šos izdevumus. Šogad mēs mitināsimies viesu nama teritorijā, kur būs labiekārtota telšu un ugunskura vieta, peldvieta dīķī un upē, šķēršļu josla mežā un citas interesantas aktivitātes, arī labierīcības.
Tādēļ brīvprātīgi obligātais ziedojums no vienas personas ir Ls 2. Ja esat komanda, tad pa abiem sanāk Ls 4 ( Ls 2 + Ls 2). Tāpat kaut kādi santīmi būs vajadzīgi arī pa ceļam, jo ir daži uzdevumi, kur kādā veikalā vai degvielas uzpildes stacijā ir jāveic simbolisks pirkums (sērkociņu kastīte, saldējums vai kas cits pusdienām). Tie, kas jau ir piedalījušies, ir tādus piedzīvojuši.

Ko jāņem līdzi?

Telts, guļammaiss, vēlams rezerves apģērbs. OBLIGĀTI pases vai ID kartes. Tas jo īpaši attiecas uz Profesionāļu klases stopētājiem, jo Igaunijā Jūsu studentu apliecības un vadītāja apliecības neviens robežsargs vai imigrācijas dienesta darbinieks neuzskatīs par ceļošanai derīgu dokumentu. Robežkontrole nepastāv, bet uz robežas un tās tuvumā ik pa laikam ir patruļas, kuras mēdz izlases kārtībā pārbaudīt ceļotājus.
Tā kā par ēdamo un dzeramo mēs parūpēsimies, tad šis jautājums Jums ir aktuāls tikai stopēšanas laikā. Vakarā jau tradicionāli sagaidīsim ar kārtīgiem labumiem.
Vēl par līdzņemamo – pildspalvas vai zīmuļi, visas iespējamās apkārtnes kartes (pilsētu, novadu un jebkuras citas tūrisma un autoceļu kartes Jums noderēs). Vēlams arī paņemt līdzi fotoaparātu vai telefonu ar šādu funkciju, jo var gadīties arī kāds fotografēšanas uzdevums.

Ja nu kāds vēl līdz galam nav sapratis, kas īsti šajā pasākumā jādara, tad vēlreiz pavisam īsi. Tad, kad tiks dots starts, dosieties stopēt pa maršrutu. Katrā pilsētā, kas maršrutā minēta, Jums būs jākāpj ārā, jāiet meklēt kontrolpunktu, jāpaveic uzdevumu un tikai tad jādodas tālāk. Kurš pirmais nonāks līdz finišam un būs bijis visos kontrolpunktos un paveicis visus uzdevumus, tad arī būs uzvarētājs. Bet bez krāpšanās, jo mēs mēdzam arī piešķirt soda punktus. Un tie var būt gan par mistisku 300 km stundā pārvietošanos no vienas pilsētas uz otru, gan par kontrolpunkta izlaišanu, gan par cita veida krāpšanos vai citu dalībnieku aizkavēšanu.

Vai būs arī balvas?

Viss atkarīgs no sponsoriem un atbalstītājiem, bet katru gadu kaut kas lielāks vai mazāks ir bijis. Tā kā uzvarētāji bešā nepaliks. Un galu galā – galvenais jau ir piedalīties un stopēt.

Visbeidzot, kur tieši, kad un kā viss notiks?

Tātad kā jau sākumā minēju,viss pasākums ir uz divām dienām – 11. un 12. augustā. 11. augustā stopējam, 12. augustā sagaidam pēdējos stopētājus, ja kāds vēl ir aizkavējies, spēlējam spēles, apbalvojam uzvarētājus un dodamies mājup.

Starta vieta un pirms starta veicamās aktivitātes.
Kā jau ierasts, mēs vienmēr startējam no kādas vēsturiski vai citādi interesantas vietas Rīgā.
Šogad esam izvēlējušies startēt no klusā centra.Jau pērn mūs kontrolpunkta veidošanā atbalstīja Skrīveru mājas saldējums. Šogad viņu jaunatvērtajā kafejnīcā notiks starta pasākums.

Starta vieta un adrese:
Skrīveru Mājas saldējums Rīgā, Alberta ielā 1 – 3A (ieeja no Antonijas ielas).
9:00 sākas reģistrācija
9:40 īss ieskats norises kārtībā,atklāšanas runa un pateicības atbalstītājiem, intervijas citas runas
9:55 pēdējie jautājumi un neskaidrību precizēšana
10:00 starta došana

Kad starts ir dots un visi jau kaut kur pa Vidzemi vai jau pa Igauniju stopē, tad gribas ar steigu zināt, kur un kā līdz finišam nokļūt.

Arī šajā ziņā mums neskaidrību nav un šogad viss ir zināms ātrāk kā citus gadus.

Finiša vieta un precīza adrese:
Viesu nams “Kraukļi” , Salacgrīvas novads
(skatiet karti un arī bildes šeit: http://www.kraukli.lv/kontakti )

Laikam tas arī īsumā viss. Ja nu ir kādi jautājumi, rakstiet uzjanis@pargajieni.lv vai zvaniet uz 26980327.

Tagad pienācis laiks vērsties pie tiem, kuri vēlas šo pasākumu atbalstīt.
Ja ir kāds uzņēmējs vai privātpersona, kas vēlas sniegt savu ieguldījumu balvu fondā vai finansiāli atbalstīt, lai pasākumu sarīkotu vēl grandiozāku un interesantāku, tad arī lūgums rakstīt uz iepriekš minēto e-pastu vai zvanīt. No savas puses nodrošināsim reklāmas laukumu mājas lapā, iespēju izvietot savu reklāmas baneri starta/finiša vietās un atsauci visās preses relīzēs un citos reklāmas materiālos.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , , , , , , , , , , .

Pārgājiens „Juglas ainavas” 20. Aprīlī – jāpiesakās līdz 16. aprīlim

Pārgājiens „Juglas ainavas” 20. Aprīlī

Beidzot mūsu Pargajieni.lv komandai ir izdevies sagādāt Jums iespēju apmeklēt vienīgo Latvijas armijas vienību, kura tika atjaunota līdzīgai tai, kāda tā bija pirms „Padomju laikiem”- Štāba bataljonu.

APSKATES PUNKTI
 Štāba bataljons, kurā ir izveidota īpaša muzejam līdzīga vēstures istaba, kurā ir apkopotas dažādas liecības par bataljona vēsturi- grāmatas, fotogrāfijas, ekipējums, uniformas un citas interesantas lietas. Šeit mēs uzzināsim to, kādas ir bataljona funkcijas un iepazīsimies ar dažādu specifisko šī bataljona rotu darbību kā, piemēram, Godasardzes rotu, NBS Orķestri, Radiosakaru rotu, Radioreleju rotu un citām. Protams, apskatīsim arī Štāba bataljona teritoriju.
 Pēc ekskursijas pie Štāba bataljona tiem ekskursijas dalībniekiem, kuriem ir interese tikai par šo objektu, būs iespēja jau finišēt. Ar pārējiem dosimies uz Rīgas Krusta Evaņģēliski luterisko baznīcu.
 Tālāk uz K-elektrostaciju, kas savulaik tika būvēta kā slepens objekts, kas nodrošinātu krīzes un kara gadījumā ar elektrību visas svarīgākās pilsētas iestādes. Kara laikā tā tika saspridzināta.
 Turpinājumā pāri Juglas upei dosimies uz dzelzceļa tiltu, kā arī bijušo Kūdras bāzi, kurā agrāk glabāja kūdru Rīgas TEC – 1.
 Bukultos apskatīsim Ādažu (Niermīles) ordeņa pils vietu.
 Pēdējais punkts būs piemineklis 2. Pasaules karā kritušajiem karavīriem pie Brīvības gatves.

PIETEIKŠANĀS- pa e-pastu janis@pargajieni.lv vai pa tālruni- 26980327.
DALĪBAS MAKSA- 3Ls no cilvēka, taču ierodoties divatā vai lielākā kompānijā- 2Ls.

STARTS- 13:40 6. tramvaja pieturvietā „Krustabaznīcas iela”

Ko ņemt līdzi?
 Šoreiz tikai labu garastāvokli

FINIŠS- ap 19:00 Brīvības gatvē pie Brīvdabas muzeja.

