Pārgājiens lāpu gaismā 16. februārī Mangaļsalā

Šogad aizsākam vēl vienu jaunu tradīciju. Pargajieni.lv piedāvā vēsturiskas vietas apskatīt lāpu gaismā tumsas aizsegā.
Dosimies uz jau ierasto un daudzu mūsu pārgājienu dalībnieku iecienīto Mangaļsalu, lai pavērotu jau zināmas un mazāk zināmas vietas nakts aizsegā lāpu gaismā.
Apskatīsim dažādos laikos celtos bunkurus, piekrastes baterijas un citas fortifikācijas būves – 19. gadsmita beigās no sarkaniem ķieģeļiem celtās piekrastes baterijas, pirms pirmā pasaules kara no betona izlietos pelēkos bunkurus un 1928. gadā pēc kara inženiera Jāņa Švalkovska projekta būvēto blokmāju, kas bijusi paredzēta Rīgas pilsētas piekrastes aizsargāšanai pret iespējamo desanta iebrukumu no jūras. Tāpat mēs meklēsim mežā paslēptās zemūdeņu torpēdu mulāžas, sen aizmirstās un laika zoba sagrauztās munīcijas noliktavas un citas dažādu laiku un dažādu armiju celtās būves. Jūras krastā dosimies nelielā pārgājienā uz Austrumu molu un skaidra laika gadījumā varēsim no krasta redzēt kā izskatās pirms vairāk kā pusgadsimta krastā uz sēkļa uzskrējušais zviedru kuģis Lady Cotlin.
Līdzi jāņem laikapstākļiem atbilstošs apģērbs, tēja termosā un maizītes vakariņām. Tāpat atbilstoši pasākuma tematikai nepieciešams paņemt līdzi jau uzpildītu lāpu. Noderēs arī lukturīši.
Starts 18:00 no stāvlaukuma pie pieturas Stāvvadu iela.
Finišs ap 22:00 stāvlaukumā pie pieturas Stāvvadu iela.
Nokļūšana ar personīgo automašīnu vai 24. autobusu 16:49 no Abrenes ielas (Stāvvadu ielā ir 17:46) vai ar vilcienu no Rīgas vai Saulkrastiem līdz Vecāķiem un tad kājām līdz Mangaļsalai.
Dalības maksa:
Ls 3 no cilvēka
Ls 2, ja ierodieties vismaz divatā
Ls 1, ja esi Rīgas pilsētas vispārizglītojošo izglītības iestāžu skolēns.
Bez maksas pirmsskolas bērni vecāku pavadībā.
Piesakoties norādīt vai būsiet ar savām lāpām. Ja nepieciešama organizatoru lāpa, tad iepriekš piesakot jāpiemaksā Ls 1 par lāpu ar visu degšķidrumu.
Pieteikšanās pa e-pastu janis@pargajieni.lv vai tālruni 26980327 līdz 16. februāra plkst. 12:00.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , .

Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs 2012” jau 11. un 12. augustā

Labdien, stopētāji!

Šī ziņa ir ļoti svarīga visiem tiem, kuri ir aktīvi stopētāji un vēlas savus spēkus izbaudīt speciāli Jums veidotā pasākumā – stopēšanas maratonā!
Stopēšanas maratons “Piedzīvojumu meklētājs” šogad notiks jau ceturto reizi. Bet ko nu tur daudz runāt – kas ir stopēšana, to mēs visi ļoti labi zinām.

Tad nu īsumā par to, kur, kas un kā, kā pieteikties, kā piedalīties un cik tas mums visiem izmaksās!

Pieteikšanās sākas kopš brīža, kad šis teksts tiek publicēts lapā Pargajieni.lv.

Arī šogad būs meistarklases.

Tie, kuri ikdienā vai ik pa laikam stopē, ir gatavi piedzīvojumiem, bet labprāt pirmās dienas vakarā ar vairāk vai mazāk garantiju finišētu, tie var piedalīties Ikdienas stopētāju klasē (te vieta ir arī iesācējiem, kuri līdz šim to nav darījuši vai dara ļoti reti).

Bet tie, kuri uzskata, ka ir labākie no labākajiem un ka viņu dēļ apstāsies jebkura automašīna, var pieteikties Profesionāļu klasei. Tur nu varēsiet rādīt, ko protat. Tik nesakiet, ka nebrīdināju,ja ieradīsieties tikai nākošās dienas rītā. Katrā pilsētā kā vienmēr būs jāpaveic kāds neliels uzdevums un finišā būs jāpierāda, ka tiešām esat tur bijuši.

Ja jau ir meistarklases, tad arī uzdevumi ir atšķirīgi. Līdz ar to arī maršruti “nedaudz” atšķiras.

Ikdienas stopētāju klasē maršruts ir sekojošs: Rīga (starts) – Cēsis – Smiltene – Valmiera – Limbaži – viesu nams “Kraukļi” (Salacgrīvas pagastā kādus 6 km uz A no Svētciema Svētupes ielokā (te arī finiša vieta)).

Profesionāļu klasē maršruts drusku grūtāks: Rīga (starts) – Cēsis – Valmiera – Valka – Vīlande (Viljandi) – Pērnava (Pärnu) – viesu nams “Kraukļi” (Salacgrīvas pagastā kādus 6 km uz A no Svētciema Svētupes ielokā (te arī finiša vieta)). Tātad šajā maršrutā drusku paceļosim arī pa Igauniju.

Kas var piedalīties?

Kā vienmēr visi tie, kuri sasnieguši 18 gadus. Tie kuri pērn un aizpērn teica, ka viņi var par sevi atbildēt arī bez pilngadības – beidzot ir pienācis Jūsu laiks. Pārējie, kuriem vēl nav 18 gadi – laipni lūgti nākošgad vai aiznākošgad! Var piedalīties individuāli vai komandās pa divi (pa pāriem).

Pieteikšanās pa e-pastu janis@pargajieni.lv norādot savu
vārdu, uzvārdu,
dzimšanas datus (uz vietas pārbaudīsim Jūsu pasītes vai ID kartes (jo īpaši Profesionāļu klasē),
adresi (pietiek ar pilsētu vai novadu (pagastu)),
kurā no meistarklasēm piedalīsieties,
individuāli vai komandā (te nu tad informāciju par abiem dalībniekiem),
komandām arī komandas nosaukumu vajadzētu,
vai esat jau kādreiz piedalījušies.

Cik tas viss maksā?

Tā kā stopēšana ir bezmaksas pasākums, tad dalības maksa netiek iekasēta. Tomēr, katru gadu finišā sagaidām ar cienastu, ir labiekārtota telšu vieta, ugunskura vieta un iespēja atpūsties labi pavadīt laiku. Tādēļ vienmēr stopētāji sametas, lai mēs varētu nosegt šos izdevumus. Šogad mēs mitināsimies viesu nama teritorijā, kur būs labiekārtota telšu un ugunskura vieta, peldvieta dīķī un upē, šķēršļu josla mežā un citas interesantas aktivitātes, arī labierīcības.
Tādēļ brīvprātīgi obligātais ziedojums no vienas personas ir Ls 2. Ja esat komanda, tad pa abiem sanāk Ls 4 ( Ls 2 + Ls 2). Tāpat kaut kādi santīmi būs vajadzīgi arī pa ceļam, jo ir daži uzdevumi, kur kādā veikalā vai degvielas uzpildes stacijā ir jāveic simbolisks pirkums (sērkociņu kastīte, saldējums vai kas cits pusdienām). Tie, kas jau ir piedalījušies, ir tādus piedzīvojuši.

Ko jāņem līdzi?

Telts, guļammaiss, vēlams rezerves apģērbs. OBLIGĀTI pases vai ID kartes. Tas jo īpaši attiecas uz Profesionāļu klases stopētājiem, jo Igaunijā Jūsu studentu apliecības un vadītāja apliecības neviens robežsargs vai imigrācijas dienesta darbinieks neuzskatīs par ceļošanai derīgu dokumentu. Robežkontrole nepastāv, bet uz robežas un tās tuvumā ik pa laikam ir patruļas, kuras mēdz izlases kārtībā pārbaudīt ceļotājus.
Tā kā par ēdamo un dzeramo mēs parūpēsimies, tad šis jautājums Jums ir aktuāls tikai stopēšanas laikā. Vakarā jau tradicionāli sagaidīsim ar kārtīgiem labumiem.
Vēl par līdzņemamo – pildspalvas vai zīmuļi, visas iespējamās apkārtnes kartes (pilsētu, novadu un jebkuras citas tūrisma un autoceļu kartes Jums noderēs). Vēlams arī paņemt līdzi fotoaparātu vai telefonu ar šādu funkciju, jo var gadīties arī kāds fotografēšanas uzdevums.

