Pargajieni.lvVeselīgi pavadīts laiks

Liepāja – Kuldīga 2007

Tā nu sagadījies, ka pirmajā pilnajā vasarā, kuru pavadīju dzīvodams Rīgā, galīgi nebija, ko darīt un radās doma paceļot pa Latviju. Vienmēr ir aizrāvuši dzelzceļi un savu pirmo ekspedīciju nolēmu organizēt pa bijušā Kuldīgas šaursliezu dzelzceļa pēdām. 2007. gada jūlijā ar Jāni no Valmieras un Lauru no Nīgrandes nolēmām doties pārgājienā pa banīša pēdām. Jau vēlā vakarā pēc deviņiem visi satikāmies Liepājas stacijā. Turpat mūs pavadīt bija atnākusi mana sena draudzene Aija. Viņa vēl mums sniedza pēdējos norādījumus un padomus kā vietējā un tad bijām gatavi doties ceļā.

Pa ceļam apmeklējām STATOIL. Jau pirmie piedzīvojumi sākās ar to, ka tur dabūtie maisiņi neturēja pat nieka  sviestmaižu nešanu un plīsa gan rokturi, gan dibeni. Reti brāķīgi maisiņi. Tovakar bija doma tikai līdz Tosmares ezeram aiziet un kaut kur tā tuvumā palikt. Beigu beigās soļojot labā tempā – 6 km/h – nonācām līdz Kapsēdes dižakmenim. Tā kā bija jau teju pusnakts, sapratām, ka tālāk iet nav jēgas un tur pat pie dižakmeņa uzcēlām telti un sakūrām ugunskuru. Vai tur to maz drīkstēja darīt, mēs nezinājām. Kaut kur ne pārāk tālu bija dažas mājas. Turpat blakus atradās dzelzceļa pārbrauktuve un pats dzelzceļš arī ne pārāk aizaudzis kopumā. Uz tā dižakmeņa var redzēt vācu iegravētos uzrakstus un krustu no kaut kāda pirmā kara laika aptuveni. Jānis, starp citu, naktī bija izmēģinajis, kāda uz tā dižakmeņa ir gulēšana, jo naktī ugunskura otrā pusē sunītis tā nejauši bija ganījies un jaunietim bija palicis neomulīgi. No rīta viņš atzina, ka gulēt uz tāda sasiluša akmeņa gan bijis samērā ērti.

No rīta, kad bijām jau paēduši un gatavi soļot tālāk, nolēmām, ka derētu apskatīt arī kaut ko, kas neatrodas tieši uz dzelzceļa. Aizgājām līdz dažu kilometru attālumā esošajai Kapsēdei. Tur bija vecas akmens dzirnavas. Vietējā pamatskola bija glīta un tās teritorija sakopta, bet muiža turpat blakus tika atjaunota un tai apkārt valdīja dubļi un haoss. Kad tas viss bija aplūkots, nolēmām savu ceļojumu turpināt un devamies uz Kapsēdes staciju. Turpat blakus ir arī Aizputes ceļiniekam piederoša asfaltbetona rūpnīca. Jau pirms tam fascinēja ceļa zīme – „Kapsēdes ABR 3” . Nu gandrīz kā Kapsēdes Aviobūves rūpnīca! 😀 Nonākot pie tās stacijas sapratam, ka tur ir ļoti jauka vieta, jo pagastam tur ir sava atpūtas vieta un kaut kas kempingam līdzīgs ar sporta laukumiem, dīķīti, šūpolēm un citām labām lietām. Katrā gadījumā vismaz tur stacijas tuvumā valdīja sakoptība, ja ņem vērā to, ka vilciens nekursē kopš 1999. gada, ja ne pat vēl ilgāk.