Lai dotos šajā ekskursijā, visiem interesentiem jāpiesakās ļoti laicīgi, jo bruņotie spēki prasa dalībniekiem līdzi paņemt gan pases vai vadītāja apliecības, gan pirms ekskursijas iesniegt sarakstu ar ekskursantu vārdiem, uzvārdiem un personas kodiem.

KĀ PIETEIKTIES?
1) Tiem, kuri vēlas viesoties Štāba bataljonā- līdz 16. aprīļa plkst. 15:00 jānosūta e-pastu uz janis@pargajieni.lv, norādot savu vārdu, uzvārdu, personas kodu un tālruņa numuru.
2) Tiem, kuri nevēlas apmeklēt Štāba bataljonu- līdz 19. aprīļa 22:00 jānosūta e-pastu uz janis@pargajieni.lv vai jāziņo pa tālruni 26980327 plānotais cilvēku skaits un jāatstāj savs tālruņa numurs. Ar Jums mēs tiekamies ap 15:30 pie Krustabaznīcas pieturas un dodamies tālāk pārgājienā.

*** Tiem, kuri būs pieteikušies vēlāk, bet vēlēsies apmeklēt Štāba bataljonu, mēs iesakām paņemt līdzi pases, tomēr tas negarantēs, ka tur tiksiet, jo sarakstā Jūsu vārdu nebūs. Ļoti iespējams, ka novēlotas pieteikšanās dēļ armijas teritorijā netiksiet ielaisti.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , .

Pārgājiens Mangaļsalā 31. martā

Aktīvā tūrisma portāls Pargajieni.lv pēc ceļotāju lūguma atkārto ekspedīciju Mangaļsalā siltākā laikā – pavasarī.
Apskatīsim 1928. gadā Latvijas armijas Sapieru pulka būvēto blokmāju pie salas ieejas, cara laikā būvētās un karā saspridzinātās krasta baterijas un citas armijas būves. Tāpat arī uzzināsim par to, kādēļ Daugava mainīja savu gultni, kāda skarba dzīve bijusi šajā apkaimē pirms simts gadiem un kāda tā ir tagad – īpaši pavasaros.
Apskatīsim arī 1951. gadā nogrimušo kuģi “Lady Cotlin”, kuram ledus laikā ir pat iespēja piekļūt, un Daugavas molu.

Aicinātas arī draugu kompānijas,ģimenes un pāri, jo šajā piedzīvojumiem bagātajā dienā būs iespēja iepazīt jaunus cilvēkus un iegūt brīnišķīgus iespaidus.

Līdzi jāņem ērti apavi, tēja termosā, lukturītis vai ciklops un fotoaparāts piedzīvojuma iemūžināšanai.
Dalības maksa ir Ls 3, bet tiem, kuri ierodas divatā vai lielākā pulkā Ls 2.
Vēlama arī iepriekšēja pieteikšanās pa e-pastu janis@pargajieni.lv vai tālruni 26980327, jo tad būs garantēts arī informatīvais materiāls par šo vietu.
Bet pats galvenais ir tikšanās laiks, vieta un kā tur nokļūt.
Satiekamies plkst. 11:10 24. autobusa pieturā Nometne, pārbraucot pāri Vecdaugavas dambim.
Autobuss no Abrenes ielas atiet 10:09 un pieturā Nometne ir 11:06.
Vilciens no stacijas Rīga atiet 10:11 un 10:38 ir Vecāķu stacijā, no kuras pa 20 minūtēm var nonākt līdz starta vietai.
Ar automašīnu atbraucot ir iespēja to atstāt stāvlaukumā pie šīs pašas starta vietas. Finišējam ap 16:00.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , .

Vienas dienas izbrauciens pa Kurzemi

Tā jau saka, ka tās ašās idejas ir tās labākās. Tiešām! 4.oktobra rītā, ciemojoties pie brālēna ģimenes Vārmē, nolēmām ar bērnu uz pāris stundiņām aizbraukt uz Kuldīgu. Tāpat vien, acis papunkšķināt, varbūt kādu mazu šopingu uztaisīt. Bet tad attapos, ka bērns nekad nav bijis Māras kambaros, un arī man atmiņas par šo vietu ir stipri pabalējušas. Pēkšņi mans skatiens sastopas ar vēl trim žēliem acu pāriem. Brālēna bērni arī gribētu braukt. Nu labi, laižam!

Tā arī Kuldīgā neiegriezušies, lielajā krustojumā nogriežamies uz Talsu pusi, pēc dažiem kilometriem – pirmais pārsteigums! Šosejas malā uz lauka sapulcējušies milzumliels bars ziemeļu gulbju. Apstājamies, iebildējam. Nonākuši Rendā, ieraugām ‘brūno zīmi’ – Īvandes ūdenskritumi 50m ->. Bet tak jāiet skatīties! Jā, vietiņa jauka, saulīte apspīd rudenīgi dzeltenās lapas, kāpjam pa koka trepēm ielejā, kur jau pa gabalu dzirdama ūdens mutuļošana. Tik tiešām, par cik lietus ir lijis daudz, par ūdens trūkumu te nevar sūdzēties, pie tam ūdenskritums tiešām skaists. Blakus arī redzams liels akmens, kuram gan klāt sīkie netiek, jo, cik var saprast, upē ūdens līmenis ir manāmi pacēlies. Tā nu paejamies gar upi uz augšu, kur atrodam vēl divus ūdenskritumus. Vietām gan pārvietošanās ir samērā grūta, jo taciņa slīpa, slapja, dubļi mīksti… Tomēr kopumā iespaids ļoti jauks, esam priecīgi par šo pastaigu, kas mums aizņēma veselu stundu!

Nākamais pieturas punkts patiešām ir Māras kambari. Novietojuši auto tam paredzētajā vietā, apvidū knapi sazīmējam taciņu, kas norādīta stenda kartē. Tomēr izdodas. Atkal jauki dublīši, krūmi, brikšņi, dažu strautu šķērsošana, līdz acīm paveras skats uz Abavas līkumu. Ūdens tik mierīgs, šķiet ka vispār netek… Tālāk ejot, nākas sastapties ar vēl ekstrēmāku taciņu, jo tieši zem tās burbuļojot tek strauts, savukārt takā ir caurumi, caur kuriem šis ūdentiņš visai labi redzams. Jāsāk domāt, kāpēc daļa taciņas vēl turas savā vietā un cik gan droši pa tādu ir staigāt. Lai nu kā, nekādās bedrēs neieveļamies un drīz vien nonākam pie pirmās alas, kur protams atkal ir lielā bildēšanās un priecāšanās. Puikas vīlušies, ka alā nav sastopami sikspārņi, bet citādi viss labi. Tā nu pa kalniem un lejām, pāri un zem kritušiem kokiem, nokļūstam arī pie tiem īstajiem kambariem. Sīkie sajūsmā. Lēnām sāk pilināt lietutiņš, bet diezgan strauji sāk līt pamatīgi. Tomēr viss ātri beidzas un jau atkal drīz atspīd saulīte. Ceļā atpakaļ uz mašīnu, konstatējam, ka vienam strautam ir labpaticies mainīt savu tecējuma virzienu un par savu gultni tas izvēlējies tieši taciņu… Kopumā var teikt, ka šajā vietā civilizācijas pieskāriens ir bijis tik, cik izmetot atkritumus autostāvvietā. Vecās kāpnes un skatu laukums salauzti, koki krituši kur nu kurais, nekas nav novākts, nekas nav pielabots. Bet rodas iespaids, ka skatu laukumiņš un pāris kāpnes varētu arī nebūt vispār, tādējādi tikai pastiprinot šo dabas pirmatnīguma iespaidu, ko radījušas vējgāzes.