Ja nu kāds vēl līdz galam nav sapratis, kas īsti šajā pasākumā jādara, tad vēlreiz pavisam īsi. Tad, kad tiks dots starts, dosieties stopēt pa maršrutu. Katrā pilsētā, kas maršrutā minēta, Jums būs jākāpj ārā, jāiet meklēt kontrolpunktu, jāpaveic uzdevumu un tikai tad jādodas tālāk. Kurš pirmais nonāks līdz finišam un būs bijis visos kontrolpunktos un paveicis visus uzdevumus, tad arī būs uzvarētājs. Bet bez krāpšanās, jo mēs mēdzam arī piešķirt soda punktus. Un tie var būt gan par mistisku 300 km stundā pārvietošanos no vienas pilsētas uz otru, gan par kontrolpunkta izlaišanu, gan par cita veida krāpšanos vai citu dalībnieku aizkavēšanu.

Vai būs arī balvas?

Viss atkarīgs no sponsoriem un atbalstītājiem, bet katru gadu kaut kas lielāks vai mazāks ir bijis. Tā kā uzvarētāji bešā nepaliks. Un galu galā – galvenais jau ir piedalīties un stopēt.

Visbeidzot, kur tieši, kad un kā viss notiks?

Tātad kā jau sākumā minēju,viss pasākums ir uz divām dienām – 11. un 12. augustā. 11. augustā stopējam, 12. augustā sagaidam pēdējos stopētājus, ja kāds vēl ir aizkavējies, spēlējam spēles, apbalvojam uzvarētājus un dodamies mājup.

Starta vieta un pirms starta veicamās aktivitātes.
Kā jau ierasts, mēs vienmēr startējam no kādas vēsturiski vai citādi interesantas vietas Rīgā.
Šogad esam izvēlējušies startēt no klusā centra.Jau pērn mūs kontrolpunkta veidošanā atbalstīja Skrīveru mājas saldējums. Šogad viņu jaunatvērtajā kafejnīcā notiks starta pasākums.

Starta vieta un adrese:
Skrīveru Mājas saldējums Rīgā, Alberta ielā 1 – 3A (ieeja no Antonijas ielas).
9:00 sākas reģistrācija
9:40 īss ieskats norises kārtībā,atklāšanas runa un pateicības atbalstītājiem, intervijas citas runas
9:55 pēdējie jautājumi un neskaidrību precizēšana
10:00 starta došana

Kad starts ir dots un visi jau kaut kur pa Vidzemi vai jau pa Igauniju stopē, tad gribas ar steigu zināt, kur un kā līdz finišam nokļūt.

Arī šajā ziņā mums neskaidrību nav un šogad viss ir zināms ātrāk kā citus gadus.

Finiša vieta un precīza adrese:
Viesu nams “Kraukļi” , Salacgrīvas novads
(skatiet karti un arī bildes šeit: http://www.kraukli.lv/kontakti )

Laikam tas arī īsumā viss. Ja nu ir kādi jautājumi, rakstiet uzjanis@pargajieni.lv vai zvaniet uz 26980327.

Tagad pienācis laiks vērsties pie tiem, kuri vēlas šo pasākumu atbalstīt.
Ja ir kāds uzņēmējs vai privātpersona, kas vēlas sniegt savu ieguldījumu balvu fondā vai finansiāli atbalstīt, lai pasākumu sarīkotu vēl grandiozāku un interesantāku, tad arī lūgums rakstīt uz iepriekš minēto e-pastu vai zvanīt. No savas puses nodrošināsim reklāmas laukumu mājas lapā, iespēju izvietot savu reklāmas baneri starta/finiša vietās un atsauci visās preses relīzēs un citos reklāmas materiālos.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , , , , , , , , , , .

Pārgājiens „Juglas ainavas” 20. Aprīlī – jāpiesakās līdz 16. aprīlim

Pārgājiens „Juglas ainavas” 20. Aprīlī

Beidzot mūsu Pargajieni.lv komandai ir izdevies sagādāt Jums iespēju apmeklēt vienīgo Latvijas armijas vienību, kura tika atjaunota līdzīgai tai, kāda tā bija pirms „Padomju laikiem”- Štāba bataljonu.

APSKATES PUNKTI
 Štāba bataljons, kurā ir izveidota īpaša muzejam līdzīga vēstures istaba, kurā ir apkopotas dažādas liecības par bataljona vēsturi- grāmatas, fotogrāfijas, ekipējums, uniformas un citas interesantas lietas. Šeit mēs uzzināsim to, kādas ir bataljona funkcijas un iepazīsimies ar dažādu specifisko šī bataljona rotu darbību kā, piemēram, Godasardzes rotu, NBS Orķestri, Radiosakaru rotu, Radioreleju rotu un citām. Protams, apskatīsim arī Štāba bataljona teritoriju.
 Pēc ekskursijas pie Štāba bataljona tiem ekskursijas dalībniekiem, kuriem ir interese tikai par šo objektu, būs iespēja jau finišēt. Ar pārējiem dosimies uz Rīgas Krusta Evaņģēliski luterisko baznīcu.
 Tālāk uz K-elektrostaciju, kas savulaik tika būvēta kā slepens objekts, kas nodrošinātu krīzes un kara gadījumā ar elektrību visas svarīgākās pilsētas iestādes. Kara laikā tā tika saspridzināta.
 Turpinājumā pāri Juglas upei dosimies uz dzelzceļa tiltu, kā arī bijušo Kūdras bāzi, kurā agrāk glabāja kūdru Rīgas TEC – 1.
 Bukultos apskatīsim Ādažu (Niermīles) ordeņa pils vietu.
 Pēdējais punkts būs piemineklis 2. Pasaules karā kritušajiem karavīriem pie Brīvības gatves.

PIETEIKŠANĀS- pa e-pastu janis@pargajieni.lv vai pa tālruni- 26980327.
DALĪBAS MAKSA- 3Ls no cilvēka, taču ierodoties divatā vai lielākā kompānijā- 2Ls.

STARTS- 13:40 6. tramvaja pieturvietā „Krustabaznīcas iela”

Ko ņemt līdzi?
 Šoreiz tikai labu garastāvokli

FINIŠS- ap 19:00 Brīvības gatvē pie Brīvdabas muzeja.

Lai dotos šajā ekskursijā, visiem interesentiem jāpiesakās ļoti laicīgi, jo bruņotie spēki prasa dalībniekiem līdzi paņemt gan pases vai vadītāja apliecības, gan pirms ekskursijas iesniegt sarakstu ar ekskursantu vārdiem, uzvārdiem un personas kodiem.

KĀ PIETEIKTIES?
1) Tiem, kuri vēlas viesoties Štāba bataljonā- līdz 16. aprīļa plkst. 15:00 jānosūta e-pastu uz janis@pargajieni.lv, norādot savu vārdu, uzvārdu, personas kodu un tālruņa numuru.
2) Tiem, kuri nevēlas apmeklēt Štāba bataljonu- līdz 19. aprīļa 22:00 jānosūta e-pastu uz janis@pargajieni.lv vai jāziņo pa tālruni 26980327 plānotais cilvēku skaits un jāatstāj savs tālruņa numurs. Ar Jums mēs tiekamies ap 15:30 pie Krustabaznīcas pieturas un dodamies tālāk pārgājienā.

*** Tiem, kuri būs pieteikušies vēlāk, bet vēlēsies apmeklēt Štāba bataljonu, mēs iesakām paņemt līdzi pases, tomēr tas negarantēs, ka tur tiksiet, jo sarakstā Jūsu vārdu nebūs. Ļoti iespējams, ka novēlotas pieteikšanās dēļ armijas teritorijā netiksiet ielaisti.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , , , .

Pārgājiens Mangaļsalā 31. martā

Aktīvā tūrisma portāls Pargajieni.lv pēc ceļotāju lūguma atkārto ekspedīciju Mangaļsalā siltākā laikā – pavasarī.
Apskatīsim 1928. gadā Latvijas armijas Sapieru pulka būvēto blokmāju pie salas ieejas, cara laikā būvētās un karā saspridzinātās krasta baterijas un citas armijas būves. Tāpat arī uzzināsim par to, kādēļ Daugava mainīja savu gultni, kāda skarba dzīve bijusi šajā apkaimē pirms simts gadiem un kāda tā ir tagad – īpaši pavasaros.
Apskatīsim arī 1951. gadā nogrimušo kuģi “Lady Cotlin”, kuram ledus laikā ir pat iespēja piekļūt, un Daugavas molu.