Nedaudz soļojuši pa dzelzceļu, izdomājā, ka vajadzētu apskatīt netālu esošo Baltijas Ledus ezera stāvkrastu un Medzes muižu. Pa ceļam gan sanāca neliels kuriozs, jo Jānis, laikam savas bārdas un garo matu dēļ, nedaudz sabaidīja kādu tantuku, kas pa ceļa pretējo pusi soļoja. Viņš tikai viņai uzprasīja, cik tālu vēl līdz muižai. Pa ceļam vēl uzkāpām Spicajā kalnā, no kura varēja saskatīt apmēram 15- 20 km attālumā esošo Liepāju ar tās ziemeļos esošajām rūpnīcām un skursteņiem.

Apskatījuši arī Medzes muižu, kuras teritorija bija pilna ar dakstiņu lauskām un svaigi pļautiem latvāņiem, devāmies uz Medzes staciju. Šī ēka ir apdzīvota un gribu pie reizes arī pabrīdināt, ka sieviete ir varen nedraudzīga un visus baida ar suni, kurš aizgājis meitās. Katrā gadījumā tur var būt visādi.

Tā nu beidzot devāmies netraucēti tālāk. Pazudām krūmu biežņā un soļojām pa zvēru iemītu taciņu uz priekšu. Pa ceļam bija daudz meža zemeņu, kurām laikam tādas mazliet klajas un smilšainas vietas labi patīk.

Jau pēcpusdienā pēc neliela lietutiņa nonācām Ploces stacijā. Ēka samērā stalta, divstāvīga, uz tās greznojās nosaukumi latviešu, krievu un vācu valodā un laikam pat padomju laikā te īpaši par daudzvalodību neviens nav satraucies. Uz perona bija aizaugušas zemeņu dobes un vispār bija diezgan dīvaina nekārtība. Bija grūti saprast vai tur kāds pensionāts dzīvoja vai kāds pavieglāka dzīvesveida piekopējs, bet kaut kāda dzīvība ēkas otrajā stāvā un pagalmā bija jūtama. Tur sapratām, ka lietus dēļ iet tālāk pa sliedēm negribam un izgājām uz ceļa. Bija ideja aizsoļot uz Vērgali. Tomēr kā ne brīnies, mums izdevās nostopēt policijas mikroautobusiņu, kas mūs laipni četru policistu apsardzībā aizvizināja līdz Vērgales stacijai. Tur bija skaista reklāma, kas vēstīja, ka divu minūšu attālumā ir veikals „Top!”. Tomēr neviens nebija pabrīdinājis, ka kājām tas prasas 40 minūtes! 😀

Vērgalē nonākuši, iekārtojamies pieturā un sākām šturmēt vietējās „bodes”. Pēc tam pieturā pusdienojām un cienājām vietējo suņuku, kurš citādi tikai pa netālu esošo miskasti dzīvojās. Barojām viņu ar vafelēm un šokolādi. Ciematiņš bija ļoti skaists un sakopts. Atceļā ievērtējām ceļa malā esošo zīmi ar gulbi uz tās. Kā vēlāk noskaidrojās, dīķī dzīvo gulbis, kurš labprāt pastaigājas arī pa ceļu. Kad jau bijām nonākuši atpakaļ Vērgales stacijā, lija kā pa Jāņiem. Tur nu sapratām, ka pat pie visoptimistiskākajām prognozēm tālāk soļot tajā dienā mēs vairs nevaram. Sagaidījām autobusu un braucām uz Pāvilostu.

Pāvilostā mēs bijām jau gana noguruši un devāmies cauri mežam meklēt izeju uz pludmali vai vismaz uz kaut kādu apmetnes vietu. Sākotnēji bija doma apmesties pamestā padomju armijas kara bāzē, bet tur visas ēkas bija pussagruvušas un piedrazotas un vienā stūrī iemitinājies NBS postenis. Izgājām cauri it kā mīnētam vai kā citādi bīstamam mežam, vismaz tā vēstīja brīdinājuma zīmes. Pludmalē atradām vietu nometnei un sākām celt telt. It kā jau jūras krastā telti celt un uguni kurt nedrīkst, bet principā tas vēl nevienam īpašu skādi nav iztaisījis, ja ņem vērā to, ka aiz mums reāli mēslu paliek mazāk kā pirms tam, jo mēs visus tuvumā esošos atkritumus un koka gabalus izmantojam ugunskuram, līdz ar to mēs tieši sakopjam teritoriju.