Uzēdam drusku mežrozīšu augļus un esam gatavi turpināt ceļu. Uz Kuldīgu? Nē, tak! Ja jau tik tālu esam, vajag ‘pieķert’ vēl kādu no šīs puses jaukumiem. Apskatos kartē, ka tālāk uz priekšu ir norādīts objekts ‘Sudmaļu ūdenskritums’. Jāpagriežas tikai uz Valgales ceļu un jāšķērso Abava. Tomēr, nonākuši tajā vietā, nekādas norādes neredzam. Ir gan mājas ar tādu nosaukumu, bet kaut kā negribējās tīšuprāt pagalmā braukt iekšā un ceļu prasīt. Tātad, šo objektu ‘izlaidām’. Ceru, ka kāds varēs izstāstīt, kur mēs ‘nošāvām buku’. Toties izmetam līkumu caur Valgali, jebšu, kā uz norādēm rakstīts, Abavciemu. Arī tur norādes uz Zīļu ozolu nav, kaut pēc kartes spriežot, tādam jābūt. Nu, laikam jau jāiemet kāds akmentiņš Valgales pašvaldības dārziņā – par nevēlēšanos attīstīt tūrismu… Sabilē iebraucam no Valgales puses, tur arī raujam strauji pa labi – tieši uz Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju. Iesākumā neticēju, ka bērniem tur tik ļoti patiks! Bet ir tik jauki joņot pa milzu pļavu no viena objekta pie nākamā. Lielās meitenes seko līdzi katra eksponāta nosaukumam un citiem datiem, cenšas izprast un saskatīt sakarības to nosaukumiem ar formām… Citviet tas izdodas tīri labi, bet ne vienmēr… Puikas arī sajūsmā par šo izklaidi. Grib bildēties pie katra eksponāta. Žēl, ka pirms divām dienām lijis pamatīgs lietus un tāpēc gravā mums iesaka neiet, taciņa esot izskalota. Pēc fiziskajām aktivitātēm un šķēršļu joslas pārvarēšanas Māras kambaros, saprotu, ka šobrīd par to neskumstu. Tomēr tagad ir skaidrs, ka te kādreiz jāatgriežas sausākā laikā. Pamatīgi izstaigājušies un izbaudījuši mākslu, konstatējam, ka no Visas Pedvāles muzeja teritorijas esam apstaigājuši labi, ja pusi. Jā, šim pasākumam siltākā laikā varētu veltīt veselu dienu.

Bet mūsu ceļš tālāk ved uz Sabiles centru. Jāapskata tak pēdējā laika slavenākais Sabiles tūrisma objekts – Leļļu ieleja! Nu, mīlīt, tiešām fantastiski! Šo vietu neatrast ir neiespējami, tā atrodas pašas galvenās ielas malā, pie paša Vīna kalna. Lellīšu meistare tās sameistarojusi nu jau ļoti daudz. Atšķirībā no Pedvāles augstās mākslas, par lellīšu apskati nav jāmaksā barga nauda, taču novietotajā ziedojumu lādītē naudiņu iemetu, nu nevaru neiemest, cik ļoti mums te visiem patīk! Un saimniecei šis leļļu pasākums sācies ar to, ka vienā Līgo vakarā viņa skaudri apjautusi, ka pie ugunskura būs viena pati… Tad nu ātri sameistarojusi sev Jāni… Tagad leļļu skaits jau sniedzas pāri simtam, šķiet. Neskaitīju gan. Bet tās lieliski sagrupētas, veidojot dažādus sižetus. Pa gabalu ieraudzīju vienu lelli pavāra mundierī. Iedevu fotoaparātu vienai no meitenēm un teicu, ka gribu sabildēties ar Mārtiņu Rītiņu. Cik liels bija mans izbrīns, kad, nostājoties pavārlellei blakus, ieraudzīju uz tās mundiera izšūtus šā slavenā vēderprieku meistara vārdu! Saimniece teica, ka Rītiņš tiešām te bijis pirms trim nedēļām un pēc tam ar kurjeru atsūtījis savu virsvalku. Skaisti! Lai cik brīnišķīgi būtu Leļļu ielejā, ir viens apstāklis, kas liek pārdomāt tālākos pasākuma plānus… Visiem nežēlīgi sākuši kurkstēt vēderi! Kā gan ne, ja bija plānots aizbraukt uz pāris stundiņām, tāpēc paķerta līdzi ir vienīgi apelsīnu sula un viens iepakojums cepumu, kuru garša jau paguvusi aizmirsties. Turpat kafejnīcā ‘pie Vīna kalna’ (vai kaut kā tā) pasūtu visiem pusdienas, bet kamēr tās top, dodamies paklaiņot pa Sabili (ne jau nu 4 izsalkuši bērni ir spējīgi rātni nosēdēt 30 minūtes pie tukša galda). Tajā laikā pagūstam konstatēt, ka Vīna kalnā no 1.oktobra ieeja ir liegta, savukārt gar pašu baznīcu tek viens varen burbuļojošs strautiņš, baznīcas priekšā visa zeme piebirusi kastaņiem, kur puikas zibenīgi sāk lasīt. Pagūstam arī apskatīt 17.gadsimta Zviedru lielgabala stobru, kas gan ir iemūrēts zemē vertikāli, un ja nebūtu norādes, prātā neienāktu, kas tas tāds…

Pēc pusdienām cik necik uzbraucam ar mašīnu pilskalnā, atlikušo ceļa gabalu veicot kājām. Sīkie jau sen ir augšā, kamēr uztuntulēju arī es. Tomēr skaistais skats uz Sabili no pilskalna augstumiem atsver visu. Tad nu dodamies prom no šīs jaukās mazpilsētiņas. Turpat netālu piebraucam pie Abavas rumbas, kas gan ir apmeklēta vairākkārt, taču vilina vienmēr. Un kā vienmēr, arī šoreiz cilvēku tur ir daudz, tāpēc lieki nekavējamies. Tā nu tikai 17:30 vakarā nonākam Kuldīgā, kas bija mūsu šārīta iedomātā brauciena mērķis. Nezin kāpēc esam pašāvuši garām Mazrendas ūdenskritumam, ko bija doma apskatīt atpakaļceļā. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka ir atlicis ne viens vien mērķis arī citam ceļojumam šajā virzienā. Kuldīga kā jau Kuldīga, visā savā skaistumā. Protams, ka neiztrūkstoša ir Ventas rumbas apskate, kur pašlaik intensīvi cenšas lekt uz augšu laši. Nekad savām acīm to nebiju redzējusi, tāpēc brīžiem sajūsmā pat spiedzu. Un jā, ja jums kādreiz izdodas pie rumbas ūdenī iemest kādu vēl vajadzīgu lietu, ziniet, ka turpat blakus krūmos ir noslēpta gara kārts ar āķi galā, kas var noderēt šīs lietas atgūšanai. Mums noderēja, kad manam bērnam nelietis vējš ar nelielu mūsu mazā radinieka palīdzību norāva cepuri… Pārbraukuši pār nesen atrestaurēto, Eiropā garāko ķieģeļu tiltu, apstaigājām arī Alekšupītes lejteci un Katrīnas baznīcas apkārtni. Tad jau saule sāka strauji tuvoties horizontam un bija pēdējais laiks doties mājās, uz Vārmi.

P.s. Dzirdēju, ka tajā pašā sestdienā daudziem brauciens ar mašīnu no Rīgas uz Siguldu aizņēmis 3 stundas… Bet vai tad tiešām rudens ir skaists tikai Siguldā??? Un tagad, vairākus mēnešus pēc šīs jaukās dienas lieliskajiem piedzīvojumiem, varu pateikt tikai to, ka šīs pašas vietas pavisam savādākās krāsu gammās, bet tikpat lieliskas un mīļas, jābrauc aplūkot un izjust arī citos gadalaikos. Mēs to noteikti darīsim!

Bildes no šī jaukā ceļojuma apskatāmas te: http://fotki.lv/imanta1/611323/

Raksta autors lietotājs imanta1 no mājaslapas iepriekšējās versijas.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , .

Stopējot runāt par Bībeli

Tā nu sagadījies, ka manās stopētaja gaitās visādi starpgadījumi gadās diezgan reti. Tas līdz šim pats briesmīgākais notika kādā aukstā, izteikti slapjā un neomulīgā ziemas dienā nu jau apmēram pirms diviem gadiem. Stāvēju Juglā un stopēju. Kad jau kādu stundu tā biju stāvējis, apstājās sarkans VW Pasaats. Iekāpjot iekšā, es sievietei pateicos par to, ka viņa mani paņēmusi utt. Un tad sākās 20 briesmīgākās minūtes manā stopētāja dzīvē. Mēs runājām par Dievu. Labi, man jau nav problēmu par to runāt un nemaz no tā nemēdzu izvairīties. Bet šis te jau bija par traku. Man sāka ļoti gudri skaidrot, ka vispār Latvijā nemaz nevar iegūt augstāko izglītību. Kādēļ? Tādēļ, ka augstskolās visās programmās nemāca Bībeli. Un, lai manas dusmas par šādu izrunāšanos vēl palielinātu, man sāka skaidrot 2. pasaules kara un abu izsūtīšanu cēloņus. Izrādās, ka latviešus uz Sibīriju izsūtīja tādēļ, ka viņi neticēja Dievam un bija mantkārīgi. Es gan tobrīd pārāk necentos oponēt sievietei, kuras mašīnas panelis aplīmēts ar citātiem no Psalmiem. Bet tā nu sanāca, ka sieviete beigu beigās atzina, ka ar mani viss esot kārtībā un ka man vēl tikai Bībeli vajagot izlasīt.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , .

Rīga – Gulbene

Šis nebija ne mūsu pirmais, ne arī grūtākais pārgājiens. Bija piedzīvots arī kas smagāks, taču šis bija pirmais nopietnais pēc ilgāka laika. Ideja iet ar kājām no Rīgas uz Gulbeni manī ir bijusi dzīva vienmēr. Jau pirms četriem gadiem bija pirmais mēģinājums īstenot šo plānu. Šoreiz tas izdevās. Biju noilgojies pēc ļoti smaga pārgājiena, tāda, ka galamērķī būtu pilnīgs bezspēks. Tādēļ nolēmu uzdevumu padarīt interesantāku, palielinot dienā veicamo kilometru skaitu. Vidēji sanāca 50km dienā un tā četras dienas no vietas. Pastāstīju par ideju savam pārgājienu kompanjonam Jānim, un man par lielu prieku viņš piekrita.

Tā 19. jūlija vakarā savācāmies un sākām krāmēt somas. Paņēmām līdzi visu nepieciešamo, arī ēdienu. Protams, nosvērāmies. Jānim soma svēra 12kg, bet man 17kg. Šķita padaudz, bet mierināju sevi, ka lielāko daļu no tā sastāda ēdiens, kas ceļa gaitā saruks. Nolēmām to kārtīgi nosvinēt. Diemžēl tā nebija laba ideja, jo sanāca gulēt maz. Jānim 3 stundas, bet man ne minūti. Laikam stress neļāva iemigt.

Pirmā diena sākās agri – pussešos no rīta. Uzsildījām vakardienas makaronus ar maltās gaļas mērci, iedzērām tēju un gājām. Startējām tieši no manas mājas Āgenskalnā, tādēļ bija jāiet cauri visai Rīgai. Tas bija patīkami. Izgājām cauri Rīgai, kas vēl tikai mostas. Pulkstenis bija aptuveni deviņi, kad jau bijām Juglas McDonalds telpās. Nevarējām nociesties šeit neiegājuši. Ņam, ņam. Vēl nopirkām pa vienam aliņam, lai jautrāks ceļš. Tālāk bija patīkama iešana, jo virzījāmies cauri mežam. Šeit bija dikti daudz ogu. Meža zemenes, mellenes un avenes. Ejot cauri mežam, bijām nonākuši līdz mūsu galvenajai „trasei” – Mālpils šosejai (P3). Šeit iešana nebija tik patīkama, jo brauca mašīnas, kas ik pa laikam bija jāpalaiž garām, paejot nost no asfalta. Bet ar to jau mēs bijām rēķinājušies, bijām pat iepriecināti, ka mašīnu ir mazāk kā gaidīts. Tā arī nonācām Skuķīšos, kur bija mūsu pusdienu pauze. Iestiprinājāmies ar līdzi paņemtajām tostermaizēm un iejaukto kolu. Ilgi gan nekavējāmies, jo ceļš vēl bija tāls. Pa ceļam piestājām Tumšupē, kur nopirkām pa aliņam, jo dikti slāpa. Uzturēties tur gan nebija patīkami, jo tur visas malas smirdēja. Tas laikam tādēļ, ka tur ir tāda kā lapsu ferma. Izdzērām aliņus un devāmies tālāk. Apmetāmies īsi pirms Allažmuižas. Tā bija ideāla vieta – drusku nost no ceļa, upes malā. Bija gan kur telti uzsliet, gan kur ūdeni pasmelt. Bija tikai kādi deviņi, kad jau ēdām vakariņas. Uz mazā prīmusa uzvārījām katrs sev roltonu dubultporciju, kā arī tēju. Bija gardi. Miegs arī nāca viegli, jo sen nebija gulēts. Naktī nedaudz sala, bet to jau zināju pirms gulēšanas. Mans guļammaiss ir ļoti ērts somā, jo ir mazs, bet guļot der uzvilkt kādu džemperi.

Otrajā rītā, protams, modinātājs vairākas reizes tika pārlikts, līdz beidzot ap septiņiem jau pakojām mantas. Vēl neko neēdām, jo bija paredzēts pirms brokastīm noiet līdz Mālpilij atlikušos 13km. Ātri vien nonācām galā. Tur, veikalā „Zemūdene”, nopirkām vēl četras rolton zupiņas, lai pietiek visam ceļam. Liels paldies arī pārdevējai, kas atļāva mums kādu pusstundiņu palādēt telefonu, kamēr ēdam. Bija drusku kritusies baterija, jo šorīt pa ceļam klausījāmies mūziku ritma uzturēšanai. Brokastīs mums bija putra ar tēju. Ieēdām arī somā atrasto kliņģeri. Tikko bijām paēduši un sākuši savu ceļu, kad sāka pamatīgi līt lietus. Par laimi, bijām tam gatavi. Uzvilkām lietus plēves un gājām tālāk. Lietus ar nelieliem pārtraukumiem mūs pavadīja visu ceļu līdz pat Nītaurei. Par laimi tieši tur nelija. Vietējā veikalā iegādājāmies brētliņas tomātu mērcē un stilīgajā, ar adidas zīmi rotātajā, autobusa pieturā pusdienojām. Kā lielisks fons pusdienām bija pāri ielai esošais ģimenes skandāls, kur sieva gribēja braukt uz Zaubi, bet vīrs negribēja. Beigās vīrs padevās, bet sieva tā arī nekur neaizbrauca. Paēduši un noskatījušies izrādi, devāmies tālāk. Bija jānoiet vēl šīs dienas pēdējie 20km līdz Skujenei. Un atkal lielu ceļa daļu mūs pavadīja lietus. It kā ar to vēl nepietiktu, mums sāka virsū skriet divi lieli vilku suņi, ilgi nācās no šiem atkauties, bija drusku stresiņš. Skujenē bijām diezgan pavēlu vakarā, un tur vienīgie sastaptie cilvēki bija trīs pirmsskolas vecuma meitenītes, kas mums teica „Labdien!”. Ilgi meklējām ideālo naktsmītni, jo virs galvas sāka vilkties lieli mākoņi. Izstaigājām kapus, bet nekā. Tad ciemata centrā uzgājām ēku ar uzrakstu „Pansija”, durvis bija vaļā, un mēs nolēmām ziedot nelielu daļu budžeta, lai nakti pavadītu zem jumta. Jau tā bijām slapji, gribējās drusku apžūt un pārnakšņot siltumā. Telts mums bija ļoti maziņa, plāna un lietus neizturīga. Iegāju iekšā, visur dega gaismas, bija tualete, virtuve, bet neviena paša cilvēka. Izbļaustījos, izmeklējos, bet nevienu tā arī nesastapu. Nolēmu izmantot izdevību un uzpildīju ūdens krājumus. Žēl, bet šī naktsmītne mums atkrita. Tad mums mežonīgi paveicās – mēs atradām estrādi. Bijām jau agrāk telti cēluši uz estrādes, tādēļ zinājām, ka tā ir laba vieta. Šoreiz gan tas bija vēl ideālāk – aiz estrādes iekļuvām tādā kā aizskatuves piebūvē, kur bija aizvējš, jumts virs galvas, kā arī elektrība. Vārdu sakot, komforts par brīvu. Vienīgi bija neliels stresiņš, ka tik kāds mūs neizdzen, bet tas tik padarīja to visu jautrāku. Aizskatuvē uzslējām telti, lai ir vēl siltāk, paēdām vakariņas un pilnībā uzlādējām abus telefonus. Telefoni vienmēr noder, jo tad paguruma brīžos var stimulēt sevi ar ritmisku mūziku.