Aicinātas arī draugu kompānijas,ģimenes un pāri, jo šajā piedzīvojumiem bagātajā dienā būs iespēja iepazīt jaunus cilvēkus un iegūt brīnišķīgus iespaidus.

Līdzi jāņem ērti apavi, tēja termosā, lukturītis vai ciklops un fotoaparāts piedzīvojuma iemūžināšanai.
Dalības maksa ir Ls 3, bet tiem, kuri ierodas divatā vai lielākā pulkā Ls 2.
Vēlama arī iepriekšēja pieteikšanās pa e-pastu janis@pargajieni.lv vai tālruni 26980327, jo tad būs garantēts arī informatīvais materiāls par šo vietu.
Bet pats galvenais ir tikšanās laiks, vieta un kā tur nokļūt.
Satiekamies plkst. 11:10 24. autobusa pieturā Nometne, pārbraucot pāri Vecdaugavas dambim.
Autobuss no Abrenes ielas atiet 10:09 un pieturā Nometne ir 11:06.
Vilciens no stacijas Rīga atiet 10:11 un 10:38 ir Vecāķu stacijā, no kuras pa 20 minūtēm var nonākt līdz starta vietai.
Ar automašīnu atbraucot ir iespēja to atstāt stāvlaukumā pie šīs pašas starta vietas. Finišējam ap 16:00.


Posted in Pārgājieni and tagged , , , , , , , .

Pārgājiens „ Ipiķu skola – Meizakila ( Mõisaküla ) – Rūjiena”

Tieši manā dzimšanas dienā izlēmām doties izlūkgājienā pa jau iepriekš nospraustu maršrutu. Norunājām tikties pusdienlaikā Rūjienā.

Tā nu agrā sestdienas rītā modos, lai dotos stopēt uz Rūjienu. No Limbažiem līdz Rūjienai ir apmēram 90 kilometru garš ceļš cauri Valmierai, tādēļ jau septiņos no rīta devos stopēt. Pirmā mašīna, kuru stopēju, apstājās. Tā nu nepilnā stundā, kuru pavadīju interesantās sarunās, nonācu līdz Valmieras apvedceļam pie VTU Valmiera autobusu bāzes Brandeļos. Tā kā biju apsteidzis grafiku, nesteidzīgi soļoju cauri pilsētai. Stundu pavadīju ejot līdz Rūjienas aplim. Valmierā šobrīd notiek aktīvi ielu rekonstrukcijas darbi un vairākās vietās pilsēta ir neizbraucama.

Pie Valmiermuižas atkal sāku stopēt. Un atkal pirmā mašīna apstājās un veda mani uz Rūjienu. Tā jau 9:45 biju nonācis Rūjienā, ceļā pavadot tikai nedaudz vairāk par divām stundām.

Tā kā Rūjienā biju bijis vairākkārt, nolēmu spēkus netērēt un līdz Mārtiņa ierašanās brīdim nosist laiku Rūjienas autoostā. Līdz 11:30 sēdēju un vēroju apkārt notiekošo. Klusums nebija ne mirkli, jo arī Rūjienā ir izlēmuši uzrakt ielu un kaut ko par Eiropas Savienības līdzekļiem atjaunot.

Mārtiņš ieradās tieši laikā. Tikai Nordekas autobuss gan nemācēja piebraukt autoostai, jo tai visapkārt ielas bija uzraktas. Devāmies satikt viņa draudzeni, iepirkties un jau 13:00 kāpām autobusā un braucām uz Ipiķu skolu. Jau pēc nepilnām 40 minūtēm tur arī nonācām. Ceļa vidū autobuss mūs izlaida, apgriezās un brauca atpakaļ. Mēs soļojām uz Igauniju.

Pēc pusotras stundas jau bijām Igaunijas mazpilsētā Meizakilā. Klusums un miers. Un vecas pārdevējas vietējā veikalā! Izbrīnu radīja daudzie informācijas stendi pilsētas centrā un Jāņa Sētas kartes uz dēļiem ar aprakstiem latviešu valodā. Laikam kāda pārrobežu projekta ietvaros, jo ko līdzīgu vēlāk redzējām arī Rūjienā. Protams, mums nepamanītas garām nevarēja paiet arī vietējās igauņu daiļavas!

Pie dzelzceļa pārbrauktuves stāvēja vecs pasažieru vagons kā liecība par aizgājušajiem laikiem. Vispār, cik var saprast pēc pieejamās informācijas, tad dzelzceļam ir bijusi ļoti liela loma pilsētas attīstībā, ko gan nevar teikt tagad, jo dzelzceļš arī viņā robežas pusē ir demontēts un nevienam nav bijis vajadzīgs. Mēģinājām arī to vagonu pastumt, bet nekas mums neizdevās. Tā nu gājām tālāk pa peronu. Meizakilas stacija atgādināja tādu ziemeļniecisku koka būvi ar sūnām apaugušu jumtu. Vispār Igaunijā būves atšķiras no Latvijā vairumā esošajiem namiem. Kaut arī pavisam maz kilometru no robežas, bet atšķirības ir ļoti jūtamas. Tieši tāpat bija ar daudzajām dzelzceļnieku mājām, kuras tur bija redzamas. Ja tās rekonstruētu, būtu interesanti apskates objekti.

Tā nu atvadījāmies no Igaunijas un atkal devāmies dzimtenes virzienā. Pavisam nedaudz un atkal pārgājām pāri robežai. Tālāk ceļš turpinājās pa krietni mazāk izvandītu un vieglāk ejamu uzbērumu.

Kā pirmais, ko pamanījām, ka stacijas, kuras gan dabā var atrast tikai pēc peroniem, kartē nav precīzi iezīmētas un tā atšķirība ir par kādu kilometru. Tad nu ņēmām pildspalvu un krāsojām savā kartē patieso atrašanās vietu Ipiķu stacijai. Devāmies tālāk. Vietā, kur robeža iet gandrīz pa pašu dzelzceļu, mūs riedams sagaidīja igauņu suns. Vispār komiski bija skatīties kā tieši uz robežas viensētai cauri iet lauku ceļš un ir abās tā pusēs izvietotas ceļazīmes, kas norāda, ka tur ir gājēju pāreja.

Pagājām garām Lobinu purvam. Tur mēs iztraucējām pa kādai meža pīlei. Varēja arī saskatīt kārtējos bebru dambjus, kuri mūsu ceļā jau bija redzēti vairākas reizes. Vēl nedaudz un arī Ķirbeļu stacija bija jau garām.

Soļojām tempā uz priekšu, jo bijām pilnīgi pārliecināti, ka negribam atstāt neko no šī maršruta otrai dienai. Uzvilkām lietus mēteļus, sākoties lietum un pagājām garām Speltes stacijai, kas no kartē norādītās vietas bija kilometra attālumā pie paša ceļa.

Sākās teju visgarākais posms, jo līdz Rūjienas stacijai nekas daudz jau vairs nebija palicis, bet kā vienmēr šķita, ka laiks  velkas. Beigu beigās arī Rūjienas stacija bija sasniegta. Cerības, ka vismaz tur būs labi saglabājušies peroni, stacija un kādas citas liecības par savulaik nozīmīgo dzlezceļa mezglu, izgaisa. Peroni bija bez asfalta, stacijas ēka sagrauta un apkārtne aizaugusi. Atradām kārtējo neprecizitāti kartē – tā liecināja, ka no stacijas abpus dzelzceļam ir asfaltēts ceļš, bet realitātē tāds bija tikai viens. Otrā pusē vīdēja lauks.

Tā nu bijām savu mērķi sasnieguši un 25 kilometri arī bija noieti, pie tam tikai 6 stundās. Devāmies pa taisnāko ceļu uz Rūjienu, lai dabūtu naktsmājas un svinētu manu dzimšanas dienu.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .

Pārgājiens “Puikules stacija – Dikļi – Zilaiskalns”

Kādā ļoti karstā vasaras dienā izlēmām divatā doties pārgājienā prom no pilsētas burzmas. Savācām mantas, satikāmies Limbažos un braucām tālāk līdz Puikules stacijai. Tur ieradāmies jau vēlā pēcpusdienā.