Vispār lija nejauki un teltis kaut kā uzcēlām. Jānis gulēja sliktā teltī, bet es sarunāju sev vietiņu daudz labākā teltī pie Lauras. Tā nu sagadījās, ka es no rīta jutos samērā labi. Kad pajautāju, kā bija, viņš atteica: „Gulēšana kā baseinā! „ 😀 Tā nu kaut kādas sausas drēbes savācām un nolēmām, ka jāuzkur uguni, jo tēju un kaut ko ēdamu ar gribējām. Saule spīdeja, drēbes gan uz improvizēta žāvētāja, gan uz smiltīm žuva labi. Bet sērkociņi bija slapji. Kompasam atklājām, ka tajā ir arī palielināmais stikls un ar tā un Jāņa līdzņemto pirotehniku spējām iekurt uguni. Vispār laba lieta tāds kompass, parasti tam mūsu gājienos vispār pielietojuma nav.

Pēc tam ,kad jau bijām savākušies un atguvuši veselo saprātu un dzīvotspēju, nojaucām nometni un devāmies uz pilsētu. Pa ceļam sastapām jūras krastā esošu ledusskapi ar spuldzīti un lidmašīnas spārnu. Vispār dīvainas lietas jūrmalā var redzēt. Kā jau katrā sevi cienošā pilsētā pie jūras, arī šai ir osta un moli. Tiesa gan, tas viss ir bēdīgā stāvoklī un laikam vienā no bēdīgākajiem Latvijā.

Apgājuši apkārt ostai, nonācām Sakas upes pretējā krastā, kur ir Pāvilostas centrs. Pilsētiņa ir klusa, bet tūristiem draudzīga un mājīga. Veikaliņi labi, pastā arī apkalpošana laipna, bet tūrisma informācijas centrs vismaz tobrīd nebija tūristiem draudzīgākais informācijas ieguves un attieksme tur bija diezgan slikta un pietrūka laipnības un pretīmnākšanas. Tā mēs aizgājām uz jūras pusi un ostmalā visu dienu sēdējām uz soliņa un vērojām pīles, kuģus un visu ostā notiekošo. Īstenībā bija tik labi, ka neko vairāk nemaz negribējās. Katrā gadījumā, tā pilsēta ir kā radīta tiem, kas grib nesteidzīgi baudīt dzīvi un vienkārši atpūsties.

Jau pēcpusdienā nolēmām doties tālāk, bet nu jau ar stopiem. Cerējām nonākt Alsungā. Uz Ventspils ceļa nostopējām kādu uzņēmēju, kas mūs nogādāja Jūrkalnē, bet no turienes jau tālāk uz Alsungu mūs visus trīs aizveda Jūrkalnes tūrisma informācijas centra darbiniece. Alsungā soļojām uz kādām mājām pie Lauras mātes draudzenes, kur arī pavadījām nākošo nakti un lieliski atpūtāmies.

Trešajā rītā nolēmām sasniegt Kuldīgu. Mums izdevās diezgan ātri nostopēt mašīnu, kas mūs aizveda līdz pašai pilsētai. Tā nu plānoto četru dienu vietā mēs maršrutu galapunktu sasniedzām trīs dienās, bet plānoto 102 km vietā pa dzelzceļu veicām aptuveni trešo daļu. Tomēr dienas bija interesantas, draudzība nostiprināta, viena ērce no miesas arī izvilkta un pirmās tulznas arī dažiem piedzīvotas. Tā nu ieturējušies mēs devāmies tālāk. Lauras tēvs mūs nogādāja autoostā, kas bija ierīkota bijušajā dzelzceļa stacijā, kas nosacīti bija mūsu patiesais galapunkts.

Atvadījāmies un divatā ar Jāni sēdāmies autobusā un braucām atpakaļ uz Rīgu. Vakarā vēl Vecrīgā mēģinājām sacopēt meitenes, bet tas gan mums diemžēl neizdevās.