Trešā diena sākās vēl vēlāk nekā otrā. Biju vispār nolicis modinātāju un tikai laimīgas nejaušības dēļ pamodos pus deviņos. Šī diena solījās būt interesantāka, jo nu beidzot mēs sākām iet pa ainavisko Piebalgu, kā arī izvēlējāmies mazākus ceļus. Arī debesis bija skaidras. Šoreiz brokastis paēdām tur pat uz vietas, jo līdz Vecpiebalgai bija 25km – puse veicamās dienas distances. Kā jau katru rītu, ēdām putru ar zapti un tēju. Izmantojām arī tuvumā esošās labierīcības un sākām otro pārgājiena pusi, jo atlikušas bija vairs tikai divas dienas un aptuveni 100km. Īsi pirms Vecpiebalgas tomēr piestājām mazā veikaliņa un nopirkām pa snikeram. Vecpiebalgā mums atkal uzsmaidīja lielā veiksme – tikko bijām nopirkuši pusdienu konservus, kad sākās lielais gāziens. Paspējām iemukt pie veikala esošajā teltī, kur arī paēdām. Līdz ko pēdējais kumoss bija norīts, arī lietus mitējās. Bija laiks doties tālāk. Tālāk mūsu ceļš veda uz Jaunpiebalgas pusi. Tas bija grūti, jo atkal nedaudz lija un bija jākāpj lielā kalnā. Par laimi ceļš bija svaigi asfaltēts, tas iešanu padarīja krietni vieglāku. Nogājuši kādus 4km, lietus mitējās un mums bija jānogriežas uz sīkāku celiņu. Bija neliels risks, ka šī ceļa vairs nav, bet par laimi tas tomēr bija. Vietām ļoti katastrofālā stāvoklī, bet vismaz bija. Pa šo ceļu iedami, bijām iegājuši Madonas rajonā, vēl kādi 5km un atkal bijām Cēsu rajonā. Tālu vairs nebija palicis līdz mūsu plānotajai apmetnes vietai. Nogriezāmies uz vēl šaubīgāka ceļa, bija liela iespēja, ka šis ceļš ir izzudis, jo tas veda kādus 7km caur lielu mežu, ko tā arī sauca „Lielmežs”. Bet, kā jau to varēja paredzēt, pateicoties kokmateriālu bagātībām, ceļš bija uzlabots, uzbērts plats un gluds. Iet bija patīkami, lai gan Jānis jau sāka pagurt, nācās mazināt tempu, bet bijām jau diezgan tuvu beigām, tā ka satraukumam nebija pamata. Vēl no vienām mājām meža vidū mums atkal virsū skrēja suņi, bet ar šiem mēs ātri atradām kopīgu valodu. Redzējām arī mazu stirniņu, kas, neskatoties uz mūsu skaļo mūziku, ilgi mūs nemanīja. Pasmēlām ūdeni vakariņām un iekārtojām naktsmītni. Šoreiz sagriezām egļu zarus, ko paklājām zem telts. Bija vērts – gan siltāks, gan mīkstāks.

Ceturtā diena sākās vēl par stundu vēlāk nekā trešā. Grūti ir nenolikt modinātāju. Bija jāsarauj. Ātri sakravājāmies un bez brokastīm devāmies tālāk. Pēc aptuveni 8km bija mūsu šī rīta brokastu vieta – Silmači. Pie ezera bija ierīkota ideāla atpūtas vieta, tur arī gandrīz pilnībā iztukšojām savus pārtikas krājumus, bija jau stipri karsts, un diena bija ideāla. Turpmāko mūsu ceļu varēja sadalīt ap 10km garos posmos starp ciemiem – Druviena, Tirza, Galgauska. Nolēmām Druvienā un Tirzā nedaudz piestāt, iedzert kādu aliņu vai ko tādu, bet Galgauskā nopirkt pusdienas, jo no turienes bija jāiet vēl kādi 15km līdz pašam galamērķim. Plāns ar aliņiem tika īstenots. Druvienā tos izdzērām visskaistākajā autobusa pieturā, kādā biju bijis, bet Tirzā ideālākajā vietā ciemata centrā – tādā kā māju pagalmā starp diviem veikaliem. Abās vietās arī varējām pavērot vietējo rosību un sadzīvi. Uz Galgausku jau ceļš gāja drusku gausāk, jo bija beigušies telefoni, tādēļ nevarēja klausīties mūziku. Tas ir liels mīnuss. Galgauskā mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums – vietējais veikals „Gusts” strādāja tikai līdz pieciem, bet bija jau gandrīz septiņi. Nācās mugursomā sameklēt vēl pašas beidzamās rupjmaizes šķēles un ievārījuma burku. Sanāca gardas zaptsmaizes. Jānis gan teica, ka no tām neesot nekādas jēgas, un, ka viņam tik un tā griboties ēst, bet man ar tām pilnīgi likās gana. Bija vairs atlikuši nieka 15km, līdz pārgājiena beigām, to apzinoties, ēdiens it nemaz nebija prātā. Šo atlikušo gabalu sadalījām uz pusēm, ar atpūtas pauzi pa vidu. Bija patīkams vakars un iet pa asfaltēto šoseju bija prieks. Kad piestājām autobusa pieturā atvilkt elpu, sastapām kādu vietējo iedzīvotāju, kas ar mums padalījās savos piedzīvojumos ar policiju. Viņš jau bija vairakkārt sodīts par iešanu tumsā bez atstarotāja, kā arī viņš nesaprata, kādēļ viņš nedrīkstētu pīpēt autobusa pieturās vai arī pie bibliotēkas. Tā, guvuši jaunu draugu, cēlāmies, lai nākamreiz sēstos tikai „Ceļmalās” pie galda. Ceļš jau bija pazīstams – šeit bija iets un skriets vairakkārt, taču, neskatoties uz to, Jānis sāka pagurt. Viņš teica, ka gribot ēst, un, ka pie visa ir vainīgas knapās pusdienas. Vēl šaubījāmies, vai paspēsim līdz desmitiem iegādāties alu, ar ko galamērķī veldzēt slāpes, bet šaubas bija veltas – vietējie veikali strādāja tikai līdz deviņiem, tādēļ nācās iztikt bez alus. Pulkstenis rādīja tieši desmit, kad iegājām mājās.

Bija paveikts līdz šim nerealizētais – no sliekšņa līdz slieksnim atnācu no mājām uz laukiem, kā arī četras dienas no vietas gājām 50km. 200km – tas ir lielākais attālums, kādu esmu veicis četru dienu laikā. Guvām lielisku pieredzi, ko noteikti izmantosim arī nākamajos pārgājienos, kas, bez šaubu ēnas, būs. Cerams, pat ātrāk nekā plānots.

Gustavs Straupmanis


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , .

Renģe – Mažeiķi – Ezere

Beidzot prāta skaidrība un fiziskā kondīcija ir pietiekoša, lai uzrakstītu stāstu par brīnišķīgu ceļojumu, kādu piedzīvoju nedēļas nogalē.

Tātad otrā ekspedīcija, kuru rīkoja pargajieni.lv. Sākotnēji bija doma, ka dosimies no Reņģes līdz Ezerei pa Vadakstes upes krastu. Pēdējā brīdī atklājās no autobuss no Ezeres uz Saldu, kas bija nolūkots kā visizdevīgākais variants, bija atcelts, līdz ar to radās gandrīz 5 stundas brīva laika. Tā kā bijām nelielā skaitā, visi vienojamies, ka nedaudz mainīsim maršrutu un aizstaigāsim līdz Mažeiķiem.