Maršruts pamatā ved pa 1912. gadā būvētā šaursliežu dzelzceļa Ainaži – Valmiera – Smiltene maršrutu. 1976. gadā šo līniju slēdza, bet vēl kādu laiku posms no Puikules līdz Zilākalna ciematam vēl funkcionēja, jo apkārtnē atradās plaši kūdras purvi.

Tā nu sākām soļot ar domu, ka pirmajā dienā noiesim tikai 8 km līdz Grebu kalnam, kur tad arī varētu celt telti. Pirmais pārbaudījums jau bija pēc pārsimts metriem, kad nācās lauzties cauri latvāņiem. Tie šeit bija diezgan lielā skaitā un vajadzēja jau laikus uzvilkt jaku, lai nejauši neapdedzinātos ar šī indīgā auga sulu. Ja neskaita latvāņus, lielas neērtības, īpaši man, sagādāja odi, kuri te bija lielā skaitā un negribēja atkāpties, kožot skaustā un rokās. Tā kopumā mierīgā pastaigas solī devāmies uz priekšu, atgaiņājoties no kukaiņiem un pārvarot vairākus grāvjus. Gandrīz visā maršrutā nav neviena tilta, visi ir nojaukti reizē ar pašas līnijas demontāžu, kas kopumā apgrūtina iešanu, jo ik pa laikam nākas iet no no uzbēruma un cauri nātrēm un garajai zālei mēgināt sausām kājām šķērsot upes un grāvjus.

Soļojot cauri Ozolu stacijai, vērojām abās pusēs esošās mājas, kurās kādreiz ir dzīvojuši dzelzceļnieki un viņu ģimenes. Pārsteidza kāda māja, kuras dārzā mastā plīvoja Latvijas karogs, bet pats dārzs bija gludi nopļauts un pat dzelzceļa uzbērums līdz vidum bija dabūjis just zāles pļāvēja zobus. Aizaugušajā apkaimē tas bija tāds ļoti patīkams kontrasts.

Ceļu turpinājām līdz pat Grebu Bļodas kalnam un Grebu Pilskalnam. Abu kalnu apkaime vairākās talkās ir kopta un iekārtota gandrīz 20 gadu garumā. Tā ir atzīta par dievturu svētvietu. Teritorijā ir izvietots informatīvs plakāts, kur attēlota visu darbu gaita un aprakstīts viss svarīgākais par šo teritoriju. Tur arī nolēmām palikt pa nakti, sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti un vakarpusē devāmies pie miera.

Nākošajā dienā pēc ilgstošas atmošanās devāmies pa ceļu uz Dikļiem. Dikļu apkaimē apskatījām Dikļu pamatskolu, baznīcu, Vika parku, Dikļu pili un citus interesantus apskates objektus. Pagasta centrā ceļi ir nesen noasfaltēti, uzbūvētas bruģētas ietves un kopumā šeit par viesiem ir domāts pamatīgi. Ciemats atstāja patīkamu iespaidu un vēlme tur atgriezties tuvākajā nākotnē noteikti būs vēl ilgu laiku.

Sākot soļot atpakaļ uz dzelzceļa stigas pusi, mūs pārsteidza pirmās lietus lāses un pērkons. Jau ejot Dauguļu stacijas virzienā vējš kļuva spēcīgāks un sākās auksta vēja duša, kas nerimās līdz pat pašai stacijai. Tur pagriezāmies Zažēnu purva virzienā un pa dzelzceļa atzaru (to, kas no tā pāri palicis), devāmies uz Zilokalnu. Pa ceļam sastapām vairākus stirnu bukus, redzējām nolauzta koka stumbra galā vanagu, dzirdējām dzeguzi kūkojām. Purva apkārtnē bija jaušama dzīvība un rosība.

Pārgājuši pāri Briedei pa vienīgo nopietno tiltu, kas te vēl ir saglabāts, pie mums piebrauca vietējais makšķernieks, kurš ne vārda nesaprata no manas latviešu valodas. Dīvaini, ka cilvēks visu mūžu šeit dzīvodams nesaprot, ko es viņam atbildu skaidrā latviešu valodā. Laikam ārpus sava ciema bieži nedodas. Nav nekāds noslēpums, ka Zilākalna pagastā vairākums ir krieviski runājošo, kuri šeit atbrauca būvēt ciematu un strādāt kūdras rūpnīcā un uz dzelzceļa.

Uzvilkuši mugurā pēdējās sausās drēbes, devāmies uz Zilokalnu. Cauri ciematam gājām kalnā augšā pa vienu no daudzajām takām. Kalna galā atrodas uguns vērošanas tornis un lapene, kā arī vairāki soliņi un ugunskura vieta. Beigu beigās izlēmām šeit palikt pa nakti, lai agri no rīta dotos kājām uz Valmieru un paspētu uz pirmo vilcienu un autobusu katrs uz savām mājām.

Nakts bija ļoti lietaina un no rīta, kad atmodāmies un gribējām doties prom, tā arī nekas nesanāca, jo lietavas bija tik spēcīgas, ka nosēdējām teltī līdz pat pusvienpadsmitiem. Lietum pierimstot, nojaucām telti un devāmies prom uz Valmieru. Pēc pāris stundām 15 kilometrus garais ceļš bija pieveikts un iesoļojām pilsētā. Aizgājām līdz stacijai, atvadījāmies un es devos uz autoostu, lai paspētu vēl laikus nokļūt atpakaļ Limbažos.

Kopā tika noieti 28 kilometri un vēl 15 kilometri no Zilākalna līdz Valmierai. Var teikt, ka jaukā laikā šis ir tāds mierīgs pastaigas maršruts jebkuram tūristam un ceļotājam, kas kaulus nelauž, tulznas arī neko daudz nerada un divās dienās var redzēt ļoti daudz gan no skaistās dabas, gan arī no tām kultūrvēsturiskajām vērtībām un apskates vietām, kas šajā apkaimē sastopamas lielā skaitā.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , , .

Pārgājiens “Liepāja – Pāvilosta”