19:15 visi sēdējām vilcienā un sākām savu braucienu uz Reņģi. Kamēr visi izklaidējās, es pievērsos rokdarbiem un ņemu rokās adatu un diegu, šuvu savu daudz cietušo somu un šuvu visu pēc kārtas. Vēl pie pašas stacijas somai viena lenca atteicās un pārtrūka. Galu galā salaboju visu, kas bija labojams un soma tagad atkal ir ideālā darba kārtībā. Vilcienā bijām vismazākajā nodalījumā un ar savu aktivitāti pārņēmām visu vagonu. Mums pievienojās vairāki jaunieši un galu galā par mums droši vien runas klīdi arī pa pārējo vilcienu, jo pat neilgi pirms gala pieturas ienākusī konduktore dažiem „paskaitīja brūtes”. Visi bija atvērušies un jautrība sita augstu vilni.

21:38 izkāpām galapunktā Reņģē. Pēc neliela stāsta nolasīšanas un mazas ekskursijas ap staciju, devāmies uz Reņģes muižu, pa ceļam izejot cauri arī ciematam, kurš tiešām nes Reņģes vārdu (Reņģes stacija atrodas Rubā, kas izmēros krietni pārsniedz Reņģi). Pēc nelielas nomaldīšanās un vecu vējdzirnavu izpētes nonācām Reņģes muižā, kurā atrodas divas skolas. Pašā muižas ēkā ir Reņģes pamatskola, bet pretējā ēkā, kas krietni jaunāka, Reņģes internātskola. Protams, sacēlām kājās visus vietējos suņus. Dienas laikā muiža noteikti ir vēl krāšņāka.

Devāmies tālāk, atpakaļ uz Rubu pa šoseju. Viss ciems svineja, jo divās vietās mūzika un skaļas jauniešu balsis bija dzirdamas jau iztālēm. Vēl mirklis un jau dzelzceļa pārbrauktuve. Nolēmuši, ka nav vērts iet meklēt pilskalnus, devāmies uz Lietuvu. Gājām pa dzelzceļu, mazliet nesapratās kājas, jo solis pa sliedēm nesanāk tāds kā pa normālu ceļu. Bija zināms, ka Lietuvas pusē dzelzceļu remontē, bet, ka tas vispār ir pilnībā nojaukts un ka ir tikai šķembas uz uzbēruma, tas gan bija jaunums.

Latvijas – Lietuvas robeža atrodas tieši uz Vadakstes upes. Uz tilta beidzas sliedes, sākas šķembu ceļš. Tā nu stāsta autors pēc astoņu gadu pārtraukuma atkal nonāca Lietuvā. Vairāki foto, atvadīšanās no dzimtenes un sākās ceļojums pa kaimiņzemi. Blakus dzelzceļam veda taciņa, tādēļ soļojiens bija diezgan ātrs un kājām patīkams. Nonākuši līdz pārbrauktuvei devāmies pa ceļu tālāk uz Laižuvu, nelielu ciemu pierobežā.

Uz ciemu veda grantsceļš, kas netālu no ciema sākās kā asfaltēta šoseja. Ciems bija kluss, visi gulēja. Mēs tur iesoļojām jau krietni pēc pusnakts. Iegājām vietējā baznīcā. Interesanti, ka baznīcas vietā bija tikai pamati un liels koka krusts. Baznīca vairākas reizes celta no jauna, sagrauta un tagad ir tikai sēta ar numurētām arkām un baznīcas pamati. Tur nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk. Pagājusi garām vietējai skolai, devāmies tālāk uz staciju, kas kā vēlāk izrādījās, bija neliela mūra ēka pie dzelzceļa pārbrauktuves. Arī Lietuvā dzelzceļu saimniecība ne visur ir augstā līmenī, laikam Latvijā tiešām tā ir Baltijā visattīstītākā un vislabāk uzturētā, ja to par attīstību un uzturēšanu vispār var saukt.

Tā soļojām tālāk. Mažeiķi bija mērķis, kuru no rīta bija jāsasniedz. Gājām ,spēlējām vārdu spēles, uz nākošas pārbrauktuves paēdām un atkal soļojām tālāk. Zāle pārklājās ar rasas lāsēm, bija jūtams neliels vēsums, bet kopumā laika apstākļi bija ļoti piemēroti šādam pasākumam, bija silti, labi un kājas klausīja labi.

Ausa rīts, netālu no Mažeiķiem apsēdāmies uz betona gulšņa pie pārbrauktuves, lai atpūstos. Te pēkšņi pa šoseju brauca policija. Tā apstājās tieši uz pārbrauktuves. No mašīnas izkāpa divi lietuviešu policisti. Trijās valodās runājot ar viņiem noskaidrojām, ka simts metrus no pārbrauktuves mums nezinamu laika sprīdi iepriekš ir notikusi avārija. Policisti gribēja zināt, kas mēs tādi un vai neesam neko redzējuši. Kad pateicam, ka neko nezinā un ka tikko no Latvijas atnākuši (vispār izskatījās, ka ne tikai mēs esam pārsteigti par šo nejaušo tikšanos), viņi viņi uzreiz pabrauca nost no pārbrauktuves un kāpa no ceļa lejā uz pļavas. Tad arī mēs ieraudzījām vraku pļavas vidū. No samērā augsta uzbēruma auto bija nolidojis lejā nemaz nebremzējot, šļūcis pa pļavu un kaut kādā veidā, vai nu kūleni uz sāna metot (visticamākais, jo priekš lupatās īpaši nebija) vai kā citādi mētajoties, nokļuvis ar ratiem gaisā. Visapkārt pa pļavu mētājās lūžņi, bamperis un citas detaļas. Tā soļojām tālāk pa šoseju uz pilsētas pusi. Mums garām pabrauca trīs ātrās palīdzības mašīnas un vēl viena policijas mašīna. Pēc neilga laika visas ātro mašīna jau devās atpakaļ, bet šķita, ka tur vēl ir dzīvie, jo vismaz viena devās prom lielā ātrumā ar ieslēgtām bākugunīm. Nedaudz skumjš rīts, bet kopumā tas mūsu prieku nemazināja. Tikai radās pārdomas par dzīvi, par to, kas īsti bija noticis, par to, ka žēl cilvēku un kaut neviens no tiem nebūtu bijis latvietis, kaut gan jebkura cilvēka dzīvība ir svarīga neatkarīgi no tautības.

Pie Mažeiķu pilsētas robežas apstājamies safotografējāmies un devāmies iekšā pilsētā. Mažeiķi bija sasniegti.

Iesoļojām Mažeiķu dzelzceļa stacijā, nedaudz pasēdējām nojumītē, sagaidījām vietējo vilcienu, kas bija laikam nesen būvēts vai rekontruēts, bet kopumā acij ne tik tīkams kā mūsu krāšņie jaunie vilcieni.

Devāmies uz autoostu. Tur nokļuvām siltā uzgaidāmajā telpā, kurā pavadījām kādu stundu. Aizkliboju apskatīt tuvāko apkārtni. Atklāju, ka tuvumā ir daži veikali. Atpakaļ atnācis, skatījos kā Katrīna pielieto savas lietuviešu valodas prasmes un kasē noskaidro vai autobuss, kas kursē uz Rīgu, pietur Ezerē. Tas tur tikai cauri braucot.

Devāmies apskatīt pilsētu. Bija astoņi no rīta, nesen bija durvis vērusi Maxima. Tur ceļotāji iepirkās. Devāmies tālāk uz pilsētas vienīgo parku, kurā atradās arī stadions ar tribīnēm.

Stadiona tribīnēs pavadījām visu rītu. Ēdām, dzērām, mētājām pudeli, daži dejoja, gulējām, atpūtinājām kājas, žāvējām zeķes un kurpes. Saulīte sildīja un pašsajūta bija ļoti laba, ja neskaita to, ka kājas sāpēja. Viens lietuviešu vīrs piebrauca klāt ar savu velosipēdu un centās izlūgties naudu aliņam. Protams, viņs nedabūja ne vienu litu, ne, pasarg Dievs, arī ne vienu latu (sagribējis veselu latu dabūt). Mācēja viņs gan četras valodas un pats brīnījās par tik internacionālu sarunu, jo runājām ar viņu gan angliski, gan krieviski, gan lietuviski un pat latviski viņš mācēja. Tā vīrs devās atpakaļ uz otru tribīņu galu sapīpēt ar kādu citu tik pat neviennozīmīgā kondīcijā esošu vīru. Tas otrs it kā gribēja nākt šurp, bet pusceļā griezās atpakaļ.

Kad pusdienlaiks jau bija pienācis, devāmies apskatīt otru pilsētas pusi un aizstaigāt līdz Ventai.

Izrādās, ka arī Mažeiķos ir tāds kā vecais centrs un jaunais centrs. Otrpus dzelzceļam mēs beidzot redzējām cilvēkus, mašīnas brauca pa ielām, cilvēki staigāja pa pilsētu. Nonācām rajonā, kur bija jauna, nesen celta moderna baznīca, no kuras varēja dzirdēt sprediķi un caur atvērtajām durvīm pie altāra stāvošus trīs Dieva kalpus. Atradām arī vietējo Super Netto. Cenas leišiem apmēram kā pie mums, būtisku atšķirību nav, daudz kas ir arī dārgāks. Tā iepirkušies devāmies pa taciņu uz Ventu.

Pie upes cilvēku bija daudz, kaut kāds mākslīgs rumbai līdzīgs akmeņu krāvums pāri upei savienoja ar otru krastu un tas viņu uzmanīju acīm redzot piesaistīja. Visi tur fotografējās, lēkāja pa akmeņiem. Mums nebija vairs daudz brīva laika, tādēļ ilgi tur vairs nekavējāmies un devāmies tālāk. Pa galvenajām pilsētas ielām devāmies prom, dziedot dziesmas un ik pa laikam saņemot no garāmbraucējiem mašīnu tauru skaņas, sveicienus un roku mājienus.

Pie pilsētas robežas apstājāmies, atpūtamies, mazleit ieturējāmies un devāmies tālāk. Vispār pozitīvā iezīme ir tā, ka zem zīms, kas liecina par to, ka pilsēta beidzas, ir otra zīme ar apdzīvotas vietas uzrakstu un skaitli, kas liecina par to, cik tālu un kāda ir uz ceļa esošā nākošā apdzīvotā vietā.

Pa šoseju gājām tālāk. Tempi bija dažādi, gājiena līderi ik pa laikam mainījās. Neliela pasēdēšana pēdējā pieturā un tad ejot cauri pēdējam lietuviešu ciematam Buknaičiai un tad jau varējām saskatīt Vadakstes tiltu. Izgājām cauri bijušajam robežkontroles punktam un, stāvot tilta vidū, visi iesoļojām Latvijā. Pēdējie foto un Lietuva palika aiz muguras.

Patīkamu sajūtu pārņemti, apmierināti par paveikto, devāmies uz pieturu. Tur aizņēmām visu garo solu. Daži vēl pastaigāja pa ciemu, apmeklēju vietējo ELVI. Tā nepilnas divas stundas pavadījām pieturā. Sagaidījām autobusu un braucām uz Saldu.

Saldū autobuss pienāca 20 minūtes par ātru un mums bija gandrīz stundu jāgaida autobusu uz Rīgu. Autoosta bija slēgta jau pirms vairākām stundām svētku dēļ. Atceļu pavadīju miegā, fonā ik pa laikam dzirdot ar kaut ko neapmierinātas krievu meitenes bļaušanu uz savu vīru un viņas nemitīgo trīšanos pa autobusa krēslu un vazāšanos pa pašu autobusu. Kalnciemā Katrīna izkāpa, lai pa taisnākiem ceļiem brauktu uz Jūrmalu, pārējie turpinājām ceļu uz Rīgu. Rīgā nonākuši atvadījamies un katrs devāmies uz savām mājām.

Tā kopā pieveicām 51 kilometru 19 stundās. Pasākums izvērtās ļoti interesants, atmiņām bagāts un iespaidu pārpilns.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Pārgājiens „Zaļā kāpa 2009” – atmiņas un iespaidi.

Nu, ko!Noslēdzies pirmais oficiālais pārgājiens, ko rīkoja pargajieni.lv atraktīvā komanda. Jāteic, viss izdevās vienkārši lieliski. Viena diena mūsu visu dzīvēs, kuru būs vērts atcerēties!

Svētdienas rītā satikāmies Rīgas autoostā. 9:20 sakāpām autobusā un devāmies uz Lapmežciemu. Pa ceļam Jūrmalā mums vēl pievienojās divas jaukas meitenes. Jau ieraugot viņas, man bija skaidrs – diena būs izcila. Redzot viņu dzīvesprieku, bija 100%  pārliecība, ka viss izdosies! Tā arī bija!

Lapmežciemā nonācām pēc nepilnas stndas brauciena. Ceļš bija labs, sastrēgumu nekur nebija un brauciens nekādu nogurumu neradīja. Pieturā īsumā nocitēju būtiskākos nosacījumus, kurus ir vērts ievērot – par kārtību, tīrību, videi draudzīgumu, saliedētību, pārgājiena tempu uc. Devāmies no Lapmežciema uz Antiņciemu. Apmēram puse ceļa bija asfaltēta. Abās pusēs varēja redzēt dīķus un arī Kaņiera ezeru, kurā jau gozējās glubji un bija reāls pierādījums tam, ka pavasaris ir klāt. To papildināja arī pirmie ziediņi, kurus šad tad ceļmalās varēja redzēt. Antiņciemā griezamies pa labi un devāmies uz Kaņiera pilskalnu.

Pirms vairākiem gadiem Kaņiera pilskalnu sakopa un līdz tam izveidoja dabas taku. Tagad taka ir slēgta, jo nav līdzekļu tās atjaunošanai. Turp devāmies no speciāli ierīkota stāvlaukuma. Cauri mežam nācās iet, spraucoties cauri krūmiem, pārvarot grāvjus un peļķes, jo visa taka bija nelietojama. Visgrūtāk klājās vienam ceļotājam ar redzes problēmām. Tomēr kopīgiem spēkiem visi pārvarējām šķēršļus un iztikām bez starpgadījumiem. Kad tas bija paveikts, gar ezera krastu esošais posms jau bija daudz labāks. Kaut arī darba tur ir daudz, tas, kas ir jāatjauno, noteikti neprasa ne milzīgus finanšu līdzekļus, ne lielu darba spēku. Tur drīzāk ir nepiecešami entuziasti, kas mazliet kokmateriālu noziedotu un būtu gatavi dažas dienas uztaisīt talku. Pilskalnā visi ieturējām pusdienas, atpūtāmies, vērojām apkārtni un runājāmies par dažādām tēmām. Pēc tam tālāk devāmies pa otru takas posmu, kas bija pavisam labs, jo laipa bija tikai dažās vietās bojāta. Bija vēl arī saglabājušies divi informācijas stendi, uz kuriem varēja izlasīt par Kaņiera ezeru un dumbrāju.

Izejot no meža devāmies pāris kilometrus atpakaļ, lai dotos uz Zaļo kāpu. Atraduši īsto ceļu, devāmies mežā iekšā. Tur sākās vairākkārtējā kartes pētīšana, jo bija ceļu sazarojumi un nebija vēlams aiziet nepareizā virzienā. Protams, izlūkošana un loģiskā domāšana ļāva atrast pareizos ceļus un bez liekas kavēšanās varējām turpināt ceļu. Zaļo kāpu sasniedzām ļoti ātri, taču tā kā tā ir ļoti gara, gājām gar to vairākus kilometrus. Ik pa laikam uzkāpām virsotnē, jo skats, kas pavērās uz apkārtni, bija brīnišķīgs. Rietumu pusē redzējām Zaļo purvu, kā vārdā arī ir nosaukta kāpa, bet austrumu pusē bija Raganu purvs. Kāpas augstākajā punktā ieturējām launagu, nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk jau uz Ķemeriem.