24. oktobrī notika kārtējais Pargajieni.lv organizētais pārgājiens. Šoreiz maršruts veda pa vecu dzelzceļa līniju “Liepāja – Ventspils” kuru tieši tobrīd demontēja.
Tā nu visi, kas mēs bijām, devāmies ceļā. Sākumā pa taisnākajiem ceļiem izkļuvām ārā no Liepājas stacijas un devāmies pa šoseju Rīgas virzienā. Pie K-Rautas pagriezušies pa kreisi gājām uz Karostas pusi līdz dzelzceļa pārbrauktuvei. Tur uzgājām uz demontējamā dzelzceļa stigas un jau pirmajos metros sliedes aprāvās.
Gājām tālāk pa gludu uzbērumu. Visi koki un krūmi bija izcirsti, garā zāle nopļauta. Nekas netraucēja iešanu. Pārsteidza tas, kas šajā porsmā uzbērums bija ļoti labi saglabāts un arī koki bija platā joslā izcirsti. Laikam stiga tiks izmantota ceļam priekš mežvedējiem vai kādos citos nolūkos.
Nonākuši līdz Kapsēdes dižakmenim ieraudzījām, ka no dzelzceļa savāktie gulšņi ir sakrauti lielās grēdās. Turpat bija arī izcirsti koki un krūmi. Pats dižakmens ir gana liels, sašķelies divās daļās. Austrumu pusē uz tā 1. pasaules kara laikā vācieši ir iegravējuši uzrakstu un iekaluši kaut ko līdzīgu bruņinieku krustam.
Jau nedaudz tālāk pagājām garām Kapsēdes stacijai, pie kuras atrodas vietējās pašvaldības izveidota atpūtas vieta. Turpat blakus atrodas Aizputes ceļinieka asfaltbetona rūpnīca. Nedaudz tālāk sastapām mežvedēju, kurš traktora piekabē krāva gulšņus un veda nost no uzbēruma. Nedaudz tālāk pie tilta meģinājām atrast geokešu, bet tas līdz ar visiem darbiem laikam ir zudis nebūtībā.
Pēc kāda laiciņa nogriezāmies uz ceļa un gājām Ventspils šosejas virzienā. Tur jau slējās senais Baltijas Ledus ezera senkrasts. Vēl nedaudz tālāk bija Spicais kalns, kurā ar grūtībām uzkāpām. No tā pavērās brīnišķīgs skats uz Liepāju (kādu 10 – 15 kilometru attālumā). Varēja saskatīt rūpnīcas, slimnīcu, skursteņus un pat ostas celtņus un Karostas katedrāli. Iesaku visiem garām braucot te piestāt!
Devāmies tālāk. Pa ceļam aplūkojām Medzs muižu, kur gan ļoti daudz kas vairs neliecina par seno godību, jo vairākas ēkas ir sabrukušas un teritorija ir manāmi aizaugusi.
Nogriezāmies atpakaļ  uz dzelzceļa. Garām Medzes stacijai ejot stāstīju stāstu par dažus gadus vecu atgadījumu, kad stacijā mītošā sieviete izādīja lielu sašutumu par manis un vēl dažu cilvēku pēkšņo ierašanos un izsoļošanu cauri pagalmam. Arī šoreiz viņa naidīgi lūkojās gar aizkaru no mājas iekšienes.
Atcerējos, ka apkārt viss bija aizaudzis. Tagad par to nekas neliecina, jo stiga ir pamatīgi iztīrīta un sakopta. Pēc dažiem kilometriem pagājām garām Ploces stacijai, kur vēl joprojām uzraksti ir latviešu, krievu un pat vācu valodā.
Beigu beigās nonācām Vērgales stacijā. Pieturā pasēdējām, ieturējāmies un gājām apskatīt Vērgales luterāņu baznīcu kapsētā. Nolēmām iet arī līdz pašai Vērgalei. Pagājām garām bijušajā alus brūzī izvietotajam muzejam, redzējām pie dīķa ceļa zīmi, kas brīdināja par uz ceļa uznākt varošiem gulbjiem. Pārsteidza Vērgales centrā esošā tualete. Neizdemolēta, pagrabiņā izvietota, ar apgaismojumu un normālu santehniku. Laikam ciemā dzīvojošie ir vieni no saprātīgākajiem.
Vērgales centrā apmetāmies pieturā. Ik pa laikam kāds gāja uz veikalu. Mani personīgi pārsteidza pieturā esošā reklāma, kas vštīja, ka pēc pāris stundām būs Party Vergale seonas atklāšanas pasākums turpat blakus esošajā kultūras namā. Varēja redzēt, ka lēnām savācās jaunākā paaudze.
Tumsai jau esot, devāmies atpakaļ uz staciju. Sākām ceļu pa dzelceļu, zinot, ka līdz Pāvilostai tikai puse maršruta. Kad dzelzceļš sāka griezties pa kreisi, vietā, kur vēl bija sliedes, izlēmām kurt ugunskuru un vārīt ūdeni makaronu zupiņām. Visapkārt bija daudz sazāģētu koku tādēļ kurināmais netrūka. Tā pavisam četras stundas nosēdējām pie ugunskura. Kad sāka krist lietus lāses, arī mēs sākām iet.
Pagājuši garām Mežmales stacijai, atradāmies jau Grīņu rezervāta teritorijā. Tiesa gan ,tumsā to bija grūti noprast.
Trijos naktī uzdūrāmies mežvedējam, kurš krāva piekabē zarus. Ieraudzījis mūs prožektoru gaismā, viņš izrādīja manāmu izbrīnu un no viņa mutes bira teksti par to, vai ta tādā laikā nav majās jābūt (nakts vidus un līst lietus) un ko ta mēs te darām. Nošokējuši ar to, kas tad mēs esam un ka ejam no pašas Liepājas, devāmies tālāk. Vismaz kādu brīdi mūs pavadīja traktora prožektoru gaisma.
Beigu beigās nonācām līdz Sakas stacijai. Pāvilosta bija jau ļoti tuvu. Tomēr vēl kāda stunda bija vajadzīga, kamēr pārgājām pri Sakas upes tiltam, cur pēdējā kilometrā esošajiem dubļiem nonācām līdz šosejai un tikām līdz Pāvilostai. Nu jau pa civilizētu ceļu tika veikti pēdējie 3 kilometri un galapunkts bija sasniegts. Neliela vairāku dalībnieku pārģērbšanās, pāris stundas mašīnā miega bada remdēšanai un tad jau varējām braukt mājās lietum līstot ārpus mašīnas.
Ir ideja kaut kad tuvākajā nākotnē veikt arī pārējo posmu no Pāvilostas līdz Ventspilij.

Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Plostu rallijs 2009 Mazsalacas novada Skaņkalnes pagasta Lībiešos

Kādu mēnesi atpakaļ Mārtiņš man paziņoja, ka RTU SP rīko plostu ralliju un ka tā mums būs baigi labā reklāma. Mani jau ideja par plostošanu apmierināja līdz brīdim, kad būtu jālien un tā plosta un jāmēģina peldēt. Tomēr piekritu un sākām plānot. Saplānojām, ka vajag divas komandas. Saplānojām un pēdējā brīdī arī abas komandas noorganizējām. Bija arī jādomā kā tos plostus uztaisīt. Nedēļu pirms rallija pargajieni.lv komanda (3 no 4) sameistaroja Mazsalacā pirmo plosta versiju, kas turēja virs ūdens vienu cilvēku. Ideja bija skaidra.

Pienāca plostu rallija pirmā diena. Agri no rīta jau pēc 6:00 biju pamodies paēdu brokastis un devos stopēt. Ap 7:00 izejot no mājas sapratu, ka būs jautri, jo uzreiz sāka pamatīgi līt lietus. Tā stāvēju pie Limbažu robežas un stopēju. Pēc brīža viens mani aizveda līdz Umurgai. Soļoju gar šoseju tālāk. Pēc kāda laiciņa cits mani aizveda līdz Mazsalacas aplim pie Valmieras. Tad pēc kāda laiciņa nākošais pavizināja gabaliņu. Uzzināju, ka buss ar visiem plostotājiem vēl tikai pa Rīgu kuļas. Uznāca smiekli, jo tādu vilkšanu garumā nebiju gaidījis. Soļoju tālāk un divi veci vīri aizveda līdz Burtnieku pagriezienam. Tad pēc brīža jau cita mašīna līdz Matīšiem. Tad kāds NBS virsnieks līz Vecatei. Un tad atlikušos 10 km mierīgi soļoju kājām, jo autobuss vēl tikai brauca no Rīgas ārā. Nebija man nekur jāsteidzas. Iesoļoju Mazsalacā, nopirku Jānim zeķes vietējā Mego un devos uz Valtenberģu muižu, apskatīt Mazsalacas vidusskolu. Tad tālāk pa vecā dzelzceļa tiltu pārgāju pāri Salacai un gāju uz Lībiešiem. Soļojot cauri Skaņkalnei redzēju vietējos, kuri pirka pienu no garām braucošas mašīnas. Lībiešos knapi paspēju iesoļot estrādes teritorijā, kad man zvanīja Mārtiņš. Viņi tikko esot iebraukuši Mazsalacā. Man jau sākās pirmie jautājumi, jo nesapratu, kādēļ viņiem vajadzīga Mazsalca, ja jau pasākums ir Skaņkalnē. Izrādījās, ka neviens jau tā īsti nezina, kur jābrauc. Pasmējos par organizatoriem un vēlāk uzzināju, ka Guna kā vietējā ir ķerusies pie situācijas noskaidrošanas. Pēc brīža arī atklājās, ka pasākums nav Lībiešos, kā iepriekš tika runāts, bet Lībiešos – 2, kas ir viesu nams Skaņkalnē. Tā soļojot jau kuro reizi šurpu turpu pa Skaņkalni, iesoļoju pagalmā, kur stāvēja autobuss ar plostu rallija dalībniekiem un tiem, kas sevi dēvēja par organizatoriem.

Tika dots uzdevums visiem doties uz laukumu pie upes un sākt būvēt plostus. Cēlām teltis, krāsojām karogu un slējām augšā karogam mastu. Kad teritorija bija iekārtota pēc mūsu prāta, sākām taisīt plostus. Sanāca pamatīga konstrukcija. Kopumā izdevās ļoti stabils kuģis. Arī Savādāka skatījuma komandai bija labs plosts. Vēlāk bija jāspēlē volejbolu. Kopīgajā mačā tomēr uzvarēja Pargajieni.lv. Savādāks skatījums tālāk netika. Vēlāk Pargajieni.lv tomēr piekāpās ķīmiķiem. Vakarā piedalījāmies nakts trasē. Bija pavisma 8 uzdevumi. Stulbākais bija maizes ēšana bez rokām, dziedāšana un iešana ar ķekatām. Pārējais vēl bija tīri normāli. Katrā gadījumā šaut ar gaiseni pa Red Bull bundžām tumsā ir pilnīgs sviests. Bet bija jautri.

Nākošajā rītā galīgi nebija vēlmes celties. Brīdis, kads bija jāstumj plostus upē pienāca nežēlīgi ātri. Steidzām vēl taisīt airus, krāsojām karogus un pēdējos uzlabojumus plostiem veicām.

Pie starta kārtējo reizi redzējām, ka organizatori nav savos uzdevumu augstumos. Rallija nolikumā bija minēts, ka katamarāni nedrīkstēs būt. Tādu tur bija ļoti daudz, kāda trešā daļa noteikti. Taču starts tika dots un ik pēc minūtes plosti devās upē.

Skrēju visu maršrutu gar krastu, fotografēju mūsu abus plostus. Pie reizes varēju pasekot līdzi tam, kas notiek un palīdzēt nomainīties braucējiem pusceļā. Bija interesanti. Divas reizes izskrēju cauri purvam. Tas mani nedaudz aizkavēja, bet galu galā visur biju laikus un līdz sekot nebija problēmu. Kājām iet gar upi, ja ir laba taka, ir apmēram tik pat ātri kā braukt ar plostu.

Pusceļā braucēji samainījās, vienu airi arī nomainījām (ar gudru ziņu bijām uztaisījuši rezerves airi). Mārtiņš izpeldējās, jo aizpeldēja garām. Tad nu raļļotāji brauca tālāk, bet mēs devāmies uz finišu.

Finišā jautrība turpinājās. Viena no glābšanas laivām apgāzās. Vairāki plostotāji aizbrauca vēl tālāk par finišu. Mūsu komanda gods godam finišēja. Otra komanda finišēja četratā, lai pierādītu, ka plosts ir stabils un izturīgs, par spīti tam, ka vislēnākais, ja neskaita to guļbaļķu plostu, kas nogrima.

Tā nu visi sāka jaukt ārā savus plostus, bet mēs savējos sakrāvām viesu mājas īpašnieka mašīnas piekabē un nogādājām pie Gunas, lai vēlāk jau varētu pārbūvēt un izmantot tā pa nopietno.

Atgriezušies nometnē, savācām savas mantas, nokopām visu un gājām uz apbalvošanu. Pēc tam devāmies uz autobusu un braucām prom.

Tā divās dienās tik iegūti jauni, labi draugi, pozitīvi iespaidi, atklātas jaunas prasmes, iegūtas vērtīgas zināšanas un iepazīta jauna skaista atpūtas vieta.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , .

Madona – Lubāna 2008

Bija pirmdienas rīts. Iepirkuši vēl pēdējo ekipējumu, saprintējuši kartes, sagaidījuši vēl pēdējo ceļotāju, 7 jaunieši – es, Laura, Mārtiņš, Jānis (ne es, bet Lārmanis), Liene, Andis un Guna – un vēl arī zilais plīša lācis Mejerigatans devās ceļā no Madonas dzelzceļa stacijas uz Lubānu pa vecu aizaugušu dzelzceļu. Ieejot mežā vēl bija sliedes un pa taciņu diezgan raiti soļojām uz priekšu. Pēc kāda gabaliņa beidzās sliedes un sākās vecs aizaudzis uzbērums, kur vienīgā liecība par dzelzceļu bija pussapuvušie gulšņi. Šķērsojām Lisas upīti un devāmies līdz lidlaukam. Apkārt savilkās melni mākoņi, vienubrīd mazliet uzsmidzināja lietutiņš, bet kopumā vēl nekas neliecināja par to, kas mūs sagaidīs turpmāk. Nonākuši lidlaukā apsēdāmies uz gulšņu kaudzes un ieturējāmies. Devāmies pa ceļu tālāk. Kad ceļš sāka mest līkumu, uzgājām atpakaļ uz uzbēruma un pa veco dzelzceļu soļojām tālāk. Mērķis bija Praulienas stacija. To sasniedzām pēc neilga brīža. No stacijas gan nekas nebija pāri palicis un tikai koku izvietojums un viena veca aka liecināja par to, ka tur kaut kas reiz ir bijis. Nedaudz atpūtāmies un bijām gatavi turpināt ceļu. Pagājuši garām kādai mājai, sākām klausīties, ka aizvien tuvāk nāk negaiss, jo visapkārt jau sāka ducināt pērkons. Nepagāja ilgs laiks un mūs sasniedza orkāns. Lietus lija trakāk kā pa Jāņiem, vējš pūta ellīgi stipri un kokus locīja līdz ar zemi, pērkons ducināja un visapkārt zibeņoja. Un tad tas notika. Vējš pūta spēcīgi, brāzmās sāka lūzt koki un gan aiz mums, gan priekšā dzelzceļam šķērsām pāri sagūla vai puse meža. Egle, kas bija dažus metrus no mums, sašķīda trīs daļās. Tā tas turpinājās kādu stundu līdz bijām gatavi turpināt, jo lietus it kā mitējās, bet uz vietas palikt arī nevarējām. Vajadzēja saniegt Kujas upi. Mēs jau bijām brīdināti, ka tur tilts pār upi esot sagruvis. Bijām sagatavojušies uz ļaunāko, līdz bija 20 – metrīga virve un karabīnes. Lauzāmies uz priekšu. Koki rindu rindām bija nolauzti, apses, bērzi un alkšņi bija izveidojuši gandrīz necaurejamu sienu. Viss slapjš, slidens, pretīgs. Kaut kā pa, ap un zem kokiem, pa grāvjiem un pa krūmiem bridām uz priekšu. Nedaudz vairāk kā divus kilometrus pieveicām vairāk kā pusotrā stundā. Beigu beigās izlauzāmies līdz Kujas upei. Stāvoklis bija labāks, nekā bijām gaidījuši. Tilts bija griezts lūžņos un no svara bija apvēlies uz sāna, līdz ar to vienā malā bija gulšņu siena, bet zem kājām bija dažas dzelzs sijas un tilta postītāju vai citu entuziastu sakrauta gulšņu grīda. Kad visi bijām ieradušies un tikuši pāri upei, sākām domāt, ko darīt tālāk. Bijām slapji, bet netālu vīdēja pļava. Aizgāju apskatīsies, kas tur labs ir. Nospriedām, ka turp arī jādodas. Iekūrām uguni, sākām ēst un veidot nometni un beigu beigās novienojāmies, ka tālāk tai dienā arī neiesim. Sākām celt teltis, klājām pāri plēvi, nostiprinājām to ar virvēm, telts mietiņiem, akmeņiem un galu galā gatavojāmies vēl vienai vētrai, ja nu tāda mūs naktī pārsteigtu. Sākām žāvēt drēbes, tīrījām apkārtnē nolūzušos kokus un gatavojām malku. Ceļā uz upi vairs nekas neliecināja par to, ka tur būtu bijusi vētra. Visi bijām priecīgi, noguruši, daži jau sausās drēbēs, daži kaut kā nebūt saģērbti, lai nesaltu. Visiem bija labi, ja neskaita to, ka bija zilumi, daži izmežģījumi, nobrāzumi un nogurums. Nakts strauji nāca virsū un palēnām visi devās pie miera.

Nākošajā rītā saule sildīja, drēbes žuva, apavi tāpat un uguns arī jau no jauna bija iekurta. Ēdām brokastis un domājām, ko darīt tālāk. Bija atlikušas divas trešdaļas no maršruta.

Uz Gunas pirksta uzlaidās taurenītis. Mārtiņš to iekadrēja visādās pozās un galu galā nosmējām, ka uz Gunas pirksta nav ķīmijas ,tādēļ viņš tur ir nosēdies.

Daži vēl gāja peldēties, citi darīja visādas sīkas lietiņas, Andis ielika kātu cirvim, jo vecais kāts naktī bija paspējis nodegt.

Tuvojās pusdienlaiks un vajadzēja doties ceļā. Nokopām visu, nojaucām teltis, savācām visu, kas bija palicis aiz mums un devāmies ceļā. Lūzušie koki vēl bija, bet ne tik daudz. Dažās stundās nonācām Mežciemā. Pa ceļam vēl bija pāris sabrukuši tilti, bet kopumā bija daudz vieglāk nekā iepriekšējā dienā.

Mežciemā bija redzama veca sabrukusi stacijas ēka, kaut gan kartēs tur stacijas nav (dažās tomēr pēcāk atradām, ka tā ir Visagala stacija), un divas mājas – Mežvidi un Mežciems. Cilvēki tur nedzīvoja jau sen, bet pēc tā, kas tur palicis un pēc samērā jaunā kūts jumta varēja spriest, ka iespējams vēl 90. gados te dzīvojuši cilvēki, kuri mums nezināmu iemeslu dēļ bija šo skaisto vietu pametuši. Saēdāmies jāņogas un upenes. Meklējām aku, taču aizaugušajā dārzā neko tādu neatradām. Salējām pudelēs ūdeni no peļķes un bijam gatavi doties tālāk. Tā mums radās peļķūdens ar multivitamīnu garšu, jāņogu uzlējums un Yupī peļķūdenis. Soļojām tālāk. Bija ļoti liela vēlme nonākt Meirānos, jo vajadzēja veikalu un bijām izslāpuši pēc civilizācijas (patiesībā pēc normāla dzeramā vairāk kā pēc pašas civilizācijas).

Soļojām tālāk. Vēl daži izcirtumi, uzbērumā iesprausta lāpsta, pāris zvēri un jau sadzirdējām tālumā mašīnas. Netālu no dzelzceļa redzējām šoseju. Kad pamanījām zīmi ar uzrakstu “Meirāni”, devāmies ārā uz šosejas. Pie zīmes safotografējām visādas bildes un devāmies tālāk. Ar Mārtiņu apskatījām Meirānu staciju, kurā šobrīd ir saimniecības preču veikals, jauniešu tūristu mītne, feldšeru – vecmāšu punkts un bibliotēka. Šosejas pretējā pusē bija veikals “Velga”.

Veikalā iepirkām pārtiku, saldumus, dīvaino enerģijas dzērienu “Starter”, kas, starp citu, ražots tepat Latvijā, un sākām domāt, ko darīt. Vajadzēja sasniegt Lubānu. Līdz tai bija jādodas pa šoseju 10 km. Beigu beigās dažādos tempos sākām soļot. Laura un Jānis aizstopēja uz Lubānu, mēs pārējie soļojām kājām. Andis ik pa laikam skrēja uz Lubānu, laikam Starteris bija uz viņu iedarbojies un viņš bija kārtīgi piestartēts. Liene, kaut ar izmežģītu potīti, bet tomēr cītīgi soļoja uz priekšu un nemaz neizrādīja, ka viņai kas kaitētu. Tā mēs nonācām pilsētā, kur mūs jau priekšā gaidīja Laura un Jānis. Es, Mārtiņš un Guna aizgājām iepētīt Lubānas staciju. Pēc tam devāmies tālāk uz pilsētu. Atraduši autoostu, noskaidrojām, cik maksā biļetes katrā no abiem autobusiem un izlēmām, ka brauksim ar reisu Balvi – Lubāna – Madona. Tā mēs laimīgi bijām pieveikuši 35 km pa un ap dzelzceļu Madona – Lubāna. Nepagāja ilgs laiks un mēs jau bijām Madonas autoostā. Tā mūsu ceļojums bija beidzies.

Gribu pateikt lielu paldies visiem maniem ceļa biedriem par izturību un labo kompāniju. Iztikām bez kašķiem un domstarpībām. Visi zinājām, kas katram jādara.

Paldies Gunai, ka izturēja visu ceļu,kaut arī vismazākā un jaunākā. Paldies Lienei, ka parādīja, ka nav nekāda caca, bet ir kārtīga latvju meitene un var paciest arī sāpes un dosies pretīm galamērķim nenogurstoši. Paldies Laurai, ka par spīti visām traumām, tomēr izturēji. Paldies Jānim, ka parādīji, ka vismaz pa dzelzceļu vari nenogurstoši soļot un ka biji spējīgs kā īsts karavīrs lauzties uz priekšu cauri ienaidnieka (vētras seku) šķēršļiem. Paldies Mārtiņam par to, ka parādīji, ka, kaut arī ar nelielu pieredzi, bet esi izturīgs un lielisks ceļabiedrs. Paldies Andim, ka visu safotografēji un ka ieliki kātu cirvim un par lielisko kompāniju visas ekspedīcijas garumā. Īpašs paldies Jāņa vecmāmiņai, kas mūs izmitāja pie sevis divas naktis.

 

P.S.

Guna Rasa:

Tas bija visai jautrs piedzīvojums. Es jau neizteikšos, ka nolidoju no kāda 2-3 metru augstuma, kārtīgi savainoju labās kājas ceļgalu, vakarā pie ugunskura staigāju ar Mārtiņa peldšortiem… biggrin Viņš jau solījās tos nabaga sortus pēcāk nosvilināt, jo tikuši aptraipīti biggrin Turklāt, ja pareizi atceros, tad es esot bijusi pirmā, kas tos uzvelk (pat pirms viņa paša). Vēl man patika, ka kāds otrās dienas rītā ugunskurā nosvilināja manas zeķes, kuras biju izlikusi žāvēties, patika noskatīties kā Lārmaņu Jānis ar mūsu iegādāto bērnu peldriņķi “Dinozauriņš” centās atdarināt peldēšanos… biggrinBet pats labākais bija tas, ka šis pārgājiens norisinājās tieši pēc dziesmu svētkiem. Un mēs vēl dziesmīšu iespaidā vakarā pie ugunskura kopīgi ar manas dziesmu klades palīdzību uzrāvām kādu meldiņu. smile

.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , .

Liepāja – Kuldīga 2007

Tā nu sagadījies, ka pirmajā pilnajā vasarā, kuru pavadīju dzīvodams Rīgā, galīgi nebija, ko darīt un radās doma paceļot pa Latviju. Vienmēr ir aizrāvuši dzelzceļi un savu pirmo ekspedīciju nolēmu organizēt pa bijušā Kuldīgas šaursliezu dzelzceļa pēdām. 2007. gada jūlijā ar Jāni no Valmieras un Lauru no Nīgrandes nolēmām doties pārgājienā pa banīša pēdām. Jau vēlā vakarā pēc deviņiem visi satikāmies Liepājas stacijā. Turpat mūs pavadīt bija atnākusi mana sena draudzene Aija. Viņa vēl mums sniedza pēdējos norādījumus un padomus kā vietējā un tad bijām gatavi doties ceļā.

Pa ceļam apmeklējām STATOIL. Jau pirmie piedzīvojumi sākās ar to, ka tur dabūtie maisiņi neturēja pat nieka  sviestmaižu nešanu un plīsa gan rokturi, gan dibeni. Reti brāķīgi maisiņi. Tovakar bija doma tikai līdz Tosmares ezeram aiziet un kaut kur tā tuvumā palikt. Beigu beigās soļojot labā tempā – 6 km/h – nonācām līdz Kapsēdes dižakmenim. Tā kā bija jau teju pusnakts, sapratām, ka tālāk iet nav jēgas un tur pat pie dižakmeņa uzcēlām telti un sakūrām ugunskuru. Vai tur to maz drīkstēja darīt, mēs nezinājām. Kaut kur ne pārāk tālu bija dažas mājas. Turpat blakus atradās dzelzceļa pārbrauktuve un pats dzelzceļš arī ne pārāk aizaudzis kopumā. Uz tā dižakmeņa var redzēt vācu iegravētos uzrakstus un krustu no kaut kāda pirmā kara laika aptuveni. Jānis, starp citu, naktī bija izmēģinajis, kāda uz tā dižakmeņa ir gulēšana, jo naktī ugunskura otrā pusē sunītis tā nejauši bija ganījies un jaunietim bija palicis neomulīgi. No rīta viņš atzina, ka gulēt uz tāda sasiluša akmeņa gan bijis samērā ērti.

No rīta, kad bijām jau paēduši un gatavi soļot tālāk, nolēmām, ka derētu apskatīt arī kaut ko, kas neatrodas tieši uz dzelzceļa. Aizgājām līdz dažu kilometru attālumā esošajai Kapsēdei. Tur bija vecas akmens dzirnavas. Vietējā pamatskola bija glīta un tās teritorija sakopta, bet muiža turpat blakus tika atjaunota un tai apkārt valdīja dubļi un haoss. Kad tas viss bija aplūkots, nolēmām savu ceļojumu turpināt un devamies uz Kapsēdes staciju. Turpat blakus ir arī Aizputes ceļiniekam piederoša asfaltbetona rūpnīca. Jau pirms tam fascinēja ceļa zīme – „Kapsēdes ABR 3” . Nu gandrīz kā Kapsēdes Aviobūves rūpnīca! 😀 Nonākot pie tās stacijas sapratam, ka tur ir ļoti jauka vieta, jo pagastam tur ir sava atpūtas vieta un kaut kas kempingam līdzīgs ar sporta laukumiem, dīķīti, šūpolēm un citām labām lietām. Katrā gadījumā vismaz tur stacijas tuvumā valdīja sakoptība, ja ņem vērā to, ka vilciens nekursē kopš 1999. gada, ja ne pat vēl ilgāk.

Nedaudz soļojuši pa dzelzceļu, izdomājā, ka vajadzētu apskatīt netālu esošo Baltijas Ledus ezera stāvkrastu un Medzes muižu. Pa ceļam gan sanāca neliels kuriozs, jo Jānis, laikam savas bārdas un garo matu dēļ, nedaudz sabaidīja kādu tantuku, kas pa ceļa pretējo pusi soļoja. Viņš tikai viņai uzprasīja, cik tālu vēl līdz muižai. Pa ceļam vēl uzkāpām Spicajā kalnā, no kura varēja saskatīt apmēram 15- 20 km attālumā esošo Liepāju ar tās ziemeļos esošajām rūpnīcām un skursteņiem.

Apskatījuši arī Medzes muižu, kuras teritorija bija pilna ar dakstiņu lauskām un svaigi pļautiem latvāņiem, devāmies uz Medzes staciju. Šī ēka ir apdzīvota un gribu pie reizes arī pabrīdināt, ka sieviete ir varen nedraudzīga un visus baida ar suni, kurš aizgājis meitās. Katrā gadījumā tur var būt visādi.

Tā nu beidzot devāmies netraucēti tālāk. Pazudām krūmu biežņā un soļojām pa zvēru iemītu taciņu uz priekšu. Pa ceļam bija daudz meža zemeņu, kurām laikam tādas mazliet klajas un smilšainas vietas labi patīk.

Jau pēcpusdienā pēc neliela lietutiņa nonācām Ploces stacijā. Ēka samērā stalta, divstāvīga, uz tās greznojās nosaukumi latviešu, krievu un vācu valodā un laikam pat padomju laikā te īpaši par daudzvalodību neviens nav satraucies. Uz perona bija aizaugušas zemeņu dobes un vispār bija diezgan dīvaina nekārtība. Bija grūti saprast vai tur kāds pensionāts dzīvoja vai kāds pavieglāka dzīvesveida piekopējs, bet kaut kāda dzīvība ēkas otrajā stāvā un pagalmā bija jūtama. Tur sapratām, ka lietus dēļ iet tālāk pa sliedēm negribam un izgājām uz ceļa. Bija ideja aizsoļot uz Vērgali. Tomēr kā ne brīnies, mums izdevās nostopēt policijas mikroautobusiņu, kas mūs laipni četru policistu apsardzībā aizvizināja līdz Vērgales stacijai. Tur bija skaista reklāma, kas vēstīja, ka divu minūšu attālumā ir veikals „Top!”. Tomēr neviens nebija pabrīdinājis, ka kājām tas prasas 40 minūtes! 😀

Vērgalē nonākuši, iekārtojamies pieturā un sākām šturmēt vietējās „bodes”. Pēc tam pieturā pusdienojām un cienājām vietējo suņuku, kurš citādi tikai pa netālu esošo miskasti dzīvojās. Barojām viņu ar vafelēm un šokolādi. Ciematiņš bija ļoti skaists un sakopts. Atceļā ievērtējām ceļa malā esošo zīmi ar gulbi uz tās. Kā vēlāk noskaidrojās, dīķī dzīvo gulbis, kurš labprāt pastaigājas arī pa ceļu. Kad jau bijām nonākuši atpakaļ Vērgales stacijā, lija kā pa Jāņiem. Tur nu sapratām, ka pat pie visoptimistiskākajām prognozēm tālāk soļot tajā dienā mēs vairs nevaram. Sagaidījām autobusu un braucām uz Pāvilostu.

Pāvilostā mēs bijām jau gana noguruši un devāmies cauri mežam meklēt izeju uz pludmali vai vismaz uz kaut kādu apmetnes vietu. Sākotnēji bija doma apmesties pamestā padomju armijas kara bāzē, bet tur visas ēkas bija pussagruvušas un piedrazotas un vienā stūrī iemitinājies NBS postenis. Izgājām cauri it kā mīnētam vai kā citādi bīstamam mežam, vismaz tā vēstīja brīdinājuma zīmes. Pludmalē atradām vietu nometnei un sākām celt telt. It kā jau jūras krastā telti celt un uguni kurt nedrīkst, bet principā tas vēl nevienam īpašu skādi nav iztaisījis, ja ņem vērā to, ka aiz mums reāli mēslu paliek mazāk kā pirms tam, jo mēs visus tuvumā esošos atkritumus un koka gabalus izmantojam ugunskuram, līdz ar to mēs tieši sakopjam teritoriju.

Vispār lija nejauki un teltis kaut kā uzcēlām. Jānis gulēja sliktā teltī, bet es sarunāju sev vietiņu daudz labākā teltī pie Lauras. Tā nu sagadījās, ka es no rīta jutos samērā labi. Kad pajautāju, kā bija, viņš atteica: „Gulēšana kā baseinā! „ 😀 Tā nu kaut kādas sausas drēbes savācām un nolēmām, ka jāuzkur uguni, jo tēju un kaut ko ēdamu ar gribējām. Saule spīdeja, drēbes gan uz improvizēta žāvētāja, gan uz smiltīm žuva labi. Bet sērkociņi bija slapji. Kompasam atklājām, ka tajā ir arī palielināmais stikls un ar tā un Jāņa līdzņemto pirotehniku spējām iekurt uguni. Vispār laba lieta tāds kompass, parasti tam mūsu gājienos vispār pielietojuma nav.

Pēc tam ,kad jau bijām savākušies un atguvuši veselo saprātu un dzīvotspēju, nojaucām nometni un devāmies uz pilsētu. Pa ceļam sastapām jūras krastā esošu ledusskapi ar spuldzīti un lidmašīnas spārnu. Vispār dīvainas lietas jūrmalā var redzēt. Kā jau katrā sevi cienošā pilsētā pie jūras, arī šai ir osta un moli. Tiesa gan, tas viss ir bēdīgā stāvoklī un laikam vienā no bēdīgākajiem Latvijā.

Apgājuši apkārt ostai, nonācām Sakas upes pretējā krastā, kur ir Pāvilostas centrs. Pilsētiņa ir klusa, bet tūristiem draudzīga un mājīga. Veikaliņi labi, pastā arī apkalpošana laipna, bet tūrisma informācijas centrs vismaz tobrīd nebija tūristiem draudzīgākais informācijas ieguves un attieksme tur bija diezgan slikta un pietrūka laipnības un pretīmnākšanas. Tā mēs aizgājām uz jūras pusi un ostmalā visu dienu sēdējām uz soliņa un vērojām pīles, kuģus un visu ostā notiekošo. Īstenībā bija tik labi, ka neko vairāk nemaz negribējās. Katrā gadījumā, tā pilsēta ir kā radīta tiem, kas grib nesteidzīgi baudīt dzīvi un vienkārši atpūsties.

Jau pēcpusdienā nolēmām doties tālāk, bet nu jau ar stopiem. Cerējām nonākt Alsungā. Uz Ventspils ceļa nostopējām kādu uzņēmēju, kas mūs nogādāja Jūrkalnē, bet no turienes jau tālāk uz Alsungu mūs visus trīs aizveda Jūrkalnes tūrisma informācijas centra darbiniece. Alsungā soļojām uz kādām mājām pie Lauras mātes draudzenes, kur arī pavadījām nākošo nakti un lieliski atpūtāmies.

Trešajā rītā nolēmām sasniegt Kuldīgu. Mums izdevās diezgan ātri nostopēt mašīnu, kas mūs aizveda līdz pašai pilsētai. Tā nu plānoto četru dienu vietā mēs maršrutu galapunktu sasniedzām trīs dienās, bet plānoto 102 km vietā pa dzelzceļu veicām aptuveni trešo daļu. Tomēr dienas bija interesantas, draudzība nostiprināta, viena ērce no miesas arī izvilkta un pirmās tulznas arī dažiem piedzīvotas. Tā nu ieturējušies mēs devāmies tālāk. Lauras tēvs mūs nogādāja autoostā, kas bija ierīkota bijušajā dzelzceļa stacijā, kas nosacīti bija mūsu patiesais galapunkts.

Atvadījāmies un divatā ar Jāni sēdāmies autobusā un braucām atpakaļ uz Rīgu. Vakarā vēl Vecrīgā mēģinājām sacopēt meitenes, bet tas gan mums diemžēl neizdevās.


Posted in Piedzīvojumu stāsti and tagged , , , , , , , , , .