Ķemerus sasniedzām pēcpusdienā. Pa Partizāņu ielu iesoļojām pilsētā. Tālāk devāmies pa Robežu ielu, kas ir ne tikai viena no galvenajām ielām, bet reizē arī Vidzemes un Zemgales novadu robeža, zīmīga vieta. Devāmies tālāk uz Ķemeru nacionālā parka galveno mītni. Pa ceļam redzējām Ķemeru agrāko ziedu laiku liecības – peldiestādi, parku, atjaunošanas stadijā esošo viesnīcu. Blakus nacionālā parka centram atrodas pirms diviem gadiem atklātā jaunā Dumbrāju taka 550 metru garumā. Tā ir tiešām pamatīgi uzbūvēta un vijas cauri visam mitrajam mežam. Šajā vietā vairākiem dalībniekiem parādījās izteiktas noguruma pazīmes. Nu vairs bija jāpieveic tikai pēdējo posmu līdz Ķemeru stacijai. Pa ceļam aplūkojām sēravotus un pie tiem izveidoto ķirzaciņas skulptūru un lapeni. Aromāts vienkārši izcils – puvušas olas!

Vēl tikai gājiens pa nedaudzajām ieliņām garām Ķemeru vidusskolai un nonācām galā. Stacijā nopirkām biļetes un apsēdamies uz soliņiem un gaidījām vilcienu.

Visa pārgājiena laikā tika pieveikti apmēram 25 kilometri sešās stundās. Redzējām ļoti daudz gan no dabas, gan no kultūrvēstures pieminekļiem un galu galā kārtīgi atpūtāmies, izklaidējāmies un jauki pavadījām laiku. Atceļā uz Rīgu kolēģis Mārtiņš paspēja vilcienā padejot valsi ar Katrīnu. Šķiet daudzi no vilcienā sēdošajiem vēl nekad nebija redzējuši, ka kāds tur arī dejo!


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , .

Pārgājiens „ Ipiķu skola – Meizakila ( Mõisaküla ) – Rūjiena”

Tieši manā dzimšanas dienā izlēmām doties izlūkgājienā pa jau iepriekš nospraustu maršrutu. Norunājām tikties pusdienlaikā Rūjienā.

Tā nu agrā sestdienas rītā modos, lai dotos stopēt uz Rūjienu. No Limbažiem līdz Rūjienai ir apmēram 90 kilometru garš ceļš cauri Valmierai, tādēļ jau septiņos no rīta devos stopēt. Pirmā mašīna, kuru stopēju, apstājās. Tā nu nepilnā stundā, kuru pavadīju interesantās sarunās, nonācu līdz Valmieras apvedceļam pie VTU Valmiera autobusu bāzes Brandeļos. Tā kā biju apsteidzis grafiku, nesteidzīgi soļoju cauri pilsētai. Stundu pavadīju ejot līdz Rūjienas aplim. Valmierā šobrīd notiek aktīvi ielu rekonstrukcijas darbi un vairākās vietās pilsēta ir neizbraucama.

Pie Valmiermuižas atkal sāku stopēt. Un atkal pirmā mašīna apstājās un veda mani uz Rūjienu. Tā jau 9:45 biju nonācis Rūjienā, ceļā pavadot tikai nedaudz vairāk par divām stundām.

Tā kā Rūjienā biju bijis vairākkārt, nolēmu spēkus netērēt un līdz Mārtiņa ierašanās brīdim nosist laiku Rūjienas autoostā. Līdz 11:30 sēdēju un vēroju apkārt notiekošo. Klusums nebija ne mirkli, jo arī Rūjienā ir izlēmuši uzrakt ielu un kaut ko par Eiropas Savienības līdzekļiem atjaunot.

Mārtiņš ieradās tieši laikā. Tikai Nordekas autobuss gan nemācēja piebraukt autoostai, jo tai visapkārt ielas bija uzraktas. Devāmies satikt viņa draudzeni, iepirkties un jau 13:00 kāpām autobusā un braucām uz Ipiķu skolu. Jau pēc nepilnām 40 minūtēm tur arī nonācām. Ceļa vidū autobuss mūs izlaida, apgriezās un brauca atpakaļ. Mēs soļojām uz Igauniju.

Pēc pusotras stundas jau bijām Igaunijas mazpilsētā Meizakilā. Klusums un miers. Un vecas pārdevējas vietējā veikalā! Izbrīnu radīja daudzie informācijas stendi pilsētas centrā un Jāņa Sētas kartes uz dēļiem ar aprakstiem latviešu valodā. Laikam kāda pārrobežu projekta ietvaros, jo ko līdzīgu vēlāk redzējām arī Rūjienā. Protams, mums nepamanītas garām nevarēja paiet arī vietējās igauņu daiļavas!

Pie dzelzceļa pārbrauktuves stāvēja vecs pasažieru vagons kā liecība par aizgājušajiem laikiem. Vispār, cik var saprast pēc pieejamās informācijas, tad dzelzceļam ir bijusi ļoti liela loma pilsētas attīstībā, ko gan nevar teikt tagad, jo dzelzceļš arī viņā robežas pusē ir demontēts un nevienam nav bijis vajadzīgs. Mēģinājām arī to vagonu pastumt, bet nekas mums neizdevās. Tā nu gājām tālāk pa peronu. Meizakilas stacija atgādināja tādu ziemeļniecisku koka būvi ar sūnām apaugušu jumtu. Vispār Igaunijā būves atšķiras no Latvijā vairumā esošajiem namiem. Kaut arī pavisam maz kilometru no robežas, bet atšķirības ir ļoti jūtamas. Tieši tāpat bija ar daudzajām dzelzceļnieku mājām, kuras tur bija redzamas. Ja tās rekonstruētu, būtu interesanti apskates objekti.

Tā nu atvadījāmies no Igaunijas un atkal devāmies dzimtenes virzienā. Pavisam nedaudz un atkal pārgājām pāri robežai. Tālāk ceļš turpinājās pa krietni mazāk izvandītu un vieglāk ejamu uzbērumu.

Kā pirmais, ko pamanījām, ka stacijas, kuras gan dabā var atrast tikai pēc peroniem, kartē nav precīzi iezīmētas un tā atšķirība ir par kādu kilometru. Tad nu ņēmām pildspalvu un krāsojām savā kartē patieso atrašanās vietu Ipiķu stacijai. Devāmies tālāk. Vietā, kur robeža iet gandrīz pa pašu dzelzceļu, mūs riedams sagaidīja igauņu suns. Vispār komiski bija skatīties kā tieši uz robežas viensētai cauri iet lauku ceļš un ir abās tā pusēs izvietotas ceļazīmes, kas norāda, ka tur ir gājēju pāreja.

Pagājām garām Lobinu purvam. Tur mēs iztraucējām pa kādai meža pīlei. Varēja arī saskatīt kārtējos bebru dambjus, kuri mūsu ceļā jau bija redzēti vairākas reizes. Vēl nedaudz un arī Ķirbeļu stacija bija jau garām.

Soļojām tempā uz priekšu, jo bijām pilnīgi pārliecināti, ka negribam atstāt neko no šī maršruta otrai dienai. Uzvilkām lietus mēteļus, sākoties lietum un pagājām garām Speltes stacijai, kas no kartē norādītās vietas bija kilometra attālumā pie paša ceļa.

Sākās teju visgarākais posms, jo līdz Rūjienas stacijai nekas daudz jau vairs nebija palicis, bet kā vienmēr šķita, ka laiks  velkas. Beigu beigās arī Rūjienas stacija bija sasniegta. Cerības, ka vismaz tur būs labi saglabājušies peroni, stacija un kādas citas liecības par savulaik nozīmīgo dzlezceļa mezglu, izgaisa. Peroni bija bez asfalta, stacijas ēka sagrauta un apkārtne aizaugusi. Atradām kārtējo neprecizitāti kartē – tā liecināja, ka no stacijas abpus dzelzceļam ir asfaltēts ceļš, bet realitātē tāds bija tikai viens. Otrā pusē vīdēja lauks.

Tā nu bijām savu mērķi sasnieguši un 25 kilometri arī bija noieti, pie tam tikai 6 stundās. Devāmies pa taisnāko ceļu uz Rūjienu, lai dabūtu naktsmājas un svinētu manu dzimšanas dienu.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .